Lietu tiesības apzīmē: 1) privāttiesību apakšnozari; 2) civiltiesību normu kodifikācijas (kodeksa) sadaļu (struktūrvienību); 3) subjektīvo tiesību paveidu; lietu tiesību objekti ir lietas, kas var būt ķermeniskas un bezķermeniskas; lietu tiesību subjekti ir: 1) personas, kas (aktīvi) realizē “varu pār lietu”; 2) personas, kam ir (pasīvs) pienākums netraucēt.

Lietu tiesības apzīmē: 1) privāttiesību apakšnozari; 2) civiltiesību normu kodifikācijas (kodeksa) sadaļu (struktūrvienību); 3) subjektīvo tiesību paveidu. Kā privāttiesību apakšnozare lietu tiesības (daudzskaitlī) ir tiesību normu kopums, kas regulē personu attiecības saistībā ar lietām, t. i., valdījumu, īpašumu, uz citai personai piederošas lietas lietošanu, vērtību vai priekšrocībām. Kā kodeksa sadaļa lietu tiesības ietver apakšnodaļas, kas veltītas atsevišķiem lietu tiesību institūtiem. Kā subjektīvo tiesību paveids lietu tiesība (vienskaitlī) ir absolūta tiesiska attiecība. Lietu tiesība dod noteiktai personai (lietu tiesības subjektam) iespēju pēc saviem ieskatiem izmantot konkrētu lietu, t. i., valdīt, lietot, rīkoties ar to kā ar īpašumu. Visām pārējām personām (apkārtējiem) ir pienākums izturēties pasīvi, netraucēt tiesīgo personu izmantot lietu. Lietu tiesību mēdz saukt arī par varas attiecību, kļūdaini (lietai nav spējas reaģēt uz personas pavēlēm) identificējot iespēju netraucēti izmantot lietu ar personas “varu pār lietu”. Lietu tiesība nodrošina personai iespēju rīkoties ar lietu – atsavināt lietu citai personai, pārveidot vai iznīcināt lietu.

Lietu tiesību objekti ir lietas. Lietas var būt ķermeniskas un bezķermeniskas. Ķermeniskas lietas ir telpiski norobežoti objekti. Piemēram, Vācijas tiesībās noteikts, ka ar lietām saprot tikai ķermeniskas lietas. Dzīvnieki var būt lietu tiesību objekti; Vācijas tiesībās noteikts, ka dzīvnieki nav lietas. Nekustamas lietas ir zeme (lielākajā daļā valstu), ēkas, inženierbūves (Latvijā). Bezķermeniskas lietas ir dažādu veidu tiesības, piemēram, servitūti, prasījumi, intelektuālais īpašums (patentējami izgudrojumi, autortiesības, preču zīmes, dizainparaugi, domēnu vārdi, ģeogrāfiskas norādes, selekcionētas augu šķirnes).

Lietu tiesību subjekti ir: 1) personas, kas (aktīvi) realizē “varu pār lietu”; 2) personas, kam ir (pasīvs) pienākums netraucēt. Alternatīva (novecojusi) teorija par lietu tiesību subjektiem atzīst tikai personas, kas realizē “varu pār lietu”.

Lietu tiesība ir ekskluzīva, t. i., pilnībā izslēdz citas personas iespēju ietekmēt lietu. Lietu tiesība var būt ierobežota ar citas personas tiesībām uz to pašu lietu. Tiesība uz cita lietu izpaužas tādējādi, ka viena persona realizē varu pār lietu, bet cita persona tajā pašā laikā realizē tikai kādu atsevišķu tiesību uz to pašu lietu.

Lietu tiesību veidi ir valdījums, īpašuma tiesības un tiesības uz citai personai piederošu lietu. Valdījums ir aizsargājams faktiskais stāvoklis. Īpašums ir pēc satura visplašākā (neierobežota) lietu tiesība. Tiesība uz citai personai piederošu lietu (ierobežota tiesība uz lietu) ir servitūta tiesība, ķīlas tiesība, apbūves tiesība, izpirkuma tiesība un reālnasta, dažās valstīs (ne Latvijā) – mantojamās nomas tiesība.

Apbūves tiesība ir tiesība veikt apbūvi uz citai personai piederoša zemes gabala.

Personālservitūts (lietojuma tiesība, dzīvokļa tiesība) ir personas tiesība lietot citam piederošu lietu zināmā (ierobežotā) laika periodā. Reālservitūts ir viena (valdošā) nekustama īpašuma īpašnieka tiesība lietot citam piederošu (apgrūtināto) nekustamo īpašumu neierobežoti ilgā laika periodā. Lauku servitūti ir kājceliņa, lopu dzīšanas ceļa, ūdens lietošanas servitūts. Ēku servitūti ir atbalsta tiesība, iebūves tiesība, pārkaru būves tiesība, notekas tiesība, izlejas tiesība (tiesība novadīt notekūdeni, tiesība netīrumu un smirdošu šķidrumu novadīšanai), augstākas būves tiesība, gaismas tiesība, skata tiesība.

Reālnasta ir uz nekustamu īpašumu attiecināms pastāvīgs pienākums atkārtoti dot izpildījumus naudā, graudā vai klaušās noteiktam īpašumam vai noteiktai personai par labu.

Ķīlas tiesība (rokas ķīla, hipotēka, komercķīla, finanšu ķīla) ir saistības (prasījuma) nodrošināšanas veids, kas dod kreditoram priekšrocību gūt apmierinājumu no ieķīlātā priekšmeta vērtības.

Izpirkuma tiesība ir tiesība iegūt nekustamu īpašumu, atstumjot ieguvēju, samaksājot iegūstamā nekustamā īpašuma tirgus vērtību ieguvējam.

Mantojamās nomas tiesība ir tiesība pastāvīgi lietot citai personai piederošu nekustamu īpašumu. Nomas tiesību var mantot vai nodot citai personai, neprasot iznomātā nekustamā īpašuma īpašnieka piekrišanu.

Lietu tiesības tiek fiksētas reģistros, piemēram, tiesības uz nekustamu lietu reģistrē zemesgrāmatā un/vai kadastra reģistrā. Komercķīlu reģistrē komercķīlu reģistrā. Kuģa hipotēku reģistrē kuģu reģistrā.

Reģistros ietvertajām ziņām ir publiska ticamība, t. i., šīs ziņas ir visiem pieejamas, un neviens nevar aizbildināties ar to nezināšanu. 

Romiešu tiesvedības sistēmā visas prasības (actiones) iedalīja divās apakšgrupās: actiones in rem (no latīņu – prasības pret lietu), actiones in personam (no latīņu – prasības pret personu). Prasības “pret lietu” izvirza pret personu, pie kuras atrodas lieta, par kuru pastāv strīds. Ja strīda gaitā izrādās, ka strīdus lieta atrodas pie citas personas, tad šo lietu iespējams atgūt, vienīgi ceļot prasību pret to personu, pie kuras lieta prāvas laikā atrodas, t.  i., it kā nevis pret noteiktu personu, bet “pret lietu” (in rem). Laika gaitā ar šo terminu (tiesība in rem jeb lietu tiesības) sāka apzīmēt pašas tiesības, kas var būt actiones in rem priekšmets. Dažās valodās, kas veidojušās spēcīgā latīņu valodas ietekmē, termins in rem joprojām tiek lietots sākotnējā veidā un apmēram atbilstoši tā sākotnējam saturam. Valodās, kam raksturīga vājāka latīņu valodas ietekme, latīniskā termina in rem vietā tiek lietots tā ekvivalents nacionālajā valodā, saglabājot šī apzīmējuma sākotnējo saturu un nozīmi. Termins in rem dažkārt tiek lietots šaurākā nozīmē, t. i., lai apzīmētu tiesību uz citai personai piederošu lietu. Etimoloģiski termins “lietu tiesības” saistīts ar īpašuma jēdzienu. Īpašuma tiesību lielākajā daļā tiesību sistēmu saprot kā vienu no lietu tiesību paveidiem, bet saskaņā ar dažās (vecākajās) tiesību sistēmās sastopamo uzskatu lietu tiesības ir tikai tās tiesības, kas apgrūtina svešu lietu. Kā apakšnodaļa (struktūrvienība) likumā lietu tiesības sastopamas senāk, 18.–19. gs. pieņemtajos civilkodeksos (izņēmums ir Latvijas Republikas 1937. gada Civillikums), turpretim jaunākā laika kodeksos tās normas, kas tradicionāli bija ietvertas lietu tiesību sadaļā, pilnībā absorbējusi sadaļa par īpašumu. Termina “lietu tiesības” jēdzieniskajam saturam atbilstošāk būtu lietot terminu “tiesības uz lietu”. Līdzīgi terminam “lietu tiesības” tradicionāli tiek lietots arī termins “īpašuma tiesības”. Ar terminu “īpašums” saprot gan lietu, kas kādam pieder, gan arī kādas personas īpašuma tiesības. Termins “īpašuma tiesības” nav sinonīms “tiesībām uz īpašumu”. Ar pēdējām saprot abstraktas personas tiesības uz īpašumu kā cilvēktiesību elementu.

Termins “lietu tiesības” norāda uz romiešu tiesību ietekmi. Tas nav precīzi definējams un dažādās tiesību sistēmās ietver plašāku vai šaurāku pakārtoto jēdzienu klāstu. Piemēram, valdījums var būt (Latvijā) un var nebūt (pandektu tiesībās) lietu tiesību sastāvā. Konceptuālie uzskati par lietu tiesību sastāvu savukārt ietekmē attiecīgās tiesību sistēmas uzbūvi un pielietojumu. Sistēmās, kas atzīst par lietu tiesību objektiem tikai ķermeniskas lietas (Vācija), netiek lietots intelektuālā īpašuma jēdziens. Šīs skolas ietekme novērojama arī Latvijas tiesību zinātnē, neraugoties uz to, ka Latvijas likumi ietver arī bezķermeniskas lietas kā lietu tiesību objektus, cita starpā, arī intelektuālo īpašumu. Teorētiski zemesgrāmatā ierakstāmu, t. i., ar nekustamu īpašumu saistītu, lietu tiesību sarakstam jābūt noslēgtam un nemainīgam, atbilstoši t. s. numerus clausus (no latīņu ‘noslēgts, izsmeļošs uzskaitījums’). Likumā šāds izsmeļošs zemesgrāmatā ierakstāmu tiesību saraksts nav noteikts.

Atsevišķu tiesību piederība lietu tiesību grupai ir būtiska lēmuma pieņemšanā par to, vai, piemēram, nostiprinājuma lūgums par šo tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā apmierināms vai noraidāms.

Lietu tiesība, kas pastāv uz likuma pamata, ir spēkā arī bez tās ierakstīšanas zemesgrāmatā. Šāda, zemesgrāmatā neierakstīta, uz likuma pamata pastāvoša lietu tiesība, var konkurēt ar citu, zemesgrāmatā ierakstītu tiesību.

Viena no praktiskām problēmām ir zemesgrāmatā ierakstāmu tiesību identificēšana. Likums pieļauj gan lietu tiesību, gan arī saistību tiesību (īpaši norādītos gadījumos) reģistrēšanu zemesgrāmatā. Tiesībām, kas reģistrētas zemesgrāmatā, piemīt publiska ticamība. Lietu tiesību norobežošanai no saistību tiesībām ir gan teorētiska, gan praktiska nozīme. Tiesiskais režīms, kādu likums noteic lietu tiesībām un saistību tiesībām, ir atšķirīgs. Zemesgrāmatā ierakstīta saistību tiesība neizbeidzas ar noilgumu. Zemesgrāmatā ierakstīta lietu tiesība izbeidzas ar noilgumu. Atšķirīgi viedokļi par atsevišķu zemesgrāmatā reģistrētu tiesību juridisko dabu, t. i., vai šīs zemesgrāmatā reģistrētās tiesības pieskaitāmas lietu vai saistību tiesībām, pastāv gan Latvijas tiesību zinātnē, gan tiesu praksē.

Tiesvedībā izskatītas sūdzības par zemesgrāmatu tiesnešu lēmumiem par nostiprinājuma lūgumu atstāšanu bez ievērības gadījumos, kad personas lūdz ierakstīt zemesgrāmatā lietu tiesības. Lietu tiesību strīdi izskatīti par servitūtu, izpirkuma tiesībām, ķīlas tiesību realizāciju, par īpašuma piederību (īpašuma prasības).

Latvijas tiesību zinātnē, piemēram, nav vienota viedokļa par to, kādi lietu (un arī saistību) tiesību veidi ir un kādi nav ierakstāmi zemesgrāmatā, respektīvi, ietverami noslēgtajā, izsmeļošajā sarakstā (numerus clausus). Nav vienota viedokļa par to, kādos gadījumos lietu tiesībai, kas pastāv uz likuma pamata, dodama priekšroka pret zemesgrāmatā reģistrētu tiesību, ja abas šīs tiesības attiecas uz vienu un to pašu lietu un tādējādi izslēdz viena otru. Nav vienota viedokļa arī par zemesgrāmatā ierakstīto lietu un saistību tiesību norobežošanas kritērijiem. Nav vienota viedokļa arī par to, kādos gadījumos pieļaujama ieraksta dzēšana par jau reģistrētu tiesību.

Tiesu spriedumos novērojama pretēju uzskatu ietekme un relatīvi bieža judikatūras maiņa strīdos par lietu tiesībām, kā arī sūdzību izskatīšanā par zemesgrāmatu tiesnešu pieņemtajiem lēmumiem.

Lietu tiesību aizsardzība notiek Latvijas Republikas Satversmes tiesā un vispārējās tiesās (civilprocesuālajā, administratīvajā un kriminālprocesuālajā kārtībā). Eiropas Cilvēktiesību tiesa izskata pieteikumus par tiesību uz īpašumu aizskārumiem. Lietu tiesības regulē Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmā protokola 1. pants, Latvijas Republikas Satversmes 105. pants, Civillikums (841.–1400. pants). Lietu tiesības regulē lielākoties imperatīvas normas. Likuma noteikumus par lietu tiesībām, ar nedaudziem izņēmumiem, nav pieļaujams grozīt ar privātu gribas izpausmi (līgumu, testamentu). Strīdos par lietu tiesībām piemērojams nekustama īpašuma atrašanās vietas likums (no latīņu lex loci rei sitae ‘lietas atrašanās vietas likums’). Kustamu lietu tiesisko regulējumu ietekmē starptautiski nolīgumi (Vīnes konvencija par starptautisko līgumu tiesībām, Ar tirdzniecību saistīto intelektuālā īpašuma tiesību (TRIPS – Trade-Related aspects of Intellectual Property rights) vienošanās, Lisabonas līgums, ar ko groza Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2015/848 (2015. gada 20. maijs) par maksātnespējas procedūrām).