Pēc atgriešanās Rīgā 1901. gadā E. Putniņš atvēra vienu no pirmajām latviešu privātklīnikām (ar 20 gultām, kas paredzētas sieviešu slimībām; atradās Tērbatas ielā 55a), līdztekus no 1902. gada bija arī Rīgas pilsētas skolu ārsts. Kā Krievijas Sarkanā Krusta ārsts piedalījās Krievijas–Japānas karā Mandžūrijā (1904–1906), pēc tam atkal strādāja savā privātklīnikā Rīgā (1906–1914), ārstējis arī rakstnieku Rūdolfu Blaumani. Pirmā pasaules kara laikā atkārtoti mobilizēts Krievijas Impērijas armijā, 327. Pleskavas kājnieku družīnas vecākais ārsts Daugavpils frontē (1914–1917). Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas 1918. gadā atgriezās Rīgā.
No 02.1919. līdz 10.1924. E. Putniņš bija Rīgas pilsētas 1. slimnīcas direktors un vecmāšu skolas vadītājs, kā arī Sieviešu nodaļas vadītājs (1919–1928).
E. Putniņš piedalījās jaunizveidotās Latvijas Augstskolas (vēlākās LU) Dzemdniecības un sieviešu slimību klīnikas izveidē 29.11.1920. un bija tās pirmais vadītājs (šai klīnikai bija 70 vietas labiekārtotās telpās Rīgas pilsētas 1. slimnīcā).
Dažādu nesaskaņu dēļ 1928. gadā Dzemdniecības un sieviešu slimību klīniku pārcēla uz Rīgas pilsētas 2. slimnīcu Pārdaugavā. Labi apzinādamies, ka ir tikai praktiķis, profesors E. Putniņš centās sagatavot spējīgus skolniekus. Viņa vadībā medicīnas doktora disertāciju sekmīgi aizstāvēja Pēteris Ābele (1930) un Augusts Krastiņš (1938).
No 01.1921. E. Putniņš bija Latvijas Augstskolas Medicīnas fakultātes docenta vietas izpildītājs, no 05.1921. – jaunākais docents, no 01.1922. – vecākais docents, no 12.1931. – profesors sieviešu slimībās (no 01.07.1937. saistībā ar pensijas vecuma sasniegšanu – ārštata profesors). E. Putniņam 10.1930. piešķirts LU goda doktora (Dr. med. honoris causa) grāds. LU Dzemdniecības un sieviešu slimību klīnikas vadītājs (1928–1939). Pētījis abortu, dzemdes vēzi, ārpusdzemdes grūtniecību, prenatālo higiēnu.
Pirms pensionēšanās 1939. gadā ierosināja Ginekoloģiskā korpusa celtniecību Rīgas pilsētas 2. slimnīcā (tagad Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca), kas kara dēļ tika pabeigts tikai 1957. gadā. Pēc Sarkanās armijas ieiešanas Rīgā no 11.1944. bija Latvijas Valsts universitātes (LVU, tagad LU) profesors konsultants, līdz 1947. gadam strādāja arī Rīgas pilsētas 1. slimnīcā un vadīja nodaļu (1946–1947). 09.1947. pēc paša lūguma 80 gadu vecumā atbrīvots no amatiem LVU, taču pensiju nesaņēma, tāpēc uz pusslodzi turpināja strādāt dažādu Rīgas poliklīniku sieviešu konsultācijās. Otrreiz pensionējās 1952. gadā, kad E. Putniņam piešķīra personālo pensiju par to, ka sekmīgi vadīja dzemdības Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmā sekretāra Jāņa Kalnbērziņa tuvai radiniecei.