Haralds Sīmanis bija dziedātājs ar unikālu, plaša diapazona balsi (ieskaitot falsetu), dziesmu autors, ērģelnieks, ģitārists. Kā dziesminieks – bards – viņš lika pamatus Latvijas folkloras kustībai, bija aktīvs un populārs no 20. gs. 70. gadiem. Dzīves laikā sacerējis ap 200 dziesmu.

H. Sīmaņa māte Mirdza (pēc tautības latviete) strādāja par telegrāfisti, bet tēvs Harijs (pēc tautības čigāns) bija skārdnieks un jumiķis; šo profesiju apguva arī H. Sīmanis, kuram kopš mazotnes patika dziedāt un spēlēt teātri.

H. Sīmanis mācījās Cēsu 1. vidusskolā, viņam labi padevās matemātika. Pusaudža gados H. Sīmanis aizrāvās ar kalnu slēpošanu trenera Ziedoņa Kordes vadībā, bija 1967. gada valsts čempions kalnu slēpošanā junioriem, sporta meistarkandidāts. Tolaik viņu interesēja arī mūzika, un H. Sīmanis iesaistījās Cēsu Celtnieku kluba ansamblī, kur apguva ģitāras spēli. Vēlāk viņš Cēsu kultūras namā izveidoja grupu “Heroldi”, kurā darbojās arī māsa Sandra. Kad tika iegūta 2. kategorija Cēsu rajona pašdarbības vokāli instrumentālo ansambļu skatē, “Heroldi” apkaimes skolās un citur uzstājās deju vakaros, kopējot The Beatles un citu grupu populāras dziesmas.

H. Sīmanis Cēsu 1. vidusskolu nomainīja pret Cēsu 2. vakara maiņu vidusskolu, 1970. gadā apprecējās ar klasesbiederni Intu Ozolu (laulībā piedzima dēls Sandijs, 1970, meita Inga, 1973) un sāka dienestu Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) kara flotē Kronštatē. Atgriezies Cēsīs, H. Sīmanis spēlēja ģitāru, dziedāja restorānā “Cēsis”, sāka komponēt, kā arī nodarbojās ar jumiķa darbiem, lielākoties kopā ar tēvu. Remontējot baznīcu jumtus, viņš apguva ērģeļu spēli. 70. gadu vidū iepazinās ar dzejnieku Arvīdu Ulmi, kuru arī iesaistīja jumtu remontdarbos. 

1976. gadā tapa H. Sīmaņa dziesmu cikls ar A. Ulmes vārdiem – poēma ērģelēm “Mīlestība nekad nebeidzas”. Šī radošā draudzība un sadarbība turpmākajos gados pieņēmās spēkā – ar A. Ulmes dzeju tapa dziesmu cikls “Likteņa lietavas” (1978) un “Par zāli, sāli un Tevi” (1979–1980).

1978. gada maijā H. Sīmanis piedalījās III politiskās dziesmas festivālā Rīgā, tika deleģēts uz Vissavienības politiskās dziesmas festivālu Maskavā, kurp devās ar A. Ulmi un izpildīja dziesmas “Uguns revolūcija” (“Agni”), “Brāļu kapos”, “Lavīna” un citas (A. Ulmes dziesmu vārdi); dažas no tām ieskaņoja Vissavienības Radio. H. Sīmanis kļuva par festivāla laureātu, atgriezās Latvijā ar barda titulu. Panākumi raisīja interesi mūzikas aprindās, un dziesminieku pieņēma darbā Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Valsts Filharmonijas ansamblī “Tip Top”, kuru vadīja Imants Paura.

Grupas “Tip Top” koncertos H. Sīmanis izpildīja savas dziesmas. 1980. gadā viņš piedalījās populārās mūzikas festivālā “Pavasara ritmi” (გაზაფხულის რიტმები) Tbilisi, kur grupa “Tip Top” ieguva 3. vietu (Latviju pārstāvēja arī grupa “Sīpoli”).

H. Sīmaņa dziesma “Ezers” piedalījās “Mikrofona ‘80” dziesmu aptaujā, skanēja tās noslēguma koncertā, un dziesminieks saņēma balvu par veiksmīgāko debiju kompozīcijā – melodija dziesmai ir sacerēta baznīcas tornī.

1981. gadā H. Sīmanis sarīkoja kopīgu radošā darba pēcpusdiena ar A. Ulmi Latvijas PSR rakstnieku savienībā; divatā viņi uzstājās Rīgā un citviet Latvijā. Togad H. Sīmanis pārstāvēja Latviju Politiskās dziesmas festivālā Kazaņā; arī turpmāk – 80. gados – dziesminieks piedalījās PSRS dažāda līmeņa politiskās dziesmas festivālos, uzstājās Latvijas komjaunatnes Centrālās komitejas Radošās jaunatnes padomes organizētos aģitatorpasākumos.

1981. gadā H. Sīmanis sacerēja mūziku Lūcijas Ločmeles režisētajai īsmetrāžas filmai “Rudais terorists” un piedalījās tajā, kā arī sacerēja dziesmas Eduarda Radzinska lugai “Sieviete ārpus mīlestības un nāves” Valmieras Drāmas teātrī (režisore Māra Ķimele) un izrādē izpildīja tās. H. Sīmaņa savdabīgais muzikālais stils guva plašu atbalsi klausītājos, viņš uzstājās Dzejas dienās, sniedza koncertus daudzviet Latvijā studentu, skolu jaunatnes auditorijās. 1983. gadā uz pāris gadiem H. Sīmanis pievienojās I. Pauras vadītajam kolhoza “Lāčplēsis” ansamblim, kurā otrs solists bija Ivars Rutmanis; H. Sīmanis ieskaņoja dziesmu “Man jānoriet”.  

H. Sīmanim nebija pieņemama konjuktūra, rutīna, viņš nespēja organiski iekļauties regulāri koncertējošos profesionālos kolektīvos, tālab kopš 80. gadu vidus darbojās individuāli. 1984. gadā viņš, palīdzot ar savām jumiķa iemaņām, iesaistījās Vides aizsardzības kluba priekštecī Pieminekļu aizsardzības centrā, kas organizēja jumtu nomaiņu vairākām Latvijas baznīcām. Turpmākie gadi H. Sīmanim ir saistīti ar vairāku baznīcu remontu: Kuldīgā (1986), Sunākstē (1987–1988); divatā ar tēvu viņi 70. un 80. gados laboja jumtus Raunas, Cēsu, Nogales un citām baznīcām. Sunākstes baznīcas remonta laikā (1987) H. Sīmanis sāka komponēt dziesmu ciklu ar Fransuā Vijona (François Villon) dzeju Cecīlijas Dineres atdzejā. Viņš sacerēja mūziku un ar aktrisi Marinu Janaus piedalījās Federiko Garsijas Lorkas (Federico García Lorca) dramatiskajā uzvedumā “Kliedziens” Teātra muzejā, Rīgā (1985); desmit gadus vēlāk šis uzvedums tika atjaunots Dailes teātra kamerzālē, 2011. gadā – Jāņa Akuratera muzejā.

80. gadu otrajā pusē H. Sīmanis iesaistījās plaukstošajā folkkustībā, piedalījās folkloras festivālos, piemēram, 1988. gadā Cēsīs, kur saņēma Pāna balvu. 1988. gadā viņš arī uzstājās studentu politiskās dziesmas festivālā Kijevā (Ukraina), muzicēja baznīcu, svētvietu sakopšanas talkās, Vides aizsardzības kluba pasākumos. Kad 1986. gadā ar dēlu Sandiju H. Sīmanis no Cēsīm pārcēlās uz Kuldīgu, pakāpeniski izjuka viņa pirmā laulība (oficiāli šķirta 2001); par dziesminieka dzīvesbiedri kļuva Gita Liņķe (Sīmane).

H. Sīmaņa muzikālā darbība risinājās paralēli baznīcu remontiem Lazdonā, Tērvetē un citur. Tieši baznīcās, pašam spēlējot ērģeles, notika lielākā daļa koncertu. Dziesminieks piedalījās mūzikas un mākslas festivāla “Bildes”, folkmūzikas koncertos 1993. un 1995. gadā. Togad tika izdots H. Sīmaņa ilgi lolotais dziesmu albums “Es strauta malā slāpēs eju bojā” ar F. Vijona dzeju un prezentācijas koncertu; pēc gada iznāca albums “Starp divām gaismām”.

H. Sīmaņa radošo darbību ietekmēja dzīvesvietas maiņas no Kuldīgas uz Tērveti, pēc tam uz Grostonu.

21. gs. H. Sīmanis turpināja koncertēt baznīcās, dziesminieku saietos, viņam izveidojās sadarbība arī ar Ilzi Grunti, Andri Grunti, Antu Eņģeli, Ievu Akurateri, viņas grupu “Lidojošais paklājs”. Dziesminieks piedalījās festivālos, regulāri muzicēja klubā “Artelis”. H. Sīmanis savu 60. jubileju atzīmēja ar apjomīgu koncertu Dzelzceļa muzejā Rīgā (2011).

2012. gada vasarā H. Sīmaņa māju, kurā bija iekārtota arī ierakstu studija, nopostīja ugunsnelaime; viņš ar ģimeni – sievu Gitu un audžumeitām Martu un Samantu – pārcēlās uz daudzdzīvokļu māju Kusā. Šajā laikā tika sacerētas dziesmas ar Edvarda Treimaņa-Zvārguļa vārdiem, kuras dziesminieks atskaņoja “Zvārguļa festivālā” (2016).

70. jubilejas gadā tika izdota skaņuplate “Pa apli”, kuras dziesmu vārdu autors bija A. Ulme, un Gunas Rukšānes sarakstītā grāmata “Haralds Sīmanis. Dziesminieks” (2021). 2021. gadā tika sacerēta pēdējā H. Sīmaņa dziesma “Sapnis par Latviju”. Dziesminieks nomira negaidīti, pēc aortas plīsuma.

H. Sīmanis, dziesminieks un autodidakts, ir uzskatāms par latviešu bardu kultūras aizsācēju, vienu no folkmūzikas kustības pamatlicējiem. Ģitāras un ērģeļu spēli apguvis pašmācības ceļā, viņš visbiežāk uzstājās viens akustiskās ģitāras, baznīcas ērģeļu vai sintezatora pavadībā. Unikāli tembrētas balss īpašnieks, kurš savas karjeras laikā, jo īpaši 80. gados, bieži tika salīdzināts ar grieķu dziedoni Demi Rusu (Ντέμης Ρούσσο) spilgtā falseta dēļ. Par H. Sīmaņa daiļrades etalonu uzskatāma dziesma “Ezers” ar falseta ievadu, to vairākkārt interpretējuši citi dziedoņi.

Izņemot agrīno daiļrades periodu, kopš 70. gadu beigām H. Sīmanis izpildīja tikai un vienīgi paša sacerētas dziesmas, visbiežāk ar līdzgaitnieka A. Ulmes vārdiem. 80. gadu sākumā dziesminieks īslaicīgi pievienojās uz komerciāliem pamatiem darbojošos ansambļos “Tip Top”, “Lāčplēsis”, taču nespēja iekļauties popmūzikas likumsakarību ietvaros. Viņam nebija pieņemama skatuviskā rutīna, atražošana, pirmajā vietā dziesminieks lika radošo brīvību, reizumis neierodoties uz pasākumu, lai gan iepriekš bija solījis piedalīties.

Kopš 80. gadu vidus H. Sīmanis darbojās, balstoties uz iekšējo pārliecību, koncertēja neregulāri, visbiežāk uzstājas baznīcās, kultūras centros, dziesminieku saietos. Brīvība, demokrātija – šie jēdzieni bija organiski H. Sīmaņa daiļradei, kas iekļāvās Dziesmotās revolūcijas noskaņās. Savā skaņraža un interpreta daiļradē viņš tiecās saglabāt ideālistisku dziesmas un cilvēciskās saskarsmes formu, mūziku neizmantoja kā iztikas avotu, drīzāk to uztvēra kā misiju, strādājot par skārdnieku un jumiķi. H. Sīmanim bija izveidojies uzticamu radošo partneru un klausītāju loks, interese par viņa daiļradi saglabājās noturīga vairāk nekā trīs gadu desmitu garumā.

2024. gada jūnijā Maija parkā Cēsīs tika atklāta dziesminieka H. Sīmaņa piemiņas skulptūra, ko veidojis tēlnieks Ģirts Burvis.

MC*, “Es strauta malā slāpēs eju bojā”, Balss, 1995.

MC, “Starp divām gaismām”, 1996, CD** MicRec, 2006.

CD, “Tavā vārdā”, Bez izdevēja, 2000.

CD, “Es esmu rīts”, Melo Records, Gauja Records, Lauska, 2012.

CD, “Par zāli, sāli un tevi”, Upett, 2013.

CD, “Pasaka par atslēdziņu”, MicRec, 2014.

LP***, “Pa apli. Lai līst gaišs lietus tumsībai sejā”, Lauska, 2022.

* magnētiskā kasete

** kompaktdisks

*** vinila skaņuplate