Luga “Sapnis vasaras naktī” tiek datēta ar 16. gs. 90. gadu vidu, kad jau bija uzvestas vairākas Viljama Šekspīra komēdijas. Šis darbs apliecina autora mākslinieciskās meistarības straujo izaugsmi. Salīdzinot ar agrākajām komēdijām “Divi veronieši” (The Two Gentlemen of Verona) un “Spītnieces savaldīšana” (The Taming of the Shrew, abas ap 1590–1591), autors šajā darbā līdzsvarojis vairāku sižeta līniju izmantojumu, pat visneparastākajām pārvērtībām meklējot cēloņus cilvēka dabā. Lugā atklājas arī V. Šekspīram tipiskā interese un zināšanas par viņa literārajiem priekštečiem, kuru veikums tiek radoši pārveidots saskaņā ar angļu dramatiķa ieceri. Lugas “Sapnis vasaras naktī” norises sasaucas ar antīkajiem sižetiem, kas izskaidro arī notikumu lokalizāciju Atēnās, uz ko norāda valdnieka Tēseja (Θησεύς) tēls. Tā vienlaikus ir antīkās senatnes pilsēta, kā arī vieta, ko raksturo viduslaiku un V. Šekspīra laikmeta augstāko aprindu dzīvesveida iezīmes. Tēseja biogrāfija autoram bija pazīstama no grieķu un romiešu vēstures apcerētāja Plūtarha (Πλούταρχος) biogrāfiju krājuma “Paralēlās dzīves” (Βίοι Παράλληλοι, 2. gs.), kas 1579. gadā tika izdota angļu valodā Tomasa Norta (Thomas North) tulkojumā, savukārt lugā ietvertā atsauce uz Piramu (Piramus) un Tizbi (Tisbe) acīmredzot sakņojas romiešu dzejnieka Ovidija (Ovidius) krājumā “Pārvērtības” (Metamorphoses, ap 8. gadu). Angļu literatūrā Tēseja tēlam bija pievērsies Džefrijs Čosers (Geoffrey Chaucer) “Kenterberijas stāstu” (The Canterbury Tales, 1387–1400) ciklā ietvertajā “Bruņinieka stāstā” (The Knight’s Tale), ko savukārt varēja ietekmēt Džovanni Bokačo (Giovanni Boccaccio) episkā poēma “Tēseida” (Teseida, 1340–1341). Tomēr komēdijas fabula visticamāk ir paša V. Šekspīra sacerēta, tās izveidē ļaujot vaļu fantāzijai un cieši savijot cilvēku pasaules un dabas spēku tēlojumu. Būtiska nozīme ir vasaras saulgriežu svinēšanas tradīcijām, kas iešifrētas lugas nosaukumā, it īpaši, ņemot vērā šo ieražu vitalitāti, kas pieļauj tradicionālo morāles normu pārkāpumus. Lugas “Divpadsmitā nakts” (Twelfth Night, ap 1600) nosaukumā līdzīgi ir iekodēts ziemas saulgriežu laiks. 

V. Šekspīra lugas sižeta centrālie notikumi ir saistīti ar gatavošanos Atēnu valdnieka Tēseja kāzām ar amazoņu karalieni Hipolitu. Šī notikuma gaidās savijas vairāki norišu loki, iezīmējoties atšķirīgām personu grupām. Augstākās aprindas pārstāv Tēsejs un Hipolita, kuru uzdevumā galma izpriecu pārzinis Filostrats ir uzsācis svētku pasākumu gatavošanu. Otra sižeta līnija ir saistīta ar Egeja kategorisko vēlmi, lai viņa meita Hermija precas ar Demetriju, nevis Lizanderu, kurā meitene ir iemīlējusies. Hermijai tiek izvirzīts ultimāts pieņemt tēva prasību līdz Tēseja kāzu dienai, pretējā gadījumā viņai draud nāve vai arī visu mūžu jāpaliek neprecētai. Lai izvairītos no gaidāmā soda, Hermija un Lizanders nolemj bēgt no Atēnām un satikties apkārtnes mežā, bet pēc tam slepus salaulāties. Šo savu nodomu viņi atklāj Hermijas bērnības draudzenei Helēnai, kura ir iemīlējusies Demetrijā un izstāsta šo noslēpumu arī viņam. Tā kā Demetrijs ir iededzies kaislībā pret Hermiju, viņš dodas uz mežu, lai izjauktu Hermijas un Lizandera nodomu, savukārt Helēna viņam seko. Notikumus mežā neparedzēti ietekmē dabas spēku iejaukšanās, jo laumu karalis Oberons un karaliene Titānija, kārtojot savas samezglotās attiecības, to noskaidrošanā iepin arī jauniešus, kuri bija iemaldījušies mežā. Oberons ar noslēpumaina gariņa Paka palīdzību iegūst zālītes, ar kurām tiek ieziestas aizmigušo acis, un tiem jāiemīlas pirmajā būtnē, ko ierauga pēc pamošanās. Šo spēju Oberons izmanto, lai izjokotu Titāniju, bet Paks pārpratuma dēļ ieziež acis arī Lizanderam, kurš pamodies pirmo ierauga Helēnu un iemīlas viņā. Līdz ar to četru jauniešu attiecības uz brīdi tiek pakļautas maldiem, kuri lugas fināla daļā ar Oberona palīdzību atkal tiek kliedēti; savukārt Titānija pēc apmātības brīža izlīgst ar Oberonu. Vēl vienu grupu lugā veido amatnieku kopa, kura gatavo uzvedumu, kas tiktu izrādīts Tēseja un Hipolitas kāzu dienā. Augstdzimusī sabiedrība šo izrādi uzņem ar izsmieklu, lai gan tajā attēlotā Pirama un Tizbes traģiskā mīlestība, kas amatieru uzvedumā iegūst komiska farsa nokrāsu, cieši sasaucas ar iepriekš piedzīvotajām peripetijām.

Komēdijas norisēs iesaistīts plašs personu loks, kuras atklātas konkrētās situācijās, tām ietekmējot cilvēku rīcību un autoram neveidojot niansēti izstrādātus individuālus raksturus. Centrālo tēlu attiecībās dominē mīlestības tēma, kas risināta, atklājot gan kaislību spēku, gan straujās pārvērtības, kas līdzinās apmātībai, gan nespēju just līdzi citu pārdzīvojumiem, galvenokārt centrējoties pašiem uz sevi. Atēnu valdnieka Tēseja gatavošanās kāzām nerosina viņu iedziļināties līdzcilvēkos, un viņš atbalsta Egeja skarbo izturēšanos pret meitu, neņemot vērā Hermijas domas. Savukārt četru jauniešu attiecībās aizvien tiek izrādīta pielūgsme konkrētajam mīlas objektam, kas savienota ar neiecietību pret citu jūtām. Spilgts piemērs ir Demetrija noraidošā izturēšanās pret Helēnu lugas sākumā, tāpat kā Lizandera krasā novēršanās no Hermijas pēc tam, kad Oberona zāles likušas viņam spēji iemīlēties Helēnā. Savukārt Hermija un Helēna ir pārsteigtas par straujo pārmaiņu, kad abi puiši, vispirms Lizanders, bet vēlāk Demetrijs, izvēlas citu pielūgsmes objektu. Oberona un Titānijas attiecībās atklājas autora fantāzijā dzimušās laumu pasaules līdzība ar cilvēku kaislībām un maldiem, ko groteskā formā uzsver Titānijas iemīlēšanās vienā no amatniekiem Pamatiņā, kurš ir pārvērsts par ēzeli. Šo motīvu V. Šekspīrs aizguva no romiešu rakstnieka un filozofa Apuleja (Lucius Apuleius Madaurensis) 2. gs. prozas darba “Metamorfozes” (Metamorphoses), kura pazīstamākais nosaukums ir “Zelta ēzelis”. Neparasts lugas tēls ir Paks, kurš, šķietami rīkodamies saskaņā ar Oberona norādījumiem, ar savu spēju strauji un pārgalvīgi mainīt notikumu gaitu zināmā mērā ir priekštecis Ariēla tēlam V. Šekspīra traģikomēdijā “Vētra” (The Tempest, 1611). Amatnieku grupā spilgti izceļas apņēmīgais Pamatiņš, kuram šīs kopas veidotajā uzvedumā uzticēta centrālā, Pirama loma. Pamatiņu raksturo vēlme teatrālu efektu piešķirt ikvienai attēlotajai situācijai, tādējādi viņa rīcībā miniatūrā veidolā atspoguļota lugā valdošā pārsteigumu gaisotne un izteiksmes sakāpinātība.         

Komēdija “Sapnis vasaras naktī” ir veidota V. Šekspīra dramaturģijai raksturīgajā ainu tehnikā, kas izkārtotas piecos cēlienos. Lugā savītas norises, kas skar vairākas relatīvi patstāvīgas tēlu grupas, katru notikumu samērā plaši izvēršot, bet vienlaikus izceļot paralēles un pretstatus starp atšķirīgajām sižeta līnijām un precīzi raksturojot vidi, kurā ikreiz tiek risināta darbība. Kompozicionāli izsvērta ir atšķirīgiem sociālajiem slāņiem un vecumposmiem piederīgo cilvēku dažkārt diametrāli pretējā mīlestības izpratne un attieksme pret to. Tēseja racionālais skatījums uz mīlestības attiecībām, kāds vairāk raksturīgs brieduma gadiem, tiek atsvarots ar jauniešu aizrautīgajām jūtām, tāpat kā ar teju iracionālo apmātību, kas dominē Titānijas un Pamatiņa attiecībās. Lugas noslēgumā garu pasaules tēlu un atēniešu aktivitātes pārklājas, tā vēlreiz uzsverot dažādu norišu satuvinājumu, arī traģisko un komisko elementu savijumu, kas īpaši spilgti izceļas groteskajā traģiska stāsta interpretācijā amatieru kopas uzvedumā.     

V. Šekspīra komēdijā “Sapnis vasaras naktī”, akcentējot vairākus ar mīlestību un iemīlēšanos saistītus motīvus, aplūkotas universālas kategorijas, piemēram, kaislības un maldi, kas neparedzēti ietekmē cilvēka dzīves gaitu. Gan uzrakstīšanas hronoloģijā, gan tematikas paralēlēs šis darbs sasaucas ar atsevišķiem traģēdijas “Romeo un Džuljeta” (Romeo and Juliet, 1595) aspektiem, risinot gan tēmu par mīlas objektu straujo maiņu, gan atklājot spējas iemīlēšanās degsmi, tāpat kā pārdzīvojumu dziļumu.

Komēdija “Sapnis vasaras naktī” publicēta 1600. gadā papīra lapas ceturtdaļas formāta (in quarto) izdevumā. 1623. gadā pirmajā V. Šekspīra dramaturģisko darbu apkopojumā pilnas lapas formātā (in folio) ar nosaukumu “Viljama Šekspīra kunga komēdijas, vēsturiskās hronikas un traģēdijas” (Mr. William Shakespeare’s Comedies, Histories & Tragedies) tā iespiesta no autora labota manuskripta. Latviešu valodā lugu 19. gs. beigās tulkoja dzejnieks un Rīgas Latviešu teātra suflieris Jānis Esenberģis. 1889. gadā tulkojums iesniegts Rīgas Latviešu biedrībai. 1892. gadā V. Šekspīra luga izrādīta Rīgas Latviešu teātrī, savukārt 1899. gadā J. Esenberģa tulkojumā tā iespiesta Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļas izdevumā. 1924. gadā šo tulkojumu atkārtoti izdeva Anša Gulbja apgāds. Pēc Otrā pasaules kara komēdija “Sapnis vasaras naktī” Valijas Brutānes atdzejojumā 1963. gadā publicēta Kārļa Egles sastādīto V. Šekspīra “Kopoto rakstu” 2. sējumā Rīgā. 1971. gadā luga V. Brutānes tulkojumā iespiesta arī trimdā iecerēto V. Šekspīra “Kopotu rakstu” izdevuma 1. sējumā, ko izdeva apgāds “Latvju Grāmata” Veiverlijā.

“Sapnis vasaras naktī” ir viens no populārākajiem V. Šekspīra darbiem, kas atklāj cilvēku dzīves norišu neparedzamību un tās atšķirīgo uztveri dažādās situācijās. 20. gs. un 21. gs. interpretācijās izcelta fantāzijas tēlu savdabība un notiekošā iracionalitāte, kas bieži attēlota skatuviski spilgtās un paradoksālās izpausmes formās.

Komēdija “Sapnis vasaras naktī” pirmo reizi uzvesta 16. gs. 90. gados Londonā. 19. gs. lugas izrādēm bieži izmantota komponista Fēliksa Mendelsona (Felix Mendelssohn) sarakstītā mūzika, kas tapa pēc Prūsijas karaļa Frīdriha Vilhelma IV (Friedrich Wilhelm IV.) rosinājuma. Īpašu ievērību V. Šekspīra komēdija ieguva 20. gs. Nozīmīgs bija režisora Maksa Reinharta (Max Reinhardt) 1905. gadā veidotais iestudējums Berlīnes Jaunajā teātrī (Neues Theater), kā arī viņa vēlāk – 1935. gadā – Holivudā uzņemtā aktierfilma. Plaša starptautiska rezonanse bija režisora Pītera Bruka (Peter Brook) 1970. gadā Karaliskajā Šekspīra teātrī (Royal Shakespeare Company) veiktajam lugas inscenējumam. Rīgas Latviešu teātrī V. Šekspīra komēdija “Sapnis vasaras naktī” pirmo reizi izrādīta 1892. gadā Hermaņa Rodes-Ēbelinga režijā. Atkārtoti šajā teātrī tā uzvesta 1901. gadā un 1909. gadā (režisors Pēteris Ozoliņš). 1911. gadā luga izrādīta Liepājas teātrī Kristapa Koškina režijā, 1914. gadā Rīgas Latviešu teātrī Reinholda Veica režijā. Pēc Latvijas neatkarības iegūšanas 1922. gadā iestudējumu Dailes teātrī veidoja Eduards Smilģis, kurš V. Šekspīra komēdiju šajā teātrī inscenēja arī 1931. gadā. Padomju okupācijas periodā, 1954. gadā, komēdija “Sapnis vasaras naktī” tika uzvesta Drāmas (mūsdienās Nacionālajā) teātrī Žaņa Katlapa režijā. 1977. gadā Dailes teātrī lugu kā šī teātra VI studijas diplomdarba izrādi inscenēja režisors Kārlis Auškāps. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas V. Šekspīra komēdiju 1992. gadā Liepājas teātrī iestudēja Juris Rijnieks, savukārt 1999. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī to uzveda režisore Māra Ķimele. 2005. gadā teātra trupā United Intimacy komēdija izrādīta Viestura Kairiša un Gata Gāgas interpretācijā. 2021. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī jaunu lugas uzvedumu veidoja režisors Elmārs Seņkovs. Izrādē izmantots Jāņa Elsberga tulkojums. 2025. gadā V. Šekspīra komēdija iestudēta Dailes teātrī Viestura Kairiša režijā.