No 1919. gada tās nosaukums bija Rīgas vēstures un senatnes pētītāju biedrība (vācu Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde zu Riga, latviski burtiskā tulkojumā – Rīgas vēstures un senatnes biedrība).

Latviešu valodas tradīcijā jau pirms Otrā pasaules kara nostiprinājies nosaukums “Krievijas Baltijas provinču vēstures un senatnes pētītāju biedrība”, kurā ieviesies lieks vārds “pētītāji”. Liekais vārds izmantots, lai akcentētu biedrības individuālo vēstures redzējumu, ko pauž tās vācu valodā runājošie biedri. Tas savukārt nesaskan ar biedrības darba pamatā likto ideju par vēstures un senatnes vispārēju pārzināšanu un vienotas Baltijas (Igaunijas, Vidzemes un Kurzemes teritoriju) pagātnes izpratnes veidošanu sabiedrībā, ko tās dalībnieki uzskatīja par biedrības darbības mērķi.

Senatnes pētīšanas biedrības 19. gs. pirmajā pusē jau daudzviet bija radušās vai veidojās vācu pilsētās, piemēram, Frankfurtē, Leipcigā, Lībekā, Minsterē, Nasavā, Štetinā (mūsdienās Ščečina Polijā), Šverīnē un citur. Šādu biedrību uzplaukums saistāms ar pretnapaleona atbrīvošanās kariem un nacionālās pašnoteikšanās ideju uzplaukumu. Biedrībām bija raksturīga nacionālpatriotiska stāja, un parasti to darbība bija orientēta uz to, lai identificētu vācu vēstures kopīgos aspektus un ar vēstures avotiem pierādītu vācu lielo nozīmi noteikta reģiona vēsturiskajā attīstībā.

Arī Baltijā senatnes pētnieki pieslējās vācu identitātes un kopīgu nacionālo ideālu kustībai, apvienodami to ar idealizētu izpratni par kopīgu Baltijas (agrākās Livonijas) kultūrvēsturisko telpu. Biedrību dibināja 01.09.1834. Rīgā pēc luterāņu mācītāja Gustava Taubenheima (Gustav Reinhold Taubenheim) ierosinājuma. Pirmā biedrības sanāksme notika Rīgā 06.12.1834.

Biedrība izveidojās laikā, kad vēsture kā atsevišķa akadēmiska disciplīna Eiropā vēl nebija nostiprinājusies un Baltijas pagātnes izzināšanai vēl gandrīz nemaz nebija pievērsta pētnieciska uzmanība. Tā, piemēram, Tērbatas Universitātē (tagad Tartu Universitāte, Tartu Ülikool) vēl 19. gs. izskaņā Baltijas vēstures jomā bija tikai viens profesora amats. Vāciski runājošais Baltijas sabiedrības virsslānis (vācbaltieši) biedrības darbību gadsimta gaitā arvien vairāk saistīja ar pretošanos Krievijas Impērijas uzsāktajai Baltijas provinču kultūras un tiesiskās savdabības (autonomijas) apkarošanai un rusifikācijai. Ar vēstures avotu liecībām viņi centās pierādīt un aizstāvēt Baltijas provinču autonomijas tiesiskumu un neaizskaramību.

Biedrībā bija ļauts uzņemt izglītotus Baltijas provinču iedzīvotājus, bet tās vecbiedri visu biedrības pastāvēšanas laiku rūpējās, lai tā saglabātu savu vācisko ievirzi, un no nevācu aprindām izvairījās. Vāciskajai ievirzei bija liela ideoloģiska nozīme kopīgas Baltijas identitātes veidošanā, un vācbaltiešu sabiedrības elite to sekmēja. Tādējādi par biedrības ierindas biedriem kļuva daudzi Baltijas luterāņu draudžu vācbaltiešu mācītāji, kuri biedrības darba laikā līdz 19. gs. pēdējai trešdaļai bieži bija vienīgie, kuri interesējās par savas draudzes vai muižas vēsturi, vāca un glabāja dokumentus, lietiskos avotus, rakstīja draudzes hroniku, apkopoja iedzīvotāju statistiku utt. Darbs biedrībā bija brīvprātīgs, tāpēc pagātnes izpēte parasti bija pārtikušu biedru hobijs vai arī citā darbā algotu biedru darba rezultāts, kuriem ar vēstures avotiem nācās sastapties amata pienākumu pildīšanas laikā (mācītāji, juristi, žurnālisti, arhivāri).

Biedrības pastāvēšanas laikā tai bija 12 vadītāji – prezidenti. Pirmais prezidents (1834–1836) bija ietekmīgais Baltijas aristokrātijas politiķis, Vidzemes landrāts, vairāku muižu īpašnieks un lauku tautskolu attīstības veicinātājs Hermans fon Kampenhauzens (Hermann Johann Freiherr von Campenhausen); pēdējais biedrības prezidents (1910–1939) bija vēsturnieks un Rīgas pilsētas ilggadējais arhivārs Arnolds Feiereizens (Arnold Heinrich Feuereisen).

Liela nozīme Baltijas vēsturei veltītu pasākumu īstenošanā un publikāciju gatavošanā bija biedrības prezidentam, teologam un literatūrvēsturniekam Karlam fon Napīrskim (Carl Eduard von Napiersky), kas izvērsa biedrības publicistisko darbu – īpaši dažādu Baltijas vēstures dokumentu krājumu izdošanu. Spilgtas personības biedrībā bija populārākā izglītojošā žurnāla Baltische Monatsschrift galvenais redaktors (1862–1869) Georgs Berkholcs (Georg Berkholz) un pedagogs, vācu skolu direktors un vēsturnieks Bernhards fon Holanders (Bernhard Albert von Hollander).

Biedrības kopīgais darbs lielākoties izpaudās kā biedru individuālā veikuma koordinācija. Laikam ritot, iezīmējās arī biedrības kopīgās iniciatīvas, kuru nozīmīgākie sasniegumi ir bibliotēkas un muzeja izveide un publikāciju gatavošana. Biedru vadībā mūsdienu Latvijas teritorijā un Igaunijas teritorijā tika veikti visi arheoloģiskie izrakumi līdz Pirmā pasaules kara sākumam, kas ļāva biedrībai iegūt plašu atpazīstamību arheoloģijas jomā. Tā iespaidā 1896. gadā Rīgā biedrība organizēja 10. Krievijas arheologu kongresu.

Biedrības darbā liela nozīme bija bibliotēkas krājumu veidošanai. Pirms biedrības izveides pastāvēja tikai privātās grāmatu un rokrakstu kolekcijas par Baltiju. Ar bibliotēkas izveidi un privāto kolekciju pārņemšanu bija aizrāvies kaislīgais senlietu kolekcionārs, Vidzemes bruņniecības bibliotēkas pārzinis un biedrības prezidents Augusts Buholcs (August Wilhelm Buchholtz), kas 1839.–1860. gadā vadīja biedrības bibliotēku. 20. gs. sākumā tā aptvēra 70 000 vienību – lielākoties unikālus teksta materiālus, tajā skaitā senus rokrakstus.

Līdzīgi liela nozīme bija no privātpersonām iegūtajām Baltijas senlietu kolekcijām, kas līdz 1890. gadam parasti atradās biedrības biedru īpašumos vai īrētās telpās. 1890. gadā biedrības pārziņā Rīgas rāte nodeva speciāli muzejam uzbūvētās telpas pie Doma baznīcas. Doma muzejs kļuva par biedrības jauno mājvietu. Te tā glabāja un publiskai apskatei izvietoja senlietu (dokumentu, monētu, ģerboņu un zīmogu, arheoloģisko izrakumu materiāla utt.) kolekcijas; šeit biedrība izvietoja arī savu bibliotēku.

Liela nozīme Baltijas vēstures pētīšanā bija biedru individuālajām aktivitātēm un savstarpējiem kontaktiem, arī vācbaltiešu dzimtas saistošajām radniecības saitēm. Piemēram, 1851. gadā biedrības vēlākais goda biedrs, Baltijas tiesību vēstures pamatlicējs un Baltijas civillikumu krājuma izveidotājs Frīdrihs fon Bunge (Friedrich Georg von Bunge) sāka darbu pie Baltijas vēstures dokumentu krājumu (Liv-, Esth- und Curländisches Urkundenbuch nebst Regesten) gatavošanas. Vēlāk viņa darbu pārņēma jaunākie biedrības biedri: dedzīgs Baltijas senatnes avotu apzinātājs un Rīgas pilsētas arhivārs Hermans Hildebrands (Hermann Christian Hildebrand), Rīgas pilsētas arhivārs Filips Švarcs (Philipp Schwartz), starptautisko tiesību speciālists Augusts fon Bulmerinks (August von Bulmerincq) un krievu vēsturnieks ģermānists, Livonijas vēstures speciālists Leonīds Arbuzovs (vācu Leonid Arbusow, krievu Леонид Александрович Арбузов). Krājumu izdošana turpinājās līdz Pirmā pasaules kara sākumam – tos finansēja Baltijas bruņniecības organizācijas (Ritterschaften) un pilsētas.

Starpkaru periodā vācbaltiešu pagātnes pētnieki palika uzticīgi Baltijas vienotajam vēstures redzējumam, kuru sistemātiskajā pētniecībā bija ieviesuši biedrības dalībnieki. Plašāku rezonansi izsauca 1924. gadā notikusī biedrības biedra Frīdriha fon Volfa (Friedrich von Wolff) veidotā izstāde “Lauku būvju skati”. Tajā bija eksponētas to baznīcu, muižu, zemnieku māju fotogrāfijas no dažādiem Baltijas novadiem, kas vizuāli uzskatāmi liecināja par Baltijas kultūras vēstures vienotību. Gadu gaitā šo fotodokumentu skaits pieauga līdz 10 000 vienībām un uz to pamata biedrības paspārnē izveidojās arhitektūras pieminekļu arhīvs.

Biedrība no 1840. līdz 1937. gadam izdeva rakstu krājumu “Ziņojumi par Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes vēstures jomu” (Mitteilungen aus dem Gebiete der Geschichte Liv-, Ehst- und Kurland’s), bet kopš 1938. gada – “Ziņojumi par Baltijas vēsturi” (Mitteilungen aus der baltischen Geschichte). Ar nosaukuma maiņu tika akcentēta Baltijas vienotības ideja. Kopš 1873. gada klajā nāca “Krievijas Baltijas provinču vēstures un senatnes pētīšanas biedrības sēžu ziņojumi” (Sitzungsberichte der Gesellschaft für Geschichte und Alterthumskunde der Ostseeprovinzen Russlands).

Salīdzinājumā ar laiku pirms Pirmā pasaules kara vācbaltiešu aktivitātes dzimtenes vēstures pētniecībā bija ievērojami pieticīgākas un neregulārākas. Vācbaltieši distancējās no politizētās jaunākās vēstures. Vairums publikāciju bija par viduslaiku un jauno laiku vēsturi līdz 20. gs. sākumam. Šis vēstures periods vācbaltiešu pētniekiem bija pateicīgāks, jo saistījās ar “vācu laikiem”.

Biedrības paspārnē līdz pat vācbaltiešu izceļošanai 1939. gada nogalē turpinājās darbs pie kopīgās “baltiskās” identitātes meklējumiem pagātnē. Latviešiem tas parasti izraisīja nepatiku, jo akcentēja vāciskus kultūrelementus. Plašu rezonansi izsauca biedrības līdzpriekšsēdētāja, bijušā vācu autonomās skolu pārvaldes priekšnieka un Vācbaltiešu tautas apvienības vadības pārstāvja Volfganga Vahtsmūta (Wolfgang Friedrich Justus Wachtsmuth) 12.1936. nolasītais un vācu presē publicētais referāts “Vācbaltiešu izcelšanās”. Galvenais V. Vahtsmūta akcents šeit bija likts uz vācbaltiešu etnisko vāciskumu un tikai nebūtisku latviešu un citu tautību piejaukumu. V. Vahtsmūtam iebilda pazīstamais latviešu kultūrvēsturnieks Jānis Straubergs. Avīzes “Rīts” plašajā piecu rakstu sērijā 01.1937. (“Baltvācu izcelšanās”, “Bez dabiska pamata”, “Pārtautotie latvieši”, “Turīgo latviešu ievilkšana vāciešos” un “Atlauzts zars”) J. Straubergs nāca klajā ar liecībām par latviešu pārvācošanos un konstatēja, ka Baltijas vācieši savā izcelsmē parasti tieši saistāmi ar latviešiem vai latviešu priekštečiem.

Biedrība beidza darbību 1939. gada nogalē notikušās vācbaltiešu izceļošanas rezultātā, un tās īpašumus, bibliotēku, muzeju un arhīvu pārņēma valsts.

Rīgas Krievijas Baltijas provinču vēstures un senatnes pētītāju biedrība bija pirmā zinātniskā biedrība Baltijā, kas kopš dibināšanas brīža līdz pat Otrā pasaules kara sākumam mērķtiecīgi un apzināti veidoja un uzturēja kopīgu vienotās Baltijas (tolaik – pamatā mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijas) vēstures izpratni. Biedrības dalībnieku darbs pasaules izpratnē ir devis būtisku pienesumu Baltijas valstīm kopīgas kultūrvēsturiskās telpas identitātes veidošanā. Šīs organizācijas biedri bija pirmie, kas Latvijas teritorijā publicēja zinātniskā metodoloģijā balstītas vēstures avotu publikācijas un vēstures avotos balstītus pētījumus. Tāpat biedrības biedri bija celmlauži arheoloģijas jomā. Biedru iegūtie vēstures avoti un veidotās publikācijas iesāka latviešu senvēstures apzināšanu. Uz biedrības veidotā muzeja krājuma, bibliotēkas un arhīva bāzes veidojies Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs.