Teodors Andersons bija viens no pieredzējušākajiem jaunākās paaudzes artilērijas virsniekiem, ar kuru armijas vadība saistīja cerības kā armijas artilērijas vadošajiem virsniekiem nākotnē. Ieņēma atbildīgus amatus Kara skolā un Virsnieku akadēmiskajos (Augstākajos militārajos) kursos, bija artilērijas pulka komandieris.

Dzimis pagasta tiesas rakstveža Nikolaja un Henrietes (dzimusi Kronberga) Andersonu ģimenē. Agrā bērnībā ģimene pārcēlās uz Cīravas pagasta valdes namu. Mācījās Cīravas pagasta skolā, no 08.1908. līdz 06.1909. mācījās un beidza Liepājas reālskolu, 09.1909. iestājās Pēterburgas kājnieku junkurskolā (Санкт-Петербургское пехотное юнкерское училище; vēlākajā Vladimira karaskolā, Владимирское военное училище) Pēterburgā, bet 09.1910. pārgāja turpat Pēterburgā uz Mihaila artilērijas karaskolu (Михайловское артиллерийское училище; beidza ar I šķiru 13.10.1913.), dienesta laikā Rīgā 1913.–1914. gadā kā brīvklausītājs mācījās Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas nodaļā. 20.10.1925.–28.09.1927. mācījās un beidza Francijas Kara akadēmiju (École supérieure de guerre) Parīzē.

Jaunākie brāļi Pauls – inženierzinātņu students, Latvijas armijas virsleitnants, lauksaimnieks Embūtes pagastā, trimdas darbinieks; Nikolajs – agronoms.

Precējies 1922. gadā ar Dobeles uzņēmēja meitu Judīti Lidiju Beitleri, kura bija Latvijas Kara flotes zemūdenes “Ronis” “krustmāte” (savdabīga šefības forma un tradīcija Latvijas bruņotajos spēkos starpkaru periodā).

Mācību laikā karaskolā 02.1913. paaugstināts par jaunāko portupejjunkuru (junkuru unteroficieri). Pēc karaskolas beigšanas no 13.10.1913. podporučiks 29. artilērijas brigādē Rīgā, baterijas jaunākais virsnieks. Sākoties Pirmajam pasaules karam, 06.08.1914. brigādes sastāvā devās uz fronti, 17.08. brigāde iegāja Vācijas teritorijā, piedalījās kaujās 20. armijas korpusa sastāvā Austrumprūsijā, pēc tam Polijā. No 16.10.1914. pusbaterijas komandiera vietas izpildītājs. Poručiks (13.01.1915.). 22.02.1915. Augustovas apkārtnē krita vācu gūstā, ievietots karagūstekņu nometnēs Gnādenfreijā Silēzijā (tagad Pilava Gurna Polijā). 07.01.1918. atbrīvots, atgriezās vācu karaspēka okupētajā Latvijā.

15.01.1919. Liepājā iestājās Baltijas landesvēra 1. Baltijas baterijā (oberfeldmeistars, lielgabala komandieris), piedalījās kaujās pret Padomju Latvijas armiju pie Kuldīgas, Ventspils, Tukuma, Jelgavas u. c. 20.04.1919. pēc paša vēlēšanās pārvietots uz firsta Anatola Līvena (krievu Анатолий Павлович Ливен, vācu Anatol Leonid von Lieven) komandēto landesvēra Krievu nodaļu ar uzdevumu saformēt tās haubiču bateriju, no 10.05.1919. nodaļas haubiču baterijas komandieris, piedalījās kaujās pie Slokas, Kauguriem u. c. Pēc aizvešanas pa jūras ceļu no Rīgas uz Narvu 28.07.1919. nodaļas sastāvā ieskaitīts Krievijas Ziemeļrietumu armijā frontē pret Sarkano armiju. 10.08.1919. paaugstināts par štābkapteini par izdienu. 18.08.1919. baterija pārdēvēta par Haubiču artilērijas diviziona 2. bateriju, piedalījās kaujās ar Sarkano armiju pie Krasnoje Selo, Jamburgas u. c. Kapteinis (31.12.1919.; par kaujas nopelniem), apakšpulkvedis (10.01.1920.; par kaujas nopelniem). 22.01.1920. atvaļināts sakarā ar armijas izformēšanu, 03.1920. atbrīvots no internēto nometnes Igaunijā un atgriezās Latvijā.

No 29.05.1920. Latvijas armijā (kapteinis), no 20.06. dienēja Zemgales artilērijas pulkā, 10. diviziona baterijas jaunākais virsnieks Latgales frontē. No 16.07.1920. Galvenās artilērijas pārvaldes rezervē. 06.10.1920. komandēts Kara mācību iestāžu priekšnieka rīcībā, iecelts par Kara skolas Artilērijas nodaļas priekšnieku. Pulkvedis-leitnants (31.03.1921; par nopelniem Latvijas neatkarības labā), pulkvedis (18.11.1928). 06.–22.06.1922. komandējumā Polijā iepazīties ar militāro rūpniecību un kara skolām, 13.09.–06.10.1922. turpat piedalīties artilērijas šaušanā, 06.–22.03.1923. Vācijā mācību līdzekļu iegūšanai. 28.05.–23.08.1923. Kara skolas priekšnieka vietas izpildītājs. No 05.09.1924. ierindas dienesta cenza iegūšanai Kurzemes artilērijas pulka 1. diviziona komandieris Liepājā, 29.11.1924.–13.07.1925. pulka komandiera vietas izpildītājs. Pēc atgriešanās no komandējuma Francijas Kara akadēmijā 01.10.1927. uzreiz iecelts par Virsnieku akadēmisko kursu grupas vadītāju (30.11.1928. kursi pārdēvēti par Augstākajiem militārajiem kursiem). 24.05.–31.12.1929. arī Armijas virsnieku kluba valdes priekšsēdētājs (atbrīvots sakarā ar pulka komandiera pienākumu uzņemšanos). No 25.11.1929. Smagās artilērijas pulka komandiera vietas izpildītājs, 01.09.1930. komandēts Augstāko militāro kursu priekšnieka rīcībā. 06.11.1930. uzdots pārzināt virsnieku grupas audzināšanu un apmācību. No 11.05.1932. Zemgales artilērijas pulka komandieris Daugavpilī. Komandējuma lakā Rīgā saslimis, ievietots Rīgas Kara slimnīcā, kur miris ar sirdstrieku. Piederēja lauku saimniecība Embūtes pagastā.

T. Andersons bija viens no pieredzējušākajiem (pirms Pirmā pasaules kara pilnu militāro izglītību guvušajiem) un spējīgākajiem jaunākās paaudzes artilērijas virsniekiem, ar kuru armijas vadība saistīja cerības kā armijas artilērijas vadošajiem virsniekiem nākotnē. Cita starpā minēto apliecina komandēšana mācībām uz Francijas Kara akadēmiju. T. Andersons ieņēma atbildīgus amatus Kara skolā un Virsnieku Akadēmiskajos (Augstākajos militārajos) kursos, bija artilērijas pulka komandieris.

Par kaujas nopelniem Krievijas armijas dienestā T. Andersons apbalvots ar Svētā Staņislava ordeni (III šķira, ar šķēpiem), Svētās Annas ordeni (III šķira, ar šķēpiem; IV šķira, ar uzrakstu “Par drošsirdību”), 11.1914. izvirzīts apbalvošanai ar Svētā Jura ordeni (IV šķira); par dienesta nopelniem Latvijas armijā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (III šķira), Aizsargu Nopelnu krustu, Igaunijas Ērgļa ordeni (III šķira), Polijas Drošsirdīgo krustu (II šķira).