Viļāni ir pilsēta Latgalē, Rēzeknes novadā, izvietojusies Maltas upes krastos tās vidustecē. Atrodas autoceļu A12 (Jēkabpils–Rēzekne–Krievijas robeža), P58 (Viļāni–Preiļi–Špoģi) un P59 (Viļāni–Ružina–Malta) krustojumā pie dzelzceļa līnijas Rīga–Maskava. Attālums no Latvijas galvaspilsētas Rīgas pa autoceļu ir 217 km (pa dzelzceļu – 198 km), bet no novada centra Rēzeknes – 27 km.

Viļānos atrodas Rēzeknes novada Viļānu apvienības pārvalde, kuras pakļautībā ir Viļānu pilsēta, Viļānu pagasts, Dekšāres pagasts un Sokolku pagasts. No 2009. gada līdz 2021. gadam Viļāni bija novada centrs, kurā ietilpa iepriekš minētās teritoriālās vienības. Viļānu pilsētu no visām pusēm aptver Viļānu pagasts, bet galējos dienvidaustrumos tā saskaras ar Sokolku pagastu. No ziemeļiem pilsētai piekļaujas ciems Jaunviļāni ar 322 iedzīvotājiem (2021).

Viļānu pilsētas platība ir 4,9 km², iedzīvotāju skaits 2022. gadā – 2727, apdzīvojuma blīvums – 572 iedzīvotāji un kvadrātkilometru. Pilsētas tiesības Viļāniem tika piešķirtas 1928. gada 25. februārī.

Viļānu pilsētas simbols ir bite, kas redzama pilsētas ģerbonī un karogā. Pilsētas ģerbonis apstiprināts 1938. gadā. Ģerboņa vairogs ir zilā krāsā, tā augšdaļā attēlotas zelta šūnas, bet zem tām – zelta bite, kas simbolizē pilsētnieku čaklumu.

Par Viļānu nosaukuma izcelsmi ir daudz minējumu. Piemēram, tas tiek atvasināts no latīņu valodas lietvārda villa, kas nozīmē ‘lauku mājas’, vai arī igauņu valodas vārda vilja, kura nozīme ir ‘auglīgs’, ‘labu graudu ražu nesošs’. 

Viļāni atrodas Austrumlatvijas zemienes Jersikas līdzenuma austrumu daļā. Apkaimes reljefs ir samērā līdzens, ar neizteiktiem pauguriem, kuru vidējais augstums sasniedz 120–130 metrus virs jūras līmeņa. Augsnes ir salīdzinoši auglīgas, tāpēc jau izsenis Viļānu apkaime ir bijusi biezi apdzīvota, bet pati pilsēta – nozīmīgs agrārais centrs un tirgus vieta. Uz austrumiem no pilsētas sākas Latgales augstienes Rēzeknes pazeminājums un Rāznas pauguraine, uz dienvidiem – Maltas pazeminājums, bet uz ziemeļiem – Lubāna līdzenums.

Maltas upe līkumodama tek cauri pilsētai aptuveni 5 km garumā, vietumis upes krasti pilsētas teritorijā ir stāvi un gleznaini, sasniedzot pat 5–8 m augstumu. Pilsēta izvietojusies galvenokārt Maltas upes labajā krastā. Populāra atpūtas vieta ir Lakstīgalu sala, kur padomju okupācijas laikā tika uzcelta brīvdabas estrāde (atjaunota 1996. gadā). Vasaras sezonā šeit regulāri tiek organizēti vietēja un reģionāla mēroga kultūras pasākumi: novada un pilsētas svētki, dziesmu un deju svētki, koncerti, festivāli un brīvdabas teātra izrādes.

Uz Maltas upes pilsētas teritorijā darbojas Viļānu hidroelektrostacija (HES) – Viļānu ūdensdzirnavās elektrību sāka ražot 1931. gadā, bet jauna HES tajā pašā vietā ekspluatācijā tika nodota 1950. gadā. 20. gs. 70. gados tā tika slēgta, bet HES darbība atjaunota 1994. gadā. Tā ir pirmā privātā HES Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas un ar 480 kW jaudu ir viena no spēcīgākajām mazajām HES visā valstī. Maltas upes vidustece Viļānu apkaimē mūsdienās ir kļuvusi par vienu no populārākajiem ūdens tūrisma maršrutiem Austrumlatvijā.

Viļānu apkaimē ir daudz mežu un purvu. Rietumos no pilsētas plešas Ugrinieku meža masīvs, bet austrumos – tā saucamais Mežniecības mežs, kur ir iecienītas pilsētnieku pastaigu, sēņošanas un ogošanas vietas. Uz dienvidaustrumiem no pilsētas ir izvietots Viļānu purvs, kurā 1941. gadā sākās kūdras ieguve, bet pēc Otrā pasaules kara Viļānos sāka darboties kūdras fabrika, kas strādāja līdz 20. gs. 80. gadu beigām. Purva rietumu malā atrodas nelielais Viļānu ezers (1,4 ha), pie kura 2015. gadā tika izveidota labiekārtota atpūtas vieta. 

Viļāni pirmo reizi minēti 1495. gada nomas līgumā kā muiža ar nosaukumu Wielona – šo dokumentu ar savu parakstu un zīmogu apstiprināja Vācu ordeņa Livonijā mestrs Volters fon Pletenbergs (vācu Wolter von Plettenberg, latīņu Gualterus Plettenbergius), slēdzot līgumu par lēņa tiesībām ar feodāli Johanu de Loe (Johann de Loe). Viļānu muiža bija viena no lielākajām Latgalē; tai vairākas reizes mainījās īpašnieki.

Viļānu uzplaukums ir saistīts ar Riku (poļu Ryk) un Janovsku (poļu Janowski) dzimtām. 1752. gadā Viļānu muižas īpašnieks Mihals Riks (Michał Ryk) no Lietuvas uzaicināja uz muižu bernardīņu mūkus, un ar viņa gādību Viļānos tika uzcelta Svētā Miķeļa Erceņģeļa mūra baznīca baroka stilā un klosteris. No 1826. gada bernardīņi Viļānos uzturēja draudzes skolu, bet 1832. gadā pēc Krievijas valdības rīkojuma katoļu klosteris Viļānos tika slēgts. Mūsdienās klosterī saimnieko mariāņu ordeņa mūki, kuri Viļānos ieradās 1924. gadā. Padomju okupācijas laikā klosteris bija slēgts, bet 1987. gadā mariāņu tēvi Viļānos atgriezās, un mūsdienās Svētā Alberta klosteris ir lielākais vīriešu klosteris Latvijā. Jau izsenis Viļāni ir nozīmīgs reliģiskais centrs – baltais dievnams ir mazpilsētas vertikālā dominante un garīgais centrs, baznīcai pieder arī daudz zemes un nekustamo īpašumu pilsētas centrā.

Janovsku dzimta, kuras īpašumā Viļānu muiža nonāca 1842. gadā, aktīvi piedalījās pilsētas saimnieciskajā dzīvē. Viļānos tika uzcelta kokzāģētava, linu audeklu fabrika un ādu ģērētava. 19. gs. vidū Viļānos darbojās viena no trim Krievijas Impērijas mehāniskajām linu vērptuvēm (abas pārējās – Maskavā), kurā strādāja 177 strādnieki. 40 vērpjamās un citas mašīnas darbināja ar Maltas upes ūdens spēku un tvaika dzinēju, bet fabrikas darba procesu vadīja no Anglijas salīgts meistars. Janovsku dzimtai piederēja arī trīs ūdens dzirnavas, divi kaļķu cepļi, ķieģeļu fabrika un vairāki alus brūži.

Viļānu attīstību veicināja arī tirdzniecības ceļa ierīkošana no Rīgas uz Rēzekni caur Viļāniem. 1862. gadā Viļāniem tika piešķirtas miesta tiesības, bet 1904. gadā caur Viļāniem tika uzbūvēta dzelzceļa līnija Maskava–Rīga un iedzīvotāju skaits strauji pieauga.  20. gs. sākumā Viļānos darbojās liela ādas apstrādes fabrika, kas ar zirglietām un zaldātu piederumiem (siksnām, somām, apaviem) apgādāja Krievijas armiju. Miesta saimnieciskais uzplaukums beidzas līdz ar Pirmo pasaules karu, kad visas ražošanas iekārtas tika evakuētas uz Iekškrieviju. 

Latvijas Neatkarības kara laikā, 1918. gada decembrī, Viļānus ieņēma Sarkanā armija, un 1919. gadā uz īsu brīdi Viļāni kļuva par apriņķa centru. Latgales atbrīvošanas operācijas laikā, 1920. gada 12. janvārī, lielinieki tika padzīti. 1928. gadā, kad Viļāniem tika piešķirtas pilsētas tiesības, iedzīvotāju etnokonfesionālo sastāvu aptuveni vienādās proporcijās veidoja latvieši (katoļi), krievi (vecticībnieki) un ebreji (jūdaisti). 

20. gs. 20. gadu beigās Viļāniem piederēja 163 ha zemes, darbojās 65 tirdzniecības uzņēmumi, ir uzskaitītas 312 dzīvojamās ēkas (97 % koka un 96 % vienstāva), pilsētā nebija ne ūdensvada, ne centrālās apkures. Pēc krievu sādžu principa Viļāni bija izstiepti ziemeļu–dienvidu virzienā 3 km garumā gar galveno ielu, kuras abos galos pievienoti pieci lielceļi un vairāki lauku ceļi. Galvenā iela bija klāta ar akmens bruģi, bet nelielās sānielas bija bez jebkāda seguma un lietavās pārvērtās grūti izbrienamā muklājā.

1932. gadā Viļānos pēc HES darbības sākuma tika uzbūvēts elektrības sadales tīkls, 30. gadu vidū galvenajās ielās tika ierīkoti betona trotuāri un uzlabojās ielu seguma kvalitāte, pilsēta tika apzaļumota. Bija iecere paplašināt tirgus laukumu, izveidot parku un peldētavu, tika uzsākta luterāņu baznīcas būvniecība, bet Otrā pasaules kara dēļ šīs ieceres netika īstenotas. Holokaustā tika iznīcināti visi vietējie ebreji un čigāni, savukārt 1944. gada jūlija beigās, kad Viļāniem pāri virzījās frontes līnija, tika uzspridzinātas vai nodedzinātas vairums pilsētas ēku.

Pēckara gados Viļāni bija apriņķa (1947–1949) un rajona (1949–1962) centrs – jāatzīmē, ka Viļānu rajonā atradās arī kaimiņu mazpilsēta Varakļāni. Pēc Viļānu rajona likvidācijas Viļāni 1963. gadā tika iekļauti Rēzeknes rajona sastāvā, bet Varakļāni tika pievienoti Madonas rajonam, kas vēl joprojām rada šīs pilsētas pašidentifikācijas sarežģījumus. 

Padomju otrreizējās okupācijas laikā tika atjaunota pilsētas attīstība. Tika atjaunota Viļānu HES (1950) un sakaru kantoris (1951), uzcelta jauna vidusskolas ēka (1952), kultūras nams (1953), stadions “Vārpa” (1955), moderns universālveikals (1959), nodibināta Viļānu bērnu mūzikas skola (1961), atvērta Viļānu profesionāli tehniskā skola ar specializāciju elektriķu sagatavošanā (1963), sāka darboties kinoteātris “Dzirkstele” (ap 1965. gadu) un tika uzcelta jauna Sadzīves pakalpojumu kombināta ēka (ap 1975. gadu), kas tolaik bija lielākais uzņēmums pilsētā. Pilsētas dienvidaustrumu daļā tika uzcelts jauns daudzdzīvokļu namu mikrorajons ar 3, 4 un 5 stāvu ēkām.

Padomju okupācijas gados Viļānu purvā tika uzsākta kūdras ieguve, bet pilsētas nomalē darbojās Latgales ciltslietu un mākslīgās apsēklošanas stacija. Viļāni kļuva par nozīmīgu agrārās ekonomikas un lauksaimniecības zinātnes centru – pilsētas apkaimē darbojās Latgales lopkopības izmēģinājumu stacija ar centru Radopolē un Viļānu selekcijas un izmēģinājumu stacija ar centru Jaunviļānos, kuras bija milzīgas paraugsaimniecības ar pārliecinoši lielākajām ražām un izslaukumiem toreizējā Rēzeknes rajonā.

1991. gada janvārī daudzi viļānieši piedalījās barikādēs, aizsargājot Zaķusalas televīzijas torni. 2022. gada janvārī pilsētā tika atklāta un iesvētīta piemiņas zīme, kas veltīta 1991. gada barikādēm un to dalībniekiem. Viļānos ir piemiņas plāksne totalitārā režīma genocīda upuriem pie dzelzceļa stacijas (1995), piemiņas plāksne pilsētas kapos Viļānu atbrīvotājiem no Sarkanās armijas (1999), piemiņas krusts nacionālajiem cīnītājiem pret padomju režīmu, piemineklis holokaustā nogalinātajiem Viļānu ebrejiem un čigāniem Viļānu mežā. 

Pēc noturīgā iedzīvotāju skaita pieauguma līdz pat 20. gs. 80. gadu beigām Viļānos vērojams izteikts depopulācijas process – pilsētas iedzīvotāju skaits šajā laika periodā ir samazinājies par vairāk nekā 40 %. 

Pēc iedzīvotāju etniskā sastāva latviešu un krievu īpatsvars pilsētā ir aptuveni vienāds, citu etnisko grupu pārstāvju Viļānos ir maz. Latgaliešu valodā pārsvarā sazinās vecākās un vidējās paaudzes pārstāvji, bet bērnu un jauniešu saziņā dominē latviešu valoda vai krievu valoda. Pēc konfesionālās piederības visvairāk pilsētā ir katoļu, kas pieder pie Viļānu Svētā Erceņģeļa Miķeļa katoļu draudzes, kam skaita ziņā seko krievu vecticībnieku un pareizticīgo draudzes. Katoļu dievnams iesvētīts 1777. gadā, vecticībnieku lūgšanu nams celts 20. gs. 30. gados un atjaunots 21. gs. sākumā, jaunais pareizticīgo dievnams iesvētīts 2019. gadā.      

Pilsētā nav lielu rūpniecības vai būvniecības uzņēmumu, tāpēc vairums nodarbināto strādā pašvaldības iestādēs un uzņēmumos, izglītības un veselības aizsardzības iestādēs, mazumtirdzniecībā, nelielos transporta pakalpojumu, servisa un kokapstrādes uzņēmumos. Lielākie pašvaldības uzņēmumi ir SIA “Viļānu namsaimnieks” un SIA “Viļānu siltums”.

Kopš 2001. gada Viļānos darbojas SIA “Latgales lauksaimniecības zinātnes centrs” (LLZC), kurš katru gadu jūlija vidū Viļānu tuvumā organizē “Lauku dienas”, kas ir plaši apmeklētas. Kā dāvanu Latvijai tās 100. gadadienā LLZC zinātnieki selekcionēja un reģistrēja linu šķirni “Vilani” (2018) – jauna linu šķirne Latvijā nebija selekcionēta jau 84 gadus. 

Viļāni ir reģionālas nozīmes transporta mezgls, kas atrodas pie augstākās kategorijas automaģistrāles A12 un dzelzceļa līnijas Rīga–Maskava, vairāku nozīmīgu ceļu krustojumā. Regulāra vilcienu satiksme Viļānus savieno ar Rīgu, Rēzekni un Zilupi – pasažieru vilcieni Viļānu dzelzceļa stacijā pietur sešas reizes dienā. Viļānos ir autoosta un starppilsētu autobusu maršruti, kas Viļānus savieno ar Rīgu, Rēzekni, Daugavpili, Preiļiem, Madonu un Cēsīm. Viļānu autoosta apkalpo arī daudzus vietējas nozīmes autobusu maršrutus.

Viļānos ir pasta nodaļa. No 1992. līdz 2009. gadam Viļānos darbojās vietējā “Viļānu TV”, kas tika uzskatīta par pašu mazāko televīzijas studiju pasaulē. Kopš 1993. gada katra mēneša otrajā svētdienā Viļānos tiek rīkots amatnieku tirgus, kas ir viens no lielākajiem tirgiem Latvijā. Tas vasarās pulcē vismaz 5000 apmeklētāju ne tikai no Viļāniem un tuvākās apkaimes, bet arī no citiem Latgales novadiem, Vidzemes un pat Lietuvas – līdzīgs tirgus norisinās vēl tikai Kārsavā, bet tas notiek trešajā mēneša svētdienā. Viļānos ir vairāki mazumtirdzniecības veikali. 

Pilsētā veselības aprūpes pakalpojumus sniedz četras ģimenes ārstu prakses, darbojas arī zobārstniecības kabinets. SIA “Viļānu slimnīca” savu darbību izbeidza 2022. gadā, kad tā tika reorganizēta par Veselības un sociālās aprūpes centru “Viļāni”.

Viļānu Sporta skola tika izveidota 2013. gadā un realizē izglītības programmas basketbolā, futbolā un vieglatlētikā. 2021. gadā Viļānu Sporta skola tika pievienota Rēzeknes novada Sporta skolai. No 1998. līdz 2007. gadam aktīvi darbojās sporta klubs “Viļānu Bitīte”, kurā bija apvienojušies svaru bumbu celšanas entuziasti. 

Viļānos atrodas vairākas izglītības iestādes – Viļānu vidusskola (1953), Viļānu mūzikas un mākslas skola (1961), Viļānu pilsētas pirmsskolas izglītības iestāde (1971) –, kopš 2018. gada darbojas dabas draugu radošās pētniecības centrs “Dadzis”, pilsētā ir arī plaša bibliotēka.

Viļānu kultūras namā darbojas mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi: sieviešu koris “Alta” (1968), deju kopas “Austra” (1980) un “Kūmys” (2015), lauku kapela “Bumburneicys” (2000), folkloras kopa “Viļōnīši” (1989), bērnu un jauniešu folkloras kopa “Biteites” (1994), krievu dziesmu vokālais ansamblis “Sudaruški” (2000), senioru vokālais ansamblis “Rudens ziedi”, līnijdeju grupa “Cherry Lady” (2005), amatierteātri “Kas ir, tas ir” (1992) un Хорошее настроение (2014). Kopš 21. gs. sākuma Viļānu kultūras namā norisinās ziņģētāju un stāstnieku festivāli, kas pulcē tautas muzikantus un asprāšus no visiem Latvijas novadiem – pasākuma dalībnieku skaits sasniedz pat divus simtiem.

20. gs. 80. gadu beigās tika atsākta padomju varas aizliegtā žurnāla “Katōļu Dzeive” (1926–1940) izdošana. Redakcija 1989. gadā no Rīgas tika pārcelta uz Viļāniem, kur tā darbojās līdz pat žurnāla slēgšanai 2014. gadā; šajā laikā tika izdoti 298 žurnāla “Katōļu Dzeive” numuri.    

Viļānu Novadpētniecības muzeja pirmsākumi meklējami 20. gs. vidū, kad Viļānu vidusskolā muzeju izveidoja ģeogrāfijas skolotājs Napoleons Rudko. Kopš 1998. gada muzejs darbojas Viļānu kultūras nama telpās.

Ar Viļāniem ir saistīts daudzu ievērojamu personību mūžs – starp viņiem minami: etnogrāfe Stefānija Uļanovska (Stefania Ulanowska), publicists un bibliofils Valerijans Viļčuks, rakstnieks Francis Murāns, ģeogrāfs un novadpētnieks Napoleons Rudko, ģeoloģijas zinātņu doktors Gotfrīds Noviks, agronome Veneranda Stramkale, mākslinieks Osvalds Zvejsalnieks, aktieris Bērtulis Pizičs, žurnāliste Maruta Latkovska, pedagoģijas zinātņu doktore Velta Ļubkina, māksliniece Maruta Raude, horeogrāfs Ilmārs Dreļs, jurists un Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs, literatūrzinātniece Angelika Juško-Štekele, operdziedātājs un vokālais pedagogs Krišjānis Norvelis, rakstniece un literatūrzinātniece Ilze Sperga, kontrabasists un diriģents Jānis Stafeckis.