Spēlfilma “Akmens un šķembas” (1966) ir viena no tām filmām Latvijas kino vēsturē, kuras veidošanu un izplatīšanu radikāli ietekmēja cenzūra – kino ražošanu uzraugošās institūcijas, kas darbojās Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā (LPSR). Filma ir tematiski nozīmīgs, sava laika kontekstā unikāls darbs. Tās veidotāji – scenārija autors Viktors Lorencs un režisors Rolands Kalniņš – padomju okupācijas laikā uzdrošinājās filmā risināt leģionāru tēmu – Latviešu leģionā iesaukto latviešu puišu traģēdiju, atspoguļojot savas paaudzes pieredzi.

Filmas nosaukums ir vairākkārtīgi mainīts cenzējošo instanču prasību un iebildumu dēļ. Tā ir psiholoģiska drāma ar vēsturiskās drāmas elementiem.

Režisors R. Kalniņš, scenārists V. Lorencs, operators Miks Zvirbulis, mākslinieks Gunārs Balodis, komponists Ļudgars Gedravičs.

Antra Liedskalniņa (Antra), Harijs Liepiņš (Jānis Kalniņš), Eduards Pāvuls (Ričards Zanders), Pauls Butkēvičs (Zigis Purmalis), Juris Pļaviņš (leitnants), Uldis Pūcītis (Alfons), Hermanis Vazdiks (Jāņa tēvs), Astrīda Vecvagare (Jāņa māsa), Broņus Babkausks (Jukums), Eduards Plataiskalns (vecākais seržants), Edgars Mucenieks (Gunārs).

Filmā mijas tagadnes un pagātnes ainas. Divdesmit gadus pēc Otrā pasaules kara Rīgā ierodas Ričards, viņš apstaigā savas jaunības takas un kavējas atmiņās. Ričards apciemo Jāni, viņi abi ir bijušie leģionāri. Ričards sastop savu jaunības dienu mīlestību Antru. Gadiem ilgi Jānis un Antra ir uzskatījuši Ričardu par mirušu. Kara sākumā trīs tieslietu studenti – Jānis, Ričards un Zigis – tika iesaukti vācu armijā. Atšķirīgi ir puišu likteņi. Ričards izpelnās vācu komandieru labvēlību, nogalinot sarkanarmieti, lai pasargātu savu draugu Zigi. Savukārt Zigis iet bojā, mēģinādams dezertēt, pāriet padomju armijas pusē. Pēc kara beigām Jānis ir kļuvis par akmeņkali, tēlnieku. Ričarda negaidītā atgriešanās un mērķi ir filmas intriga līdz pat tās dramatiskajam finālam, kas norisinās Brāļu kapos.

Filmas scenārija ideja V. Lorencam, kurš studēja Vissavienības Valsts Kinematogrāfijas institūtā (Всесоюзный государственный институт кинематографии), radās 1955. gadā. 1957. gadā scenārijs ar nosaukumu “Dzimtene, piedod!” (Родина, прости!) tika publicēts institūta izdotajā almanahā “Jauno daiļrade” (Творчество молодых). Reakcija uz publikāciju bija pretrunīga politisko iemeslu dēļ – autoram tika pārmests, ka viņš rakstījis darbu par “buržuāziskajiem nacionālistiem”, kuri cīnījušies pret “padomju tautu”. Neskatoties uz liberalizācijas tendencēm, kas Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) iezīmējās pēc Josifa Staļina (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი;) nāves, V. Lorenca piedāvātā leģionāru tēma, bija ļoti drosmīga pievēršanās Latvijas vēsturei.  Rīgas kinostudijā bija interese par jaunā autora V. Lorenca scenāriju, 1957. gadā režisors Varis Krūmiņš sāka strādāt pie filmas “Dzimtene, piedod!” izstrādes. Tomēr darbs netika turpināts. 1964. gadā, mainoties  politiskam kontekstam, darbs pie filmas tika atsākts. Par režisoru (pēc tā laika standartiem – režisoru-inscenētāju) apstiprināja R. Kalniņu, par mākslinieku (mākslinieku-inscenētāju) – G. Balodi. 10.11.1964. Rīgas kinostudijas Mākslas padome pieņēma lēmumu sūtīt scenāriju apstiprināšanai uz Maskavu – PSRS Ministru Padomes Valsts kinematogrāfijas komiteju (Государственный комитет Совета Министров СССР по кинематографии) – centrālo PSRS kino institūciju, kas kontrolēja kino ražošanu visā valstī.

Galvenajām lomām filmā tika izraudzīti gan profesionāli, pazīstami aktieri kā E. Pāvuls, H. Liepiņš, gan neprofesionālie, piemēram, Pauls Butkēvičs un citi. Pēc R. Kalniņa ierosmes filmas scenārijs tika papildināts ar Antras (A. Liedskalniņas) tēlu. Aktierim E. Pāvulam dzimtenes nodevēja Ričarda loma bija pirmais negatīvais tēls viņa pieredzē.

Nozīmīga filmas daļa norisinās Otrā pasaules kara laikā, latviešu leģionāru cīņu vietās Volhovas purvos (Novgorodas apgabalā, Krievijā). Šīs filmas epizodes tika filmēta Kūduma purvā, kas atrodas netālu no Cēsīm.

Filmas tapšana bija sarežģīta. Nofilmētais materiāls regulāri bija jāatrāda kontrolējošām instancēm – Rīgas kinostudijas Mākslas padomei, LPSR Kinematogrāfijas komitejai, jārespektē iebildumi, jāveic labojumi. Vairākkārt bija jāmaina filmas nosaukums. 20.04.1965. LPSR Kinematogrāfijas komiteja apsprieda R. Kalniņa veidoto režisora scenāriju un ieteica mainīt filmas nosaukumu uz “mazāk vispārīgu”. Pirmais nosaukuma variants  “Dzimtene, piedod!” tika nomainīts uz “Akmens un šķembas”. 07.01.1966. filmas nosaukums tika nomainīts uz  “Es visu atceros, Ričard!”. Šāds nosaukums filmai bija līdz pat Latvijas neatkarības atgūšanai 20. gs. 90. gadu sākumā.

Filmas ražošanas termiņš, kas bija paredzēts līdz 24.12.1965., ar LPSR Kinematogrāfijas komitejas pavēli tika pagarināts līdz 05.05.1966. Lai realizētu LPSR Kinematogrāfijas komitejas 10.01.1966. pavēli un “likvidētu nopietnus filmas trūkumus”, filmas uzņemšanas grupa kopā ar Rīgas kinostudijas vadību vienojās par to, kādi labojumi ir nepieciešami. 

Filmas veidotājiem tā bija jāpapildina ar prologu – hronikas kadriem un literāta Arvīda Griguļa sacerēto aizkadra tekstu, kas paskaidro vēsturisko kontekstu padomju ideoloģijai pieņemamā rāmējumā (atjaunotajā filmas versijā prologa nav). Autoriem bija jāpārskaņo dialogu fragmenti, dzejoļi, dziesmas, piemēram, Eduarda Rozenštrauha dziesma “Zilais lakatiņš” bija jānomaina ar citu melodiju, Vizmas Belševicas dzejolis jāaizstāj ar A. Griguļa dzeju u. c. Labojumu mērķis bija padarīt neitrālāku filmas vēstījumu, minimalizēt atgādinājumu par Latvijas vēstures niansēm.

Ar PSRS Ministru Padomes Valsts kinematogrāfijas komitejas  06.08.1966. pavēli filma tiek pieņemta izrādīšanai uz Vissavienības ekrāniem. Tomēr Latvijā filmas izrādīšana bija ierobežota. “Es visu atceros, Ričard!” demonstrēja Rīgas kinoteātros no 03.04.1967. līdz 26.03.1967., tā netika pieminēta presē un recenzēta. Daudz plašāka filmas izrādīšana notika ārpus Latvijas – pārējās PSRS republikās. Vairākus gadu desmitus Latvijā šī R. Kalniņa filma netika pieminēta, filmas izrādīšana nenotika ideoloģisku iemeslu dēļ.

Filma uz ekrāniem atgriezās, pateicoties 20. gs. 80. gados PSRS notiekošajiem liberalizācijas procesiem un tiem sekojošajai Latvijas neatkarības atjaunošanai.

1986. gada maijā filmu “Es, visu atceros, Ričard!” parādīja Kino namā, Rīgā. 1991. gadā R. Kalniņa vadībā studijā “Trīs” tika veikta filmas atjaunošana, tika nomainīts arī tās nosaukums uz iepriekšējo. 10.01.1992. notika  filmas “Akmens un šķembas” izrādīšana Kino namā. Spēlfilma tehniski tika restaurēta 2020. gadā.

“Akmens un šķembas” ir viena no trim (citas – “Četri balti krekli”, 1967, “Piejūras klimats”, 1974) R. Kalniņa  filmām, kuru veidošanas laikā autori saskārās ar cenzējošo instanču ierobežojumiem un kuru izplatīšana tika ierobežota – filmas tika “noliktas plauktā”.

Filmas “Akmens un šķembas” nozīmi Latvijas kino kontekstā veido gan tās unikālā tematika – leģionāru tēma, gan kinematogrāfiskās kvalitātes, kurā liela nozīme ir filmas operatora M. Zvirbuļa kameras stilam un mākslinieka G. Baloža veidotajai videi – īpaši emocionāli iedarbīgas ir filmas epizodes, kas uzņemtas leģionāru kauju vietās. Izcili jaunu, vēstures likteņgriežos nokļuvušu vīriešu lomās ir aktieri H. Liepiņš, P. Butkēvičs, U. Pūcītis un citi.

Padomju okupācijas laikā atsevišķas, atzinīgas recenzijas par Latvijā ignorēto filmu parādījās Vissavienības presē. Pēc neatkarības atgūšanas filma ir ieinteresējusi Latvijas kino pētniekus ne tikai unikālās tematikas, bet arī ekspresīvās stilistikas dēļ.

Par filmu ir izveidota televīzijas filma (raidījums) “Akmens un šķembas. Filmas arheoloģija”(2022). Skrupulozi “Akmens un šķembas” tapšanas un cenzēšanas vēsturi ir pētījusi vēsturniece Aija Rozenšteine. Pētnieki filmā saskata arī stilistiskajam virzienam film noir raksturīgās vizuālā stila iezīmes.

Daudzus gadu desmitus filma “Akmens un šķembas” bija vienīgā Latvijā tapusī spēlfilma, kurā ir risināta leģionāru tēma. Neskatoties uz filmas tapšanas laikā esošajiem sociālpolitiskajiem un ideoloģiskajiem ierobežojumiem, R. Kalniņa filmā akcentēta Latvijas vēsturei būtiska, dramatiska tēma – mazas tautas liktenis lielvaru konfliktā, atspoguļota leģionā mobilizēto jauniešu  traģēdija.