Darba pirmā nodaļa publicēta jau 1929. gadā; otrais izdevums ar nelieliem papildinājumiem – 1931. gadā.

Darbs “Īgnums kultūrā” ir viens no Z. Freida daudzslāņainākajiem tekstiem. Viņš tajā izvērsa un paplašināja otro dziņu teoriju par Erosu un nāves dziņām (Tanatosu, kā to nodēvēja vēlāk), sniedzot kultūras metapsiholoģisku skaidrojumu. Z. Freids aplūkoja dažādas eksistences tehnikas, tiecoties pēc laimes, tās neiespējamību, ļaušanos dažādiem bēgšanas mehānismiem (intoksikācijai, psihozēm un neirozēm). Z. Freids noraidīja konstantas cilvēka iedabas pastāvēšanu, fiksēja vainas izjūtas pieaugumu un destruktivitātes, agresijas noslieces pavēršanu pret sevi, kā arī cilvēces pašiznīcināšanās iespēju. Skatot cilvēka un kultūras pastāvēšanas ontoloģiskos mehānismus un struktūras, Z. Freids norādīja uz dažu reliģiski ētisko prasību nepamatotību, ambivalences nodrošināšanu un uzsvēra ētikas nozīmīgumu, veidojot libidozi (respektīvi libidināli) saistītu kopību.

Darbu pie teksta Z. Freids uzsāka 1929. gada vasarā; jūlijā tas jau bija gatavs. Parasti mēdz uzsvērt Z. Freida pesimistisko skatījumu, ko šķietami pamato ar pārdzīvojumiem par tuvinieku nāvi. Z. Freida darbs tiek saistīts ar briestošo Lielo depresiju un nacionālsociālistisko varas pārņemšanu Vācijā. Šādu skatījumu var papildināt ar paātrināto deklasēšanu Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā – Lielā terora aizsākumu. Tomēr Z. Freida idejas nav reducējamas uz viņa psiholoģiskajiem pārdzīvojumiem un sociālpolitiskajām refleksijām.

Darba manuskripts ar sākotnējo virsrakstu “Laime un kultūra” ir saglabājies. Z. Freids darba virsrakstu ir variējis: “Tiekšanās pēc laimes”, “Ciešanu avoti”, “Laime mīlestībā”, “Kultūra kā ciešanu avots” un citi varianti. Beigās sākotnējais virsraksts ir svītrots un aizstāts ar nosaukumu “Nelaime kultūrā”, taču publicēts ar nosaukumu “Īgnums kultūrā”. Svarīgi ņemt vērā vārda das Unbehagen dažādās nozīmes (‘zūdīšanās’, ‘gremšanās’, ‘īgņošanās’, ‘ņerkstēšana’, ‘ņemšanās’ u. c.) un tā antonīmu das Behagen (‘labsajūta’, ‘patika’, ‘omulība’ u. c.). Savukārt īpašības vārds unbehaglich (‘nelabs’, ‘nemājīgs’, ‘neērts’ u. c.) sabalsojas ar vārdu unheimlich (‘baisi’, ‘nemājīgi’). Tādējādi Z. Freids rakstīja par mājīgumu un nemājīgumu kultūrā, tajā pastāvošo ambivalenci.

Formāli Z. Freida darbā ir astoņas nodaļas, kurās iztirzāti jautājumi par kultūras dinamiskajiem un afektīvajiem pamatiem, funkcionēšanas mehānismiem un eksistences tehnikām. 1. Atsaucoties uz darbu “Kādas ilūzijas nākotne” (Die Zukunft einer Illusion, 1927), Z. Freids norādīja uz Es veidojuma dažādību, tapšanu un robežu nenoturīgumu. 2. Skatot pastāvošās vilšanās remdināšanu (novēršanos, aizstājapmierinājumus, apreibināšanos), tiek norādīts uz laimes psiholoģizēšanu, mirklīgumu un sasniegšanas iluzionaritāti. Saistībā ar ciešanām (ķermeņa sairšanas un paša bezspēcības dēļ, ārpasaules pārspēka dēļ, savstarpējo attiecību un institūciju nepilnīguma dēļ – sociālajām ciešanām) tiek ieskicētas dažādas dzīves tehnikas. 3. Aplūkojot cilvēka jeb protezētā dieva iespējas un izredzes, Z. Freids pielīdzināja cilvēka psihisko uzbūvi un kultūru un aplūkoja kultūras atsacījumus. 4. Uzsverot mīlestības, mērķaizturētās mīlestības nozīmi un iespējas, tiek skatīta cilvēka iesaistītība un ierobežotība kultūrā. 5. Pievēršoties identificēšanās procesam, Z. Freids noraidīja cilvēka iedabas pārlaicīgumu – to, ka viņš būtu maiga un mīlestību alkstoša būtne, – un atgādināja par viņa sliecību uz agresivitāti un mazo atšķirību narcismu. 6. Atsaucoties uz darbu “Viņpus tīksmes principa” (Jenseits des Lustprinzips, 1920), tiek parādīts, ka cilvēka eksistence ir dzīves dziņu (Erosa) un nāves dziņu sadarbības un pretdarbības rezultāts. 7. Z. Freids aplūkoja agresijas introjicēšanu (vēršanu pret sevi), sirdsapziņas tapšanu ārējas un iekšējas autoritātes iespaidā un pastāvošo ambivalenci. 8. Aplūkojot vainas izjūtu (apziņu), kultūra pēc analoģijas tiek skatīta kā Erosa un nāves dziņu transformācija, īpaši uzsverot ētikas nozīmīgumu. Z. Freids norādīja arī uz kultūras piētistu un revolucionāru vienlīdz iluzionāro savaņģotību un cilvēku turpmāko eksistenci saistīja ar spējām apvaldīt agresiju un pašiznīcināšanās dziņas traucēto kopdzīvi.

Darbā “Kādas ilūzijas nākotne” Z. Freids aplūkoja ikdienas reliģiju. Ar atsauci uz šo darbu Z. Freids uzsāka iztirzājumu darbā “Īgnums kultūrā”, kuru var uzskatīt par ikdienas kultūrdzīves pārdomāšanu. Jaunā kontekstā Z. Freids izvērsa arī idejas, kas paustas darbos “Viņpus tīksmes principa” un “Es un Tas” (Das Ich und das Es, 1923). Rakstā “Baisais” (Das Unheimliche, 1919) Z. Freids iezīmēja mājīgā un nemājīgā problemātiku, kas atveidojas arī kultūrā.

Darbā “Īgnums kultūrā” Z. Freids formulēja secinājumus pēc analoģijas un tos turpināja tekstā “Cilvēks Mozus un monoteistiskā reliģija” (Der Mann Moses und die monotheistische Religion, 1939).

Darba “Īgnums kultūrā” franču tulkojumā (Le Malaise dans la civilisation, 1934; Le Malaise dans la culture, 1994) uzsvērtas citas nozīmes: ‘sagurums’, ‘nemiers’, ‘nelabums’. Savukārt angļu tulkojumā (Civilization and Its Discontents, 1930; 1961) uzsvērta nozīme ‘neapmierinātība’, pieļaujot Z. Freida ideju psiholoģizēšanu. Z. Freida darba angliskā versija atbalsojas Herberta Markūzes (Herbert Marcuse) pētījumā “Eross un civilizācija” (Eros and Civilization, 1955). Šis darbs piedāvā viņa ideju turpmāko risinājumu. Vienlaikus H. Markūzes darbs bija atbilde uz Maksa Horkheimera (Max Horkheimer) un Teodora Adorno (Theodor W. Adorno) kopdarbu “Apgaismības dialektika” (Dialektik der Aufklärung, 1944), apspēlējot to arī savas grāmatas nodaļā “Civilizācijas dialektika”. Z. Freida darbs bieži tiek iekļauts kultūrkritikas jomā un saistīts ar konceptu “kultūrindustrija”, kas ļauj runāt par patērniecību un tajā ietverto un producēto neapmierinātību. Z. Freids gan darbā “Laikmetīgi par karu un nāvi” (Zeitgemäßes über Krieg und Tod, 1915) runā par kultūrliekulību un kultūrpiemērotību, uzsverot ontoloģisko un eksistenciālo aspektu.

Darbā “Īgnums kultūrā” Z. Freids rakstīja par dažādām dzīves (eksistences) tehnikām un dzīvesmākslu, kuru izvērstu analīzi vēlāk uzsāka Mišels Fuko (Paul-Michel Foucault). Pašā psihoanalīzē Z. Freida iezīmēto uztakti turpina sociālkritiski orientēti analītiķi. Klīniskajā psihoanalīzē viņi aprobežojas ar atomāro indivīdu dziedināšanu, lielā mērā ignorējot Z. Freida darbu kā antropoloģisku un socioloģisku, kā arī neievērojot tā metapsiholoģisko un ētisko ievirzi. Mūsdienās uz īgnuma, neapmierinatības pastāvēšanu norāda arī citās jomās (piemēram, politikā, demokrātijā un tamlīdzīgi).