Unitārieši radās tagadējā Rumānijā un Polijā, sākot no 16. gs. vidus, taču vēl pirms tam Eiropā cirkulēja viņu teoloģijai līdzīgi uzskati. Humānisms sekmēja kritisku skatījumu uz dogmām. Migels Serveto (Miguel Serveto), spāņu teologs un humānists, noliedza predestināciju un tradicionālo trinitārismu. Viņu vajāja gan katoļi, gan protestanti, un pēc polemikas ar Žanu Kalvinu (Jean Calvin) M. Serveto 1553. gadā tika sadedzināts. Viņa darbi 16. gs. 30. gados tika izplatīti Ziemeļitālijā un atstāja iespaidu uz turienes anabaptistiem, kuri bija racionālāki par ticības līdzgaitniekiem citviet Eiropā. Daudzi no viņiem apšaubīja Nīkajas un Halkedonas ticības apliecības. Anabaptistu sanāksme 1550. gadā Venēcijā pieņēma desmit doktrinālus punktus, starp kuriem bija postulāti, ka “Kristus nav Dievs, bet cilvēks” un “neeksistē elle, bet tikai kaps”. Kristus bija paraugs morāli skaidrai dzīvei, viņa dzīve – apliecinājums Dieva mīlestībai. Antitrinitārus uzskatus sludināja itālis Fausto Socīni (Faustus Socinus), kurš kļuva par vispazīstamāko šī virziena teologu. Antitrinitāriešus Eiropā vajāja, taču kādu laiku viņi varēja eksistēt Polijā, pateicoties aizstāvjiem aristokrātijas aprindās. F. Socīni aptuveni 1579. gadā ieradās Polijā, pa ceļam uzturoties arī Transilvānijā, un kļuva par antitrinitāriešu vadītāju. Periods no 1585. līdz 1638. gadam bija uzplaukuma laiks šim kristietības virzienam. Polijā pastāvēja aptuveni 300 tā draudzes. Iecietīga attieksme pret antitrinitāriešiem bija arī Transilvānijā, jo šī teritorija 16. un 17. gs. lielākoties bija Osmaņu Impērijas protekcijā. Tieši Transilvānijā izveidojās mūsdienās vecākā vēl aizvien pastāvošā unitāriešu baznīca. Tās dibinātājs ir Francs Dāvids (Franz David, arī Ferencs Dāvids, Ferenc Dávid), kurš pirms tam bija reformātu bīskaps (unitārieši tagadējā Rumānijā, tāpat kā Ungārijā, arī mūsdienās ir saglabājuši bīskapa amatu). 1568. gadā karaļa unitārieša Janoša Zigmonda (János Zsigmond) edikts attiecināja ticības brīvību uz katoļiem, luterāņiem, reformātiem un antitrinitāriešiem. Pēdējie līdz 1569. gadam bija reformātu baznīcas daļa, bet tad baznīca sašķēlās, vairumam pievienojoties antitrinitāriešiem. 1592. gadā Transilvānijā bija aptuveni 400 šī novirziena draudžu. J. Zigmonda pēctecis tronī – katoļticīgais Stefans Batorijs (ungāru István Báthory, poļu Stefan Batory) – neturpināja reliģiskās tolerances politiku.