Par eksperimentālās arheoloģijas aizsākumu Latvijā var uzskatīt 20. gs. 80. gadu sākumu. Nozares attīstība saistīta ar aizvēstures norišu, struktūru un priekšmetu eksperimentālu rekonstruēšanu un interpretēšanu profesionālu pētnieku vadībā.

Arheologa Jāņa Apala interese par zemūdens arheoloģiju 20. gs. 50. gados pievērsa viņa uzmanību Latvijas ezeru izpētei, cenšoties noskaidrot nostāstu patiesumu par nogrimušajām zemūdens pilīm. Kopš 1959. gada, izpētot vairāk nekā 100 ezeru, tika atklātas desmit dzelzs laikmeta ezermītnes. Plašākai izpētei tika izvēlēta vislabāk saglabājusies senvieta Āraišos. Izrakumi ilga desmit sezonas (1965.–1969. un 1975.–1979. gadā). Rezultātā tika iegūts vairāk nekā 2000 senlietu, kā arī retas liecības par senās celtniecības risinājumiem. Tas rosināja veikt ezermītnes rekonstrukciju. Pirmā koka ēkas rekonstrukcija tika veikta jau 1981. gadā sadarbībā ar arhitektu Dzintaru Dribu. Vēlāk šajā vietā tika izveidots Āraišu arheoloģiskais parks.

J. Apals savus secinājumus publicēja vairākos rakstos, kuros galvenokārt skarti celtņu konstruktīvie aspekti, pareiza analoģiju izmantošana rekonstrukcijā, tā sauktās “konstruktīvās loģikas” izmantošana, etnogrāfisko paralēļu izmantošana, kombinējot atsevišķi atrastās būvdetaļas un atjaunojot trūkstošās detaļas, kā arī replikas rīku izmantošana māju būvniecībā.

1993. gadā tika izveidots Āraišu ezerpils fonds. Brīvdabas ekspozīcija tika papildināta ar papildu objektiem – akmens laikmeta un bronzas laikmeta celtņu interpretācijām. Bronzas laikmeta ēka tika pabeigta 2004.–2005. gadā Eiropas Savienības programmas “Kultūra 2000” programmas “Delfi” ietvaros.

Arheoloģiskā brīvdabas muzeja uzturēšanas problēmas un pieejamības aspektus pretstatā vēsturiskajai precizitātei un autentiskuma jautājumiem 2000. gadā savā rakstā izklāstījusi tā laika muzejparka vadītāja Anda Vilka.

2001. gadā Āraišu arheoloģiskais parks bija viens no Starptautiskās arheoloģisko brīvdabas muzeju un eksperimentālās arheoloģijas organizācijas EXARC dibinātājiem. 2002. un 2008. gadā Āraišos notika EXARC sanāksmes. Laikā no 2006. līdz 2009. gadam Āraišu arheoloģiskais brīvdabas muzejs piedalījās arī Eiropas Savienības Kultūras programmas projektā LiveARCH.

J. Apala uzskatu secinājumu apkopojums tika publicēta nelielā izdevumā “Senākie mājokļi Latvijā” ar mākslinieka Agra Liepiņa zīmējumiem. Viens no nozīmīgākajiem J. Apala devumiem Latvijas aizvēstures pētniecībā bija nodaļa par vēlo dzelzs laikmetu Latvijā, ko viņš kopā ar Ēvaldu Mugurēviču sarakstīja kolektīvajā darbā “Latvijas senākā vēsture”, kas tika publicēts 2001. gadā.

2008. gada pavasarī Āraišu arheoloģiskais parks kļuva par Latvijas Nacionālā vēstures muzeja nodaļu. 2023. gadā tas nonāca Cēsu pašvaldības pakļautībā. Mūsdienās Āraišu arheoloģiskais parks turpina darbu kā iecienīts tūrisma galamērķis.

Kopš 20. gs. 80. gadu beigām Latvijā veidojās arheoloģijas zinātnei paralēls izziņas virziens. Tas ir pazīstams kā vēstures rekonstrukcijas kustība (angliski reenactment). Lai gan tai nav tiešas saistības ar eksperimentālo arheoloģiju, tomēr tai ir pietiekami liela nozīme vēstures, tajā skaitā arheoloģijas, datu interpretācijā, priekšstatu veidošanā par vēsturi.

Pirmie mēģinājumi rekonstruēt pagātni Latvijā ir saistīti ar folkloras kustību. Daudziem tās dalībniekiem tā bija garīgās pretošanās forma pret padomju okupācijas totalitāro ideoloģiju, meklējot veidu, kā gūt personīgu saikni ar pagātni. Tā galvenokārt bija saistīta ar tērpu atdarinājumu un rekonstrukciju – sākumā etnogrāfisko, vēlāk – arheoloģisko – gatavošanu kā identitātes stiprināšanas veidu. Nozīmīgs ir rotkaļa Daumanta Kalniņa ieguldījums, kurš savu darbu veltījis dzelzs laikmeta rotu rekonstrukcijai, balstoties uz arheoloģiskajiem paraugiem. 20. gs. 90. gados vēstures rekonstrukciju ietekmēja folkloras kopas “Vilki” un “Grodi”, kas uzstājās vēlā dzelzs laikmeta tērpu replikās.

20. gs. 90. gadu vidū izveidojās Latvijas kara vēstures klubs, kas pastāvēja līdz 1997. gadam. Daži no tā bijušajiem biedriem 90. gadu beigās izveidoja vairākus citus klubus un grupas, piemēram, “Livonieši” u. c. Līdzās atsevišķiem indivīdiem, kuru interese bija saistīta ar “dzīvošanu pagātnē”, bija vēl vairākas entuziastu grupas. Viena no pazīstamākajām bija “Senās vides darbnīca” (kopš 1999. gada). Tās paraugs ietekmēja vairāku līdzīgu grupu un klubu rašanos (“Rodenpoys”, “Senzeme”, “Ugunszīme”, “Alvas lējēju brālība”, “Exercitus Rigensis”, “Kroma Kolna Bruoliste” u. c.).

Jāatzīmē mākslinieka Agra Liepiņa vadībā Lielvārdē uzceltā koka “pils” rekonstrukcija (ap 1999. gadu). Objekts daļēji veidots kā idealizēts vēlā dzelzs laikmeta pilskalns, ietverot elementus no dažādām Latvijas arheoloģiskajām senvietām.

Apmetni netālu no Drustiem, kurā tika uzceltas dažādas aizvēstures periodu ēku replikas (arī akmens laikmeta), izveidoja entuziasti Edgars Žīgurs un Dzintars Medenis. Vēsturniekam E. Žīguram bija vairāku gadu pieredze, palīdzot būvēt ēku rekonstrukcijas Āraišu muzejparkā.

21. gs. sākumā vēsturnieks Normunds Jērums uzsāka zemgaļu vēlā dzelzs laikmeta pils rekonstrukciju Tērvetē. Kopš 2003. gada tur tiek organizēts festivāls “Zemgaļu dienas”.

Senākās vēstures popularizēšanu ietekmēja arī Baltijas Viduslaiku festivāls (2001–2007) un festivāls “Baltijas Saule” (2002–2008). Dzīvās vēstures un rekonstrukcijas elementi izmantoti arī Grobiņā, izveidojot aktīvā tūrisma centru “Kuršu vikingu apmetne”. No 2010. līdz 2021. gadam tur notika festivāls ar mērķi popularizēt apkārtnes arheoloģisko mantojumu. Cēsu Vēstures un mākslas muzejs izveidojis funkcionējošu viduslaiku stila dārzu (kopš 2015. gada). Dienvidkurzemē, festivāla “Bandava” ietvaros kopš 2021. gada notiek arī dzelzs laikmeta ciema būvniecība, ko atbalsta klubs “Exercitus Rigensis”.

Robežas starp amatnieku un akadēmisko pētnieku praktisko darbību bieži vien joprojām netiek skaidri saprastas, un arheoloģiskā eksperimenta ideja bieži vien tika aplami pasniegta kā daļa no “dzīvās vēstures” aktivitātēm. 21. gs. otrajā desmitgadē termins “vēstures rekonstrukcija” tiek aizstāts ar apzīmējumiem “dzīvā interpretācija” vai “inscenējums”. Šai jomai ir liela nozīme vēstures popularizēšanā.

Laikā gaitā pieaudzis arī nezinātnieku veikto rekonstrukciju kvalitātes līmenis, uzlabojusies izpratne par amatnieciskajām prasmēm, zinātnes lomu un to savstarpējo saikni, un atsevišķos gadījumos amatnieku pieredze var būtiski palīdzēt akadēmiskajiem pētniekiem.

Latvijas Universitātes vēstures studiju ietvaros studenti priekšstatu par eksperimentālo arheoloģiju pamatā iegūst vispārīgo arheoloģijas studiju kursu ietvaros (profesori Armands Vijups un Andris Šnē). No veiksmīgākajiem aizstāvētajiem studiju darbiem atzīmējams 2008. gadā veiktais Reiņa Indāna pētījums par Sārnates neolīta apmetnē atrasto šaujamloku eksperimentālu izpēti – izrakumu materiālā atpazīstot nepareizi identificētas loku detaļas kā arī atdarinājumu pašrocīgu izgatavošanu un testēšanu. 2009. gadā Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē tika nolasīts arī atsevišķs lekciju kurss “Eksperimentālā arheoloģija: mūsdienu teorija un prakse” (autors Artūrs Tomsons).

Labs piemērs veiksmīgai amatnieku un akadēmisko pētnieku sadarbībai eksperimenta sagatavošanā un īstenošanā ir podnieces Baibas Dumpes un arheologa Valda Bērziņa veiktā akmens laikmeta keramikas funkciju izpēte.

Nozīmīgi ir arheoloģes Elīnas Guščikas vadībā notikušie kokogļu ieguves procesa rekonstrukcijas eksperimenti, kas balstīti plašos iegūtā materiālā Rīgas apkārtnē arheoloģiskos pētījumos.

Ventspils muzejā 2003., 2010. un 2016. gadā notika dzelzs redukcijas eksperimenti A. Vijupa vadībā, iegūstot praktiskas atziņas gan par kausēšanas krāšņu māla sastāvu, gan gaisa pievades risinājumiem, gan dažādās Latvijas vietās iegūtās izmantojamās purva rūdas īpašībām.

Lai gan Āraišu arheoloģiskais parkā galvenie darbi veltīti infrastruktūras un brīvdabas ekspozīciju uzturēšanai, atsevišķas eksperimentālas aktivitātes šajā vietā turpinās. 2011. gadā Āraišos brīvdabas ekspozīcijas ietvaros Meitu salā tika izveidota mezolīta mājokļa rekonstrukcija (autors Normunds Grasis) pēc atradumiem Celmu apmetnē pie Ventspils. Šajā laikā arī sākās darbs pie ezermītnes ieejas koka nocietinājumu rekonstrukcijas.

2013. gada vasarā, sadarbojoties Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas un Humanitāro zinātņu fakultātēm Āraišu arheoloģiskajā parkā notika eksperimentālās arheoloģijas lauka kurss (vadītājs A. Tomsons). Studenti dzīvoja bronzas laikmeta namiņā un nedēļas laikā guva praktiskas zināšanas par arheoloģiskā kultūrslāņa veidošanos, praktiski izgatavojot akmens un bronzas laikmeta artefaktu replikas un pārbaudot dažādu materiālu un darbarīku īpašības.

2016. gadā projekts ieguva nosaukumu “Baltijas eksperimentālās arheoloģijas vasaras skola”, kas kopš 2017. gada katru gadu notiek Lucavsalā, biedrības “Latvijas Arheoklubs” apsaimniekotajā zemes gabalā. Tajā ar lekcijām un darbnīcām uzstājušies gan ārvalstu, gan vietējie speciālisti, apgūstot krama, bronzas, dzelzs, kaula, raga, ādas, augu šķiedru apstrādi, veikti vairāki kremāciju eksperimenti u. c.

Raksti par dažādu pētnieku eksperimentiem publicēti regulārajos atsevišķajos arheoloģijas izdevumos – “Latvijas Vēstures Institūta Žurnālā”, izdevumā “Arheoloģija un etnogrāfija”. 2023. gada 7. oktobrī notika Latvijā pirmā eksperimentālajai arheoloģijai veltītā konference, kas notika, sadarbojoties Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātei un biedrībai “Latvijas Arheoklubs”. Konferencē tika mēģināts apkopot nozares līdzšinējos sasniegumus kā arī vairāki referāti bija veltīti jaunu senlietu grupu identificēšanai Latvijas arheoloģiskajā materiālā, piemēram, identificējot viduslaiku ādas lingas un to no māla speciāli gatavoto munīciju jau bronzas laikmeta pieminekļos.

Eksperimentālā arheoloģija Latvijā galvenokārt saistāma ar arheologa J. Apala vārdu. J. Apals bija ne tikai zemūdens arheoloģijas aizsācējs, bet arī eksperimentālās arheoloģijas celmlauzis Latvijā. Pēc izpētes pabeigšanas Āraišu ezera salā atklātajā vēlā dzelzs laikmeta latgaļu nocietinātajā apmetnē tika veikta tās rekonstrukcija. Mūsdienās šajā vietā darbību turpina Āraišu arheoloģiskais parks.

Pēc 2000. gada eksperimentiem ar dzelzs redukciju no purva rūdas pievērsies A. Vijups (Ventspils muzejs). Ievērojamu darbu aizvēsturiskās keramikas gatavošanas procesu rekonstrukcijā ieguldījuši podnieki B. Dumpe un Einārs Dumpis. Atsevišķus eksperimentus kokogļu ieguves procesu izziņā organizējusi E. Guščika (Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts). Mūsdienās lielākās ar eksperimentālo arheoloģiju saistītās aktivitātes Latvijā saistās ar Baltijas eksperimentālās arheoloģijas un seno tehnoloģiju vasaras skolu (kopš 2013. gada).