Komponists dziļi un personiski izjuta romantisko kolīziju – sapņa un īstenības sadursmi, zaudēto ilūziju un cerību zuduma tēmas. F. Šūberta mūziķa talants ļāva to iemiesot pārliecinošos laikmeta izjūtas tvērumos. F. Šūberts rakstīja arī gandrīz visos klasicisma mūzikas žanros, taču visiespaidīgāk izteicās romantiskajā dziesmā un dziesmu ciklā, kuru melosu, izjūtu un poēziju iekļāva arī visos citos žanros.

F. Šūberts dzimis Vīnes priekšpilsētā skolotāja ģimenē kā trīspadsmitais no divdesmit bērniem (pilngadību sasniedza vien deviņi). Tēvs agri ievadīja zēnu mūzikas apmācībā. Drīz vien F. Šūberts nokļuva konviktā (baznīcas internātskolā, 1808–1813), kur mūzikai bija liela loma. F. Šūberts apguva gan ērģeļspēli, gan vijoli un nedaudz klavieres, bet visvairāk izcēlās ar savu skaisto balsi (kopš 1808. gada Vīnes galma mūzikas kapelā, Wiener Hofmusikkapelle). F. Šūberts mācījās arī kompozīciju, tostarp veselu gadu pie Antonio Saljēri (Antonio Salieri). Nedēļas nogalēs daudz tika muzicēts arī ģimenē (F. Šūberts spēlēja altu stīgu kvartetā). Sākotnēji sekmīgais zēns pakāpeniski vairs netika īsti galā ar matemātiku un latīņu valodu, tādēļ viņš konviktu 1813. gadā atstāja (arī balss lūzuma dēļ), izglītību turpinot pieticīgākā skolotāju seminārā. Tā bija iespēja nu jau jauneklim sākt pašam strādāt par tēva palīgu (1814–1818, ar pārtraukumiem). Arī nodarbības pie A. Saljēri izdevās turpināt. Tas ļāva aktīvi komponēt gan skatuves darbus, gan baznīcas mūziku, gan it īpaši solodziesmas, kuru vidū jau bija tādi šedevri kā “Grietiņa pie ratiņa” (Gretchen am Spinnrade, 1814) ar tekstu no Johana Volfganga Gētes (Johann Wolfgang Goethe) lugas “Fausts” (Faust, 1808).

Zināma robežzona gan dzīvē, gan jaunradē bija 1815.–1816. gads. F. Šūberts tēva vadībā turpināja skološanu, taču skolotāja darbs – arī privātstundu formā – viņu nomāca. Mūziķis pat neregulārā darbā varēja nopelnīt iztiku un gluži pieticīgu dzīvošanu, taču atļauties smalkāku apģērbu vai citas ekstras nebija iespējams. F. Šūberta labāk situētais draugs kopš konvikta laikiem Jozefs fon Špauns (Joseph von Spaun) atbalstīja viņu jau tolaik ar nošu papīra iegādi. 1815. gadā J. fon Špauns iepazīstināja F. Šūbertu ar diezgan daudziem radošiem cilvēkiem, ar kuriem draudzība turpinājās visu F. Šūberta īso mūžu. To vidū bija Anselms Hitenbrenners (Anselm Hüttenbrenner), Francis fon Šobērs (Franz von Schober), Johans Mairhofers (Johann Mayrhofer) un citi. Viņi faktiski veidoja arī t. s. šūbertiādes (pats nosaukums Schubertiaden parādījas vien 1821. gadā) – sabiedrības tikšanos un muzicēšanu Vīnes literārajos salonos, kas bija arī netiešas peļņas avots.

1816. gada maijā J. fon Špauns ievācās jaunā plašākā dzīvoklī Vīnes centrā un uzaicināja komponistu dažas dienas paciemoties. Tas bija faktiski pirmais laiks F. Šūberta dzīvē, kad viņš bija savā vaļā, ārpus ģimenes vai skolas pārraudzības. Komponista ilgstošā neapmierinātība ar līdzšinējās dzīves praktisko pusi, šķiet, uzrādīja arī depresijas pirmās pazīmes, taču pamatotu ziņu par to nav – tikai atsevišķi minējumi, personiski vērojumi un piezīmes. Tomēr drīz pēc tam līdzīgu palīdzību – dzīvi savā (savas mātes) mājā – piedāvāja arī F. fon Šobērs, un F. Šūberts guva iespēju pats pārvaldīt savu laiku un darbošanos, kā arī piekļuvi klavierēm. Tas atspoguļojās milzīgā vairumā sacerējumu, ko komponists rakstīja katru dienu divās, varētu teikt, sesijās. Lielākā daļa šo sacerējumu – gan orķestra un kora, gan vokālās lirikas laukā – tolaik vēl netika publicēti, bet daudzi cirkulēja draugu un interesentu aprindās rokrakstos. To vidū bija arī jau ļoti būtiskas virsotnes, piemēram, jauna tipa romantiskā miniatūra “Ērkšķrozīte” (Heidenröslein,1815, Deiča kataloga Nr. D 257) vai dramatiskā balāde “Meža ķēniņš” (Erlkönig, 1816, D 328, abas ar J. V. Gētes tekstu). Izceļas arī solodziesma “Ceļinieks” (Der Wanderer, 1816, D 489, agrāk arī kā D 493, Georga Filipa Šmita no Lībekas, Georg Philipp Schmidt von Lübeck, teksts) – romantisma estētikas sava veida proklamācija (ar tipisko pozīciju “ne māju, ne dzimtenes” tā pēc pusgadsimta parādīsies vēl Johannesa Brāmsa, Johannes Brahms, vokālajā lirikā). Dziesmas materiāls ir pamatā arī domažora klavieru fantāzijai “Ceļinieks” (1822, Der Wanderer, D 760). 1816. gadā sacerēta jau Ceturtā (“Traģiskā”) un Piektā simfonija un milzīgs vairums citu skaņdarbu.

1817. gada sākumā F. Šobērs iepazīstināja komponistu ar tolaik ievērojamo Vīnes operas baritonu Johanu Mihaēlu Foglu (Johann Michael Vogl), kurš, būdams 20 gadus vecāks, bija plaši pazīstams mākslinieks. Skaņradis sāka sacerēt viņam daudzas dziesmas, kuras J. M. Fogls aktīvi popularizēja pilsētā. Komponista draugu un labvēlīgu palīgu loks arī nemitīgi auga. Viņu vidū jo aktīva bija fon Zonnleitneru ģimene (von Sonnleithner), kā arī brāļi Kupelvīzeri (Kupelwieser, gleznotājs Leopolds Kupelvīzers, Leopold Kupelwieser, ir nedaudzo autentisko komponista portretu autors) un vēl daudzi citi. Aizvien biežāk arī presē vīdēja ziņas par F. Šūberta mūziku, un 1818. gada februārī atskaņotā pirmā laicīgā partitūra (viena no uvertīrām) tika atzinīgi vērtēta gan Vīnes, gan arī jau citu pilsētu laikrakstos. 1818. gada vasaru F. Šūberts pavadīja grāfa Johana Karla Ešterhāzi (Johann Karl Esterházy) vasaras mītnē Želizā. Komponista pienākumos ietilpa abu grāfa meitu izglītošana klavierspēlē un dziedāšanā, kas nebija grūts uzdevums, turklāt gluži pieklājīgi apmaksāts. 1819.–1820. gada sacerējumi uzrāda zināmu stila evolūciju patstāvības virzienā un arī noteiktu briedumu. 1820. gada vasarā tika iestudētas divas komponista operas: “Dvīņubrāļi” (Die Zwillingsbrüder) un “Burvju arfa” (Die Zauberharfe). Mūziķis acīmredzot iedvesmojās jau no paša fakta un radīja vēl vairākus darbus skatuvei (“Alfonso un Estrella”, Alfonso und Estrella; “Fjerrabrāss”, Fierrabras; “Sazvērnieki”, Die Verschworenen), taču tie līdz iestudējumam netika dažādu iebildumu dēļ. Vienīgi mūzika Helmīnas fon Šezī (Helmina Christiane von Chézy) lugai “Rozamunde, Kipras valdniece” (Rosamunde, Fürstin von Zypern, 1823) guva atzinību, taču pats iestudējums tika pēc divām izrādēm noņemts no repertuāra. Tādēļ šī laikposma – un, iespējams, dažā ziņā visa mūža – galvenais darbs izrādījās Septītā simfonija (siminorā, 1822), kas palikusi nepabeigta, un tā arī ar nosaukumu “Nepabeigtā” (kopš 1867. gada) iegājusi pasaules kultūras vēsturē. Simfonija, visdrīzāk neapzināti, divās daļās modelē cilvēces mūžīgo pretrunu mezglu – kontrastu un pretdarbi starp cildenām ilgām, ideāliem un sapņiem, no vienas puses, un dzīves (ikvienas dzīves) reālo beigu neizbēgamību, no otras. Simfonija ir melodiski pārbagāta, tieši, atklāti emocionāla un patiesa nespējā piedāvāt būtības un nebūtības pretmeta atrisināmību. Vēstures paradokss: simfonija piedzīvoja pirmatskaņojumu 1865. gadā; šajā pašā gadā pirmiestudējumu pieredzēja Riharda Vāgnera (Richard Wagner) opera “Tristans un Izolde” (Tristan und Isolde).

Šajā laikposmā (1822–1823) saasinās F. Šūberta jau tā ne visai stabilais veselības stāvoklis, un komponists atkārtoti nonāk slimnīcā. Taču autentisku ziņu par to īsti nav. Nav drošas ticamības arī leģendām un tenkām par F. Šūberta dzīvesveidu, kaut daļa patiesības nostāstos par sliecību uz alkoholu varētu būt. Tomēr ik pēc laiciņa parādījās ne tikai jauni darbi, bet īsti šedevri. Piemēram, 1823. gadā uzrakstīts komponista pirmais solodziesmu cikls “Skaistā dzirnavniece” (Die schöne Müllerin, Vilhelma Millera, Wilhelm Müller, teksts). 1824. gadā sacerēti divi nozīmīgi stīgu kvarteti: t. s. “Rozamunde” (Rosamunde, D 804) un t. s. “Nāve un meitene” (Der Tod und das Mädchen, D 810). Šī kvarteta otrajā daļā izmantota tēma no dziesmas (1817) ar tāda paša nosaukuma Matiasa Klaudiusa (Matthias Claudius) dzejoli, kurā risināta kopš renesanses laikmeta plaši pazīstamā kolīzija. 1824. gadā komponists atkal vasaru pavada J. K. Ešterhāzi mītnē Želizā, arī sacerot vairākus darbus turienes dāmām. Vēlreiz tāds izņēmums kā ceļojums ārpus Vīnes tuvākās apkārtnes notiek 1825. gadā. Tad komponists apmeklē arī Gašteinas kūrortu Austrijas dienvidos un komponē apjomīgu partitūru, kas vēlāk izrādās viņa pēdējā, Astotā, t. s. Lielā domažora simfonija, D 944. Arī turpmākajos nedaudzajos gados F. Šūberts daudz un ražīgi strādā. 1827. gadā, piemēram, sacerēts otrais dziesmu cikls “Ziemas ceļš” (Winterreise, atkal ar V. Millera tekstiem), vairāki izvērsti kameransambļi, divas ekspromtu (Impromtus) kopas pa četriem skaņdarbiem katrā. 1828. gads nes vēl virkni nozīmīgu darbu: mesu (D 950), pēdējās trīs klaviersonātes un  vēl dziesmu krājumu, ko komponists nepabeidza un kas ieguva virsrakstu “Gulbja dziesma” (Schwanengesang, D 957). Tomēr slimības skaņradi vajāja ilgstoši, un daudzi iesāktie darbi netika pabeigti.

Pēc divu nedēļu nepārtraukta drudža komponists mira no tīfa 1828. gada 19. novembrī trijos pēcpusdienā brāļa Ferdinanda Šūberta (Ferdinand Schubert) dzīvoklī. 1888. gadā notika mirstīgo atlieku (otrā) ekshumācija un pārbedīšana uz t. s. goda apbedījumu (Ehrengräber) sektoru Vīnes centrālajā kapsētā netālu no Ludviga van Bēthovena (Ludwig van Beethoven) kapavietas.

Visi F. Šūberta darbi uzskatāmi par nozīmīgiem, jo katrā no jomām (vokālā mūzika, simfonijas, vokāli instrumentālā baznīcas mūzika, sacerējumi klavierēm un kameransambļiem) galvenā kvalitāte paliek dziedamība (kantabilitāte), melosa plūduma dabiskums un izteiksmība. Protams, dziesmām spēcīgu saturisku enkuru veido jau dzejas teksts. Tajā tieši var parādīties – un parādās – motīvs “sirds tik grūta”, tēze, pozīcija. Dabiski, tas nav vienīgais, taču pat “Foreles” (Die Forelle, Kristiāns Frīdrihs Daniels Šūbarts, Christian Friedrich Daniel Schubart, 1817) rotaļīgā graciozitāte iznākumā atduras kolīzijā, ka zivtiņa iet bojā, bet vērotājs un stāstnieks bezspēcīgi noskatās. “Meža ķēniņa” dramatisms un spriedze samilzt līdz letālam galam. Grūtsirdība un smagums dominē “Dubultniekā” (Der Doppelgänger, 1828), teksta autors Heinrihs Heine (Heinrich Heine). Praktiski viss “Ziemas ceļš” ir melanholijas un grūtsirdības apēnots; šāds uzstādījums ir jau pirmajā dziesmā “Labu nakti” (Gute Nacht): “Svešs biju, šurpu nācis, / Svešs dodos atkal prom”. Līdzīgs emocionālais kamertonis un atslēga ir raksturīgs romantiskās mākslas (literatūra, teātris, glezniecība) vaibsts, taču mūzikā tas var izpausties tieši, nepastarpināti, pat pilnīgi bez jebkāda verbāla balsta vai sižeta elementa. “Nepabeigtās simfonijas” I daļā gluži neierasti svarīgu lomu ieņem ievada tumsnēji smagā tēma ar skaidri izteiktu jautājuma intonāciju galā. Abas pamattēmas – galvenā un blakuspartija – drīzāk ir viena otru papildinošas, savstarpēji tuvas, korespondējošas. Tā nav tehniskas iedabas lieta, bet gan konceptuāls tvērums attiecībā uz kontrastu lomu mūzikā vispār – jaunā romantiskā laikmeta estētikā. Varbūt vistiešāk šī konceptuālā līnija risinās tieši simfonijas žanrā – no gaišās, rotaļīgās “haidniskās” pasaules (līdz pat Piektajai simfonijai ar Ceturto, t. s. “Traģisko”, kā izņēmumu) uz šo gruzdoši melanholisko gara dzīvi “Nepabeigtajā” un Lielās domažora simfonijas episko tonējumu, kā arī milzīgo izvērsumu (pats ilgākais instrumentālmūzikas darbs toreizējā vēsturē). Šajā pēdējā darbā spēcīgs arī marša, gājiena žests – gan kā tautiskuma elements, gan kā heroisks mājiens. Tas viss kopā iezīmē skaidru tiltu uz Antona Bruknera (Anton Bruckner) simfonisko pasauli, bet vēl vairāk un spēcīgāk uz jau nākamo kāpienu – Gustava Mālera (Gustav Mahler) episko domāšanu simfonijas žanrā.

F. Šūberts izteica sava laikmeta ideālus un sāpi. Un darīja to tik spēcīgi un pārliecinoši, ka ar to vien viņš būtu varējis ieiet mūzikas vēsturē. Taču, izmantojot šādu izteiksmes veidu, F. Šūberts reāli radīja  neaptverami plašu virkni skaņdarbu, kas izpauda tautas, sabiedrības izjūtas, ilgas un cerības. To visos laikos gribējuši un centušies sasniegt daudzi, taču īstenot izdevies tikai nedaudziem īpaši apdāvinātiem. F. Šūberts tāds bija. Svarīgs sasniegums ir arī mūzikas un muzicēšanas demokratizācija. Komponists balstījās uz Vīnes (un Austrijas) daudznacionālo vidi un dzīvesstilu, – viņa daiļradē blakus austriešu un vācu etnosu intonatīvajai vārdnīcai vīd un spīguļo ungāru, slovāku, horvātu melosa vērtības. Daudzas no šīm bagātībām atmirdz Vīnes valša stilistikā, turklāt no elegantiem un valdzinošiem galma tradīcijās ieturētiem skaņdarbiem līdz gluži nepretencioziem sadzīves un ielu muzicēšanas paraugiem. Turpat līdzās ir vesela rinda pievilcīgu, skanīgu, atraktīvu maršu. Tādēļ F. Šūberta mūzika ir brīnišķīgs sava laikmeta dokumentējums un pārlaicīga vēsts par mūzikas un mākslas sociālo nozīmīgumu un spēku.

Komponista mantojuma saglabāšana bijusi un ir sarežģīts uzdevums, jo F. Šūberta dzīve nekad nav bijusi reglamentēta, saistīta ar akadēmiskām vai sociālpolitiskām institūcijām. Arī pats mākslinieka personības tips, kad daudzas ieceres aizsāktas, bet tādu vai citu apsvērumu dēļ pārtrauktas vai izbeigtas, apgrūtina jaunrades un tās rezultātu izpēti un izvērtējumu. Tomēr pats galvenais uzdevums – pašas mūzikas saglabāšana – nav bijis sarežģīts: sabiedrības pieprasījums garantējis arī mūziķu ieinteresētību. Tiesa, tas noticis ar laika nobīdi – finansiālu efektu ar nelielo miniatūrformu un mājas muzicēšanas vajadzībām domāto kompozīciju iespiešanu izdevniecības necerēja sasniegt. Ar visu to F. Šūberta dzīves laikā publicēti 100 viņa skaņdarbi. Tas ir maz, salīdzinot ar darbu (noapaļoto) kopskaitu 600, bet relatīvi daudz un katrā ziņā vairāk nekā citu skaņražu iespieddarbu. Savukārt izvērsto, komplicēto kompozīciju drukāšana sākās ar apmēram 20 gadu kavējumu, toties ar augošu vektoru līdz pat mūsdienām. Lielākā daļa muzikoloģisko pētījumu skaņdarbu kopuma priekšplānā izvirza romantisko solodziesmu – arī tādēļ, ka teksta esamība būtiski paplašināja auditoriju un veicināja labāku un tiešāku mūzikas sapratni. Komponists ir faktiski pirmais, kurš veido žanra jauno konceptu Kunstlied – primāri klausāmo dziesmu, kas uzrunā relatīvi plašu koncertdzīves auditoriju (atšķirībā no mājas muzicēšanas, kurai arī pieejama zināma repertuāra daļa, taču noteikti ne visa).

Pirmajā mirklī var rasties iespaids, ka F. Šūberta biedrību tradicionālā forma pārstāvēta mazāk ietekmīgi nekā citiem viņa laikabiedriem un pēctečiem pasaules mūzikā. Taču izrādās, ka daudzas organizācijas vienkārši parādās ar atšķirīgiem apzīmējumiem. Piemēram, jau 1882. gadā Amerikas Savienoto Valstu (ASV) Minesotas pavalsts dāmu apvienība sāka darbu mūzikas laukā, un 1883. gadā parādījās Šūberta klubs (Schubert Club), kas darbojās abu galveno pilsētu (Mineapolisa un Sentpola) sadarbībā. Pamatsvars piederēja koncertdzīvei, un tā laika gaitā izvērtās ļoti bagāta. No 1987. gada darbojās Starptautiskais Franča Šūberta institūts (Internationales Franz-Schubert-Institut), kas Vīnē izvērsa nozīmīgu pētniecības un izdevējdarbību, taču 2005. gadā tas bija spiests pašlikvidēties finanšu skandāla dēļ. Institūta darbību lielā mērā turpina nozīmīga entuziastu grupa The Schubert Institute UK (1991), kas sevi arī apzinās kā tradīcijas turpinātāju. Vīnes-Lihtentāles 1984. gadā dibinātā Šūberta biedrība (Schubert-Gesellschaft Wien-Lichtental) arī iezīmē lokālo iniciatīvu nozīmi un spēku. Šī biedrība sadarbojas arī ar INTERKULTUR – plašu, izvērstu kora mākslas pasākumu (konkursu, festivālu) rīkotāju. No jaunāko laiku aktivitātēm jāizceļ Dortmundes (Vācija) Šūberta konkurss (International Schubert-Competition Dortmund) – kopš 1987. gada ik pārgadus pianistiem un dziedātājiem ar klavierpavadījumu (un kopš 2017. gada arī vienkārši Šūberta festivāls gados, kad konkursa nav).

Austrijā ir daudz F. Šūberta piemiņas vietu, ielu, laukumu, parku, skvēru, liepu (pēc dziesmas Der Lindenbaum no cikla “Ziemas ceļš”). Visvairāk to ir Vīnē, jau sākot ar Vīnes Ringa (Ringstraße) – iekšpilsētas bulvāru loku, kur katram posmam savs tituls – sastāvdaļu Šūbertringu (Schubertring), turpinot ar ielu, šķērsielu, ceļu, taku tīklu (citās pasaules pilsētās vēl alejas, avēnijas, bulvāri). Viens no iezīmīgākajiem pilsētas akcentiem ir F. Šūberta monumentālais piemineklis (atklāts 1872. gadā) Pilsētas parkā (Stadtpark), ko veidojis Karls Kundmans (Carl Kundmann). Uz pieminekļa pamatnes, ko veidojis Teofils Hanzens (Teophil Edvard Hansen), ir vēl trīs K. Kundmana reljefi (vokālmūzika, instrumentālmūzika, fantāzija). Vēl divi pieminekļi ir kapsētās: sākotnējā apbedījuma vietā Vēringas kapsētā (Währinger Ortsfriedhof; nelielais ansamblis veidots pēc F. fon Šobēra skices, krūšutēla autors ir Jozefs Aloizs Dialers, Josef Alois Dialer) un Vīnes centrālajā kapsētā (T. Hanzens). Vīnes 9. rajonā Alzergrundā 1928. gadā atklāta Šūberta strūklaka (Schubertbrunnen) – marmora jaunavas tēls ar tekošu ūdensstrūklu (skulptors Teodors Štundls, Theodor Stundl, arhitekts Francis Matušeks, Franz Matuschek). Ir arī daudz piemiņas plākšņu, nelielu memoriālu akcentu. Vēl viens komponista devuma piemineklis ir F. Šūberta mantojuma saglabāšanā un pētniecībā nozīmīgais Oto Ēriha Deiča (Otto Erich Deutsch) izdotais kopkatalogs (Schubert. Thematic Catalogue of all his Works in Chronological Order, 1951). 1978. gadā izdots tā papildināts tulkojums vācu valodā. Tieši šajā 1978. gada versijā pirmoreiz “Nepabeigtā simfonija” uzrādīta kā Septītā un Lielā domažora – kā pēdējā, Astotā. Tajā ietverti vēl vairāki papildinājumi (un vienkārši pārdrukājumi) gan vācu valodā, gan angliski ar nelielām nepieciešamajām izmaiņām. Šis ir autoritatīvākais šūbertoloģijas pamatavots pasaules praksē.

F. Šūberta vārdā nosaukts līcis (Schubert Inlet) Aleksandra I (Александр I Павлович Романов) salā Antarktīdā.

F. Šūberta tēls un leģendas par komponistu bagātīgi atspoguļotas tēlotājmākslā. Papildu jau skartajiem dažādiem tēlniecības žanriem nozīmīgu vietu ieņem grafika un glezniecība. Zināms paraugs, “kamertonis”, ir Vilhelma Augusta Rīdera (Wilhelm August Rieder) heliogravīra, kas radīta 1825. gada maijā (sākotnēji akvarelis, 1875. gadā – eļļas glezna), ko ar parakstiem apstiprinājis mākslinieks un pats F. Šūberts. Jau minēts daudzu notikumu aculiecinieks vai līdzdalībnieks L. Kupelvīzers, kas atstājis spilgtas, efektīgas vīzijas. Vēlāku laiku iespaidus un atskaņas sniedz Morica fon Švinda (Moritz fon Schwind) rotaļīgais devums. Noteikti atzīmējams arī Gustava Klimta (Gustav Klimt) krāsu un izjūtu kokteilis darbā “Šūberts pie klavierēm” (1899). Ir, protams, arī daudz pakaļdarinājumu, modes vēsmu atbalsu u. tml., sevišķi anonīmās pastkartēs.

Literatūras jomā būtisks avots, kas vēlāk ievērojami atbalsojas, ir Rūdolfa Hansa Barča (Rudolph Hans Bartsch) romāns Schwammerl (1912; tā draugu vidē dēvēja F. Šūbertu). Nosaukumā ietvertais vārds ir dialekta apzīmējums sēnēm; domājams, ka līdzbiedri te norādīja uz komponista ķermeņa aprisēm – “beciņš“, “(apšu) kundziņš”, “poķītis”. Latviskojumā (1930, grāmatu un izrādi tulkojis Alfrēds Andersons, pseidonīms Andrass) izvēlēts saprotamākais nosaukums “Trejmeitiņas”, kas savukārt kļuvis par operetes titulu. Šī 1916. gadā radītā dziesmuspēle Das Dreimäderlhaus nomināli attiecināma uz Heinrihu Bertē (Heinrich Berté), taču visa mūzika ir F. Šūberta. Operete drīz tika iestudēta vairāk nekā 60 valstīs un kļuva par otro visvairāk iestudēto šī žanra darbu pēc Johana Štrausa, dēla (Johann Strauss, Sohn), “Sikspārņa” (Die Fledermaus, 1874).

Arī Latvijā plaši skanēja “Nāc paklausies, draudziņ, kā Vīne dzied” gan Dailes teātra izrādēs (1929, režisors Eduards Smiļģis), gan daudzos skaņuplašu ierakstos. Dziesmuspēle vēlreiz iestudēta 1979. gadā Valsts Rīgas operetes teātrī un 1993. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī.

Ir vismaz 10 filmu ar biogrāfiskiem motīviem vai vismaz ieskatu komponista dzīvē (tostarp divas dokumentālas lentes). Pati pirmā ir Riharda Osvalda (Richard Oswald) “Šūberta pavasara sapnis” (Schubert’s Frühlingstraum, 1931). Daudzās filmās, kurās nav tieša sakara ar komponistu, izmantota F. Šūberta mūzika (konkrēti skaņdarbi – pilni vai nepilni).

Bagāts un daudzveidīgs ir F. Šūberta atspoguļojums filatēlijā; tās kodolu veido Centrāleiropas valstu pastmarkas.