Bagātīgu Pirmā pasaules kara un Krievijas pilsoņu kara kaujas darbības pieredzi un Krievijas Ģenerālštāba akadēmijas (Императорская Николаевская военная академия) izglītību guvušā P. Daukša darbība gandrīz visu dienesta laiku bija saistīta ar Daugavpils garnizonu, kur viņš ieņēma atbildīgus amatus (divīzijas štāba priekšnieks, pulka komandieris). 

Dzimis saimnieka Jāņa un Marijas (dzimušas Virskunas) Daukšu ģimenē, kristīts Āraišu evaņģēliski luteriskajā draudzē. Beidzis Izglītības ministrijas skolu Priekuļos, 06.1900. – Lauksaimniecības skolu Začerņā (Зачернянская сельскохозяйственная школa) Vitebskas guberņas baltkrievu daļā (tagad Ļiozņenskas rajons Baltkrievijā). No 09.1903. mācījās un 04.1906. ar I šķiru beidza Kazaņas kājnieku junkurskolu (Казанское пехотное юнкерское училище). 27.10.1917.–24.07.1918. mācījās un 06.1918. beidza kara laika 3. izlaiduma paātrinātā mācību kursa jaunāko klasi Krievijas Ģenerālštāba akadēmijā. 01.12.1929.–01.08.1930. mācījās un beidza Latvijas armijas astoņu mēnešu kursus Kara akadēmiskajos kursos.

Precējies Omskā ar vācieti Raisu Loreri, kura starpkaru periodā bija sabiedriska darbiniece Daugavpilī un 06.1941.–03.1956. atradās izsūtījumā Krasnojarskas novadā. Pēc atgriešanās Latvijā panāca atļauju izceļošanai pie meitām uz Austrāliju. Bērni Elizabete (studēja dabaszinātnes Latvijas Universitātē (LU), pēc Otrā pasaules kara Austrālijā), Jānis (pēc Otrā pasaules kara dzīvoja Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), sportists), Nora (pēc Otrā pasaules kara Austrālijā). 

Pēc lauksaimniecības skolas beigšanas no 1900. gada strādāja vecāku saimniecībā. 10.1901. kā savvaļnieks iestājās kara dienestā Krievijas armijā, 6. grenadieru Taurijas pulkā Maskavā, 06.09.–09.10.1902. komandējumā Pēterburgā iestāšanās pārbaudījuma kārtošanai Pēterburgas kājnieku junkurskolā (Санкт-Петербургское пехотное юнкерское училище; nav nokārtojis, atgriezās savā pulkā). Mācību laikā Kazaņas kājnieku junkurskolā 11.1906. paaugstināts par jaunāko, 01.1902. – par vecāko portupejjunkuru (junkuru rotas unteroficieri). Pēc junkurskolas beigšanas no 04.1906. virsnieks (podporučiks) 202. kājnieku Starobeļskas rezerves pulkā Harkivā, rotas jaunākais virsnieks. 10.1906.–01.1907. komandējumā, lai apsargātu dzelzceļu Kupjanskas stacijā (tagad Harkivas apgabals Ukrainā), 04.1909.–03.1910. strādāja kancelejā 10. armijas korpusa štābā. Poručiks (10.1909.). No 03.1910. virsnieks 122. kājnieku Tambovas pulkā Harkivā, rotas jaunākais virsnieks. 09.1911.–11.1912. piekomandēts Harkivas pilsētas komandanta pārvaldei, adjutanta vietas izpildītājs. No 09.1913. vecākā adjutanta vietas izpildītājs 31. kājnieku divīzijas štābā Harkivā. Štābkapteinis (10.1913.). Pēc Pirmā pasaules kara sākšanās mobilizācijas gaitā iecelts par sevišķu uzdevumu virsnieku 31. kājnieku divīzijas komandiera rīcībā, no 10.1915. bija 31. kājnieku divīzijas štāba sevišķu uzdevumu virsnieks. 15.08.–18.09.1916. komandējumā no frontes Galvenajā štābā Petrogradā saistībā ar korpusa virsnieku paaugstināšanas jautājumu kārtošanu. No 02.1917. divīzijas štāba vecākais adjutants. 08.04.–19.06., 23.–29.07.1917. divīzijas štāba priekšnieka vietas izpildītājs. Kapteinis (16.06.1917.). 1914.–1917. gadā piedalījās kaujās ar Austroungārijas un Vācijas armiju Galīcijā un Minskas guberņā. 21.10.1917. no frontes komandēts uz Ģenerālštāba akadēmiju Petrogradā. 18.03.1918. akadēmija evakuēta uz Jekaterinburgu (ieradās 23.03.), bet 24.07., tuvojoties Čehoslovāku korpusam, – uz Kazaņu (ieradās 31.07.). 06.08.1918. pēc Sarkanās armijas atkāpšanās no Kazaņas akadēmijas personālsastāvs iestājās Satversmes sapulces locekļu komitejas Tautas armijā. Kazaņā 07.08. iecelts par Ziemeļu grupas štāba Vispārējās nodaļas priekšnieku. Kad Sarkanā armija ieņēma Kazaņu, 09.09. grupas sastāvā atkāpās uz Ufu. 14.10.1918. pēc grupas pārformēšanas par divīziju komandēts uz Omsku, kur iecelts par Virspavēlnieka štāba Operatīvās daļas sevišķu uzdevumu virsnieku. 11.1918. pārskaitīts Sibīrijas (Aleksandra Kolčaka, Александр Васильевич Колчак) armijā. No 01.02.1919. Virspavēlnieka štāba Operatīvās daļas I nodaļas priekšnieka palīgs, no 01.07. – priekšnieks. Apakšpulkvedis (19.05.1919.). Pārformējot Virspavēlnieka štābu par Austrumu frontes štābu, 01.10.1919. iecelts par Operatīvās daļas priekšnieka palīgu. 29.11.1919. komandēts uz Ufas grupas štābu, 12.12. ieradās un iecelts par štāba sevišķu uzdevumu virsnieku. Piedalījās kaujās ar Sarkano armiju. Ar Ufas grupas štābu 16.02.1920. atkāpies uz Verhņeudinsku Aizbaikālā, 22.02. saslima ar tīfu, evakuēts uz hospitāli Čitā. Pulkvedis (12.04.1920.; par nopelniem, atkāpjoties uz Aizbaikālu). 02.04. ar Krievijas Austrumu nomaļu karaspēka virspavēlnieka pavēli pieskaitīts pie Ģenerālštāba virsniekiem. 19.04. izrakstīts no hospitāļa pēc izveseļošanās no tīfa. Virspavēlnieka štābs 22.04. piešķīra divu mēnešu atvaļinājumu uz ārzemēm veselības uzlabošanai.

10.05.1920. Sibīrijā iestājās 1. Latvijas strēlnieku (Troickas) bataljonā, iedalīts virsnieku pussimtā. 13.06. bataljona sastāvā ieradās Vladivostokā un 20.06. cauri Japānai izbrauca no Vladivostokas uz Latviju. No 01.08. bataljona goda tiesas priekšsēdētājs. 04.10.1920. atgriezies Latvijā, līdz 31.10. piešķirts atvaļinājums. 01.11.1920. ieradās, lai būtu Armijas virspavēlnieka štāba Inspekcijas daļas rīcībā. No 08.11. Apsardzības ministrijas Ģenerālštāba nodaļas priekšnieka otrais palīgs, no 30.11. piekomandēts Kara tiesu pārvaldei, Kara juridisko kursu klausītāju pārzinis (kapteinis). 19.01.1921. iecelts par Zemgales divīzijas štāba priekšnieku Daugavpilī. Pulkvežleitnants (29.12.1921.). Lai iegūtu bataljona komandēšanas cenzu, 08.01.1924.–27.01.1925. piekomandēts 10. Aizputes kājnieku pulkam Daugavpilī (2. bataljona komandieris), 12.–20.05.1924. bija komandējumā Lietuvā. Pulkvedis (17.12.1925.). 18.06.1931. iecelts par 12. Bauskas kājnieku pulka komandieri. 01.02.1934. atvaļināts saistībā ar dienesta pakāpei pieļaujamā maksimālā vecuma sasniegšanu. Dzīvoja savā jaunsaimniecībā Laucesas pagasta Daukšās. Bija Brāļu kapu komitejas Daugavpils nodaļas valdes loceklis, Daugavpils Piensaimniecības savienības priekšsēdētājs, Laucesas pagasta Lauksaimniecības biedrības priekšnieks. Darbojās Latgales latviešu apvienībā (centrālās valdes loceklis, priekšsēdētājs, 10.1928. un 10.1931. kandidējis Saeimas vēlēšanās no Latgales latviešu apvienības un zemes arāju saraksta, kas vietas parlamentā neieguva), Daugavpils Latviešu biedrībā, Daugavpils pilsētas domē (08.1928. un 04.1931. ievēlēts no Karavīru un Daugavpils latvju pilsoņu apvienotā saraksta). Bija aktīvs Latvijas Sarkanā Krusta organizācijā (Daugavpils nodaļas valdes loceklis, kasieris), Latviešu–poļu tuvināšanās biedrībā. 1934.–1939. gadā bija Daugavpils Latviešu biedrības nedēļas laikraksta “Latgales Vēstnesis” līdzizdevējs un redakcijas loceklis Daugavpilī. Rakstījis publikācijas arī citos preses izdevumos.

Padomju okupācijas laikā 14.06.1941. Laucesas pagasta Daukšās apcietināts un no Daugavpils izvests uz Krieviju, Vjatkas soda (Vjatlaga) nometnēm Kirovas apgabalā (atvests 13.07.1941.). Miris pirms sprieduma pasludināšanas.

P. Daukša darbība gandrīz visu dienesta laiku bija saistīta ar Daugavpils garnizonu, viņš aktīvi darbojās vietējā latviešu sabiedrībā. Dienestā izcēlās ar pieredzi, bija padoto autoritāte. P. Daukša akadēmiskajai militārajai izglītībai bija sevišķa nozīme valsts un armijas pirmajos pastāvēšanas gados.

Par nopelniem Krievijas armijas miera laika dienestā un Pirmā pasaules kara kaujās P. Daukšs apbalvots ar Svētā Vladimira ordeni (IV šķira, ar šķēpiem), Svētās Annas ordeni (III šķira, ar šķēpiem; IV šķira, ar uzrakstu “Par drošsirdību”), Svētā Staņislava ordeni (II šķira, III šķira, abi ar šķēpiem). Par nopelniem kaujās ar Sarkano armiju 1919. gadā apbalvots ar Svētās Annas ordeni (II šķira, ar šķēpiem); par dienesta sasniegumiem Latvijas armijā – ar Triju Zvaigžņu ordeni (IV šķira), Viestura ordeni (III šķira), skautu pateicības zīmi “Svastika”, Latvijas Sarkanā Krusta Goda zīmi, Lietuvas neatkarības 10 gadu jubilejas piemiņas medaļu. 

Daukšu dzimtas kapos Priekuļu pagasta Liepas kapsētā P. Daukšam par godu uzstādīta piemiņas plāksne.