Gustavs Grīnbergs valsts pastāvēšanas pirmajās nedēļās piedalījās bruņoto spēku izveidē kā apsardzības ministra palīgs. 1919. gada sākumā zaudēja ticību neatkarības nosargāšanas iespējai un atstāja Latviju, atgriežoties tikai pēc Latvijas Neatkarības kara. No 1922. gada bija Kara skolas lektors, militārais atašejs, divīzijas štāba priekšnieks, Virsnieku kursu grupas vadītājs u. c. Izveidoja zinātnisko karjeru kā tiesību vēsturnieks.

Dzimis namīpašnieka, kokapstrādes uzņēmuma īpašnieka Ernesta (cēlies no Cērkstes, tagad Smārdes, pagasta) un Annas (dzimušas Treibergas), Grīnbergu septiņu bērnu ģimenē, kristīts Tukuma latviešu draudzē. Beidzis Tukuma pilsētas skolu, 1904. gadā nokārtoja savvaļnieka zināšanu pārbaudījumu. 09.1905.–06.1908. mācījās un ar I šķiru beidza Krievijas armijas Viļņas kājnieku junkurskolu (Виленское пехотное юнкерское училище), 10.1913.–08.1914. mācījās Nikolaja Ģenerālštāba akadēmijā (Императорская Николаевская военная академия) Pēterburgā, beidza 1. kursu, 08.02.–05.07.1917. turpināja mācības akadēmijā (paātrinātā kara laika programmā), beidza vecāko kursu. 1924./1925. mācību gadā beidza Polijas Augstākās kara skolas (Wyższa Szkoła Wojenna) papildu kursu. No 09.1921. studēja un 03.1936. beidza Latvijas Universitātes (LU) Tiesību zinātņu nodaļu, 1947. gadā ieguva doktora grādu tiesību zinātnē Ukraiņu brīvajā universitātē (ukraiņu Український вільний університет, vācu Ukrainische Freie Universität) Minhenē.

Precējies 1956. gadā ar agronomijas doktori, bijušo LU privātdocenti Dagmāru Talci (dzimusi Niedre; mirusi 28.10.1959.).

Vecākais brālis Ernests Grīnbergs – jurists, zvērināts advokāts.

09.1904. kā savvaļnieks iestājās karadienestā Krievijas armijā, 171. Kobrinas kājnieku pulkā Grodņā, no 05.1906. jefreitors. Mācību laikā junkurskolā 12.1907. paaugstināts par junkuru rotas jaunāko portupejjunkuru (unteroficieri). Pēc junkurskolas beigšanas no 28.06.1908. virsnieks (podporučiks) 170. Molodečno kājnieku pulkā Viļņā. No 12.1908. pasniedzējs pulka podpraporščiku skolā, 07.1910.–06.1911. piekomandēts 43. kājnieku divīzijas štābam Viļņā. No 10.1911. pulka adjutants. Poručiks (02.11.1911.). Mobilizācijas gaitā, sākoties Pirmajam pasaules karam, 04.08.1914. no akadēmijas atkomandēts uz savu 170. kājnieku pulku Viļņā, pulka sastāvā nosūtīts uz fronti pret Vācijas armiju Austrumprūsijā, no 08.08. piedalījās kaujās. 27.08. kaujās pie Bojenas cietokšņa Lecenē (tagad Gižicko, Polijā) cietokšņa, komandēts kā parlamentārietis sarunām uz cietoksni, vācu sargposteņa sašauts kreisā kājā, neraugoties uz parlamentārieša statusu. Ievietots ārstēšanai vācu kara hospitālī, 08.10. no slimnīcas aizvests uz fronti pie Mažeiķiem un pārlaists tai pāri, turpināja ārstēšanos Rīgā, Sarkanā Krusta lazaretē. Pēc izveseļošanās 03.01.1915. komandēts uz 1. armijas štābu frontē, 14.01.1915. iecelts par vecākā adjutanta palīga vietas izpildītāju štāba dežūrējošā ģenerāļa rīcībā. 22.03.1915. nolūkā palielināt ģenerālštāba virsnieku jeb augstāko militāro izglītību ieguvušo virsnieku skaitu komandēts uz 2. Kaukāza armijas korpusa štābu Rietumu frontē Polijā. 04.04.1915. ieradās, virsnieks štābā. 14.09.1915. kaujās ievainots un evakuēts, 05.12.1915. pēc izārstēšanās atgriezās štābā. Štābkapteinis (02.1916.), 25.02.1915. pārvietots uz 16. grenadieru pulku, atstājot piekomandējumā 2. Kaukāza armijas korpusa štābā. 09.07.1916. pēc Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas lūguma pārvietots uz Latviešu strēlnieku rezerves bataljonu Tērbatā (tagad Tartu, Igaunijā), 16.07. ieradās un iecelts par 5. rotas komandieri, no 20.07. mācību komandas pārzinis, no 16.08. bija bataljona komandiera palīga vietas izpildītājs. No 28.10.1916. bija 1. latviešu strēlnieku brigādes štāba priekšnieka vietas izpildītājs frontē. Piedalījās Ziemassvētku kaujās (par kaujas nopelniem pie Mangaļiem 09.1917. apbalvots ar Jura zobenu). 05.07.1917. atgriezās no mācībām akadēmijā, 1. latviešu strēlnieku brigādes štāba vecākais adjutants, bet jau 17.07.1917. iecelts par 4. Donas kazaku divīzijas štāba vecāko adjutantu, 21.08.1917. – par 12. armijas štāba Operatīvās nodaļas vecākā adjutanta palīgu. Kapteinis (27.09.1917.; vienlaikus pieskaitot ģenerālštāba virsnieku kategorijai). Pēc lielinieku režīma izveidošanās 05.01.1918. piekomandēts Kara ministrijas kancelejai Petrogradā, 15.02. iecelts par kancelejas darbveža palīgu, no 03.1918. Sarkanās armijas Kara likumdošanas padomes lietvedis, pēc tam vecākais lietvedis Maskavā. 07.1920. patvaļīgi atstāja dienestu (lieta tāpēc nodota tiesai). 08.1918. izdevās izbēgt no Padomju Krievijas uz vācu karaspēka okupēto Latviju, 04.08. ieradās Rīgā, līdz 18.11.1918. strādāja Latviešu pagaidu nacionālās padomes Kara lietu sekcijā.

No 18.12.1918. Latvijas Pagaidu valdības dienestā Rīgā, viens no diviem apsardzības ministra palīgiem (kapteinis). 11.12. iecelts arī par Apsardzības ministrijas Galvenā štāba priekšnieka palīgu ģenerālštāba lietās un Ģenerālštāba daļas priekšnieka vietas izpildītāju. Pēc atkāpšanās no Rīgas uz Liepāju 10.01.1919. ar Latvijas Pagaidu valdības piekrišanu devās uz Vāciju, kur Berlīnē stājās Krievijas Dienvidu bruņoto spēku pārstāvja rīcībā, 20.01.1919. komandēts uz Jekaterinodaru (tagad Krasnodara), kur 10.03.1919. brīvprātīgi iestājās Krievijas Dienvidu bruņotajos spēkos, virsnieks ģenerālkvartīrmeistara rīcībā. No 04.05.1919. virsnieks Terekas–Dagestānas kara apgabala štābā, 29.05. pārvietots uz Astrahaņas korpusa štābu (09.06. ieradās), 25.09.–12.10.1919., 08.12.1919.–04.01.1920. štāba priekšnieka vietas izpildītājs. No 04.01.1920. 1. Kaukāza korpusa štāba vecākais virsnieks rīkojumiem, no 25.02.1920. – tā paša korpusa Kaukāza kavalērijas divīzijas štāba priekšnieks. 14.05. ieradās Erivaņā (tagad Erevāna), 18.05. – Batumi, 03.06. – Sevastopolē, kur iedalīts Pjotra Vrangeļa (Петр Николаевич Врангель) komandētajā Krievu armijā. 09.07. piekomandēts virspavēlnieka štābam Krimas pussalā. Apakšpulkvedis (13.07.1920.). 1919.–1920. gadā piedalījās kaujās ar Sarkano armiju. 03.11.1920. karaspēka sastāvā evakuēts no Krimas uz Turciju, Konstantinopoli (tagad Stambula).

10.06.1921. atgriezās Latvijā, ieskaitīts armijā un 03.08.1921. atvaļināts līdz turpmākam rīkojumam, dzīvoja Rīgā. 10.1921.–12.1922. kā “pieaicināts” pasniedzējs – privātpersona strādāja Kara skolā. 12.12.1922. iesaukts armijas dienestā, no 15.12. kara zinību lektors Kara skolā. 17.08.1924. komandēts uz Armijas štāba Operatīvo daļu iepazīties ar kara aģenta (militārā atašeja) amata pienākumiem. Pulkvedis-leitnants (20.08.1924.), no 27.08.1924. kara aģents Polijā. 14.–21.08.1925. un 28.08.–03.09.1927. kā novērotājs piedalījās Polijas armijas manevros. No 1926. gada kara aģents arī Rumānijā. 23.12.1927. atbrīvots no kara aģenta amata, 15.–22.02.1927. komandējumā Bukarestē, Rumānijā (jaunā kara aģenta iepazīstināšanai ar Rumānijas amatpersonām u. c. uzdevumiem), 29.02.1928. nodeva amata pienākumus un atgriezās Rīgā, iecelts par Kara skolas kara zinību lektoru. 14.04.–26.05.1928. komandējumā Berlīnē, Vācijā militārās vēstures materiālu iegūšanai, 01.08.–15.11.1928. ilgstošā bezalgas atvaļinājumā, 26.11.1928.–29.11.1929. bataljona komandēšanas cenza iegūšanai komandējumā 4. Valmieras kājnieku pulkā Rīgā. No 29.11.1929. grupas vadītājs Virsnieku kursos, 19.06.1930. pārvietots uz Armijas štābu, no 26.06.1930. Kara ministrijas padomes sekretārs, 01.–05.1931. ilgstoši slimoja un ārstējās. No 18.06.1931. Zemgales divīzijas štāba priekšnieks Daugavpilī. Pulkvedis (18.11.1931.). 27.08.1934. pārvietots uz Virsnieku kursiem, no 13.09. grupas vadītājs. 22.10.–18.02.1935. piekomandēts Kara tiesai, tās pagaidu loceklis. 07.06.1935. štatu samazināšanas dēļ atvaļināts. Strādājis zinātnisku darbu LU Tiesību zinātņu nodaļas Krimināltiesību katedrā. Darbojās Latviešu veco strēlnieku biedrībā, Latviešu un beļģu biedrībā, Rotary klubā (1939. gadā izstājās).

Padomju okupācijas laikā 08.1940. pārcēlās no Rīgas uz Tukumu, no 28.08.1940. zvērināta advokāta Tālivalža Sandera palīgs Tukumā. 01.1941. netika ieskaitīts Latvijas PSR Advokātu kolēģijā. Bija laukstrādnieks Tukumā. Vācu okupācijas laikā 08.–10.1941. dienas laikraksta “Tukuma Ziņas” atbildīgais redaktors. 10.1941.–1944. izdevniecības “Zemgale” atbildīgais vadītājs Jelgavā. No 06.03.1943. arī zvērināta advokāta E. Grīnberga (brāļa), no 26.05.1943. – Nikolaja Kronberga palīgs Tukumā. No 1944. gada bēgļu gaitās Vācijā, 08.–09.1946. laikraksta “Detmoldas Vērotājs” atbildīgais redaktors. 1946.–1947. gadā bijis arī Apvienoto Nāciju Palīdzības un atjaunošanas pārvaldes (United Nations Relief and Rehabilitation Administration, UNRRA) Ukraiņu brīvās universitātes Krimināltiesību katedras vadītājs un docents. Bija Minhenē izveidotās latviešu studenšu korporācijas “Staburadze” goda filistrs. No 04.1950. trimdā ASV. Dzīvoja Losandželosā, Kalifornijas pavalstī, strādāja tās priekšpilsētas Kenoga parka govju fermā “Pratt” par biroja darbvedi. Pēc pensionēšanās no 1958. gada Sentpītersbērgā, Floridas pavalstī, no 1975. gada – Latviešu kara invalīdu apvienības mītnē “Rota” Ketskila kalnos, Ņujorkas pavalstī. Piedalījies Latviešu akadēmisko mācību spēku un zinātnieku apvienības dibināšanā, darbojās Latviešu juristu biedrībā, Latviešu kara invalīdu apvienības biedrs.

G. Grīnbergs bija viens no Pirmā pasaules kara latviešu strēlnieku daļu virsniekiem ar augstāko militāro izglītību, kas bija iegūta Krievijas Impērijas militārajās mācību iestādēs. Latvijas valsts pastāvēšanas īpaši sarežģītajās pirmajās nedēļās bija tieši iesaistīts bruņoto spēku izveidē, būdams par operatīvajiem u. c. jautājumiem (atskaitot apgādes jeb saimnieciskos, par kuriem atbildīgs bija otrs ministra palīgs Roberts Dambītis) atbildīgais apsardzības ministra palīgs. G. Grīnbergs bija arī viena no atbildīgajām armijas amatpersonām, kura 1919. gada sākuma smagajos apstākļos zaudēja ticību neatkarības nosargāšanas iespējai un aizbrauca no Latvijas, turklāt iesaistījās Krievijas pilsoņu karā un atgriezās tikai pēc Latvijas Neatkarības kara. Viens no akadēmiski izglītotākajiem Latvijas armijas augstākajiem virsniekiem (ieguvis trīs augstākās izglītības Krievijā, Polijā un Latvijā), pārzināja vairākas svešvalodas. Izveidoja arī sekmīgu tiesību vēsturnieka zinātnisko karjeru.

Par dienesta un kaujas nopelniem Krievijas armijā G. Grīnbergs apbalvots ar Krievijas Svētā Staņislava ordeni (II šķira; III šķira, abi ar šķēpiem), Svētās Annas ordeni (II šķira; III šķira, abi ar šķēpiem), Svētā Vladimira ordeni (IV šķira), Jura zobenu; Latvijā par nopelniem strēlnieku kaujās apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (III šķira), par dienesta nopelniem Latvijas armijā – ar Triju Zvaigžņu ordeni (IV šķira), Polijas “Polonia Restituta” ordeni (IV šķira), Rumānijas Kroņa ordeni (IV šķira).