Abats ir klostera garīgais un administratīvais vadītājs. Sieviešu klostera priekšnieci sauc par abati.

Abats kā amata nosaukums lietots par Rietumu monasticisma dibinātāju uzskatītā svētā Benedikta (Benedictus) mūku dzīves noteikumos. Benedikta skatījumā mūku kopiena bija garīga ģimene. Katrs mūks tika uzskatīts par šis ģimenes locekli – dēlu, kura tēvs ir kopienas vadītājs jeb abats. Klosterī abats reprezentē Kristu. Lai gan saskaņā ar Benedikta noteikumiem abats nebija absolūts valdnieks (piemēram, sarežģītās situācijās viņam bija jākonsultējas ar citiem), tomēr viņam tika dota liela vara – mūkiem abatam bija jāklausa bez ierunām (ja vien viņš nepavēlēja kaut ko ļaunu). Klostera vadība bija un ir abata ziņā. Abata pārraudzībā ir klostera administratīvā un garīgā dzīve. Simboliski viņš ir gan tēvs, gan pārvaldnieks, gan skolotājs.

Abats ir arī goda tituls, kas nosaukts kāda likvidēta vai izpostīta klostera vārdā. Viduslaiku sākuma posmā vārdu “abats” lietoja plašākā nozīmē nekā mūsdienās. To piešķīra daļai garīdzniecības un laju pat tad, ja viņiem nebija saistības ar mūku dzīvi. Piemēram, franku karaļu Merovingu un Karolingu dinastiju valdīšanas laikā (5.–10. gs.) šajā vārdā sauca karaļa kapelānu. Viduslaikos eksistēja arī pagaidu abata amats, ko piešķīra gadījumos, kad klostera priekšnieka vieta bija vakanta. Jau pāvesta Gregora I (Gregorius I) laikā (590–604) šīs vietas tika piešķirtas bīskapiem, kurus barbari bija padzinuši no viņu bīskapijām. Šo praksi sāka ļaunprātīgi izmantot 8. gs., kad anglosakšu un franku karaļi uzņēmās tiesības iecelt šādus abatus. Tie bieži bija laji, karaļu vasaļi vai citi, kuri bija pilnvaroti gūt ieņēmumus un vadīt klosteru laicīgās lietas, tādējādi saņemot atlīdzību par militārajiem pakalpojumiem. Šī prakse jo īpaši bija izplatīta laikā, kad pāvesti dzīvoja Aviņonā (1309–1377), arī tam sekojošā periodā, kad pāvesti un pretpāvesti piešķīra šos amatus, lai savstarpējās varas cīņās palielinātu sev atbalstu. Vēlāk šāda prakse tika pārtraukta.

Monasticisma sākumos mūku kopienas vadītājs parasti bija tās dibinātājs. Dažkārt abati paši izvēlējās savus pēctečus, citviet tā bija bīskapu prerogatīva, tomēr parasti abatu ievēlēja pati kopiena. Tas minēts arī Benedikta noteikumos. Viduslaikos abatus nereti iecēla karaļi. Tridentas koncils (1545–1563) vērsās pret laicīgās varas iejaukšanos vēlēšanu procesā.

Sākotnēji mūki un viņu kopienu vadītāji bija laji, tāpēc sakramentu un citu tikai garīdzniekiem paredzētu darbību izpildei viņi aicināja priesterus no ārpuses. Ja klosteri atradās tālu no apdzīvotām vietām, tas bija neērti, tāpēc izplatījās prakse, ka vismaz klosteru vadītāji ir garīdznieki. Tas neattiecās uz sieviešu klosteriem, kuriem bija jāaicina priesteris. Abates vadīja stundu lūgšanas, bet ne misi. Vietējos koncilos (sinodēs) Romā (826) un Puatjē (1078) pirmo reizi tika noteikts, ka abatam jābūt garīdzniekam. Vēlāk šie lēmumi tika attiecināti uz visu baznīcu.

Benediktīniešu ordenī pastāv virsabata amats. Viņš pārstāv benediktīniešus pie Svētā Krēsla, taču viņam nav tiesību atcelt un iecelt klosteru vadītājus. Šo amatu radīja pāvests Leons XIII (Leone XIII) 1893. gadā. Pāvests sākotnēji vēlējās izveidot centralizētāku sistēmu, līdzīgu, kāda bija jezuītiem, franciskāņiem un dominikāņiem, tomēr beigās benediktīniešu klosteru autonomija lielā mērā tika saglabāta. Cisterciešu ordeni (benediktīniešu atzars) vada ģenerālabats.

Ēģiptē mūku kustības sākumos gados vecākie un cienījamākie mūki tika saukti par abatiem arī tad, ja viņi nebija kopienas vadītāji. Viņi bija garīgie padomdevēji jaunākiem mūkiem. Kad klosteri izveidojās kā vietas, kurās dzīvoja lielāks skaits mūku, šī funkcija mainījās, amats tika institucionalizēts. Austrumos mūku kopienu vadītājus grieķiski dēvēja par προεστός, proestós (‘tas, kas valda’), Rietumos lietoja latīņu ekvivalentu praepositus.

Sākotnēji šī amata pienākumi nebija stingri definēti. Dažkārt abats pārzināja vienu kopienu, citreiz – vairākas. Vēlāk izplatījās prakse, ka abats vada vienu kopienu. 5. gs. beigās nostiprinājās tradīcija, ka abati ir garīdznieki (vismaz diakona pakāpē). Otrais Nīkajas koncils (787) atzina abatu tiesības ordinēt mūkus baznīcas amatu pakāpēs, kas zemākas par diakonu.

Abati līdz 11. gs. lielākoties bija bīskapa pakļautībā. Pirmais zināmais gadījums, kad abats bija daļēji atbrīvots no tās, bija 5. gs. Vēlākos gadsimtos prakse, ka abats ir pakļauts tieši pāvestam, izplatījās plašāk un ziedu laikus sasniedza 12. gs. Tas sekmēja dažādu varas centru veidošanos Rietumu baznīcā. Simboliski šis process tika saistīts ar mitras lietojumu, kas sākotnēji bija tikai bīskapiem. 1063. gadā pāvests Aleksandrs II (Alexander II) dāvāja Kenterberijas Svētā Augustīna abatijas (St. Augustine’s Abbey) abatam šādas tiesības. Lai abatus atšķirtu no bīskapiem, noteica, ka viņu mitrām jābūt no lētāka materiāla, taču ne visi to ievēroja. Tika arī noteikts, ka abatu zižļa galam vajag būt vērstam uz iekšu, nevis uz āru, norādot, ka viņu jurisdikcija ir ierobežota ar viņu pašu kopienu.

Pagātnē abatam tika izrādīta īpaša cieņa. Kad viņš ienāca baznīcā vai klostera telpās, visi piecēlās. Saskaņā ar Benedikta noteikumiem abatam bija atsevišķs galds, lai varētu pusdienot ar viesiem. Lai izvairītos no šīs regulas ļaunprātīgas izmantošanas, vēlāk tika precizēts, ka abatam jāēd kopīgā telpā ar citiem mūkiem un viņam jāpasniedz tas pats ēdiens, kas citiem, ja vien abatam nav jāpieņem viesi. Tas gan nenozīmēja, ka noteikumi netika pārkāpti. Viduslaikos daļa abatu turēja suņus un zirgus medībām; Glastonberijas (Anglijā) pēdējais abats Ričards Vaitings (Richard Whiting) uzturēja kaut ko līdzīgu nelielam galmam.

Mūsdienās katoļu klosteros abatus ievēl ar aizklātu balsošanu. Viņu ievēlēšanu apstiprina diecēzes bīskaps vai Svētais Krēsls (ja klosteris nepastarpināti pakļauts pāvestam). Pēc apstiprināšanas amatā abatam jāsaņem svētība no diecēzes bīskapa vai cita abata (privilēģija, kas dota dažām abatijām). Ceremonija ir ārēji līdzīga bīskapa konsekrācijai, tā parasti notiek mises laikā pēc epistulas (Jaunās Derības apustuļu vēstuļu) lasījuma. Bīskapam parasti asistē divi abati. Abats saņem mitru (tas neattiecas uz abatēm), gredzenu un gana zizli.

Romas katoļu baznīcā ir saglabāta kanonisko likumu norma, ka abatam jābūt garīdzniekam. Tomēr ir izņēmumi – 2022. gadā Konsekrētās dzīves institūtu un apustuliskās dzīves kopienu dikastērijam (Svētā Krēsla institūcijai, kas pārrauga mūku dzīvi; agrāk saukta par kongregāciju – Congregatio pro Institutis Vitae Consecratae et Societatibus Vitae Apostolicae) tika dotas tiesības pieļaut izņēmumus. Amerikas Savienoto Valstu pirmais abats lajs Īzaks Mērfijs (Isaac Murphy) tika ievēlēts 2024. gadā Svētā Anselma abatijā (St. Anselm Abbey) Mančestrā, Ņūhempšīrā.

Mazāku klosteru vadītāji tiek saukti par prioriem (sieviešu klosteros – priores), taču ar šo amata nosaukumu nereti apzīmē arī abatu vietniekus.

Pareizticībā sākotnēji mūku kopienas vadītāju sauca vai nu par arhimandrītu (no grieķu ἀρχιμανδρίτης, archimandrítēs), vai igumenu (ἡγούμενος, hēgoúmenos), taču kopš 6. gs. Bizantijas imperatora Justiniāna (Ἰουστινιανός) laikiem par arhimandrītiem sāka dēvēt galvenokārt senāku un svarīgāku klosteru vadītājus. Koptu pareizticīgajā baznīcā (Ϯⲉⲕ̀ⲕⲗⲏⲥⲓⲁ ⲛ̀ⲣⲉⲙⲛ̀ⲭⲏⲙⲓ ⲛ̀ⲟⲣⲑⲟⲇⲟⲝⲟⲥ) par igumenu sauc virspriesteri. Krievu pareizticībā pēc 1764. gada, kad Krievijas klosteru sistēma tika reformēta un tie tika sadalīti trijās kategorijās, par igumenu sāka saukt trešās, zemākās grupas klostera vadītāju, bet pirmo divu kategoriju vadītājus – par arhimandrītiem. Igumenu amatā ieved bīskaps, pasniedzot viņam zizli (parasti koka). Arhimandrīti liturģijā lieto mitru, kas līdzīga tai, ko valkā bīskapi. Igumeni tādu nevalkā un liturģijā tērpjas parastā mūka tērpā. Kopš imperatores Katrīnas II (Екатерина II Алексеевна) valdīšanas laika arhimandrīts krievu pareizticībā ir arī goda tituls, nesaistīts ar klostera dzīvi, taču to piešķir tikai neprecētiem priesteriem.

Abatu kā amata nosaukumu lieto arī daļā protestantu klosteru (galvenokārt pastāv anglikānismā un luterismā, kur klosteri no jauna izveidojušies augstbaznīcas kustības ietekmē). Vācu zemēs pēc reformācijas daži klosteri saglabājās. Piemēram, Amelungsbornas abats pārgāja protestantismā, un šis tituls tika paturēts arī pēc klostera likvidācijas 1806. gadā Napoleona I (Napoléon I^er) varas gados. 1960. gadā Amelungsbornā atkal tika izveidota luterāņu mūku kopiena, ko vada abats. Ekumeniskās Tezē kopienas (Communauté de Taizé, Francijā) vadītāju sauc par prioru.