Kvēkeru oficiālais nosaukums ir Draugu reliģiskā biedrība (The Religious Society of Friends; latviešu valodā dažkārt tiek lietots angļu transkripcijai tuvāks vārds “kveikeri”). 

Kustības dibinātājs Džordžs Fokss (George Fox) reiz esot miertiesnesim teicis, lai viņš trīc no Dieva vārda (frāze ir citāts no Jesajas 66:5, kas latviešu valodā tulkota kā “Dieva vārdu bīšanās”). Cits skaidrojums saista nosaukuma izcelsmi ar to, ka pirmie kvēkeri nereti dievkalpojumos ekstātisku prakšu rezultātā trīcēja. Sākotnēji šo nosaukumu negatīvā nozīmē lietoja kustības pretinieki, taču to pārņēma arī paši kvēkeri. Oficiālajā kustības nosaukumā lietotais vārds “draugi” saistīts ar Jēzus teikto, ka viņa sekotāji ir viņa draugi (Jāņa 15:14). 

Kvēkeri personisko dievbijību saista ar iestāšanos par sociālo taisnīgumu un pacifismu. Viņu dievkalpojumi, kurus parasti sauc par sapulcēm, ir vienkārši, bez kristietībā tradicionāliem rituāliem. To dalībnieki parasti sēž aplī vai taisnstūrī, akcentējot visu klātesošo vienlīdzību. Pagātnē kvēkeru draudžu vecākajiem gan bija atsevišķs sols. Tradicionālo kvēkeru sapulces notiek klusumā, gaidot, kamēr kāds spontāni izteiksies (paši kvēkeri to sauc par procesu, kad kāds cilvēks ir Svētā Gara skarts). Parasti tās ir īsas uzrunas, kuras var ietvert arī Bībeles vai kāda cita teksta lasījumu. Lasīšanai populāra ir Disciplīnas grāmata, kurā apkopoti kvēkeru identitāti definējoši teksti (pasaulē ir vairākas tās versijas atkarībā no tā, ko par autoritatīvu uzskata konkrētā kvēkeru nacionāla līmeņa struktūra). Kvēkeru sapulces noslēdzas, kad divi kvēkeri viens otram pasniedz roku; tam seko arī citi. Kvēkeru lūgšanu nami ir vienkārši, un tajos nav altāru, kanceļu, svētbilžu vai citu par sakrāliem uzskatītu objektu. Vecākais vēl aizvien kvēkeru izmantotais lūgšanu nams atrodas Hertfordā, Anglijā; tas celts 1670. gadā. 

Vārds “sapulce” kvēkerismā attiecas arī uz kvēkeru vietējā un reģionālā līmeņa organizatoriska rakstura sapulcēm. Evaņģēliskie kvēkeri lieto nosaukumu “baznīca” savu lielāko struktūru apzīmēšanai, piemēram, Gvatemalas Nacionālā evaņģēliskā draugu baznīca (Iglesia Evangélica Nacional Amigos de Guatemala).

Kvēkeri dalās tradicionālajos, evaņģēliskajos, svētuma kustības (Holiness movement) ietekmētajos, liberālajos un neteistiskajos. Aptuveni 89 % kvēkeru pasaulē pieder evaņģēliskajam novirzienam vai citiem kvēkeriem, kuru dievkalpojumiem ir plānota, baptistu un metodistu dievkalpojumiem līdzīga kārtība ar kopdziesmām un sprediķi. 11 % praktizē tradicionālas sapulces, kurās ievēro klusumu, izņemot spontānas uzrunas. 

19. gs. kvēkerus (it īpaši Amerikas Savienotajās Valstīs, ASV) ietekmēja evaņģelikālisms ar tam raksturīgo Bībeles kā galvenās kristietības autoritātes akcentēšanu. Viens no globālajā evaņģelikālismā augstu vērtēto starpkonfesionālo Kesvikas sanāksmju (Anglijā) dibinātājiem 19. gs. vidū bija kvēkeris Roberts Vilsons (Robert Wilson). Šajās sanāksmēs tika izplatītas svētuma kustības idejas, kuras ar kvēkerismu vienoja vienkāršības praktizēšana ikdienā un personiskas dievbijības akcentēšana. Sākot no 19. gs. 70. gadiem, daļa britu kvēkeru svētdienas pēcpusdienās sāka rīkot sapulces ar dziesmām un sprediķi, svētdienas rītos saglabājot tradicionālās sapulces klusumā. 

Līdzās evaņģelikālismam kvēkerus ietekmējis teoloģiskais liberālisms. Kļūstot vairāk pieņemtiem britu un amerikāņu sabiedrībā un daudziem gūstot augstāku sociālo stāvokli, kvēkeri 19. gs. vairs neievēroja agrākās raksturīgās striktās sadzīves normas. 20. gs. 30. gados kvēkerismā (vispirms ASV) izplatījās neteistisks novirziens, kura piekritēji kvēkerismu primāri uzskata par humānistisku mācību un praksi.

Nereti kā būtiskās atšķirības tiek minēts tas, ka kvēkeriem nav garīdzniecības un ticības apliecību. Tas tomēr tikai daļēji ir pareizi, jo atkarīgs no kvēkerisma novirziena. Evaņģēliskajiem kvēkeriem, atšķirībā no tradicionālajiem kvēkeriem, ir mācītāji. Tradicionālajiem kvēkeriem ir amatpersonas (Recorded Ministers), ko kā publiskus runātājus ir atzinusi vietējā draudze un kas apmeklē arī citas draudzes. Dažāda ir arī kvēkeru attieksme pret ticības apliecībām. No vienas puses, daudzi kvēkeri ir pret tām, un doktrinālu piederības kritēriju izvirzīšana ir bijusi par iemeslu, kāpēc daļa kvēkeru draudžu nav ekumeniskās Pasaules baznīcu padomes (World Council of Churches) locekles. Tomēr daļa tradicionālo un evaņģēlisko kvēkeru par savas ticības pamatu uzskata Ričmondas deklarāciju (Richmond Declaration) – 1887. gadā ASV pieņemtu doktrinālu atziņu kopumu. Dokumentā izteikts tradicionālais kvēkeru uzskats, ka Jaunajā Derībā teiktais par kristību un svēto vakarēdienu nav saprotams burtiski, bet garīgi, jo Kristus nenāca, lai ieviestu jaunus rituālus. Deklarācijā ir iekļautas tādas kristietībā tradicionālas dogmas kā ticība mūžīgam sodam un mūžīgai svētlaimei pēc nāves. Deklarācijā teikts, ka Bībelei ir lielāka autoritāte nekā iekšējai gaismai.

Kvēkerisms radās 17. gs. Anglijā starp tiem protestantiem, kuri akcentēja personiskas Dieva pieredzes un Bībeles lasīšanas lomu. Angļu pilsoņu kara laikā (1642–1651) veidojās dažādas no valdošās Anglikāņu baznīcas atdalījušās kristiešu grupas (nekonformisti). Dž. Fokss bija vīlies gan anglikāņu, gan nekonformistu mācībā un uzskatīja, ka ir iespējama tieša Dieva pieredze bez baznīcas, rituālu un garīdzniecības starpniecības. Varasiestādes viņu par to apsūdzēja zaimošanā. Līdzās vairākuma pieņemto dogmu noliegumam izaicinājums bija arī Dž. Foksa sludinātais zvēresta noliegums un atteikšanās no pagodinošu titulu lietošanas. Svarīgs faktors, kas veicināja kvēkerisma un citu jaunu reliģisku ideju popularizāciju, bija iespiedtehnikas un lasīšanas kultūras izplatība. Dž. Fokss bija daudzu pamfletu autors. Viņš arī bija aktīvs misionārs un ceļoja ne tikai pa Angliju, bet arī pa Īriju, kontinentālo Eiropu un britu kolonijām Ziemeļamerikā. 1680. gadā kvēkeru skaits Anglijā un Velsā sasniedza 60 000. 1652. gadā Dž. Fokss satika Margaretu Fellu (Margaret Fell), ar kuru vēlāk apprecējās. Viņas darbība ir piemērs vēl vienam kvēkerisma aspektam – dzimumlīdztiesībai. M. Fella ir pamfleta “Sieviešu runāšanas pamatojums” (Women’s Speaking Justified) autore. Tajā pausts viedoklis, ka gan vīrieši, gan sievietes spēj vienādā mērā saņemt un tālāk sludināt pravietiskus vēstījumus no Dieva.

Vajāšanu laikā daudzi britu kvēkeri patvērās Nīderlandē, taču arī tur piedzīvoja vajāšanas. 1689. gada Tolerances akta (Act of Toleration) pieņemšana Anglijā atviegloja kvēkeru dzīvi, lai gan vēl ilgi viņi tika marginalizēti. Daļa kvēkeru izceļoja uz Ziemeļameriku, taču puritāņu pārvaldītajās kolonijās tika vajāti. Masačūsetsā 17. gs. 50. un 60. gados vairākus kvēkerus, vēlāk sauktus par Bostonas mocekļiem, sodīja ar nāvi. Trijās kolonijās (Rietumdžersijā, Rodailendā un Pensilvānijā) kvēkeri varēja netraucēti praktizēt savu ticību. 1681. gadā karalis Kārlis II (Charles II) uzdāvināja bagātajam kvēkerim Viljamam Penam (William Penn) lielu teritoriju zemes kā samaksu par parādu. Tas bija impulss daudzu kvēkeru izceļošanai uz Pensilvāniju. 

18. gs. kvēkeriem bija stagnācijas periods, kad viņi noslēdzās savā lokā un bija mazāk aktīvi misionārismā. Viņu skaits samazinājās (Anglijā un Velsā 1800. gadā bija 19 800 kvēkeru).

Agrīnie kvēkeri bija pazīstami ar pacifismu, vienkāršu apģērbu, atturību no alkohola, atteikšanos zvērēt, verdzības noliegumu (lai gan ne vienmēr konsekventi – dažos lūgšanu namos ASV bija atsevišķas galerijas brīvlaistiem vergiem). Tā kā sākotnēji (līdz 19. gs.) kvēkeriem, tāpat kā citiem nekonformistiem, Anglijā nebija iespējams iegūt augstāko izglītību, tad viņi iesaistījās tiem atļautās nozarēs: tirdzniecībā, finanšu sfērā un citur. Barclays, Lloyds bankas, arī apavu uzņēmumu C. & J. Clark ir dibinājuši kvēkeri.

20. un 21. gs. kvēkeri ir saglabājuši uzticību sociālajam aktīvismam. 1947. gadā Amerikāņu draugu komiteja (American Friends Service Committee) un Britu draugu kalpošanas padome (British Friends Service Council) saņēma Nobela miera balvu (Nobels fredspris) par nopelniem miera veicināšanā pasaulē. Iepriekš minētā amerikāņu organizācija dibināta 1917. gadā, lai gādātu par alternatīvu dienestu tiem, kuri negribēja iet karā. Pacifisma dēļ kvēkeri tiek ierindoti konfesiju kategorijā “vēsturiskās miera baznīcas” (historical peace churches). Daudzi kvēkeri mūsdienās iestājas par LGBT tiesībām. 

19. gs. evaņģelikālisma ietekmes rezultātā britu kvēkeri uzsāka ārmisijas darbu. 1866. gadā nosūtīti pirmie misionāri uz Indiju; kvēkeru misionāri devās arī uz Madagaskaru, Ķīnu un Šrilanku.

20. gs. kvēkeri sāka dzīvot arī Āfrikā un kontinentālajā Eiropā. Pirmā pasaules kara laikā kvēkeru sniegtā humānā atbalsta rezultātā Eiropas valstīs iepazina kvēkerismu un izveidojās nelielas kvēkeru grupas Vācijā, Nīderlandē, Francijā, Zviedrijā un citur. Jau agrāk, 19. gs. sākumā, kvēkerisms izplatījās Norvēģijā. 20. gs. 80. gados kvēkeri sāka pulcēties Maskavā un vēlāk arī citviet Krievijā. Kvēkerismā ieinteresēti cilvēki ir arī Baltijas valstīs (kvēkeru draudze Latvijā pagaidām nav oficiāli izveidota). 

20. gs. kvēkeri, tāpat kā citi protestantu novirzieni, konsolidējās globāli. 1920. gadā Londonā notika kvēkeru pasaules konference. 1937. gadā tika izveidota Draugu pasaules konsultatīvā komiteja (The Friends World Committee for Consultation).

2017. gadā pasaulē bija aptuveni 377 500 kvēkeru, 49 % no tiem – Āfrikā (šajā kontinentā visvairāk kvēkeru ir Kenijā – 146 300). Pēc Kenijas otrā valsts ar lielāko kvēkeru skaitu ir ASV (76 360), tai seko Burundi (35 000) un tad Bolīvija (22 300). Kvēkerisma izcelsmes zemē Lielbritānijā kvēkeru skaits ir neliels – 14 260.

Vudbrokas kvēkeru pētniecības centrs (Woodbrooke Quaker Study Centre) – dibināts Anglijā 1903. gadā; Džordža Foksa Universitāte (George Fox University) – privāta augstskola Oregonas pavalstī (ASV), kas dibināta kā kvēkeru mācību iestāde 1891. gadā (tolaik Pacific College); Kvēkeru Eiropas lietu padome (The Quaker Council for European Affairs) – 1979. gadā dibināta starptautiska organizācija, kas cenšas popularizēt kvēkeru atbalstītas vērtības (piemēram, cīņu par mieru un cilvēktiesības) Eiropas Savienības struktūrās; Draugu pasaules konsultatīvā komiteja, kvēkeru starptautiskās koordinācijas organizācija, ir dibināta 1937. gadā.

The Friend – kvēkeru nedēļas izdevums, kas iznāk Lielbritānijā kopš 1843. gada; Quaker Studies – zinātnisks žurnāls, kas iznāk kopš 1996. gada un kuru izdod Liverpūles Universitātes apgāds (Liverpool University Press); Quaker History – zinātnisks žurnāls, kas iznāk ASV kopš 1906. gada (sākumā ar nosaukumu Bulletin of Friends’ Historical Society of Philadelphia). To izdod Draugu vēstures asociācija (Friends Historical Association); Quaker Theology – teoloģisks žurnāls, kas iznāk kopš 1999. gada ASV, izdevējs ir QUEST (Quaker Ecumenical Seminars in Theology).

Hovards Heins Brintons (Howard Haines Brinton) – 20. gs. amerikāņu kvēkeru teologs un publicists, ieguvis doktora grādus fizikā un filozofijā; Džūdija Denča (Dame Judith Olivia Dench) – viena no 20. gs. slavenākajām britu aktrisēm; Ričards Fosters (Richard James Foster) – 20. gs. amerikāņu teologs, evaņģēlisko kvēkeru mācītājs; Baierds Rastins (Bayard Rustin) – 20. gs. afroamerikāņu pilsonisko tiesību aktīvists, kurš organizēja Vašingtonas maršu par darbu un brīvību (1963). Tajā Mārtins Luters Kings (Martin Luther King) sacīja slaveno runu “Man ir sapnis” (I Have a Dream).