Filmas scenārija ideja V. Lorencam, kurš studēja Vissavienības Valsts Kinematogrāfijas institūtā (Всесоюзный государственный институт кинематографии), radās 1955. gadā. 1957. gadā scenārijs ar nosaukumu “Dzimtene, piedod!” (Родина, прости!) tika publicēts institūta izdotajā almanahā “Jauno daiļrade” (Творчество молодых). Reakcija uz publikāciju bija pretrunīga politisko iemeslu dēļ – autoram tika pārmests, ka viņš rakstījis darbu par “buržuāziskajiem nacionālistiem”, kuri cīnījušies pret “padomju tautu”. Neskatoties uz liberalizācijas tendencēm, kas Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) iezīmējās pēc Josifa Staļina (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი;) nāves, V. Lorenca piedāvātā leģionāru tēma, bija ļoti drosmīga pievēršanās Latvijas vēsturei. Rīgas kinostudijā bija interese par jaunā autora V. Lorenca scenāriju, 1957. gadā režisors Varis Krūmiņš sāka strādāt pie filmas “Dzimtene, piedod!” izstrādes. Tomēr darbs netika turpināts. 1964. gadā, mainoties politiskam kontekstam, darbs pie filmas tika atsākts. Par režisoru (pēc tā laika standartiem – režisoru-inscenētāju) apstiprināja R. Kalniņu, par mākslinieku (mākslinieku-inscenētāju) – G. Balodi. 10.11.1964. Rīgas kinostudijas Mākslas padome pieņēma lēmumu sūtīt scenāriju apstiprināšanai uz Maskavu – PSRS Ministru Padomes Valsts kinematogrāfijas komiteju (Государственный комитет Совета Министров СССР по кинематографии) – centrālo PSRS kino institūciju, kas kontrolēja kino ražošanu visā valstī.
Galvenajām lomām filmā tika izraudzīti gan profesionāli, pazīstami aktieri kā E. Pāvuls, H. Liepiņš, gan neprofesionālie, piemēram, Pauls Butkēvičs un citi. Pēc R. Kalniņa ierosmes filmas scenārijs tika papildināts ar Antras (A. Liedskalniņas) tēlu. Aktierim E. Pāvulam dzimtenes nodevēja Ričarda loma bija pirmais negatīvais tēls viņa pieredzē.
Nozīmīga filmas daļa norisinās Otrā pasaules kara laikā, latviešu leģionāru cīņu vietās Volhovas purvos (Novgorodas apgabalā, Krievijā). Šīs filmas epizodes tika filmēta Kūduma purvā, kas atrodas netālu no Cēsīm.
Filmas tapšana bija sarežģīta. Nofilmētais materiāls regulāri bija jāatrāda kontrolējošām instancēm – Rīgas kinostudijas Mākslas padomei, LPSR Kinematogrāfijas komitejai, jārespektē iebildumi, jāveic labojumi. Vairākkārt bija jāmaina filmas nosaukums. 20.04.1965. LPSR Kinematogrāfijas komiteja apsprieda R. Kalniņa veidoto režisora scenāriju un ieteica mainīt filmas nosaukumu uz “mazāk vispārīgu”. Pirmais nosaukuma variants “Dzimtene, piedod!” tika nomainīts uz “Akmens un šķembas”. 07.01.1966. filmas nosaukums tika nomainīts uz “Es visu atceros, Ričard!”. Šāds nosaukums filmai bija līdz pat Latvijas neatkarības atgūšanai 20. gs. 90. gadu sākumā.
Filmas ražošanas termiņš, kas bija paredzēts līdz 24.12.1965., ar LPSR Kinematogrāfijas komitejas pavēli tika pagarināts līdz 05.05.1966. Lai realizētu LPSR Kinematogrāfijas komitejas 10.01.1966. pavēli un “likvidētu nopietnus filmas trūkumus”, filmas uzņemšanas grupa kopā ar Rīgas kinostudijas vadību vienojās par to, kādi labojumi ir nepieciešami.
Filmas veidotājiem tā bija jāpapildina ar prologu – hronikas kadriem un literāta Arvīda Griguļa sacerēto aizkadra tekstu, kas paskaidro vēsturisko kontekstu padomju ideoloģijai pieņemamā rāmējumā (atjaunotajā filmas versijā prologa nav). Autoriem bija jāpārskaņo dialogu fragmenti, dzejoļi, dziesmas, piemēram, Eduarda Rozenštrauha dziesma “Zilais lakatiņš” bija jānomaina ar citu melodiju, Vizmas Belševicas dzejolis jāaizstāj ar A. Griguļa dzeju u. c. Labojumu mērķis bija padarīt neitrālāku filmas vēstījumu, minimalizēt atgādinājumu par Latvijas vēstures niansēm.
Ar PSRS Ministru Padomes Valsts kinematogrāfijas komitejas 06.08.1966. pavēli filma tiek pieņemta izrādīšanai uz Vissavienības ekrāniem. Tomēr Latvijā filmas izrādīšana bija ierobežota. “Es visu atceros, Ričard!” demonstrēja Rīgas kinoteātros no 03.04.1967. līdz 26.03.1967., tā netika pieminēta presē un recenzēta. Daudz plašāka filmas izrādīšana notika ārpus Latvijas – pārējās PSRS republikās. Vairākus gadu desmitus Latvijā šī R. Kalniņa filma netika pieminēta, filmas izrādīšana nenotika ideoloģisku iemeslu dēļ.
Filma uz ekrāniem atgriezās, pateicoties 20. gs. 80. gados PSRS notiekošajiem liberalizācijas procesiem un tiem sekojošajai Latvijas neatkarības atjaunošanai.
1986. gada maijā filmu “Es, visu atceros, Ričard!” parādīja Kino namā, Rīgā. 1991. gadā R. Kalniņa vadībā studijā “Trīs” tika veikta filmas atjaunošana, tika nomainīts arī tās nosaukums uz iepriekšējo. 10.01.1992. notika filmas “Akmens un šķembas” izrādīšana Kino namā. Spēlfilma tehniski tika restaurēta 2020. gadā.