Iesaistītās puses un galvenie notikumi Liela nozīme sabiedriskos procesos bija medijiem, kuri strauji atbrīvojās no cenzūras. No 31.01.1988. Latvijas Televīzijā (TV) tika pārraidīts analītiskās žurnālistikas raidījums “Labvakar” (vadītāji Edvīns Inkēns, Ojārs Rubenis un Jānis Šipkēvics), kurš ieguva lielu popularitāti, pateicoties aktuālajai tematikai. 01.–02.06.1988. notika LPSR Rakstnieku savienības valdes paplašinātais plēnums, kura laikā Mavriks Vulfsons paziņoja, ka Latvija 1940. gadā tika okupēta; M. Vulfsona uzstāšanos pārraidīja arī Latvijas TV. Pieauga tautas un neformālo organizāciju aktivitāte. Jau 1986. gadā tika izveidota cilvēktiesību aizstāvības grupa “Helsinki-86”; 14.06. un 23.08.1987. notika pirmās pret padomju režīmu vērstās demonstrācijas pie Brīvības pieminekļa. 10.07.1988. tika izveidota Latvijas Nacionālas neatkarības kustība (LNNK), taču par skaitliski lielāko sabiedriski politisko organizāciju kļuva 08.10.1988. dibinātā Latvijas Tautas fronte (LTF), kas ātri kļuva skaitliski lielāka par Latvijas Komunistisko partiju (LKP). Par LTF priekšsēdētāju dibināšanas kongresā tika ievēlēts publicists Dainis Īvāns. Iegūstot un pakāpeniski pārņemot politisko varu un ietekmi, LTF 1989. gada vasarā atklāti paziņoja, ka tās galvenais politiskais mērķis ir Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošana. Neatkarības atjaunošanas posmā LTF aktīvi sadarbojās ar abu pārējo Baltijas valstu tautas kustībām Lietuvā un Igaunijā. Spilgts sadarbības un spēka apliecinājums bija 23.08.1989. rīkotā akcija “Baltijas ceļš”, kad cauri visām trim Baltijas valstīm dzīvā ķēdē sastājās apmēram 2,2 miljoni cilvēku. Tas bija arī uzskatāms apliecinājums starptautiskajai sabiedrībai, ka idejām par Baltijas valstu neatkarību ir plašs tautas atbalsts.
Lai atjaunotu Latvijas valstisko neatkarību, tika izskatītas divas alternatīvas – starptautiski tiesiskais un konstitucionālais ceļš. Pirmajā gadījumā lielāks uzsvars tiktu likts uz starptautisko organizāciju iesaisti un 1940. gadā okupētās Latvijas Republikas (LR) pilsoņu un to pēcnācēju starptautiskas prasības iesniegšanu par neatkarības atjaunošanu, bet otrajā – neatkarību atjaunot, izmantojot PSRS spēkā esošās likumdošanas normas un likumu pieņemšanas kārtību. Riski pastāvēja abos gadījumos. Pirmajā gadījumā bija lielas neskaidrības, kā šādu starptautisku tiesvedību praktiski varētu īstenot, savukārt otrajā – bija jāpanāk LPSR AP balsojums, kurā vismaz 2/3 deputātu atbalstītu neatkarības atjaunošanu. LTF izšķīrās par dalību 1990. gada pavasarī gaidāmajās LPSR AP vēlēšanās, lai īstenotu konstitucionālo neatkarības atjaunošanas ceļu. Šim ceļam nepiekrita tie, kas uzskatīja, ka neatkarības atjaunošanā konsekventi jāvadās pēc Latvijas Republikas Satversmes un jauno parlamentu var ievēlēt tikai LR pilsoņi un to tiesību mantinieki (pēcnācēji). 12.1989. tika izveidotas Latvijas Pilsoņu komitejas, kuras reģistrēja LR pilsoņus, kā arī LR pilsonības kandidātus. Pilsoņu komitejas noorganizēja LR Pilsoņu kongresa vēlēšanas (04.1990.), taču kongresa loma tā arī palika otršķirīga pēc LTF uzvaras LPSR AP vēlēšanās. Vienoties par kopīgu platformu un ciešu sadarbību starp Pilsoņu kongresu un LR AP neizdevās.
Iegūt 2/3 balsu pārsvaru LPSR AP vēlēšanās bija ambiciozs mērķis, jo atbilstoši likumdošanai tiesības piedalīties vēlēšanās bija ne tikai visiem okupācijas periodā no PSRS iebraukušajiem imigrantiem, bet arī PSRS okupācijas karaspēkā dienējošajiem. Pret Latvijas neatkarības ideju aktīvi bija nostājies Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) reakcionārais spārns, kā arī ar tā atbalstu 01.1989. izveidotā LPSR Internacionālā Darbaļaužu fronte (Interfronte), kas izvirzīja savus deputātu kandidātus. Situāciju sarežģīja arī radikālāko neatkarības atjaunošanas atbalstītāju aicinājumi boikotēt AP vēlēšanas, norādot, ka tās ir nelikumīgas un notiek PSRS okupācijas apstākļos.
18.03.1990. LPSR AP vēlēšanās notika cīņa par 201 deputāta vietu. Tās bija vienīgās PSRS okupācijas perioda LPSR parlamenta vēlēšanas, kuras notika, ievērojot demokrātiskus pamatprincipus, un kurās tika pieļauti alternatīvi deputātu kandidāti. Šajās vēlēšanās LTF ieguva balsu vairākumu, savukārt LKP un to atbalstošie spēki cieta sakāvi. Salīdzinoši vājākus rezultātus LTF kandidāti uzrādīja vēlēšanu papildkārtā, kas tika rīkota aprīlī tajos vēlēšanu apgabalos, kur neviens kandidāts pirmajā kārtā nebija ieguvis balsu vairākumu. Kopumā no LTF saraksta tika ievēlēts 131 deputāts (lai iegūtu 2/3 balsu vairākumu, vajadzēja 134 deputātu atbalstu). Līdz ar to varēja prognozēt, ka neatkarības balsojumam nepieciešamo 2/3 balsu pārsvaru varētu iegūt ar dažu neatkarīgo deputātu, kas atbalstīja Latvijas neatkarības ideju, papildu balsīm.
Jau pirms LPSR AP vēlēšanām LTF vadība uzrunāja juristu Egilu Levitu izstrādāt priekšlikumu dokumentam, ar kuru tiktu pasludināta valstiskās neatkarības atjaunošana. E. Levita priekšlikumus 22.03.1990. konceptuāli atbalstīja neformāla LTF darba grupa, kurā piedalījās arī Vilnis Eglājs, Valdis Birkavs, Romāns Apsītis, Rolands Rikards. LTF valde izveidoja valsts tiesisko jautājumu darba grupu, kurā piedalījās R. Apsītis, V. Eglājs, Aivars Endziņš, Tālavs Jundzis, Andrejs Krastiņš, R. Rikards un Ilmārs Bišers. Šī darba grupa, turpinot iesaistīties E. Levitam, kā arī Edgaram Meļķisim un Gunāram Kusiņam, precizēja deklarācijas tekstu. Turpmākajās nedēļās deklarācijas tekstu apsprieda arī LTF frakcijā, par galvenajām pamatnostādnēm un formulējumiem vienojoties līdz 28.04. Tika nolemts paredzēt pārejas periodu LR valsts varas de facto atjaunošanai. Vienprātīgu atbalstu deklarācijas pieņemšanai pauda vairāk nekā 8 000 visu līmeņu ievēlēto tautas deputātu, kas 21.04.1990. bija pulcējušies Rīgā, Daugavas stadionā.
03.05. uz savu pirmo sesiju sanākusī AP par tās priekšsēdētāju ievēlēja Anatoliju Gorbunovu, bet par viņa pirmo vietnieku LTF priekšsēdētāju D. Īvānu. 04.05.1990. ar 138 deputātu balsīm tika pieņemta Neatkarības deklarācija, kurā pasludināja 18.11.1918. proklamētās LR neatkarības atjaunošanu. Viens deputāts atturējās, savukārt mazākumā nonākušie Latvijas neatkarības pretinieki balsojumā nepiedalījās. Deklarācijas 5. pants noteica “pārejas periodu” LR valsts varas de facto atjaunošanai, kas beidzas ar LR Saeimas sasaukšanu. Pārejas periodā tika pieļauts piemērot LPSR Konstitūcijas normas un citus likumdošanas aktus, ciktāl tie nav pretrunā ar LR Satversmes 1., 2., 3. un 6. pantu. Citi pārejas perioda nosacījumi netika precizēti – netika noteikts pārejas perioda laika ietvars, kā arī mehānismi, kā tas tiks realizēts. Pārejas periods tika paredzēts, ņemot vērā faktisko realitāti – tūlītēja neatkarības atjaunošana de facto nebija iespējama (piemēram, armija, robežkontrole, monetārā politika joprojām atradās PSRS centrālās varas kontrolē). Tika ņemta vērā arī Lietuvas negatīvā pieredze, kad pēc līdzīgas deklarācijas pieņemšanas būtiski saasinājās Lietuvas un PSRS centrālās varas attiecības, kā arī pret Lietuvu tika realizētas ekonomiskas sankcijas.
Neatkarības deklarācijas pieņemšanai bija izšķiroši svarīga iekšpolitiska un ārpolitiska nozīme, tas bija būtisks pagrieziena punkts neatkarības atjaunošanas procesā. Pēc deklarācijas pieņemšanas tika sākta neatkarīgai valstij atbilstošu valsts pārvaldes institūciju veidošana, kā arī iepriekšējo institūciju transformēšana. Neatkarības atjaunošanas procesu smaguma centrs tika pārnests no sabiedriskās organizācijas (LTF) uz visu LR valsts pārvaldi un tās institūcijām – parlamentu, valdību un ministrijām. Deklarācijas pieņemšana apliecināja, ka, lai arī Latvijas neatkarības piekritēji ir izvēlējušies nevardarbīgu un konstitucionālu neatkarības atjaunošanas ceļu, tie ir gatavi uz drosmīgiem un principiāliem lēmumiem. Dziļi simboliska bija LR vēsturiskā nosaukuma atjaunošana.
Neraugoties uz uzvaru vēlēšanās un deklarācijas pieņemšanu, reālā varas pārņemšana bija ievērojami sarežģītāka. PSRS centrālā vara neatzina Neatkarības deklarāciju; PSRS prezidents M. Gorbačovs 14.05.1990. parakstīja dekrētu par Baltijas valstu Neatkarības deklarāciju nelikumību. Nākamajā dienā notika Latvijas neatkarības pretinieku mēģinājums ar spēku ieņemt LR AP ēku. Lai arī tika veidota jauna LR valdība Ivara Godmaņa vadībā, sadarboties ar jauno valdību nevēlējās atsevišķas Iekšlietu ministrijas (IeM) struktūras, LR AP un valdībai nepakļāvās arī Latvijā dislocētā PSRS armija. Pēc LKP Centrālās komitejas iniciatīvas Latvijas neatkarības pretinieki (Interfronte, LR AP frakcija “Līdztiesība”, Baltijas Karavīru savienība u. c.) apvienojās, izveidojot PSRS un LPSR pilsoņu tiesību aizstāvēšanas komiteju. Saasinoties politiskajai situācijai, 1990. gada beigās šī organizācija pārtapa par Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteju. Notika mēģinājumi šķelt Latvijas sabiedrību, tostarp arī pēc nacionālā principa, pretnostatot latviešus un citus Latvijas iedzīvotājus.
