Vācu–dāņu karš uzskatāms par pirmo no trim militāri politiskajiem konfliktiem vācu apvienošanās norišu kontekstā. Tas bija Prūsijas Karalistes un Austrijas Impērijas kopīgs karš pret Dānijas Karalisti, kura mērķis bija Holšteinas, Lauenburgas un Šlēsvigas hercogistu atdalīšana no Dānijas virskundzības. Kara rezultātā tika novājināta Dānija. Turpinājumā pastiprinājās nesaskaņas starp abām uzvarētājām – Prūsiju un Austriju, kas noveda pie abu savstarpējā Austrijas un Prūsijas kara (dēvēts arī par Vācu karu; 15.06.–26.07.1866.). Karu virkne noslēdzās ar franču–vācu karu – Francijas Impērijas, vēlāk Francijas Trešās republikas, uzsākto militāro konfliktu ar Ziemeļvācu Savienību un tās sabiedrotajām 19.07.1870.–10.05.1871., kas noveda pie Francijas sakāves un Vācu Impērijas izveides.

Kara cēloņi meklējami tā laika izpratnē par vācu nāciju un vācu nācijas ģeogrāfiskajām robežām. Holšteinas, Lauenburgas un Šlēsvigas vāciski runājošā iedzīvotāju daļa vēlējās pievienoties vācu apvienošanās plāniem. Vācu valstu aliansē – Vācu Savienībā – kopš 1815. gada apvienotās vācu valstis uzskatīja, ka šī teritorija ir nedalāma un piederīga iecerētajai vienotajai Vācijai. Tai pašā laikā 1863. gadā pieņemtā Dānijas konstitūcija daudz ciešāk integrēja Šlēsvigu Dānijas Karalistes sastāvā, kas izaicināja vācu apvienošanas procesā ieinteresēto Prūsiju un Austriju.

Šis karš uzskatāms par turpinājumu 1848.–1851. gada Šlēsvigas-Holšteinas nemieriem, kas Dānijā saukti par Trīsgadu karu, tādēļ 1864. gada konflikts dēvēts arī par Otro Šlēsvigas karu. Pirmais konflikts aplūkojams 1848. gada Eiropas revolūciju un nāciju apvienošanās kontekstā, jo tajā vācu nacionālā kustība vēlējās atbrīvoties no Dānijas kundzības un piedalīties apvienotas vācu valsts izveidē. Šis karš noslēdzās bez rezultātiem, tomēr konflikta starptautiskais noregulējums uzlika Dānijai pienākumu jebkuras izmaiņas Holšteinas, Lauenburgas un Šlēsvigas statusā starptautiski saskaņot, ko Dānija bija pārkāpusi ar jauno 1863. gada konstitūciju.

Īpaši liela loma konflikta atkārtotā eskalācijā 1864. gadā bija etniski neviendabīgās Šlēsvigas hercogistes nākotnei. Tajā apmēram 40–45 % iedzīvotāju bija vācieši, 45–50 % dāņu, un piekrastes teritorijās dzīvoja arī frīzi, kas sastādīja līdz 10 % šīs valsts iedzīvotāju. Šlēsvigas vācieši vēlējās apvienot savu teritoriju ar Holšteinu un Lauenburgu un iekļauties vācu apvienošanās procesā. Tāpat kā vietējie vācieši arī dāņi pretendēja uz varu visā strīdīgajā teritorijā. Līdzīgi kā iepriekšējā krīzē arī tobrīd Dānija apstrīdētajās teritorijās atbalstīja dāņus, Prūsija un Austrija – vāciešus.

Holšteinas, Lauenburgas un Šlēsvigas hercogistu teritoriālās piederības un etniskās situācijas jautājums bija viens no tiem, kurus Vācu Savienībā apsprieda regulāri. Vācu Savienības sūtņu sanāksmē – Savienības sapulcē (Bundesversammlung, saukta arī Bundestag) – 01.10.1863. pieņēma lēmumu iesaistīt Prūsijas un Austrijas karaspēku drošības situācijas noregulējumam Holšteinā un Lauenburgā, kuras bija Vācu Savienības dalībnieces, bet pakļautas Dānijas karalim. Šis noregulējuma mandāts pārvērtās abu valstu iebrukumā visā apstrīdētajā teritorijā – arī ārpus Vācu Savienības esošajā Šlēsvigā. Konflikts ieguva plašu starptautisku dimensiju. Dānijai simpatizēja Francija, Krievija, Lielbritānija un Zviedrijas un Norvēģijas karaliste.

Konflikta militārā norise kopumā bija mērena, tai nebija raksturīga īpaša brutalitāte un liels kritušo skaits (Dānijai bija ap 3000 kritušo un ievainoto, Prūsijai un Austrijai – ap 2000). Tomēr karadarbība ievērojami ieilga, un tajā bija saskatāmas pilsoņu karam raksturīgas iezīmes. Jau pavisam drīz pēc ielaušanās Šlēsvigas teritorijā bija novērojams Prūsijas militārais stratēģiskais pārākums, jo Prūsija varēja paļauties uz vietējo vāciešu atbalstu. Kara norisei izšķiroša bija Prūsijas armijas 18.04.1863. uzvara Dibeles kaujā (vācu Der Kampf vor Düppel, dāņu Kampene ved Dybbøl) Sundevedes pussalā. Šī kauja uzskatāma par Prūsijai un Austrija izdevīgu pagrieziena punktu karā, – Dānijas valdība sāka meklēt pamiera risinājumus. Kara ieilgšanas gadījumā varēja notikt Francijas vai pat Krievijas iejaukšanās konfliktā, kas bija galēji nepieņemami visām konfliktā iesaistītajām pusēm.

Miera sarunās vadošā loma bija Prūsijas Karalistes kancleram Oto fon Bismarkam (Otto Eduard Leopold von Bismarck-Schönhausen). Karš pirmo reizi praksē parādīja O. fon Bismarka ieceri izmantot karus kā reālpolitiskas diplomātijas turpinājumu. Ideju par Šlēsvigas sadalījumu pēc etniskā principa Prūsija un Austrija noraidīja, jo šajā laikā imperiālisma domāšana un nacionālās intereses dominēja pār citiem starptautiskajiem principiem, kuri vēl tikai veidojās. 30.10.1864. Vīnē karojošās puses parakstīja miera līgumu. Kara rezultātā Dānijai bija jāatsakās no visām trim ar Dānijas karali personālūnijā saistītajām hercogistēm, kas atradās uz ziemeļiem no Elbas, – Holšteinas, Lauenburgas un Šlēsvigas hercogistēm. Hercogistes nonāca kopīgā Prūsijas un Austrijas valdījumā. Kara rezultātā Dānijas starptautiskais statuss krietni vājinājās, tā no reģionālas lielvaras pārtapa par salīdzinoši mazu un neietekmīgu valsti. Karš dāņu sabiedrības apziņā atstāja morālu traumu, bet vienlaicīgi iesāka stabilu attīstības periodu, kurā valsts koncentrējās uz iekšējiem jautājumiem. Starpetniskā spriedze Šlēsvigā (starptautiski dēvēta par Šlēsvigas jautājumu) tomēr saglabājās līdz plebiscītam 1920. gadā, kad daļu Ziemeļšlēsvigas atdeva Dānijai.

14.08.1865. abas uzvarējušās vācu valstis Gašteinā parakstīja vienošanos par atbildības sadali teritoriju pārvaldē. Holšteina nonāca Austrijas kontrolē, Šlēsviga – Prūsijas kontrolē, tāpat tā atpirka no Austrijas Lauenburgu. Atbildības dalījums tā dēvētajās Elbas hercogistēs tomēr neizrādījās sekmīgs un bija teritoriju pārkāpumu un atbildības pārpratumu cēlonis. Austrijas Impērija vēlējās Šlēsvigā un Holšteinā izveidot apvienotu vidēja lieluma vācu valsti, kas nebija pieņemams Prūsijas Karalistei. Šo problēmu Prūsijas kanclers O. fon Bismarks mērķtiecīgi saspīlēja, lai tuvinātu abas valstis krietni nozīmīgākam attiecību noregulējumam – visai vācu valstu apvienošanai Prūsijas vadībā. Proti, savstarpējās nesaskaņas jauniegūto teritoriju pārvaldē viņš izmantoja kā ieganstu kara sākšanai ar Austriju 15.06.1866.

Vācu–dāņu karš un tam sekojošais noregulējums Vīnes miera līgumā bija nozīmīgs solis pretī vācu jautājuma atrisinājumam. Karš iesāka virkni ar vācu apvienošanos saistītu militāri politisko notikumu, kas ilgtermiņā mainīja spēku samērus Eiropā un pasaulē. Prūsijas un Austrijas sadarbība un sāncensība apvienotas vācu valsts jautājumā kļuva par vienu no nozīmīgākajiem Eiropas starptautisko attiecību aspektiem 19. gs. 60.–70. gados. Dāņu zaudējums karā bija uzskatāma liecība mazajām valstīm, ka etniskās minoritātes var kļūt par instrumentu lielvaru ekspansijas politikā.

Par konflikta norisi plaši rakstīja tā laika vācu un dāņu prese. Abas puses situāciju atainoja sev izdevīgā veidā. Tolaik daudzskaitlīgie un samērā brīvie vācu laikraksti 1864. gada karu atspoguļoja kā palīdzību Šlēsvigas-Holšteinas vāciešiem, kuru tiesības Dānija pārkāpusi, un kā cīņu par taisnīgu vācu kopīgo nacionālo lietu. Dānijas prese turpretī bija pakļauta cenzūrai, karu tā atainoja kā cīņu par valsts suverenitāti, kā dāņu cīņu pret agresīvo vācu lielvaru politiku, bet Šlēsvigu uzskatīja par dāņu teritoriju. 1864. gada konflikts uzskatāms par pirmo, kad prese tika izmantota kā nacionālās mobilizācijas instruments militārajā konfliktā Eiropā ar strukturētu un ideoloģiski motivētu saturu abās karojošajās pusēs.

Karojošo valstu bruņotie spēki un kara veterāni iemūžināti tā laika vēl ļoti agrīnajās fotogrāfijās, tomēr dominēja mākslinieku veidotas ilustrācijas un gravīras. Par Šlēsvigas konfliktu patriotiskus dzejoļus un rakstus sacerējis pazīstamais dāņu pasaku rakstnieks Hanss Kristians Andersens (Hans Christian Andersen), tajos viņš aicinājis uz dāņu vienotību un drosmi. Pēc kara noslēguma Prūsijas karalis Vilhelms I (Wilhelm I.) ierosināja celt karā kritušajiem monumentālus pieminekļus, projektu uzticēja ievērojamajam vācu arhitektam Heinriham Štrakam (Johann Heinrich Strack). Divus viņa projektētos pieminekļus Ziemeļšlēsvigā dāņi iznīcināja Otrā pasaules kara beigās. Pazīstamākais no pieminekļiem, kas saglabājies līdz mūsdienām, ir “Uzvaras kolonna” (Siegessäule, 1873) Berlīnē, kuras virsotni vainago zeltīts uzvaras dievietes Viktorijas (latīņu Victoria) tēls.