“Senprūšu valoda” ir senākās baltu valodas, jau 18. gs. sākumā mirušās rietumbaltu valodas, raksturojums pēc trūcīgām liecībām, kā arī visu agrāko prūsistikas pētījumu analītisks apkopojums. Līdz 20. gs. 60. gadiem tā bija pilnīgākais darbs par senprūšu valodu.

Pētniekiem pieejamais materiāls bija nepilnīgs un nedrošs: trīs 16. gs. iespiesti luterāņu katehisma teksti paralēli vācu un prūšu valodā, kā arī divas ar roku rakstītas vācu-prūšu vārdnīciņas, kas tapušas ap 15. un 16. gs. Tomēr indoeiropeisti senprūšu valodai īpašu uzmanību pievērsa jau kopš salīdzināmi vēsturiskās valodniecības dzimšanas 19. gs. pirmajā ceturksnī. Turpmākajos simt gados tā apcerēta vairāk nekā simts darbos vācu, latīņu, poļu, angļu, krievu, lietuviešu, nīderlandiešu, itāļu, franču valodā. Vislielāko ieguldījumu tās izpētē pirms J. Endzelīna devuši vācu zinātnieki Ferdinands Neselmans (Georg Heinrich Ferdinand Nesselmann), Adalberts Becenbergers (Adalbert Bezzenberger), Ērihs Bernekers (Erich Berneker), Reinholds Trautmans (Reinhold Trautmann). Lekcijas par senprūšu valodu 1918. gadā bija publicējis nīderlandiešu baltists Nikolass van Veiks (Nicolaas van Wijk).

1910. gadā J. Endzelīns īpaši nodarbojās ar R. Trautmana izdotajiem senprūšu valodas pieminekļiem un žurnālā Archiv für slavische Philologie publicēja plašu recenziju par viņa grāmatu “Senprūšu valodas pieminekļi” (Die altpreussischen Sprachdenkmäler, 1910). Pētījumus profesors turpināja 20.‒30. gados, docēdams baltu valodu salīdzināmo gramatiku Latvijas Universitātes baltu filoloģijas nodaļas studentiem. Sākot ar 1927. gadu, “Filologu Biedrības Rakstos” parādījās vairākas viņa publikācijas. Gatavodamies studentus iepazīstināt ar senprūšu vai pat visu baltu senčiem – aistiem ‒, 1938. gadā profesors iztulkoja no latīņu valodas romiešu vēsturnieka Gaja Kornēlija Tacita (Publius (Gaius) Cornelius Tacitus) darbu “Ģermānija” (Germania), kas tika izdots Anša Gulbja grāmatu apgādā.

1941. gada decembrī universitātes Mācības grāmatu apgādniecības komisija noslēdza līgumu ar J. Endzelīnu par mācību grāmatas “Senprūšu valoda” izstrādi un izdošanu 1050 eksemplāros. Manuskripta priekšvārdos autors ļoti lakoniski bija formulējis darba mērķi: “Ka ir vajadzīgs jauns prūšu valodas atlieku apstrādājums, par to nevar būt šaubu. Un, kamēr nebūs nekā labāka, šis mans darbs, domāju, būs derīgs.”

Kad ziņa par topošo grāmatu sasniedza Vāciju, par tās izdošanu vācu valodā ieinteresējās Getingenes apgāds Vandenhoeck & Ruprecht. J. Endzelīns atzina, ka pēc grāmatas iznākšanas latviski viņš varētu to pārtulkot vācu valodā, ja būtu drošas garantijas, ka tā tiks iespiesta tuvākajā laikā.

J. Endzelīna darbu “Senprūšu valoda. Ievads, gramatika un leksika” izdeva Universitātes Rīgā (Universität in Riga, mūsdienās Latvijas Universitāte) apgāds (vēlāk ‒ “Latvju Grāmata”), mācību grāmatu sērijā. To iespieda Latvijas Vērtspapīru spiestuvē no 1942. gada janvāra līdz martam, tad Reiha komisāra pārvalde izdevniecību lietās (Amt für Verlagswesen beim Reichskommisar) iespiešanu pārtrauca, bet vasarā atkal atļāva turpināt, taču ieteica grāmatu izdot vācu valodā un latviešu izdevumam atvēlēja tikai 600 eksemplāru. Grāmatu J. Endzelīns saņēma savā 70 gadu jubilejā 22.02.1943.

Ievads vēstī par prūšu senčiem aistiem, par prūšiem 9.–17. gs., par viņu apdzīvotiem novadiem. Tiek dots vispārīgs prūšu valodas pieminekļu raksturojums, arī ieskats senprūšu valodas radniecībā ar lietuviešu, kuršu, latviešu valodu, kā arī aizguvumos no vācu un poļu valodas.

Skaņu mācību ievada piezīmes par atsevišķu skaņu apzīmēšanu rakstu pieminekļu publikācijās. Tad tiek aplūkots akcents un intonācijas, vokālisms un konsonantisms, fonētiskie procesi (asimilācija, disimilācija, līdzskaņu iespraudums un zudums), kā arī svešu skaņu atdarināšana aizguvumos. Formu mācība sākta ar salikteņu un reduplikācijas, kā arī baltu valodās produktīvo piedēkļu apskatu. Pēc tam seko plašs gramatisko formu veidošanas (locīšanas) un lietošanas apraksts pa vārdšķirām, kā arī detalizēts prievārdu un priedēkļu raksturojums.

J. Endzelīns ir apkopojis, pārbaudījis un labojis iepriekšējo pētnieku dažādos uzskatus par senprūšu valodas fonētiku un gramatiku, kā arī atzinis, ka aplūkotā materiāla dēļ daudzi no tiem ir hipotētiski.  

Leksikas daļā ir ietilpināti trīs katehismos, Elbingas un Grūnava vokabulāros sastopamie vārdi pēc R. Trautmana izdevuma, kā arī papildus no F. Neselmana, A. Becenbergera, Georga Ģeruļa (Georg Gerullis) publikācijām pārņemtie vārdi. Tiem doti atbilstoši latviešu vārdi. Ja tādu nav, tad ir tikai tulkojums vācu valodā. Vārdu etimoloģijas galvenokārt citētas no R. Trautmana un citu autoru izdevumiem, citāti likti pēdiņās. Arī leksikas daļā ir vairāki hipotētiski skaidrojumi.

Tā kā apgāds Vandenhoeck & Ruprecht bija ieinteresēts izdot J. Endzelīna darbu “Senprūšu valoda” vācu valodā, autors to tulkoja, un jau 1942. gada rudenī gramatikas daļa bija gatava izdošanai vācu valodā ar nosaukumu “Senprūšu gramatika” (Altpreussische Grammatik).

Apgāds “Latvju Grāmata” 1943. gada maijā saņēma izdošanas un iespiešanas atļauju no Reiha komisāra pārvaldes. Līdz rudenim ar Getingenes grāmatu apgādu Vandenhoeck & Ruprecht tika apspriesti iespiešanas tehniskie un finansiālie jautājumi. Getingenes izdevējiem rūpēja tas, lai cena atbilstu vācu grāmatu tirgus prasībām.

Taču profesors kara apstākļu dēļ vēlējās, lai Altpreussische Grammatik iespiestu Rīgā tā pati spiestuve, kas jau gadiem bija iespiedusi viņa darbus. Bez tam būtu riskanti kara apstākļos manuskriptu, kas ir tikai vienā eksemplārā, sūtīt uz Getingeni, arī korektūru veikt Rīgā būtu ērtāk. Getingenes izdevējiem ar autora vēlmi nācās rēķināties.  

Altpreussische Grammatik 1000 eksemplāros iespieda Rīgā Vērtspapīru spiestuvē uz Līgatnes papīrfabrikā ražota papīra. Grāmatu apgāds Vandenhoeck & Ruprecht palika Kommisionsverlag (izdevniecība, kas atbild par darba izplatīšanu) statusā. Getingenes izdevēji vēlējās, lai viņiem vienīgajiem pieder grāmatas realizācijas tiesības ārpus Ostlandes (Latvijas, Lietuvas, Igaunijas).

J. Endzelīna grāmata iznāca 1944. gada aprīlī. Saskaņā ar līgumu “Latvju Grāmata” 400 eksemplārus nosūtīja uz Getingeni. Kara saplosītajā Eiropā tie tika saņemti tikai pēc trim mēnešiem, jūlija sākumā.

Profesors Ernests Blese 01.07.1944. laikrakstā “Tēvija” rakstīja, ka ir veikts liels, ļoti svarīgs un it sevišķi grūts darbs. Liels – plašuma un vispusības ziņā, svarīgs, jo tajā pirmo reizi vecākās baltu cilts valodu visā tās apjomā aplūko baltu tautas valodnieks, grūts tāpēc, ka saglabājušies senprūšu valodas materiāli ir visai trūcīgi, nepilnīgi un fragmentāri, lai izveidotu senprūšu valodas aprakstu.

E. Blese atzina, ka J. Endzelīns senprūšu valodas vokālismu (patskaņus) apraksta daudz sistēmiskāk nekā citi pētnieki pirms viņa. Viņš īpaši slavēja senprūšu priedēkļu un prievārdu, kā arī darbības vārdu raksturojumu.

Kopumā atzīstot leksikas daļu par paraugu, kā veidot etimoloģisku un kritisku vārdu apceri, E. Blese tomēr norādīja arī uz vairākiem ļoti hipotētiskiem vārdu cilmes skaidrojumiem.

E. Bleses vērtējumā J. Endzelīna darbs ne tikai cienīgi nostājas līdzās jau publicētajiem darbiem prūsistikā, bet “pieejas dziļuma, kritiskās objektivitātes un erudīcijas ziņā tos nereti pārspēj”.

J. Endzelīna darbs “Senprūšu valoda” 1944. gadā saņēma atjaunotā Kultūras fonda prēmiju (1500 reihsmarkas).

Atsauksmi par Altpreussische Grammatik 1948. gadā laikrakstā Deutsche Literaturzeitung für Kritik der internationalen Wissenschaft publicēja Jēnas Universitātes (Universität Jena) profesors R. Trautmans.

Ar grāmatu “Sennprūšu valoda” J. Endzelīns deva vērtīgu ieguldījumu turpmākiem pētījumiem prūsistikā, kas sākās 20. gs. otrajā pusē un turpinās 21. gs. J. Endzelīna veikumu prūsistikā ir izmantojis gan lietuviešu valodnieks Vītauts Mažulis (Vytautas Mažiulis), sagatavojot prūšu valodas pieminekļu izdevumu divos sējumos (1966, 1981), gan arī baltists Pjetro Dini (Pietro Umberto Dini) savos fundamentālajos darbos par baltu valodām un par senprūšu valodu.

J. Endzelīna monogrāfija “Senprūšu valoda” uzskatāma par vienu no baltistikas stūrakmeņiem.