Ādolfs fon Harnaks ir viens no slavenākajiem vācbaltiešu liberālās teoloģijas pārstāvjiem, kurš pazīstams ar pētījumiem par pirmkristietību un ar iestāšanos par akadēmisko brīvību teoloģijas studijās. 

Ā. fon Harnaks no 1869. līdz 1872. gadam studēja Tērbatas Universitātē (tagad Tartu Universitāte, Tartu Ülikool) un pēc tam – Leipcigas Universitātē (Universität Leipzig), kur ieguva doktora grādu. Viņa tēvs Teodosijs (Theodosius) bija praktiskās un sistemātiskās teoloģijas profesors Tērbatā.

1874. gadā Ā. fon Harnaks sāka strādāt Leipcigas Universitātē kā privātdocents. 1876. gadā viņš tajā kļuva par baznīcas vēstures profesoru. No 1879. gada viņš pasniedza Gīsenes Universitātē (Justus-Liebig-Universität Gießen), no 1886. gada – Marburgas Universitātē (Philipps-Universität Marburg). 1888. gadā, par spīti Prūsijas Evaņģēliskās baznīcas (Evangelische Landeskirche der älteren Provinzen Preußens) vadības opozīcijai (baznīca uzskatīja viņu par pārāk liberālu), Ā. fon Harnaks ar Vācu Impērijas ķeizara Vilhelma II (Wilhelm II) un kanclera Oto fon Bismarka (Otto von Bismarck) atbalstu kļuva par baznīcas vēstures profesoru Berlīnes Universitātē (Humboldt-Universität zu Berlin). 1921. gadā viņš pensionējās.

1914. gadā, kad sākās Pirmais pasaules karš, Ā. fon Harnaks kopā ar daudziem citiem intelektuāļiem parakstīja aicinājumu vācu tautai (An das deutsche Volk), kurā atbalstīja vācu militārisma politiku. Vairāki citi teologi, piemēram, Karls Barts (Karl Barth), kurš bija Ā. fon Harnaka students, vēlāk nosodīja šo rīcību.

Studiju laikā Tērbatā Ā. fon Harnaku iespaidoja viņa pasniedzēja, baznīcas vēstures profesora Morica fon Engelharta (Moritz von Engelhardt) teksta kritikas metodes pielietojums un pirmavotu analīze. Vēlāk šī pieeja atspoguļojās viņa disertācijā par gnosticismu. Ā. fon Harnaku interesēja arī sociālie jautājumi un to saistība ar kristietību, lai gan viņš neuzskatīja, ka evaņģēlijos atrodama konkrēta politiska programma. Viņaprāt, evaņģēlijiem “ir tikai viens mērķis – dzīvā Dieva atrašana”. Salīdzinot ar Jaunās Derības sinoptiskajiem evaņģēlijiem (Mateja, Marka un Lūkas), Jāņa evaņģēliju Ā. fon Harnaks uzskatīja par mazāk nozīmīgu, jo, viņaprāt, to nevar uzskatīt par vēsturisku avotu šī vārda tradicionālajā nozīmē. Tā autorība nav saistāma ar apustuli Jāni. Iespējamie autori ir brīvi kompilējuši un papildinājuši viņiem zināmos faktus par Jēzus dzīvi, lai akcentētu savus uzskatus. Doktrīnu vēsturi Ā. fon Harnaks uzskatīja par baznīcas pakāpeniskas hellenizācijas procesu – kristietība pārņēma grieķu filozofijas jēdzienus (esence, substance, esamība utt.), kuriem nav saistības ar sākotnējo Jēzus vēsti. Viņš neatzina “augsto” kristoloģiju ar tai raksturīgiem metafiziskiem pieņēmumiem par Jēzus divām dabām u. tml., jo uzskatīja, ka kristietība nav atkarīga no šiem priekšstatiem. Jēzus viņa skatījumā primāri bija jūdu reliģisks reformētājs, kurš vērsās pret farizeju legālismu. Ā. fon Harnaks apšaubīja Bībelē minētos brīnumus, lai gan pieļāva, ka Jēzus un citu Bībeles personāžu veiktā dziedināšana, iespējams, notikusi cilvēku ticības rezultātā. Viņaprāt, daudzi no vēlāk kristietībā dominējošiem uzskatiem (Jēzus piedzimšana no jaunavas, trīsvienība u. c.) tajā sākotnēji nepastāvēja. Ā. fon Harnaks uzskatīja, ka vajag sastādīt īsāku ticības apliecību, kas būtu balstīta reformācijas principos. Viņaprāt, ticības apliecībā paturams tās evaņģēliskais kodols – ticība grēku piedošanai un mūžīgai dzīvei, kas, pateicoties Jēzum Kristum, dotas tiem, kas tic Dievam un viņa Dēlam. Tāpēc pirms ekumeniskās “Ticības un kārtības” (Faith and Order) konferences Lozannā 1927. gadā viņš rakstīja: dažādu konfesiju kristiešiem vajadzētu vienoties, ka ir pietiekami apliecināt Kristus unikalitāti, saucot viņu par Dieva Dēlu, Kungu, Dievu-cilvēku u. tml., bet ir jāizvairās no tālākām spekulācijām.

Ā. fon Harnaks ir daudzu grāmatu autors. 1881. gadā viņš publicēja darbu “Monasticisms – tā ideāli un vēsture” (Das Mönchtum – seine Ideale und seine Geschichte) un kļuva par vienu no žurnāla Theologische Literaturzeitung redaktoriem (iznāk kopš 1876. gada). 1885. gadā iznāca Ā. fon Harnaka dogmu vēstures (Lehrbuch der Dogmengeschichte) pirmais sējums. Tajā viņš balstījās citu tolaik autoritatīvu teologu (Albrehts Ričls, Albrecht Ritschl, Ferdinands Kristians Baurs, Ferdinand Christian Baur) pieejā, pielietojot vēsturiski kritisko metodi Jaunās Derības tekstu analīzē. 1893. gadā viņš publicēja darbu par pirmkristiešu tekstiem “Agrīnās baznīcas literatūras vēsture līdz Eisebijam” (Geschichte der altkirchlichen Literatur bis Eusebius), 1900. gadā – lielu popularitāti ieguvušo darbu “Kristietības būtība” (Das Wesen des Christentums). Trīs gadu laikā tika pārdoti 60 000 tā eksemplāru. 1902. gadā publicēta grāmata “Kristietības misija un izplatība pirmajos trīs gadsimtos” (Die Mission und Ausbreitung des Christentums in den ersten drei Jahrhunderten). Tai sekoja vēl citi darbi.

Ā. fon Harnaks ir ietekmējis daudzus sava laika teologus, un par viņa darbiem ir daudz diskutēts. Viņš nebaidījās paust neērtus viedokļus, piemēram, par protestantisma pretrunīgo raksturu: no vienas puses, reformācija ir nepabeigta, jo gan luterāņi, gan reformāti ir saglabājuši daudzas katolicisma dogmas, no otras puses, protestantisma identitātei raksturīga gatavība atkal un atkal pārbaudīt dogmu saskaņotību ar evaņģēliju pamatidejām. Ā. fon Harnaka teoloģija atstāja iespaidu arī uz teoloģiju Latvijā. 1901. gada Vidzemes sinodē bija priekšlasījums par Ā. fon Harnaka kristietības izpratni. 1902. gadā notika Cēsu prāvesta iecirkņa paplašināta sanāksme, kurā viens no referātiem bija par Ā. fon Harnaka kristīgās ticības būtības izpratni (referēja Valmieras mācītājs Jānis Neilands). 1911. gadā Ā. fon Harnaks lasīja lekcijas Rīgā, 1913. gadā viņš kopā ar vācu teologu Ernstu Trelču (Ernst Troeltsch) bija lektors kursos Jūrmalā, kas pulcināja apmēram 500 dalībnieku, galvenokārt vācbaltiešus. 1909. gadā Smiltenes draudzes mācītāja Kārļa Kundziņa (seniora) tulkojumā latviski iznāca Ā. fon Harnaka “Kristīgā ticība un vēsture” (Das Christentum und die Geschichte), kas arī latviešu lasītājiem sniedza iespēju iepazīties ar šī teologa uzskatiem. Pirms Pirmā pasaules kara plašas debates izraisīja Bauskas luterāņu mācītāja Frica Štāfenhāgena (Fritz Stavenhagen) grāmata “Baznīca un ticības apliecība” (Kirche und Bekenntnis, 1913), kurā Ā. fon Harnaka ietekmē ieteikts atteikties no Apustuļu ticības apliecības obligātas lietošanas liturģijā. Ā. fon Harnaka lekcijas Berlīnē atstāja paliekošu iespaidu uz vēlāko Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas (mūsdienās – Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca pasaulē) arhibīskapu Kārli Kundziņu (junioru).

Mūsdienās daudziem pētniekiem liekas nepamatoti Ā. fon Harnaka kristietības būtības meklējumi, jo jau no sākuma pastāvēja dažādas kristietības versijas. Pētnieki arī uzskata par vienpusīgu viņa sniegto farizeju traktējumu, jo šis Jēzus laika jūdaisma novirziens (farizejisms) nebija viendabīgs un dažos Jēzus izteikumos, iespējams, ir ievērojamu farizeju ietekme. Jau Ā. fon Harnaka dzīves laikā daļa teologu (piemēram, E. Trelčs) apšaubīja viņa protestantisma interpretāciju kā pārāk vienkāršotu. 

1890. gadā Ā. fon Harnaks kļuva par Prūsijas Karaliskās zinātņu akadēmijas (Königlich-Preußische Akademie der Wissenschaften) locekli. Viņa pietuvinātība politiskajai elitei sniedza iespējas iegūt arī citus prestižus amatus. 1911. gadā viņš kļuva par Ķeizara Vilhelma Zinātnes veicināšanas biedrības (Kaiser-Wilhelm-Gesellschaft zur Förderung der Wissenschaften, mūsdienās nodēvēta Maksa Planka (Max Planck) vārdā) pirmo prezidentu. Viņa vārdā ir nosaukts šīs biedrības konferenču centrs Berlīnē. No 1905. līdz 1921. gadam Ā. fon Harnaks bija Karaliskās bibliotēkas (Königliche Bibliothek) ģenerāldirektors Berlīnē, kādu laiku arī Berlīnes Universitātes rektors. 1914. gadā viņš tika iecelts dižciltīgo kārtā. Ā. fon Harnakam piedāvāja kļūt par Vācijas sūtni Amerikas Savienotajās Valstīs, taču viņš atteicās.