Monogrāfiju veido profesora J. Endzelīna Latvijas Universitātē docētā baltu valodu salīdzināmās gramatikas kursa lekcijas, kurās rezumēti viņa mūžā ar salīdzināmi vēsturisko metodi veiktie baltu valodu fonētikas un morfoloģijas pētījumi. No 1947. gada līdz 1950. gada jūnijam arī padomju okupētajai Latvijai tika uzspiesta par marksistisku pasludinātā Nikolaja Marra (Николaй Яковлевич Марр) mācība, kas noliedza valodu radniecību un salīdzināmi vēsturisko valodniecību. Latvijas Valsts izdevniecība paspēja J. Endzelīna darbu publicēt īsi pirms marrisma kampaņas kulminācijas padomju Latvijā.

1921. gadā J. Endzelīns Latvijas Universitātē nodibināja Baltu filoloģijas nodaļu. Studiju pamatkursi tajā bija latviešu valodas zinātniskā gramatika un baltu valodu salīdzināmā gramatika. J. Endzelīns tos docēja līdz atbrīvošanai no darba Latvijas Valsts universitātē (LVU) 1950. gada 3. aprīlī. Viņa izstrādātā un 1922. gadā publicētā Lettische Grammatik lika pamatus šiem kursiem.

Studentu vajadzībām Latvijas Vidusskolu skolotāju kooperatīvs ar Kultūras fonda palīdzību 1927. gadā izdeva J. Endzelīna ”Lekcijas par baltu valodu salīdzināmo gramatiku” pēc klausītāju pierakstiem. Izdevuma priekšvārdā viņš ir rakstījis: “Tā kā lekcijas nav stenografētas, te nav dots mana kursa pilnīgs atstāstījums, bet tikai galvenais saturs, kādu mani klausītāji klausoties ir izlobījuši un paguvuši uzrakstīt. Nevaļas dēļ esmu te tikai iezagušās kļūdas izlabojis, bet ne pilnīgi restaurējis savu lekciju saturu.”

Studentiem domāts bija arī J. Endzelīna Lettische Grammatik saīsināts, papildināts, latviski tulkots un 1938. gadā publicēts darbs “Latviešu valodas skaņas un formas”, kā arī 1943. gadā izdotā mācību grāmata “Senprūšu valoda”. Šos darbus izstrādājot, veidojās rezumējums ‒ “Baltu valodu skaņas un formas”.

Padomju Savienībā kopš 20. gs. 20. gadu beigām valdīja N. Marra vulgārsocioloģiskā un par marksistisku pasludinātā mācība par valodu. Pēc Otrā pasaules kara šī mācība tika uzspiesta arī Latvijā palikušajai humanitārajai inteliģencei.

J. Endzelīns atklāti nostājās pret tā saukto marksistisko valodniecību un palika uzticīgs salīdzināmi vēsturiskajai valodniecībai gan savās lekcijās LVU, gan vadot Latviešu valodas katedru un jaunnodibinātās Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta Valodas daļu. 1947. gadā viņš iesniedza Latvijas Valsts izdevniecībā grāmatas “Baltu valodu skaņas un formas” manuskriptu. 1948. gada janvārī tas tika nodots salikšanai Rīgas Paraugtipogrāfijā.

Līdz ar marrisma izplatīšanos PSRS centros, Maskavā un Ļeņingradā, padomju Latvijā sākās intensīva marrisma piespiedu apguve, docētāju pāraudzināšana un vajāšana. Kampaņa pret J. Endzelīnu kā indoeiropiešu salīdzināmās valodniecības zinātnieku sākās presē 1948. gada pavasarī. Tomēr oktobrī ir dota atļauja grāmatu “Baltu valodu skaņas un formas” iespiest, un, kā liecina arhīva dokumenti, gada beigās tā arī bija iespiesta 1500 eksemplāros. Taču pie lasītājiem tā varēja doties tikai 1949. gada jūnijā, pēc tam, kad tajā bija ielīmēti 1949. gada 30. martā rakstīti PSRS valodnieka, Ļeņingradas Universitātes (Ленинградский ордена Ленина государственный университет имени Андрея Жданова) profesora Borisa Larina (Борис Алексaндрович Лaрин) pēcvārdi. To autors atgādināja, ka J. Endzelīns ir vispāratzīta autoritāte baltu valodu salīdzināmajā fonētikā un morfoloģijā, un apstiprināja, ka grāmata ir nepieciešama baltistiem Latvijā un citur pasaulē. 

1949. gada augustā par LVU rektoru kļuva Jānis Jurgens, kas šo amatu bija ieņēmis jau pirmās padomju okupācijas gadā, no 1941. gada 14. februāra līdz 1. jūlijam. Viņš mācību procesā izbeidza akadēmismu un nodrošināja lieliniecisku partejiskumu, nesamierināmi cīnīdamies ar “buržuāziskās ideoloģijas” izpausmēm. Rektors J. Endzelīnu apsūdzēja N. Marra mācības ignorēšanā un indoeiropiešu salīdzināmās valodniecības turpināšanā un 1950. gada 3. aprīlī atbrīvoja no darba LVU.

Grāmatas 256 lappusēs pēc ļoti lakoniska ievada J. Endzelīns aplūko baltu valodu fonētiku jeb skaņu mācību un formu mācību jeb morfoloģiju.

Ievadā, nosaucis baltu tautas (latvieši, kurši, lietuvieši un senie prūši), autors piebilst, ka pie prūšiem kā viena viņu cilts ir pieskaitāmi arī jātvingi. Dod arī norādes par to, cik seni ir saglabājušies teksti baltu valodās: prūšiem – 1545. gada, lietuviešiem – 1547. gada un latviešiem ‒ 1585. gada katehisma tulkojumi, kā arī nosauc ap 17. gs. beigām izmirušās seno prūšu valodas pieminekļus. Tālāk īsi raksturo rietumbaltu (prūšu) valodas atšķirības no austrumbaltu (lietuviešu, kuršu un latviešu) valodām gramatikā un leksikā. Savā starpā salīdzinot austrumbaltu valodas, J. Endzelīns atzīst, ka lietuviešu valoda ir seniskāka nekā latviešu valoda (latviešu valodas skaņas un formas lielākoties ir radušās no tādām skaņām un formām, kādas lietuvieši vēl lieto). J. Endzelīns raksta, ka dažādu jauninājumu dīgļi sastopami arī lietuviešu valodā, bet latvieši tos īstenojuši līdz galam. Viņaprāt, tas daļēji ir skaidrojams ar lībisko un igaunisko substrātu latviešu valodā, piemēram, pirmās zilbes uzsvars (akcents). 

J. Endzelīns piemin arī abu dzīvo baltu valodu dialektus: latviešu valodā ‒ tāmnieku, vidus un augšzemnieku, lietuviešu valodā – žemaišu un aukštaišu ‒ un atzīst, ka no lietuviešu dialektiem vislīdzīgākais latviešu valodai ir žemaišu dialekts, bet no latviešu dialektiem vistuvākais lietuviešu valodai ir augšzemnieku dialekts.

Ievadā J. Endzelīns skaidro arī kuršu jautājumu, apgalvojot, ka viņi ir dzīvojuši ne tikai Kursā, bet arī Lietuvā ap Telšiem un Skodu līdz pat Klaipēdai. Lietuvā viņi 16. gs., domājams, jau pārvērtušies par lietuviešiem, bet Kursā ‒ pārlatvinājušies līdz 16. gs. beigām. “Valodas ziņā kurši laikam ir bijuši tā kā starpnieki starp lietuviešu un latviešu valodu, ” raksta J. Endzelīns.

Ievada noslēgumā viņš raksturo baltu valodu attiecības ar radniecīgajām valodām indoeiropiešu saimē, visvairāk apcerot baltu valodu radniecību ar slāviem, norādot literatūru par baltu sakariem ar slāviem un piezīmējot, ka valodas ziņā baltus (un slāvus) šis tas saista arī ar ģermāņiem un ka šajā ziņā no baltiem vistuvākie ģermāņiem ir senprūši.

Par citu valodu ietekmi baltu valodās J. Endzelīns secina, ka visās ir manāma slāvu un ģermāņu, bet latviešu valodā  ‒ arī lībiešu un igauņu valodas ietekme. Savukārt, nosaucot baltu valodu atšķirības no citām indoeiropiešu valodām, kā pirmo viņš min leksiku, tad to, ka pirmatnējās skaņas balti saglabājuši labāk nekā jebkura cita dzīvā indoeiropiešu valoda.

Grāmatas abās nodaļās J. Endzelīns dod lakonisku baltu valodu skaņu un formu salīdzinājumu, precīzi formulē to vēsturiskās attīstības likumus, izmantojot apjomīgu, rūpīgi izraudzītu un ticamu faktu materiālu. Apjomīga ir arī citētā lingvistiskā literatūra un pievienotā bibliogrāfija.

Grāmata ir domāta speciālistiem, un tās izmantošanai ir vajadzīgas priekšzināšanas baltu un arī vispārīgajā valodniecībā.

Šī J. Endzelīna grāmata bija un joprojām ir nepieciešama baltistu izglītībā un baltistikas zinātnē visā pasaulē. Kamēr latviešu filoloģijas studentu mācību plānā bija baltu valodu salīdzināmā gramatika un latviešu valodas vēsturiskā gramatika, gan docētājiem, gan studentiem šis darbs bija galvenais mācību līdzeklis. Arī lietuviešu valodas vēsturiskās gramatikas mācību grāmatu radīšanā izmantots šis J. Endzelīna darbs.

Viļņas Valsts universitātes (Vilniaus valstybinis Vinco Kapsuko universitetas) Studentu zinātniskās biedrības Lietuviešu valodas vēsturiskās gramatikas pulciņa biedri Jona Kabelkas (Jonas Kabelka) vadībā J. Endzelīna darbu iztulkoja lietuviski, 1957. gadā šis tulkojums tika publicēts 2000 eksemplāros.

20. gs. 60. gados darbu Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) angliski tulkoja Pensilvānijas Universitātes (University of Pennsylvania) profesors Viljams Šmalstīgs (William Riegel Schmalstieg) un Ziemeļilinoisas Universitātes (Northern Illinois University) profesors, latvietis Benjamiņš Jēgers. Ar nosaukumu Comparative Phonology and Morphology of the Baltic Languages 1971. gadā to izdeva Mutonas apgāds (Mouton Publishers, Hāga un Parīze), un tā bija pirmā baltu valodu salīdzināmā gramatika angļu valodā.

Jau 1950. gadā Milānas Universitātes (Università degli Studi di Milano) profesors, indoeiropeists Vitore Pizāni (Vittore Pisani) žurnālā Paideia publicēja J. Endzelīna grāmatas ievada tulkojumu itāļu valodā ar plašiem komentāriem .

Pirmo vērtējumu J. Endzelīna darbs saņēma 1949. gada pavasarī, vēl atrodoties tipogrāfijā. Padomju Latvijā tika uzspiests marrisms, un bija nepieciešama PSRS atzīta ievērojama zinātnieka atsauksme par iespiesto grāmatu, lai to varētu laist klajā. To uzrakstīja viens no PSRS slāvistiem, kas nodarbojās arī ar baltu valodām, Ukrainas PSR Zinātņu akadēmijas (Академія наук Української РСР) korespondētājloceklis un Ļeņingradas Universitātes profesors B. Larins. Atsauksme ar nosaukumu “Pēcvārdi”  ir ievietota grāmatas beigās un sākas ar godprātīgu J. Endzelīna darbības raksturojumu: “Viņa darbi vienmēr ir izcēlušies ar dotumu uzticamību un precizitāti, ar faktu materiāla pilnīgumu un ar stingru kritisku pieeju ikvienai teorijai un hipotēzei, lai no kā tā būtu nākusi.” Recenzents arī atgādināja, ka grāmata ir pirmais darbs baltu valodu salīdzināmajā fonētikā un morfoloģijā un ka to ir radījis šīs nozares lielākais zinātnieks un neapstrīdami vispāratzīta autoritāte. Aizstāvot grāmatas publicēšanu, B. Larins parādīja darba lielo vērtību ‒ mērķa un uzbūves skaidrību, rūpīgi izraudzīto lietuviešu, latviešu un senprūšu valodas materiālu – un nešaubīgi aicināja pamatīgi studēt zinātnisko mantojumu, konkrēti akadēmiķa J. Endzelīna jauno grāmatu.

Kaut arī no PSRS caur “dzelzs priekškaru” rietumu pasaulē varēja nonākt nedaudzi J. Endzelīna darba eksemplāri, pāris recenzijas par grāmatu 1950. gadā tomēr parādījās. Poznaņas Universitātes (Uniwersytet im. Adama Mickiewicza w Poznaniu) Baltu filoloģijas katedras vadītājs profesors Jans Otrembskis (Jan Szczepan Otrębski) periodiskajā izdevumā Lingua Posnaniensis publicēja recenziju franču valodā, atzīdams, ka grāmata ir nepieciešama katram baltu valodu pētniekam. Latviešu trimdas izdevumā “Ceļa Zīmes” (Londonā) J. Endzelīna bijusī studente un arī kolēģe, tolaik Lundas Universitātes (Lunds universitet) baltu valodu lektore, Velta Rūķe-Draviņa recenzijā “Izcils darbs baltu valodniecībā” iepazīstināja trimdā nonākušos baltu filologus ar J. Endzelīna jauno veikumu un tā klajā nākšanas apstākļiem. 

Grāmata nokļuva arī ASV. Prestižajā Amerikas Lingvistu biedrības (Linguistic Society of America) žurnālā Language 1951. gada 1. numurā ir publicēta recenzija ar parakstu Joseph Daugman, University of Wisconsin in Madison (Viskonsinas Universitāte Medisonā) . Tās autors ir Jāzeps Daugmanis, salīdzināmās valodniecības doktors, kas 1940. gada janvārī ar maģistra grādu ir absolvējis LU baltu filoloģijas nodaļu.  

Pēc 1971. gada, kad “Baltu valodu skaņas un formas” iznāca angliski, par to rakstīja latviešu valodnieki gan Latvijā, gan trimdā. Pašu J. Endzelīna darbu ir izmantojuši gan 20., gan 21. gs. baltisti un indoeiropeisti pasaulē, piemēram, 2018. gadā izdevumā Handbook of Comparative and Historical Indo-European Linguistics uz to atsaucas baltu valodu morfoloģijas apskata autori: Sauļus Ambrazs (Saulius Ambrazas) no Lietuvas un V. Šmalstīgs no ASV.