Klosteris ir kopīga dzīvošanas vieta mūkiem vai mūķenēm, kuri neuzturas laicīgā vidē, bet īpašā, nodalītā teritorijā. Pamatā klosteri sastopami katoļu un pareizticīgo tradīcijā, bet mūsdienās ir arī protestantu klosteri (anglikāņu, luterāņu u. c.). Katrs mūks un mūķene dzīvo nodalītā istabā (cellē), bet ir kopīgas telpas dievkalpojumiem, ēšanai un darbam.

Mūki un mūķenes ir cilvēki, kuri ir veltījuši sevi kalpošanai Dievam. Viņi ir pieņēmuši iesvētīšanu un solījumus: paklausības, nabadzības (pieticības) un šķīstības (bezlaulība).

Vairums Rietumeiropas klosteru dzīvoja saskaņā ar Nursijas Benedikta (Benedictus Nursiae) izstrādātajiem statūtiem. Kopš 816. gada tie bija obligāti visos franku impērijas klosteros. Statūtu būtību izsaka vārdi ora et labora (latīņu ‘lūdz Dievu un strādā’).

Mūku un mūķeņu darbības notiek atbilstoši viņu kopienas garīgās dzīves principiem. Kenobītisms ir tradīcija, kas akcentē kopienas dzīvi (atšķirībā, piemēram, no jezuītiem, kuri nedzīvo klosteros). Kenobītismā mūka dzīvi regulē reliģiska norma – priekšrakstu krājums (piemēram, Benedikta regula, Regula Sancti Benedicti, 530). Cistercieši sākotnēji nodevās smagam darbam un lūgšanām. Tomēr gadsimtu gaitā uzmanības fokuss pārvirzījās uz akadēmiskām izglītības aktivitātēm.

Mūks var pieņemt jebkāda veida darbu, ja vien tas ir savienojams ar lūgšanām un atteikšanos no laicīgās dzīves. Tāpēc arī saistībā ar darbu lūgšanām vienmēr ir jāierāda galvenā vieta. Prakse svinēt ofīciju jeb aizlūgumu atsevišķi vai pa divi un trīs minēja Antonijs (Antonius). Tika uzskatīts, ka viņš ir pirmais mūks, kurš devās tuksnesī. Savukārt Pahomija (Παχώμιος) sekotāji daudzus dievkalpojumus vadīja savās mājās. Visa kopiena pulcējās baznīcā tikai uz svinīgākiem ofīcijiem. Savukārt Antonija mūki pulcējās kopā tikai sestdienās un svētdienās. Lūgšanā, tāpat kā citos jautājumos, Basilija jeb Vasilija (Βασίλειος) noteikumi kļuva par normu Austrumu mūku vidū.

Opus Dei jeb “Dievišķais ofīcijs” vienmēr ir bijis un joprojām tiek uzskatīts par mūka galveno pienākumu un darbību kodeksu. Visi pārējie darbi tam ir pakārtoti, un tas ir saskaņā ar Benedikta principu Nihil operi Dei praeponatur (latīņu ‘lai nekas nestāv augstāk par veltīšanos Dievam’). Līdzās oficiālajai liturģijai svarīgu vietu ir ieņēmusi individuālā lūgšana.

Pirmie mūki pina paklājus, gatavoja grozus un veica citus vienkārša rakstura darbus, kas nodrošināja iztiku un nenovērsa viņu uzmanību no nepārtrauktas Dieva kontemplācijas. Pahomija laikā roku darbs bija būtiska klostera dzīves sastāvdaļa. 

Sākotnēji monasticisms bija laju kustība, bet vēlāk daudzi tika ordinēti, jo klosteri atradās vietās, kur nebija vietējo draudžu baznīcas. Pareizticībā piemēroti kandidāti bīskapa vietai tiek atrasti klosteros, jo ārpus tiem daudzi priesteri ir precējušies pirms ordinācijas, bet bīskapiem ir jāievēro celibāts.

Rietumos klosterus lielākoties pārvalda ordeņu organizācijas. Benediktīniešiem katra mūku kopiena ir autonoma.

Filons (Φίλων) 1. gs. raksturoja askētisku vīriešu un sieviešu kopienu kāda ezera krastos Aleksandrijas apkārtnē (Ēģiptē). Viņš tos dēvēja par terapeutiem. 3. gs. kristiešu autors Eisebijs (Εὐσέβιος) darbā “Baznīcas vēsture” (Ἐκκλησιαστικὴ Ἱστορία) identificēja Filona terapeutus kā pirmos kristiešus, rakstīja par viņu atteikšanos no īpašuma, šķīstību, gavēni un vientuļo dzīvi kristiešu mūku ideālu garā. Citi uzskata, ka saistība jāmeklē kontaktos ar manihejiešiem (dibinātājs pravietis Mani 3. gs.) vai citur. Manihejieši savukārt ietekmējās no budisma u. c. reliģijām.

Pahomijs 4. gs. nodibināja pirmo kenobītisko kristīgo klosteri Tabennā (Augšēģiptē). Mērķis bija apvienot atsevišķus askētus, kuri, lai arī dievbijīgi, nebija kā Antonijs fiziski spēcīgi vai apveltīti ar iemaņām vientuļi dzīvot tuksnesī. Pahomiešu klosteris bija ēku kopums, ko apjoza siena. Mūki bija sadalīti pa vairākām mājām. Katrā mājā bija aptuveni 40 mūku. Klosterī bija 30–40 māju. Katram klosterim bija abats, bet katrai mājai bija abatam pakļauti prāvesti ar mūkiem. Mūki tika sadalīti mājās atbilstoši darbam – bija māja galdniekiem, māja lauksaimniekiem utt. Tādējādi klosteri darbojās kā industriālas kopienas, kurās tika praktizēta gandrīz visa veida tirdzniecība.

370. gadā Basilijs, klostera dibinātājs Kapadokijā, kļuva par Cēzarejas bīskapu un pierakstīja savus askētiskās dzīves principus. Par basiliāņiem uzskatīja visus, kuri sekoja Basilija regulai. Regula nebija atsevišķs dokuments kā dažādi Rietumu klosteru noteikumi; drīzāk tā bija autora atbilžu krājums uz jautājumiem par askētisko dzīvi. Tāpēc precīzāks un autentisks nosaukums ir Asketikon. Sekojot Basilija uzskatam, Halkedonas ekumeniskais koncils (451) savā kanoniskajā likumdošanā diecēzes bīskapa tiešā jurisdikcijā nodeva klosterus. Tikai šis bīskaps varēja atļaut dibināt jaunus klosterus savā diecēzē (4. un 8. kanons). Tādējādi pareizticīgajā baznīcā, atšķirībā no Rietumu kristietības, nav mūku ordeņu. Lielākos klosterus pareizticībā sauc par lavrām (piemēram, Pečeru lavra Kijivā). Sketu kopienas savukārt parasti sastāv no vairākām mazām cellēm vai alām un kopīgas centralizētas baznīcas vai kapelas. Šīs kopienas tiek uzskatītas par tiltu starp stingri noteiktu vientuļnieku dzīvesveidu un kopienas dzīvesveidu.

Austrumu klosteru mācības Rietumu baznīcā ieviesa Kasiāns (Cassianus) 4. un 5. gs. Jaunībā viņš kopā ar draugu Germanu (Germanus) iestājās klosterī Palestīnā un pēc tam devās uz Ēģipti, lai apciemotu turienes eremītu grupas. Vēlāk Kasiāns netālu no Marseļas nodibināja mūku (un, iespējams, arī mūķeņu) klosteri. Viņš sarakstīja divus nozīmīgus darbus: “Institūti” (De institutis coenobiorum) un “Sarunas” (Collationes patrum in scythica eremo). Šajās grāmatās Kasiāns sniedza priekšstatu par mūku dzīvi.

Benedikts daudzus gadus dzīvoja kā vientuļnieks alā netālu no Subiako (Itālijā). Viņam tika lūgts kļūt par vadītāju vairākiem mūkiem, kuri vēlējās pāriet uz Pahomija klostera stilu un dzīvot kopienā. 6. gs. viņš uzrakstīja vadlīnijas mūkiem, kuri dzīvo kopienā. Arī citi rakstīja regulas – piemēram, Augustīns (Augustinus). 4. gs. rakstītie norādījumi mūķeņu grupai Ziemeļāfrikā ieguva augustīniešu ordeņa regulas statusu. Augustīns, rakstot regulu, smēlās iedvesmu no Apustuļu darbiem, no pirmās kristīgās kopienas, kurai viss īpašums bija kopīgs. Tieši dzīve kopienā ir galvenā augustīniešu iezīme.

Austrumromas Impērijas uzplaukuma laikā imperatori dibināja daudzus lielus klosterus, piemēram, divdesmit klosterus Atona kalnā (Grieķijā).

15. gs. beigās un 16. gs. benediktīniešu institūcijas vēlreiz pierādīja savu dzīvotspēju, un visā Eiropā bija vērojama to darbības atjaunošanās. Paralēli veidojās jauni ordeņi (jezuīti), kuru locekļi nedzīvoja klosteros. Jau agrāk – 13. gs. – veidojās ubagotāju ordeņi (dominikāņi, franciskāņi u. c.), kuru iemītnieki visu mūžu nepavadīja vienā klosterī.

Protestantu reformācija 16. gs. izraisīja protestantu zemju daudzu klosteru likvidāciju. Tiem piederošās mantiskās vērtības bieži tika novirzītas laicīgiem mērķiem. Mūsdienās protestanti atkal veido klosterus. Oksfordas kustība (Oxford Movement) 19. gs. sekmēja klosteru atjaunošanos anglikānisma ietvaros. Mūsdienās populārs ir jaunais monasticisms. Atšķirībā no tradicionālo klosteru tradīcijas, jauno klosteru kopienu locekļi parasti nedod oficiālus celibāta, nabadzības un absolūtas paklausības solījumus. Kopienas bieži vien atļauj precēties un nedzīvot vienā noslēgtā vietā.

Daudzi klosteri ir bijuši zinātnes un izglītības centri. Romiešu valstsvīrs Kasiodors (Cassiodorus) 6. gs. atteicās no piedalīšanās politikā un vēlāk Itālijas dienvidos nodibināja klosteri. Kasiodors noteica, ka viņa klosteris būs studiju vieta, un sniedza vadlīnijas šīm studijām darbā “Ievads dievišķajā un cilvēciskajā lasījumā (institūcijās)” (Institutiones), kas ietvēra gan reliģiskus tekstus, gan darbus par humanitārajām zinātnēm.

Mācību centri bija arī 7. gs. Spānijā gan lielākajos klosteros, gan bīskapu centros. Svēto Kosmas (Κοσμᾶς) un Damiāna (Δαμιανός) klostera studenti netālu no Toledo apguva tādus priekšmetus kā medicīna un astronomijas pamati. Laikā no 8. gs. beigām līdz 10. gs. Sābas klosteris Palestīnā, viens no senākajiem klosteriem pasaulē (dibināts 5. gs.), bija nozīmīgs grieķu darbu tulkošanas arābu valodā centrs. Armēnijā par zinātnes centru kļuva Hagpatas un Gladzoras klosteris. Uz pēdējā pamata izveidojās Gladzoras Universitāte (Գլաձորի համալսարան, sākumā – klostera skola). Galvenie studiju kursi bija armēņu un ārzemju teksti, manuskriptu māksla, armēņu nošu raksts (hazs, խազ) un mūzika. Vēl citi universitātē pasniegtie priekšmeti bija teoloģija, mitoloģija, filozofija, biblioloģija, gramatika, retorika, loģika, aritmētika, astronomija, ģeometrija u. c. Šie un līdzīgi piemēri rāda klosteru dzīvē balstītu zinātnes un izglītības centru nozīmi dažādos reģionos. Vēl mūsdienās daudzos klosteros ir saglabājušās lielas literatūras un zinātnes vērtības. Piemēram, Svētās Katrīnas klosterī Ēģiptē atrodas Sīnaja kodekss.

Jau viduslaikos klosteris tika izmantots kā patvērums svētceļniekiem. Šajā laikā Eiropā ceļotājiem gandrīz nebija viesnīcu. Klosteris nodarbojās ar sociālo darbu, kas ietvēra izsalkušo barošanu un slimo aprūpi.

Gan Austrumos, gan Rietumos kenobītisms nostiprinājās kā galvenā monasticisma forma, un daudzus klosterus bagātīgi apdāvināja valdnieki. Pārmērīgā bagātības un īpašumu uzkrāšanās noveda pie vairākiem reformu mēģinājumiem, piemēram, Bernāra no Klervo (Bernardus Claraevallensis) Rietumos un Ņila no Soras (Нил Сорский) Austrumos. Reformācijas laikā daudzi valdnieki likvidēja klosterus, piemēram, Henrijs VIII (Henry VIII) Anglijā 16. gs. 30. gados.

Vēsturiski starp lielajiem klosteriem un valdniekiem pastāvēja īpašas attiecības. Habsburgu dinastijā klosteriem ar lieliem īpašumiem bija vieta un balsstiesības reģionālajās sanāksmēs, tāpēc tos kā politisku faktoru nedrīkstēja novērtēt par zemu. Krīzes laikā, kad imperatora kase bieži bija tukša, Habsburgi varēja izmantot baznīcas aktīvus. Klosteru arhitektūras elementi atspoguļoti imperatoru celtnēs.

Viduslaiku Eiropā bija konflikts starp Baznīcu un valsti par tiesībām izvēlēties un iecelt bīskapus, klosteru abatus un pāvestu. Strīds izraisīja gandrīz 50 gadus ilgu konfliktu. 1122. gadā netālu no Vācijas pilsētas Vormsas pāvests Kaliksts II (Κάλλιστος) un imperators Heinrihs V (Heinrich V) noslēdza līgumu, kas tagad pazīstams kā Vormsas konkordāts (Pax Wormatiensis) un kas izbeidza investitūras strīdu.

Mūsdienās unikāls piemērs sekulāras valsts un klostera attiecībām ir Atona klosterim Grieķijā, kam ir saglabājušās tiesības neļaut sievietēm tur uzturēties. Klosteru liktenis dažkārt tiek risināts starptautiskās attiecībās – 2025. gadā administratīvā tiesa Ēģiptē lēma, ka Svētās Katrīnas klostera zeme pieder valstij, bet mūku kopienai ir tiesības to lietot. Pēc tam strīdu risināja Ēģiptes un Grieķijas valdību sarunās.

Būvējot klosterus, mūkus iedvesmoja romiešu villas. Klostera pagalms stilistiski ir aizgūts no romiešu dzīvojamās mājas daļas (ātrija). Pastāv vieta, kas veltīta meditācijai (šī iemesla dēļ pastāvēja “klusuma likums”). To vienmēr ieskāva arkādes, un laukums atradās centrā attiecībā pret dažādām klostera ēkām. No tā pavērās skats uz svarīgākajām ēkām, piemēram, uz baznīcu, sanāksmju zāli, kopmītni un ēdamzāli. Pagalms atgādināja Hortus Conclusus (slēgtu dārzu) un bija piesātināts ar Bībeles reliģisko simboliku.

Klosteri ir gan mākslas radīšanas, gan izstādīšanas vietas. Par to, kāda māksla piemērota klosteriem, notika diskusijas, piemēram, cisterciešu arhitektūru ietekmēja B. no Klervo, kurš uzskatīja, ka baznīcām ir jāizvairās no liekiem ornamentiem, lai nenovērstu uzmanību no lūgšanām. Lai gan daži reliģiski objekti, piemēram, krucifikss, bija atļauti, viduslaiku baznīcās izplatītās sarežģītās figūras bija aizliegtas. Tam pretēji baroka stilā būvētie klosteri bija ar bagātīgu interjeru, piemēram, augustīniešu klosteris Freiburgā (Vācijā).

Klosteri tika veidoti mijiedarbībā ar apkārtējo vidi un bieži vien kultivēja dažādus stilus. Maulbronnas klosteris – bijušais cisterciešu klosteris Bādenē-Virtembergā (Vācijā) – ir viens no pilnīgākajiem un vislabāk saglabātajiem viduslaiku klosteru kompleksiem Eiropā. Tas vienuviet apvieno daudzus arhitektūras stilus (sākot no romānikas līdz vēlajai gotikai). Klosteri tiek celti arī mūsdienu, 20. un 21. gs., stilos. Piemēram, benediktīniešu klosteris Anglijā, kura projektu izstrādāja Doms Konstantīns Bošērtss (Dom Constantine Bosschaerts). Šo kompleksu sāka celt 20. gs. pirmajā pusē, un tā sākotnējā vīzija līdz galam netika īstenota.

Vienošanās starp patroniem, māksliniekiem un klosteriem vēsturiski izraisīja pastāvīgu mijiedarbību starp laicīgo sabiedrību un klostera kopienām. Ciešā saikne starp dievbijīgo tēlainību un klosterdzīvi izpaudās renesansē, kad daudzi ikoniski reliģiskās mākslas darbi, piemēram, Leonardo da Vinči (Leonardo da Vinci) “Svētais vakarēdiens” (Il Cenacolo), tika radīts klostera videi. Līdzīgi piemēri ir arī pareizticīgā vidē – Dečani klosterī (Serbijā) ir freskas par Kristus brīnumaino atveseļošanos. Tās sniedz ieskatu arī viduslaiku serbu medicīnā. Klosteros atrodas arī tekstilijas un relikvāriji, piemēram, relikvārijs, kuru klosterim Atonā 14. gs. uzdāvināja serbu valdnieks Lācars (Лазар). Relikvijas tika glabātas traukos, kas bija izgatavoti no zelta, sudraba, rotāti ar dārgakmeņiem u. c. Viduslaikos relikviju izgatavošanai bieži izmantoja ziloņkaulu. Tekstiliju darināšana pamatā tika uzticēta mūķenēm. Zviedru mistiķe Birgita (Birgitta) 14. gs. gan noteica, ka mūķenes nedrīkst pieskarties liturģiskos objektos izmantotiem dārgmetāliem.

Basilijs – 4. gs. teologs, bīskaps, liturģijas un mūku dzīves principu veidotājs; Nursijas Benedikts – mūku dzīves noteikumu izstrādātājs Rietumos 6. gs.; Melānija (Melania Maior) – klostera dibinātāja; Pahomijs – pirmā kristīgā klostera izveidotājs Ēģiptē 4. gs.; Grigorijs Palams (Γρηγόριος Παλαμᾶς) – 14. gs. bizantiešu teologs, mūks Atonā; Savs (Σάββας) – 5., 6. gs. grieķu mūks, priesteris, vairāku klosteru dibinātājs.