Ilūkste ir pilsēta Sēlijas dienvidaustrumos un Augšdaugavas novada rietumos, agrākais Ilūkstes apriņķa un Ilūkstes novada centrs. Izvietojusies Ilūkstes upes abos krastos un atrodas reģionālās nozīmes autoceļu P70 (Svente–Subate–Lietuvas robeža) un P72 (Ilūkste–Bebrene–Birži) krustojumā. Attālums no Latvijas galvaspilsētas Rīgas ir 202 km, bet no Augšdaugavas novada centra Daugavpils – 26 km.

Kopš 2021. gada Ilūkstē atrodas Augšdaugavas novada Ilūkstes apvienības pārvalde, kurā ietilpst Ilūkste un Pilskalnes pagasts. No rietumiem un ziemeļiem Ilūkstes pilsēta robežojas ar Pilskalnes pagastu, no dienvidaustrumiem – ar Sventes pagastu.

Ilūkstes pilsētas platība ir 8,7 km² (sauszeme – 8,5 km², ūdeņi – 0,2 km²). Iedzīvotāju skaits 2024. gadā – 2082, apdzīvojuma blīvums – 245 iedzīvotāji uz kvadrātkilometru. Pilsētas tiesības Ilūkstei tika piešķirtas 1917. gadā.

Ilūkstes pilsētas simbols ir zirgs, kas redzams arī pilsētas ģerbonī. Pilsētas ģerbonis apstiprināts 1925. gadā – ģerboņa vairogā uz melna fona ir attēlots sudraba zirgs, kas saslējies pakaļkājās. Pastāv uzskats, ka ģerboņa izskatu ir ietekmējusi Lietuvas kultūra, kurā zirgam ir liela nozīme. Pilsētas vēsturiskie nosaukumi vācu valodā bija Illoxen un Illuxt. Par mūsdienu nosaukuma izcelsmi valodnieku domas dalās. Apvidvārds “ielukši” (pajūga ilksis), iespējams, cēlies no lietuviešu ielekštis ‘ilkss’, ‘airis’ – līdz 20. gs. beigām zirgu vilkto ratu ilkšus novadā sauca par īliukšim. Savukārt Dvietes un Ilūkstes applūstošajās palienēs arī mūsdienās atrodas auglīgās lukstu pļavas, kuru nosaukums varētu būt Ilūkstes vietvārda pamatā.    

Ilūkste atrodas Augšzemes augstienes Ilūkstes pauguraines ziemeļaustrumu malā pie robežas ar Austrumlatvijas zemienes Aknīstes nolaidumu. Pilsēta izvietojusies Ilūkstes upes krastos, Ilūkstes–Eglaines senlejas nogāzēs – tā atrodas izteiktā reljefa pazeminājumā. Ilūkstes upe, kura sākas Lietuvā, Lukšta ezerā, ir 53 km gara, pilsētā uz upes ir uzbūvēta Ilūkstes hidroelektrostacija (HES). Pilsētai pieder arī neliela daļa Daugavas ielejā.

Divu kilometru attālumā no Ilūkstes, Pilskalnes pagastā, ir dabas liegums “Pilskalnes Siguldiņa” (kopš 2003. gada), kas atrodas ledāja kušanas ūdeņu veidotā subglaciālā ieplakā ar vairākiem ezeriņiem, kurus savieno Dubupīte. “Pilskalnes Siguldiņa” ir apmeklētāju iecienīts dabas objekts ar vairākām pastaigu takām.

Atbilstoši Latvijas ainavu rajonēšanai Ilūkstes pilsēta atrodas Augšzemes ainavzemes Bebrenes–Sventes paugurainē ar saposmotu reljefu un mozaīkveida ainavu, kurā lauksaimniecības zemju plankumi mijas ar meža zemēm, kas veido ainavas pamatni. Lauksaimniecības zemju kvalitatīvā vērtība ir viduvēja. Vērojams meža platību pieaugums, izzūdot dabiskajām pļavām. 

Klimats ir mēreni kontinentāls, un aktīvo temperatūru summa Ilūkstē un tās apkaimē pārsniedz 2100⁰ C, kas ir viens no augstākajiem rādītājiem Latvijā. Līdz ar to šeit ir salīdzinoši ilgs veģetācijas periods, bet nokrišņu daudzums atbilst Latvijā caurmērā vērojamajam.    

Tiek uzskatīts, ka Ilūkstes apkārtnē 13. gs. atradies Alektenes pilsnovads, bet kā apdzīvota vieta tā sākusi veidoties 16. gs. sākumā Sēlijas daļā, kas piederējusi Vācu ordeņa Livonijā Daugavpils komturejai. Rakstos pirmo reizi minēta 1559. gadā kā neliels miestiņš Ilūkstes upes labajā krastā, kas pēc ordeņa likvidācijas pārgāja komtura Kaspara Zīberga fon Višlingena (Caspar Sieberg von Vischlingen) īpašumā un ietilpa Pilskalnes (Šlosbergas) muižas teritorijā.

1567. gadā Ilūkstē tika uzcelta luterāņu baznīca, savukārt 1596. gadā – latīņu skola. Zībergi uzaicināja uz saviem īpašumiem no Rīgas izraidītos jezuītus, kuri veica rekatolizāciju abpus Daugavai un 1690. gadā Ilūkstē uzcēla koka katoļu baznīcu. 1754.–1770. gadā jezuīti Ilūkstē uzcēla mūra baznīcu ar diviem torņiem – tas bija viens no lielākajiem dievnamiem Baltijā. 18. gs. pirmajā pusē Ilūkstē galvenokārt dzīvoja poļi, ebreji, krievi un vācieši.

Pateicoties izdevīgajam ģeogrāfiskajam stāvoklim daudzu ceļu krustojumā, Ilūkste sāka veidoties kā svarīgs tirdzniecības centrs un pēc pievienošanas Krievijas Impērijai (1795) kļuva par Ilūkstes pilskunga tiesas centru (1798), vēlāk arī par apriņķa centru (1819). Miestā apmetās gan krievu vecticībnieki, gan vairāki ebreju tirgotāji – lielie gadatirgi notika janvārī un augustā. 1892. gadā Ilūkstes miestam tika piešķirtas ierobežotas pašvaldības tiesības.

Ilūkstē no 1867. gada darbojās Ilūkstes brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība, no 1908. gada – lauksaimniecības biedrība “Grauds”, kam bija sava krājaizdevu kase, preču noliktavas un mašīnu koplietošanas punkti. 1910. gadā tika atklāts Ilūkstes skolotāju institūts, kurā mācības notika krievu valodā un kuru Pirmā pasaules karā laikā evakuēja uz Jaroslavļu.

Pēc Vācijas karaspēka Kurzemes ofensīvas 1915. gadā Ilūkste ilgāku laiku atradās uz vācu un krievu frontes līnijas, vairākkārt nonāca dažādu karaspēku pārvaldībā, tādēļ Ilūkste tika pilnībā izpostīta. Tika sagrauta arī jezuītu celtā baznīca, smagi cieta arī klostera ēkas. Lai gan 1917. gadā Ilūkstei tika piešķirtas pilsētas tiesības, tā vairs neatguva savu agrāko nozīmi. Karadarbības rezultātā iedzīvotāju skaits Ilūkstē saruka gandrīz 10 reizes – no 4410 cilvēkiem 1914. gadā līdz 457 cilvēkiem 1920. gadā. Lai gan Ilūkste joprojām skaitījās apriņķa centrs, līdz 1938. gadam visas iestādes bija izvietotas Grīvā. 

Latvijas Neatkarības kara laikā uz Ilūkstes apriņķa teritoriju pretendēja Lietuva, kura uzskatīja, ka arī Daugavpilij ir jābūt Lietuvas sastāvā. Lietuviešiem uz laiku izdevās okupēt samērā plašas tagadējās Latvijas teritorijas – tajā skaitā arī Ilūkstes pilsētu –, tomēr ar Polijas armijas palīdzību Latvijas karaspēks spēja tās atkarot. Par latvisku pilsētu Ilūkste kļuva tikai pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas.

Starpkaru periodā lielai daļai iedzīvotāju bez apbūves gabala pilsētas centrā piederēja arī lauksaimnieciski izmantojama zeme, tāpēc pēc 1935. gada lauksaimniecības skaitīšanas datiem redzams, ka Ilūkstē ir 135 zirgi, 265 govis, 278 cūkas un 69 aitas. 55 % no pilsētas iedzīvotājiem pārtika no lauksaimnieciskās ražošanas, kas tolaik bija augstākais rādītājs no visām Latvijas pilsētām. No tirdzniecības un rūpniecības pārtika 26 % iedzīvotāju. Ilūkstē bija 312 dzīvojamās ēkas (95 % koka un vienstāva). 

Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas Ilūkste pamazām tika atjaunota. Tā laika nozīmīgākā jaunceltne bija Ilūkstes pamatskola, kura tika svinīgi atklāta 1927. gada janvārī, piedaloties toreizējam izglītības ministram Jānim Pliekšānam (Rainim). Skolas ēka tika celta pēc tipveida projekta. 1932. gadā pamatskola kļuva par Ilūkstes ģimnāziju. 1990. gadā pie skolas tika uzstādīts Raiņa piemineklis (tēlnieks Indulis Folkmanis), savukārt mūsdienās šīs izglītības iestādes nosaukums ir Ilūkstes Raiņa vidusskola.   

1963. gadā Ilūkste tika iekļauta Daugavpils rajonā. Pilsētā darbojās Daugavpils rajona sadzīves pakalpojumu kombināta uzņēmumi, remonta celtniecības iecirknis, komunālo uzņēmumu kombināts, krejotava un maizes ceptuve. Pilsētā tika uzcelts kultūras nams, kinoteātris, autoosta un daudzstāvu dzīvojamās ēkas. 

Pēc iedzīvotāju skaita Ilūkste ir tipiska Latvijas mazpilsēta ar sarūkošu iedzīvotāju skaitu.

Pēc konfesionālās piederības pilsētā visvairāk ir Romas katoļu, kas pieder pie Ilūkstes Vissvētās Jaunavas Marijas Vārda draudzes. Pilsētā aktīvi darbojas arī Ilūkstes Vissvētās Dievmātes Piedzimšanas pareizticīgo draudze, Ilūkstes luterāņu draudze un Ilūkstes vecticībnieku draudze, kuras lūgšanu nams iesvētīts 1999. gadā.

Ilūkstē nav lielu ražošanas vai būvniecības uzņēmumu, tāpēc vairums nodarbināto strādā pašvaldības iestādēs un uzņēmumos, izglītības un veselības aizsardzības iestādēs, mazumtirdzniecībā, nelielos transporta pakalpojumu, servisa un kokapstrādes uzņēmumos. Lielākie no tiem ir SIA “Veselības centrs Ilūkste” (daudzveidīgi medicīniskie pakalpojumi, sociālā aprūpe) un SIA “Ornaments” (daudznozaru komunālo pakalpojumu sniedzējs), kas Augšdaugavas novada Ilūkstes pilsētas un lauku administratīvajā teritorijā nodrošina centralizētos ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumus, veic dzīvojamo ēku apsaimniekošanu un siltumenerģijas ražošanu, pārvadi, sadali un realizāciju. Ilūkstē darbojas autoserviss, policijas iecirknis un ugunsdzēsēju depo – 2025. gadā pilsētas nomalē notiek jauna depo būvniecība.

Ilūkstē ir vairāki mazumtirdzniecības uzņēmumi (veikali), kas piedāvā dažādu preču klāstu. Sabiedrisko ēdināšanu nodrošina kafejnīcas. Naktsmītnes piedāvā viesu nams un viesu māja. Ilūkstē atrodas bērnu atpūtas telpa “Mikado Ilūkste”. 

Ilūkstē ir pasta nodaļa.  

Pilsētā ir autoosta, kas apkalpo gan starppilsētu pārvadājumus (Daugavpils, Jēkabpils, Rīga), gan vietējās nozīmes maršrutus.

Pilsētā darbojas  SIA “Veselības centrs Ilūkste”, vairākas aptiekas, ģimenes ārstu prakses, zobārstniecības pakalpojumu sniedzēji, kā arī veterinārā aptieka un klīnika.

Lielākā izglītības iestāde pilsētā ir Ilūkstes Raiņa vidusskola, kas dibināta 2018. gadā, apvienojot Ilūkstes 1. vidusskolu, Ilūkstes Sadraudzības vidusskolu, Eglaines pamatskolu un Subates pamatskolu. Pilsētā darbojas Ilūkstes pirmsskolas izglītības iestāde “Zvaniņš” (dibināta 1951. gadā, tagadējās telpās kopš 1988. gada), Ilūkstes Mūzikas un mākslas skola (1962), Augšdaugavas novada sporta skola (ar pašreizējo nosaukumu kopš 2022. gada, apvienojot Daugavpils novada sporta skolu ar Ilūkstes novada Sporta skolu). Ilūkstē atrodas Ilūkstes pilsētas centrālā bibliotēka un Ilūkstes bērnu bibliotēka. 

Ilūkstes Kultūras un mākslas centrā (dibināts 1961. gadā, ar pašreizējo nosaukumu kopš 2020. gada) darbojas septiņi pašdarbības ansambļi – jauniešu deju kolektīvs “Ance” (1984), vidējās paaudzes deju kopa “Pilskalne” (1989), amatierteātris “Tādi esam” (1989), jauktais koris “Lašu koris” (1994), sieviešu vokālais ansamblis “Lilija” (2000), pūtēju orķestris “Sēlija” (2006) un senioru deju kolektīvs “Ozolzīles” (2014).

Ilūkstes brīvdabas estrāde (2012) ir viena no labākajām akustiskajām estrādēm Latvijā, tajā ir 710 sēdvietas. 

Ilūkstes Sporta centrā pieejami divi baseini, tvaika pirts, sauna, trenažieru zāle un manēža. Ilūkstē ir pilsētas stadions, kurā atrodas futbola laukums. Kopš 20. gs. 60. gadiem populārākais un arī panākumiem bagātākais sporta veids Ilūkstē ir futbols. Ilūkstes futbola klubs “Augšdaugavas NSS” 2024. gada sezonā izcīnīja tiesības 2025. gadā startēt otrajā spēcīgākajā Latvijas futbola līgā. 

Ilūkstes Bērnu un jauniešu centra telpās ir izvietota seno lietu krātuve “Sēļu istaba”, kur var iepazīties ar novada bagātīgo kultūrvēsturisko mantojumu. 

Ilūkstē dzimuši Latvijas futbola izlases futbolisti Andris Vaņins un Ritus Krjauklis. Ar Ilūksti saistīts Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, keramiķe Ilona Sauša un Latvijas futbola izlases futbolists Jurijs Žigajevs.