Albrehts Ričls ir viens no pazīstamākajiem 19. gs. teologiem. Viņš uzskatīja, ka turpina Mārtiņa Lutera (Martin Luther) un Frīdriha Šleiermahera (Friedrich Schleiermacher) uzsākto, atbrīvojot teoloģiju no sholastikas ietekmes.

A. Ričls bija luterāņu mācītāja dēls. Viņa tēvs Karls Ričls (Carl Ritschl) bija baznīcas garīgais vadītājs (ģenerālsuperintendents) Pomerānijā (1827–1854). No 1829. līdz 1830. gadam viņš uzturējās Pēterburgā (tagad Sanktpēterburga), lai piedalītos Likuma par luterisko baznīcu izstrādē Krievijas Impērijā. Vectēvs Georgs Vilhelms (Georg Wilhelm) arī bija mācītājs, skolotājs ģimnāzijā Erfurtē, kurā bija mācījies reformētājs M. Luters. A. Ričls studēja teoloģiju un filozofiju Bonnas Universitātē (Rheinische Friedrich-Wilhelms-Universität Bonn, 1839–1841) un Halles Universitātē (Martin-Luther-Universität Halle-Wittenberg, 1841–1843). 1843. gadā viņš ieguva doktora grādu.

1846. gadā A. Ričls sāka pasniegt Jaunās Derības kursus, doktrīnu vēsturi un vēlāk dogmatiku Bonnas Universitātē, kur no 1852. gada viņš bija teoloģijas profesors. No 1864. gada viņš šādu amatu ieņēma Getingenes Universitātē (Georg-August-Universität Göttingen), kur A. Ričls pasniedza Jauno Derību un sistemātisko teoloģiju (dogmatiku). Viņa dēls Oto (Otto Ritschl), kurš arī bija teologs, ir sarakstījis tēva biogrāfiju (Albrecht Ritschls Leben, divi sējumi, 1892–1896).

Studiju laikā A. Ričls saskārās gan ar luteriskās ortodoksijas, gan piētisma strāvojumiem teoloģijā. Vēlāk Tībingenē viņu ietekmēja Jaunās Derības pētnieks Ferdinands Kristians Baurs (Ferdinard Christian Baur), kurš akcentēja kritiskas vēstures avotu pētniecības svarīgo lomu. A. Ričls uzskatīja, ka kristietībā ir divi būtiski aspekti: reliģiskais (indivīda pestīšanas problemātika) un ētiskais (Dieva valstības īstenošanās pasaulē). Viņš nav tikai F. K. Baura iedibinātās Tībingenes skolas (19. gs. teoloģijas virziens, kas veidojās filozofa Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa (Georg Wilhelm Friedrich Hegel) mācības par dialektiku ietekmē) ideju turpinātājs. A. Ričls uzskatīja, ka mēs nevaram līdz galam izzināt Jēzus personību, balstoties tikai vēstures faktos, jo jāņem vērā arī ietekme, kādu Viņš atstājis uz kristietību. Līdz ar to vēsturiskais pozitīvisms A. Ričla skatījumā ir vienpusīgs. A. Ričls rakstīja, ka Jēzū Dievs atklājis sevi vispilnīgāk. Kā vairums 19. gs. teologu, viņš kristietību uzskatīja par vispilnīgāko reliģiju. Vienlaikus A. Ričls bija kritisks pret tradicionālajām kristietības dogmām (piemēram, Jēzus piedzimšanu no jaunavas). Viņš noliedza iedzimto grēku, uzskatot, ka grēks nav eksistenciāls cilvēces stāvoklis, bet indivīda gribas akts. Jēzus nāve nav upuris par cilvēces grēkiem, bet rezultāts Viņa uzticībai aicinājumam vest cilvēci sadraudzībā ar Dievu. Filozofa Imanuela Kanta (Immanuel Kant) ietekmē A. Ričls Dieva valstību uztvēra primāri kā ētisku augstākā labuma kategoriju, lai gan neuzskatīja, ka morāle ir vienīgais būtiskais aspekts kristietībā, jo, viņaprāt, reliģija nav reducējama uz citām cilvēka pieredzes jomām. A. Ričls kritizēja misticismu, taču nenoliedza kristiešu kopienas (baznīcas) kā pestīšanas procesa starpnieces nozīmi. A. Ričls izteicās, ka tās funkcija ir īstenot Dieva valstību. Tādējādi viņš norobežojās no reliģiskā individuālisma, atzīstot, ka kristietībā svarīga ir kopiena. Tikai tajā var notikt izlīgums (samierināšana), par ko vēsta Jaunā Derība.

A. Ričls ir sarakstījis daudzas grāmatas. 1846. gadā publicētajā darbā “Markiona evaņģēlijs un kanoniskais Lūkas evaņģēlijs” (Das Evangelium Marcions Und Das Kanonische Evangelium Des Lucas) viņš vēl rakstīja kā F. K. Baura sekotājs. 1850. gadā publicētajā darbā “Par senās katoliskās baznīcas sākumiem” (Die Entstehung der altkatholischen Kirche) viņš sāka atraisīties no F. K. Baura ietekmes un vēlāk noraidīja viņa mācību par konfliktu starp apustuļa Pētera sekotāju jūdaisko kristietību un apustuļa Pāvila sekotāju hellēnisko kristietības versiju. A. Ričls uzskatīja, ka pagāniskā kristietība, no kuras izcēlies agrīnais katolicisms (vārds lietots ne kā konfesionāls apzīmējums, bet kā kristiešu vairākuma uzskatu un prakšu kopums), bija opozīcijā apustuļa Pāvila mācības pamatidejām, lai gan kopumā atzina visu apustuļu autoritāti.

A. Ričla izpratne par kristietību kā praktisku reliģiju, kas nav nedz spekulatīva domāšanas sistēma, nedz jūtās balstīts fenomens, izvērsta darbos “Kristīgā pilnība” (Christliche Vollkommenheit, 1874) un “Nodarbības kristīgajā reliģijā” (Unterricht in der christlichen Religion, 1875). Pēdējais darbs sākumā bija domāts ģimnāziju audzēkņiem. A. Ričla apjomīgākie darbi ir “Kristīgā doktrīna par taisnošanu un samierināšanu” (Die Christliche Lehre von der Rechtfertigung und Versöhnung, trīs sējumi, 1870–1874) un piētisma vēsture (Geschichte des Pietismus, trīs sējumi, 1880–1886). Viņš bija negatīvi noskaņots pret piētismu, uzskatot, ka tas protestantismā turpina tam svešas katolicisma dievbijības tradīcijas. Darbā “Teoloģija un metafizika” (Theologie und Metaphysik, 1881) A. Ričls vērsās pret filozofijas pārliecīgo ietekmi teoloģisko atzinumu veidošanas procesā, kas gan nenozīmē, ka viņš noliegtu filozofiju vispār. Drīzāk viņš vēlējās teoloģiju kā nozari padarīt neatkarīgāku no filozofijas un atdalīt no spekulatīviem metafiziskiem spriedumiem. Viņaprāt, izšķirīgais jautājums nav, kas ir lietas sevī, bet tas, kā tās attiecas uz mums. Teoloģija nevar neko pateikt par Kristus eksistenci pirms viņa zemes dzīves vai par Viņa vienotību ar Dievu Tēvu; tās svarīgākais uzdevums ir parādīt, ko Kristus nozīmē mums. Šāda perspektīva ved pie vērtībspriedumiem. Dieva eksistenci mēs nevaram racionāli pierādīt, bet mums Viņš ir vajadzīgs. Šis arguments ir pietiekams Dieva eksistencei. Jēzus dievišķība nav vēstures faktos balstīts apgalvojums, bet tā ir pamatota atklāsmē, ko ticībā pieņem Jēzus sekotāju kopiena. A. Ričla pēdējais un nepabeigtais darbs ir “Fides implicita jeb rakstisks vingrinājums par lētticību, zināšanām un ticību, ticība un baznīca” (Fides implicita: Eine Untersuchung über Köhlerglauben, Wissen und Glauben, Glauben und Kirche, 1890).

A. Ričla teoloģija ietekmēja 19. gs. un 20. gs. pirmās puses teologus: Ādolfu fon Harnaku, Adolf von Harnack, Vilhelmu Hermanu, Wilhelm Herrmann, Ernstu Trelču, Ernst Troeltsch, Valteru Raušenbušu, Walter Rauschenbusch, un daudzus citus. Pēc Pirmā pasaules kara Karla Barta (Karl Barth) un citu ietekmē A. Ričls tika kritizēts un daudzviet aizmirsts, taču no 20. gs. 60. gadiem teoloģijā atkal parādījās interese par viņu un par to, kā A. Ričls savā teoloģijā izmantoja I. Kanta idejas.