Piemēram, Brālis lasa grāmatu – šai teikumā lietvārds nominatīvā (brālis) nosauc galveno darītāju, kura veiktā darbība (tas ir, lasīšana) attiecas uz priekšmetu akuzatīvā (grāmatu). Parasti locījumu izsaka ar galotni, piemēram, latviešu valodā lietvārdam māte vienskaitlī: māt-e (NOM), māt-es (GEN), māt-ei (DAT), māt-i (ACC), (ar) māt-i (INS), egl-ē (LOC), māt-ø! (VOC), daudzskaitlī māt-es (NOM), māš-u (GEN), māt-ēm (DAT), (ar) māt-ēm (INS), māt-ēs (LOC), māt-es! (VOC).

Locījumu formas var būt arī īpašības vārdiem, skaitļa vārdiem, lokāmajiem divdabjiem un vietniekvārdiem. Teikumā šo vārdu locījuma formu lietojumu parasti nosaka lietvārds, uz kuru tie attiecas, piemēram, ja vārds galds ir nominatīvā, attiecīgi ar to tai pašā locījumā saskaņosies arī īpašības vārds (ērts galds), skaitļa vārds (viens galds), lokāms divdabis (salokāms galds) un vietniekvārds (mans galds). Ja lietvārds būs kādā citā locījumā, attiecīgi tam pieskaņosies arī visu minēto vārdšķiru vārdi (nav ērta galda, vienam galdam aizlūzusi kāja, mums sen vajadzēja salokāmu galdu, manā galdā ieviesušās skudras).

Locījums kopā ar dzimti un skaitli pieminēts jau vissenākajos sanskrita un sengrieķu valodas gramatiskās sistēmas aprakstos saistībā ar lietvārda un citu lokāmu vārdšķiru aplūkojumu. Sanskrita gramatiķis Jāska (यास्क) apmēram 6.–5. gs. p. m. ē. Vēdu etimoloģijas un sanskrita vārdu skaidrojumā “Nirukta” (निरुक्त), aplūkojot lietvārdus (kopā ar īpašības vārdiem), minējis dzimtes, skaitļa un locījuma formas. Arī sengrieķu un latīņu gramatikās, aprakstot lietvārdu kopā ar īpašības vārdu un skaitļa vārdu ar vienotu apzīmējumu “nomens” (grieķu ὄνομα, latīņu nomen), apskatīta dzimte, skaitlis un locījums, piemēram, Dionīsija Trāķieša (Διονύσιος ὁ Θρᾷξ) “Gramatikas mākslā” (Τέχνη Γραμματικῆ, 2. gs. p. m. ē.) un Prisciāna (Priscianus Caesariensis) gramatikā “Gramatikas pamati” (Institutiones Grammaticae) (m. ē. 5. gs.).

Locījums atšķirībā no dzimtes un skaitļa ir daudz abstraktāks jēdziens un ar realitāti tiešā veidā nav saistāms. Tā kā lietvārda locījums norāda uz dažādām priekšmetu, procesu vai pazīmju attieksmēm, tad tam ir ļoti svarīga loma teikuma struktūrā. Teikumā vissvarīgākie locījumi ir nominatīvs (teikuma priekšmets) un akuzatīvs (papildinātājs), piemēram, Ūdrs (NOM) nirst jūrā; Kaķis (NOM) ķer peli (ACC). Tāpēc nominatīvu un akuzatīvu uzskata par teikuma pamata jeb kodola locījumiem. Ja kādā valodā ir tikai divi locījumi, tad tie būs nominatīvs un akuzatīvs, kā, piemēram, persiešu valodā.

Teikuma struktūrā svarīgi ir arī tā sauktie ārpuskodola locījumi – ģenitīvs (izsaka piederību) un datīvs (netiešais papildinātājs), piemēram, Brālis (NOM) paņēma lasīt māsas (GEN) grāmatu (ACC); Māte (NOM) lasa meitai (DAT) pasaku (ACC). Citi ārpuskodola locījumi parasti saistīti ar dažādu darbības un priekšmetu attieksmju nianšu īstenošanos – instrumentālis, lokatīvs, ablatīvs (virzība prom no kaut kā), partitīvs (izsaka daļu no veselā), dažādi vietas locījumi (piemēram, adesīvs (atrašanās uz kaut kā), allatīvs (virzība uz kaut kā), inesīvs (atrašanās kaut kur iekšā), illatīvs (virzība kaut kur iekšā), esīvs (esamība kādā stāvoklī), elatīvs (virzība no iekšpuses ārā vai prom no kaut kā), translatīvs (stāvokļa maiņa)) u. c. Piemēram, latviešu valodā instrumentālis parasti nosauc darbības līdzekli vai pavadoni, savukārt lokatīvs – darbības vietu vai laiku: Vecmāmiņa (NOM) maisa tēju ar karoti (INS); Mēs ar māsu (INS) ejam pastaigāties; Veikals atrodas Brīvības ielā (LOC), svētdienās (LOC) tas ir slēgts.

Īpašs locījums ir vokatīvs, kas nosauc uzrunāto personu, arī mājdzīvnieku, piemēram, latviešu valodā tēv!, māt!, brāli!, dēliņ!, Ivar!, Uldi!, Ieviņ!, kā arī Muri! (kaķa vārds), Reksi! (suņa vārds), Lauci! (zirga vārds), latīņu valodā domine! ‘kungs!’, amīce! ‘draugs!’, Ovidī! ‘Ovidij!’. Daudzās valodās vokatīva nozīmē tiek lietots nominatīvs (arī latviešu valodā dēls!, Ieva!, Kristīne!) vai, retāk, akuzatīvs (piemēram, mūsdienu grieķu sarunvalodā lietota uzruna Γιώργο! ‘Georg!’, arī latviešu sarunvalodā Ievu!, mammu!). Vokatīvs ir tipisks lietvārda locījums, turklāt tiek lietots galvenokārt cilvēka uzrunāšanai. Vārds vokatīvā vienmēr ir nošķirts no pārējā teksta – runas plūsmā ar īpašu intonāciju un pauzi, rakstītā tekstā ar pieturzīmēm.

Locījumi sastopami lielākajā daļā pasaules valodu. Taču to skaits var būt ļoti atšķirīgs – divi (persiešu valodā), trīs (arābu valodā), četri (vācu, islandiešu, īru valodā), pieci (rumāņu, sengrieķu valodā), seši (turku, slovēņu, latīņu valodā), septiņi (latviešu, lietuviešu, čehu, armēņu valodā), četrpadsmit igauņu valodā, astoņpadsmit ungāru valodā, sešdesmit četri cezu valodā (nahu-dagestāniešu valodu saime).

Tiek uzskatīts, ka indoeiropiešu pirmvalodas vēlīnā posmā, iespējams, bijuši astoņi locījumi – nominatīvs, vokatīvs, ģenitīvs, ablatīvs, datīvs, instrumentālis un lokatīvs. Nevienā mūsdienu indoeiropiešu valodā šāds locījumu skaits nav saglabājies. Latviešu un lietuviešu valodā ir septiņi locījumi – tie paši, kas indoeiropiešu pirmvalodā, izņemot ablatīvu, kas jau baltu pirmvalodā bijis saplūdis ar ģenitīvu. Latīņu valodā ir seši locījumi – nominatīvs, vokatīvs, ģenitīvs, ablatīvs, datīvs, akuzatīvs; instrumentālis un lokatīvs saplūdis ar ablatīvu. Sengrieķu valodā aprakstīti pieci locījumi – nominatīvs, ģenitīvs, datīvs, akuzatīvs un vokatīvs; instrumentālis un lokatīvs saplūdis ar datīvu, savukārt ablatīvs – ar ģenitīvu. Taču, piemēram, mūsdienu angļu valodā gramatisku locījumu vairs nav, lai gan senangļu valodā bijis nominatīvs, ģenitīvs, datīvs un akuzatīvs.

Locījuma formām daudzās valodās ir raksturīgs sinkrētisms jeb tā sauktās homoformas, kas izveidojušās, valodas attīstības gaitā vienādojoties un sakrītot sākotnēji atšķirīgām gramatiskām formām. Piemēram, latviešu valodā sieviešu dzimtes lietvārdam māsa galotne -as var būt gan vienskaitļa ģenitīva (mās-as dēls), gan daudzskaitļa nominatīva (tās ir manas mās-as), gan daudzskaitļa akuzatīva forma (uzaicināšu ciemos savas mās-as), konkrēto nozīmi vienmēr rāda konteksts. Baltu pirmvalodā šīs trīs galotnes bijušas atšķirīgas, taču latviešu valodas lietvārda galotņu veidošanās gaitā pamazām sakritušas un mūsdienu valodā ir šķietami vienādas. Visā latviešu valodā šāds locījuma formu sinkrētisms vērojams arī vienskaitlī starp akuzatīva un instrumentāļa galotnēm (brāl-i (ACC) – (ar) brāl-i (INS)), daudzskaitlī – starp datīva un instrumentāļa galotnēm (brāļ-iem (DAT) – (ar) brāļ-iem). Locījumu sinkrētisms īpaši raksturīgs ir indoeiropiešu valodām (latviešu, vācu, franču, spāņu, īru, grieķu, hindi, armēņu valodai), taču vērojams arī citu saimju vai izolētās valodās (basku, somu, ņencu, čukču, gruzīnu, ingušu, fidžiešu). Turklāt nošķirami divi locījumu sinkrētisma paveidi – sakrīt tikai teikuma kodola locījumi (nominatīvs un akuzatīvs) vai sakrīt gan kodola, gan ārpuskodola locījumi (ģenitīvs, datīvs, instrumentālis, lokatīvs utt.). Piemēram, īru, basku, jukagiru, rietumgrenlandiešu un fidžiešu valoda pārstāv pirmo paveidu, turpretī latviešu, vācu, īru, spāņu, hindi, somu, gruzīnu, lezgīnu un čukču valoda – otro.

Locījums vienmēr tiek aplūkots, aprakstot lietvārda gramatiskās kategorijas, kā arī minēts īpašības vārdu, skaitļa vārdu, vietniekvārdu un lokāmo divdabju apskatā, piemēram, “Latviešu valodas gramatikā” (2013, atkārtots izdevums 2015) Dainas Nītiņas un Jura Grigorjeva redakcijā, Andras Kalnačas un Ilzes Lokmanes “Latviešu valodas gramatikā” (Latvian Grammar, 2021), “Mūsdienu lietuviešu valodas gramatikā” (Dabartinės lietuvių kalbos gramatika, 1996) Vītauta Ambraza (Vytautas Ambrazas) redakcijā, Dzintras Paegles “Latviešu literārās valodas morfoloģijā” (2003), Aldonas Paulauskienes (Aldona Paulauskienė) “Lietuviešu valodas morfoloģijā” (Lietuvių kalbos morfoloģija, 1994).

Locījums tradicionāli ir arī tipoloģiskās un diahroniskās valodniecības, kā arī pragmatikas, kognitīvās gramatikas un citu pētījumu objekts. Locījumi skatīti, piemēram, Berija Bleika (Barry John Blake) monogrāfijā “Locījums” (Case, 1994), kā arī Remi van Treipa (Remi van Trijp) pētījumā “Locījumu gramatikas evolūcija” (The Evolution of Case Grammar, 2016), kolektīvā monogrāfijā “Locījums un gramatiskās attieksmes” (Case and Grammatical Relations, 2008) Grevila Korbeta (Greville Gerald Corbett) un Maikla Nūnena (Michael Noonan) redakcijā un “Oksfordas locījuma rokasgrāmatā” (The Oxford Handbook of Case, 2011) Endrū Spensera (Andrew Spencer) un Andreja Maļčukova (Andrej Malchukov) redakcijā.