Komētforta dambja galvenā izbūves kārta norisinājās laika posmā no 1782. līdz 1788. gadam. Tā izbūve uzlaboja Rīgas ostas darbību 18. un 19. gs., nostiprinot Rīgas nozīmi kā vienu no galvenajiem reģiona tirdzniecības centriem, kā arī būtiski palielinot Daugavgrīvas cietokšņa militārās loģistikas kapacitāti.

Komētforta dambja nosaukums ir cieši saistīts ar citu hidrotehnisku un fortifikācijas būvju kompleksu – Komētfortu –, kura celtniecība tika uzsākta Daugavas grīvā 18. gs. 60. gadu vidū. 

Izstrādātais projekts paredzēja ar dambja palīdzību noslēgt Daugavas grīvas rietumu daļu no jūras un izbūvēt dambja atvasinājumu (Rietumu molu) no Komētforta jūras virzienā. Komētforta dambja būvniecības galvenais mērķis bija Daugavas gultnes regulēšana, lai uzlabotu straumes plūsmu un tādējādi samazinātu smilšu sanesumus grīvā, kas 18. gs. otrajā pusē būtiski ierobežoja kuģu satiksmi Rīgas ostā. Papildus tam dambis nodrošināja aizsardzību pret Daugavas kreisā krasta eroziju, kā arī palielināja aizsardzību pret plūdiem un ledus sanesumu radītiem zaudējumiem.

Hidrotehnisko un fortifikācijas būvju kompleksu Daugavas grīvā no 18. gs. 60. gadu vidus sākotnēji projektēja un īstenoja vācbaltiešu izcelsmes Krievijas Impērijas armijas militārais inženieris Gustavs Emanuels Veismans fon Veisenšteins (vācu Gustav Emanuel Weißmann von Weissenstein, krievu Густав-Эммануэль Вейсман фон Вейсенштейн). 18. gs. 70. gadu beigās Rīgas rāte informēja Krievijas Impērijas valdību par to, ka Daugavas grīvas rietumu daļas hidrotehniskās būves bija sliktā tehniskajā stāvoklī un vairs nepildīja savas sākotnējās funkcijas. 1781. gadā Daugavas grīvā ievērojami samazinājās dziļums – līdz 7 pēdām (apmēram 2,13 metriem), kā rezultātā daudzi kuģi vairs nevarēja iebraukt Rīgas ostā. G. E. Veismanu fon Veisenšteinu atcēla no turpmāko darbu vadīšanas un 1782. gadā viņa vietā iecēla citu militāro inženieri ģenerālleitnantu Frīdrihs Vilhelms Bauers (vācu Friedrich Wilhelm Bauer, krievu Фёдор Виллимович Бауер), kura projektu apstiprināja imperatore Katrīna II Lielā (krievu Екатерина II Великая), norādot, ka darbu veikšanai valsts ikgadēji piešķirs 100 000, bet Rīgas pilsēta – 50 000 rubļu. Izbūves darbi tika uzsākti 1782. gadā, taču projekta vadītājs F. V. Brauers drīz mira un viņa amatu ieņēma pulkvedis Johans Konrāds Gerhards (vācu Johann Conrad Gerhard, krievu Иван Кондратьевич Герард), kura vadībā galvenie izbūves posmi tika pabeigti 1788. gadā. Hidrotehniskā būve izrādījās samērā kvalitatīva, un Daugavas grīvas kuģu ceļš sākotnēji ievērojami uzlabojās, jo Komētforta dambja ietekmē Daugavas straume tika virzīta ziemeļu virzienā, neļaujot grīvai aizsērēt. Dabas apstākļu ietekmē Daugavas lejteces galējā posmā pakāpeniski izveidojās sēklis, kura sākums bija iepretim Daugavgrīvas cietoksnim un tas stiepās līdz Komētfortam. Ar laiku sēklis sadalīja kuģu ceļu divos atzarojumos un turpināja izplesties. Ap 1813. gadu sēklis jau sniedzās jūrā aiz Komētforta dambja gala. Tika uzsākti mēģinājumi sēkli likvidēt, izmantojot liela izmēra dzelzs grābekļus, taču noteicošais faktors bija kārtējie pavasara plūdi, kuru ietekmē kuģu ceļš Daugavas grīvā padziļinājās līdz aptuveni 12,5 pēdām (apmēram 3,8 metriem). Jūras krasts pie Daugavas grīvas turpināja aizsērēt, tā ietekmē Daugavas kreisajā krastā radās vēl viens apjomīgs sēklis, kas savienoja Komētforta dambi ar sauszemi. Tā rezultātā izveidojās norobežota ūdenstilpe, kas 19. gs. vidū tika padziļināta, un 1851. gadā, demontējot daļu no Komētforta dambja, tajā tika ierīkota Ziemas osta. Krimas kara laikā (1853–1856) Lielbritānijas kara flote veica Krievijas Impērijas Baltijas jūras ostu blokādi, kuras ietvaros vairākkārt apšaudīja arī mērķus Daugavgrīvā, tostarp Komētforta dambja apkārtni. Pirmā pasaules kara laikā Komētforts un Komētforta dambis bija ļoti nozīmīgs Krievijas Impērijas militārās loģistikas atbalsta punkts. Latvijas Neatkarības kara ietvaros 1919. gada rudenī, tostarp Komētforta dambja apkārtnē, norisinājās Latvijas armijas desanta operācija Daugavgrīvā, kurai bija izšķiroša nozīme Rīgas aizstāvēšanā pret Rietumu brīvprātīgo armiju. Starpkaru periodā Komētforta dambja apkārtnē dienesta uzdevumus pildīja Latvijas armijas Sapieru bataljona (no 1927. gada pulka) un Daugavgrīvas artilērijas (no 1935. gada Krasta artilērijas pulka) karavīri. Padomju otrreizējās okupācijas periodā Komētforta dambja apkārtne tika izmantota kā militāras un rūpnieciskas nozīmes zona.

21. gs. sākumā Komētforta un Komētforta dambja pastāvēšanai nopietnu apdraudējumu radīja SIA “Baltic Oil Terminal” attīstības plāni, taču, iesaistoties Vides aizsardzības klubam, tika veikta izpēte, kuras rezultātā 2002. gadā apkārtnei tika noteikts jaunatklāta kultūras pieminekļa statuss, un 2003. gadā stājās spēkā Valsts aizsargājama kultūras pieminekļa statuss.

Lielāko daļu būvniecības darbaspēka veidoja katordznieki, kuru pastāvīgai nometināšanai uz izbūvētās Komētforta dambja daļas 1786. gadā uzcēla ieslodzījuma vietu – koka ēku, tolaik dēvētu par Ostrogu. Dambja būvniecībā tika izmantoti apstrādāti kvadrātveida formas granīta bloki, kas tika piegādāti no Ārensburgas (mūsdienās Kuresāres) Sāmsalā. Komētforta dambja arhitektoniskie risinājumi apvieno inženiertehnisko funkcionalitāti un estētiku.

Komētforta dambis ir vienīgā saglabājusies 18. gs. hidrotehniskā būve, kas celta Daugavas grīvā, lai regulētu upes gultni. Būvei ir kultūrvēsturiska, zinātniska un inženiertehniska vērtība. Komētforta dambis, līdztekus Komētfortam un Daugavgrīvas bākai, atrodas Valsts aizsargājama kultūrvēsturiskā pieminekļa Nr. 8539 – “Komētforts” sastāvā. Mūsdienās tas ir daļēji pieejams un tā stāvoklis tiek vērtēts kā apmierinošs.

Komētforta dambja izbūves darbus finansēja Krievijas Impērija un Rīgas rāte, jo dambis bija nozīmīga daļa no Rīgas stratēģiskās infrastruktūras, kas sevī ietvēra arī Daugavgrīvas cietokšņa militārās infrastruktūras pastāvīgu uzlabošanu.