Trīs gadsimtus Cēsu pils bija ievērojams Vācu ordeņa administratīvais, politiskais, militārais un saimnieciskais centrs viduslaiku Livonijā. Jau kopš 13. gs. Cēsu pils funkcionēja kā viens no Vācu ordeņa Livonijas atzara militārajiem un administratīvajiem centriem. Sākotnēji pils atradās Vācu ordeņa Livonijas atzara kapitula locekļa – komtura – pārvaldībā. 15. gs. pirmajā ceturksnī, kad tika izveidots ordeņa Livonijas zemes mestram tieši pakļauts apgabals, Cēsu pils līdztekus Rīgas pilij kļuva par vienu no mestru rezidencēm, bet pēc Rīgas pils nopostīšanas 1484. gadā – par vienīgo Livonijas mestru rezidenci un Livonijas politisko centru, kur visbiežāk uzturējās mestrs ar galmu, notika kapituli un Livonijas pilsētu sanāksmes, tika uzņemti sūtņi un risināti svarīgi ārpolitiski jautājumi. Cēsīs atradās ordeņa arhīvs un bibliotēka, kā arī mestra kanceleja ar skriptoriju. Pils kā politiskā centra nozīmīgumu uzsver arī fakts, ka kopš 14. gs. vidus tajā tika ieslodzīti un nopratināti ordeņa svarīgākie politiskie pretinieki un karagūstekņi. Pils kalpoja kā karaspēka pulcēšanās vieta, komandcentrs un apgādes bāze. Spriežot pēc 1451. gadā sastādītajiem vizitācijas materiāliem, bruņojuma un pārtikas krājumu ziņā Cēsis bija starp vislabāk apgādātajām Vācu ordeņa pilīm Livonijā, – tajā atradās ievērojama daļa no ordeņa bruņu, labības un sāls rezervēm.
Cēsu pils ir bijusi Latvijas vēsturē nozīmīgu personu dzīves, darba un ieslodzījuma vieta. Vairākas ar Cēsu pili vēsturiski saistītas personības ieņēmušas nozīmīgu lomu Latvijas viduslaiku un agro jauno laiku vēsturē.
Par Garo Hermani sauktā Cēsu torņa pagrabā ierīkotajā cietumā bijuši ieslodzīti vairāki ievērojami Vācu ordeņa Livonijas zemes mestra politiskie pretinieki. Par sadarbību ar ordenim naidīgo Prūsijas hercogu un centieniem Livonijā mainīt valsts iekārtu 1537. gadā pilī ieslodzījumā turēts un līdz nāvei nomocīts muižnieks Dītrihs Butlars (Dietrich Buttlar), kurš bija viens no galvenajiem pret Livonijas zemes mestru vērstās sazvērestības rīkotājiem. Viņa līdzgaitnieks, ievērojamais literāts Burkards Valdiss (Burkard Waldis) Cēsu pilī gūstā turēts vismaz divus gadus, līdz 1540. gadā no ieslodzījuma atbrīvots. Cēsu pils cietumā bijušas ieslodzītas arī augstas ordeņa amatpersonas, no kurām divas – mestrs Johans Volthūzs fon Herse (Johann Wolthus von Herse) un landmaršals Johans Špors fon Hertens (Johann Spor von Herten) – tur arī mirušas.
1577. gadā Cēsu pili par savu rezidenci izraudzījās vēsturē vienīgais Livonijas karalis – Dānijas princis Magnuss (arī Magnuss no Ēzeles; Prins Magnus, Magnus af Øsel). Saskaņā ar notikumu laikabiedra Reinholda Heidenšteina (Reinhold Heidenstein) rakstīto tieši Cēsīs Livonijas iedzīvotāji Magnusam “uzlika karaļa varas titulu un zīmes un zvērēja tam uzticību”. Tā paša gada septembrī, ieradies Cēsīs, Krievijas cars Ivans IV pavēlēja Magnusu sagūstīt, ieslodzīt un atsavināt visus tam piešķirtos īpašumus.
Cēsu pils 1577. gadā piedzīvoja plašu aplenkumu, kura laikā vairāki simti pilī glābiņu meklējušo livoniešu, nevēlēdamies krist krievu karaspēka gūstā, paši uzspridzinājās ar šaujampulveri. Traģisko notikumu jau 16. gs. pēdējā ceturksnī aprakstīja ziņu lapās, hronikās, atskaitēs, vēstulēs un dienasgrāmatās. Lai arī bieži vien neprecīzi un pretrunīgi šie apraksti eiropiešiem kalpoja kā skaidrs apliecinājums Krievijas caristes agresīvajai un konfrontējošajai ārpolitikai. Cēsu pilī notikusī uzspridzināšanās tiek vērtēta kā lielākā masu pašnāvība Eiropas agro jauno laiku vēsturē. Vairāku traģēdijā bojāgājušo mirstīgās atliekas atsegtas 1974. gadā, veicot eksplozijā aizgruvušo rietumu korpusa pagrabtelpu arheoloģisko izpēti.