Cēsu Skolotāju institūta darbība iedalāma divos posmos. 01.08.1938. tika dibināts Cēsu Valsts skolotāju institūts skolotāju sagatavošanai sešu klašu pamatskolām, tas likvidēts 17.07.1940., pievienojot Jelgavas skolotāju institūtam. Cēsu Skolotāju institūta darbība tika atjaunota 1945. gadā, lai sagatavotu skolotājus nepilnajām vidusskolām un septiņgadīgajām skolām. Pabeidzot pāreju skolotāju sagatavošanā augstākajās mācību iestādēs, institūts tika likvidēts 01.09.1955. Tā pastāvēšanas laikā Cēsu Skolotāju institūtā tika sagatavoti ap 1500 skolotāju.

Cēsu Skolotāju institūts ir speciālā pedagoģiskā mācību iestāde, kuras mērķis bija sagatavot skolotājus pamatskolām, pirmskolām, papildu skolām, bērnudārziem un dažādiem kursiem, kā arī audzinātājus bērnu patversmēm. Otrajā darbības posmā, no 1945. gada, institūta uzdevums bija sagatavot skolotājus nepilnajām vidusskolām un septiņgadīgajām skolām. Institūta mācību programma būtiski tika mainīta un pieskaņota komunistiskā režīma ideoloģiskajiem uzstādījumiem.

Cēsīs, Bērzaines muižā (Birkenruh), jau kopš 1826. gada darbojās izglītības iestādes. 1882. gadā Vidzemes bruņniecība uzcēla ģimnāzijas vajadzībām jaunu mācību korpusu, kā arī pārējās ēkas, kurās no 1920. līdz 1922. gadam darbojās pirmā Latvijas starpkaru perioda skolotāju sagatavošanas iestāde – skolotāju seminārs un Bērzaines valsts vidusskola. Latvijas valsts pastāvēšanas pirmajos gados no 1919. gada Latvijas Republikas Izglītības ministrija pievērsa lielu uzmanību skolotāju kvalifikācijas paaugstināšanai un to paātrinātai sagatavošanai, uzsākot četrgadīgo skolotāju semināru un pedagoģisko vidusskolu dibināšanu, bet jau 20. gs. 30. gadu otrajā pusē izveidojās skolotāju pārprodukcija. Izglītības ministrija 1938. gadā nolēma likvidēt Rīgas Skolotāju institūtu un Bērzainē atvērt Cēsu Valsts skolotāju institūtu. 01.08.1938. atvēra Cēsu Valsts skolotāju institūtu skolotāju sagatavošanai darbam sešu klašu pamatskolās. Uz Cēsīm pārcēla gandrīz visus likvidētā Rīgas Skolotāju institūta audzēkņus un daļu pedagogu.

Institūtā mācīja vispārīgās izglītības priekšmetus pilna vidusskolas kursa apmērā, pievēršot īpašu vērību visiem pamatskolā mācāmiem priekšmetiem, gatavoja audzēkņus teorētiski un praktiski skolotāja un audzinātāja darbam. Mācīja arī lauksaimniecību, paredzot tai teorētiskās stundas un obligāto vasaras un rudens lauksaimniecības praksi. Institūta studiju saturā kā obligātā specialitāte bija iekļauta mūzika, sports, ārpusstundu vadība; tā mācību plānu un programmu noteica Izglītības ministrija. Uzņemot audzēkņus, vērtēja ne tikai zināšanas, bet arī atsauksmes un katra reflektanta spējas, bijā jānokārto iestājeksāmens mūzikā, jo topošajiem skolotājiem dziedāšana bija obligātais priekšmets.

Cēsu skolotāju institūts dibināts un darbojās saskaņā ar 1935. gada “Likumu par skolotāju institūtiem”, kas noteica tā darbības mērķi, uzturēšanu un iekārtu. No 1938. līdz 1940. gadam institūts bija Latvijas Republikas Izglītības ministrijas skolu departamenta Arodu skolu direkcijas pakļautībā. Par skolotāju institūta direktoru tika apstiprināts pedagogs ar universitātes izglītību, pilnām vidusskolas skolotāja tiesībām un vismaz piecu gadu pedagoģisko praksi. Padomju okupācijas laikā, no 1945. gada līdz 1955. gadam, institūts darbojās Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Izglītības Tautas komisariāta pakļautībā, 1946. gada februārī Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) Tautas Komisāru padomes Vissavienības Augstskolu lietu komiteja apstiprināja sešgadīgā skolotāju institūta mācību plānu.

1938. gadā institūta audzēkņi bija sadalīti klasēs – no 1. līdz 6. klasei. Mācības notika latviešu valodā; no 1938. gada līdz 1940. gadam bija arī klases mazākumtautībām. Lai nākamie skolotāji pēc iespējas labāk apgūtu pedagoģiskās prasmes un mācību teoriju apgūtu arī praktiski, Cēsu Skolotāju institūta struktūrā līdz 1940. gadam bija mēģinājumu pamatskola, kas darbojās institūta trešajā stāvā, audzēkņi praktizējās arī Cēsu pilsētas 1. pamatskolā. Institūta struktūrā bija saimniecība audzēkņu praktiskajiem lauku darbiem. No 1945. gada pedagoģisko praksi audzēkņi apguva Cēsu 3. septiņgadīgajā skolā. 1950. gadā tika uzsākta pāreja uz divu gadu apmācību, uzņemot institūtā audzēkņus ar vidējo izglītību piektajā kursā, pirmais un otrais kurss tika likvidēti.

1938. gadā Cēsu Valsts skolotāju institūtā mācības turpināja likvidētā Rīgas skolotāju institūta audzēkņi, arī divas minoritāšu klases – piektā un sestā. Darbu Cēsu Valsts skolotāju institūtā turpināja 15 Rīgas Skolotāju institūta pedagogi. Pavisam darbu uzsāka 51 pedagogs, no tiem 12 mēģinājumu pamatskolas skolotāji.

1939. gadā institūtu absolvēja teju simts jaunie skolotāji, 1940. gadā – par pusi mazāk – 52. 09.06.1940. institūtā uzņēma 38 audzēkņus (10 meitenes, 28 zēnus), kas tajā mācības neuzsāka, jo padomju okupācijas vara institūtu 15.07.1940. likvidēja. Naktī no 16. uz 17. jūniju Cēsu Skolotāju institūta telpas un daļa inventāra tika nodoti Padomju Savienības karaspēka rīcībā. Daļa likvidētā institūta audzēkņu turpināja mācības Jelgavas Skolotāju institūtā, kam pievienoja Cēsu Skolotāju institūtu.

1944. gada oktobrī LPSR Izglītības Tautas komisariāts pieņēma lēmumu Cēsīs atvērt sešgadīgo skolotāju institūtu. Bijušo Jelgavas un Rēzeknes skolotāju institūtu ēkas kara laikā bija cietušas, bet Cēsīs bijušā institūta ēkā Otrā pasaules kara laikā tika izvietots gan PSRS karaspēks, gan Vācijas armijas kara hospitālis.

1945. gada janvārī mācības uzsāka 73 audzēkņi Cēsu 1. nepilnās vidusskolas telpās Gaujas ielā 17. Institūta vēsturiskajās telpās Bērzainē 01.09.1945. mācības uzsāka 277 audzēkņi, 01.09.1946. – 458 audzēkņi; nokomplektēti bija visi seši kursi. Par institūta direktoru iecēla ilggadējo Jelgavas skolotāju institūta pedagogu Jāni Rāzenu. Par pirmo pasniedzēju pieņēma ievērojamo mākslinieku Kārli Baltgaili. Tomēr 1945. gada novembrī saskaņā ar okupācijas varas politiku vadošajos amatos iecēla latviešu izcelsmes pedagogus no Krievijas – Jāni Beiholdu un Ivanu Siliņu. Arī par vēstures, ģeogrāfijas un citu priekšmetu pasniedzējiem tika pieņemti latviešu izcelsmes pedagogi no Krievijas.

Turpmākajos gados audzēkņu skaits palielinājās līdz pat 600. Lielākais absolventu skaits bija 1954. gadā – 291, 1955. gadā – 281. Neilgajā Cēsu Skolotāju institūta pastāvēšanas laikā – desmit gados – izglītību ieguva 1356 skolotāji.

Institūta sabiedriskā dzīve, audzēkņu vadīta, bija ļoti daudzveidīga un aktīva. Darbojās pieci kori, vairāki ansambļi, tautas deju kolektīvs, sporta klubs ar vairākām sekcijām. Īpašus panākumus guva kora dziedāšana. Pirmo Cēsu Skolotāju institūta jaukto kori dibināja tā audzēknis Imants Kokars. 1948. gada Vispārējo dziesmu svētku Koru karos I. Kokara vadībā koris izpildīja Jāzepa Vītola dziesmu “Gaismas pils” un kļuva par Koru karu laureātu. Cēsu Skolotāju institūta koris arī 1950. gada dziesmu svētku Koru karos bija laureāts. Atzinību guva arī Cēsu Skolotāju institūta sieviešu koris un deju kolektīvs.

Panākumus Latvijas mēroga sacensībās guva institūta sportisti: slēpotāji, krosa skrējēji, vieglatlēti, mākslas vingrotājas, riteņbraucēji. 1952. gadā riteņbraucēju komanda izcīnīja pārliecinošu uzvaru daudzdienu riteņbraukšanas sacensībās Rīga-Valmiera-Ape-Valmiera-Rīga.

Institūtā attīstījās zinātniski pētnieciskais darbs, rīkoja kopējas audzēkņu un pasniedzēju zinātniskās konferences. Līdz ar Cēsu Skolotāju institūta atvēršanu pilsētā un tās apkārtnē aktivizējās kultūras, sporta un sabiedriskā dzīve.

Kārlis Opmanis – direktors, ģeogrāfijas skolotājs, mācību grāmatu autors, III šķiras Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris; Ernests Aistars – inspektors, latviešu valodas un literatūras skolotājs, rakstnieks, mācību grāmatu autors; Jānis Cīrulis – dziedāšanas un mūzikas skolotājs, kora vadītājs, komponists, mācību grāmatu autors; Helmers Pavasars – pūšamo instrumentu un vijoles spēles skolotājs, orķestra vadītājs, komponists; Emīls Dainis – pedagoģijas, psiholoģijas un loģikas skolotājs, mācību grāmatu autors; Alberts Ameriks – militārās mācības skolotājs, Lāčplēša Kara ordeņa, Viestura ordeņa un V šķiras Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris.

I. Kokars – kordiriģents, Latvijas Valsts konservatorijas rektors, profesors; Jānis Brants – kordiriģents; Aldonis Builis – LPSR izglītības ministrs, Latvijas Universitātes docents; Ausma Špona – Latvijas Universitātes profesore; Dainis Rožkalns – grafiķis, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors; Oļegs Pavlovs – Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas profesors; Imants Eglājs – ilggadējs profesionālās izglītības sistēmas vadošais darbinieks, fizikas doktors; Roberts Zēbergs – Valmieras teātra aktieris; Lūcija Ņefedova – Ādolfa Alunāna Jelgavas Tautas teātra galvenā režisore; Ēriks Hānbergs – rakstnieks, žurnālists; Anda Burtniece – teātra zinātniece, publiciste; Rūdolfs Dumbravs – selekcionārs; Uldis Deisons – ilggadējs Latvijas Radio un televīzijas diktors.

Daļa absolventu kļuva par Cēsu Skolotāju institūta mācībspēkiem: Imants Kokars, Ēriks Cepurītis, Gunārs Vīksna, Valensija Medne, Aina Hiršfelde, Ilga Martinsone, Nikolajs Spricis, Dainis Rožkalns, Valdis Breģis, Imants Vanags, Mirdza Ploce un citi.

Cēsu skolotāju institūta direktori: K. Opmanis (1938–1940), Jānis Rāzens (1944–1945), Jānis Beiholds (1945–1953), Biruta Bērziņa (1953–1955).

Mēģinājumu pamatskolas pārzinis Jānis Dāvidsons (1938–1940).

Rīgas Skolotāju institūta absolvents un Rīgas skolotāju institūta mēģinājumu pamatskolas skolotājs Nikolajs Krūmiņš triloģijā “Laipu licēji” (1965), “Tikai saulei nav ēnu” (1972) un “Cēsis nav Rīga” (1982) ir atainojis Cēsu skolotāju institūtu (Rīgas un Cēsu) dzīvi.