Aloizs Strods piedzima Varakļānu pagasta Solā. A. Stroda tēvam Donātam Strodam par piedalīšanos Latvijas Neatkarības karā piešķīra jaunsaimniecību Oškalns. 1930. gadā A. Stroda ģimene pārcēlās no Solas uz Oškalna viensētu. 

1930. gadā A. Strods uzsāka mācības Lielstrodu pirmās pakāpes četrgadīgajā pamatskolā. Pēc tam A. Strods iestājās Varakļānu otrās pakāpes sešgadīgajā skolā. 1936. gadā A. Strods uzsāka mācības Aglonas Valsts ģimnāzijā. Pēc Otrā pasaules kara beigām, 1946. gadā, uzsāka neklātienes vēstures studijas Latvijas Valsts universitātē (tagad Latvijas Universitāte). 1967. gadā A. Strods Mihaila Lomonosova Maskavas Valsts universitātē (Московский государственный университет имени М. В. Ломоносова) aizstāvēja zinātņu kandidāta disertāciju “Atsvešināšanās problēma un vispusīgi attīstītas personības veidošana”. Darba vadītājs bija filozofijas profesors Igors Narskis (Игорь Сергеевич Нарский). 1985. gadā Mihaila Lomonosova Maskavas Valsts universitātē A. Strods aizstāvēja zinātņu doktora disertāciju “Vācu personālisms: ģenēze un attīstība” (Немецкий персонализм: генезис и развитие). 

1943. gada ziemā A. Strodu iesauca Latviešu leģiona 15. divīzijā, viņš dienēja sanitārajā rotā. 1943. gada rudenī 15. divīziju nosūtīja uz fronti austrumos. A. Strods piedalījās ievainoto karavīru nogādāšanā slimnīcās, kā arī devās izlūkgājienos. 1944. gadā (atkāpjoties) divīzija nonāca Latvijas teritorijā. A. Strodu ievainoja un hospitalizēja. Pametot slimnīcu, A. Strods dezertēja no leģiona. 

1944. gadā Rēzeknes apriņķa izpildkomiteja A. Strodu iecēla par Lielstrodu vidusskolas direktoru. 1949. gadā A. Strods bija vēstures skolotājs Varakļānu vidusskolā. A. Strods kopā ar skolēniem piedalījās konkursā “Pazīsti Padomju Latviju” un apkopoja materiālus par tēmu “Varakļānu pagasts 1918.–1920. gadā”. Padomu okupācijas vara izveidotajā albumā saskatīja kontrrevolucionāras iezīmes un atbrīvoja A. Strodu no vēstures skolotāja amata. 1950. gadā A. Strods mācīja vēsturi Ilūkstes 1. vidusskolā. No 1955. gada līdz 1957. gadam A. Strods bija Ilūkstes 1. vidusskolas direktors. No 1957. gada līdz 1959. gadam A. Strods bija Valmieras rajona Matīšu vidusskolas (tagad Matīšu pamatskola) direktors. No 1959. gada līdz 1962. gadam A. Strods vadīja Valmieras rajona Tautas izglītības nodaļu. 1962. gadā A. Strodu iecēla par Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (tagad Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte) Marksisma un ļeņinisma katedras vecāko pasniedzēju. 1975. gadā A. Strods kļuva par docentu, un 1980. gadā viņu ievēlēja par profesoru. No 1989. gada līdz 1991. gadam A. Strods bija Filozofijas katedras vadītājs. 2006. gadā A. Strods kļuva par Rēzeknes Augstskolas (tagad Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas) Letonikas institūta vadošo pētnieku. 

A. Strods bija viens no Latvijas Tautas frontes Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas nodaļas vadītājiem 1989. gadā. No 1990. gada līdz 1994. gadam A. Strods bija Jelgavas Latviešu biedrības priekšsēdētājs. No 1992. gada A. Strods bija Latvijas Zinātņu akadēmijas Promocijas un habilitācijas padomes loceklis. 

Personālismu kā vēsturisku fenomenu A. Strods analizēja Vācijas un Baltijas filozofijas vēstures kontekstā. Personālisma virziena aizsākumus A. Strods saistīja ar Gotfrīda Vilhelma Leibnica (Gottfried Wilhelm Leibniz) un Imanuela Kanta (Immanuel Kant) darbiem, bet tālāku šī virziena attīstību A. Strods saistīja ar  Viljama Šterna (William Stern) un Maksa Šēlera (Max Ferdinand Scheler) atziņām. A. Strods pētījumos par personālisma strāvojumu Baltijā pievērsās Gustava Teihmillera (Gustav Teichmüller) un Jēkaba Oša uzskatu raksturojumam.

Personālismu A. Strods saskatīja kā tādu virzienu, kura pārstāvji pievērsās filozofiskās antropoloģijas izstrādei, aktualizējot jautājumus par cilvēka attīstības stadijām, personības būtību un filozofijas attiecībām ar citām zinātnēm. Strāvojuma centrā ir personas un lietu pasaules kā divu esamības līmeņu antitēze. Personālisms tiecas pamatot personas garīgās vērtības primaritāti iepretim matērijas pasaulei.

Personālisma aktualitāti 20. gs. A. Strods redzēja tā masu un patērētāju kultūras kritikā un aicināja pārdomāt indivīda vērtību un lomu sociālajā dzīvē.

Pēc A. Stroda domām, viena no problēmām, kuru tiecas risināt personālisma virziens filozofijā, ir atsvešināšanās. Filozofs skaidroja atsvešināšanos kā kultūrvēsturiski determinētu parādību, kas raksturo indivīda un viņa asociāciju radīto vērtību iziešanu no radītāju kontroles, iegūstot patstāvīgu destruktīvu varu pār pašu radītāju. Atsvešināšanos A. Strods redzēja kā vienu no homo sovieticus īpašībām. 20. gs. 90. gadu publikācijās A. Strods homo sovieticus raksturoja kā padomju varas radītu jaunu antropoloģisku tipu, kurš cieš no totalitārā eksperimenta radītās morālo vērtību degradācijas. Homo sovieticus noliedz tēvzemi, pārstāv ateismu, atrodas konstantā baiļu stāvoklī un cieš no šizofrēnijas.

Analizējot postkomunisma sabiedrības problēmas, A. Strods akcentēja tādas pedagoģiskās prakses nepieciešamību, kuras centrā būtu rūpes par personības veidošanu un vērtīborientācijas nostiprināšanu, nevis par darbaspēka sagatavošanu. Indivīda jaunrades enerģijas izkopšanu un atraisīšanu A. Strods raksturoja kā demokrātiskās sabiedrības nepieciešamo priekšnosacījumu. 

A. Strods pievērsās savas dzimtas un dzimtā novada vēsturisko vērtību saglabāšanai. A. Strods publicēja vairākus rakstus par nozīmīgām personām Latgales kultūrvēsturē. Filozofs piedalījās kultūrvēsturiskā izdevuma “Varakļāni un varakļānieši” veidošanā, kas tika izdots 2003. gadā. Grāmatā ir iekļauti A. Stroda raksti “Sola un Dūndsola. Etnogrāfiska skice”, “Jākužu gūsteknis”, “Vēstures “viltotāji” Varakļānu vidusskolā”. 

1991. gada janvāra barikāžu dalībnieka piemiņas zīme (1996); IV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (1998).