V. Frosta darbošanās filozofijas laukā ir iedalāma divos posmos: Vācijas periodā un Latvijas periodā. Tos nošķirt var tikai nosacīti, jo abus periodus caurvija līdzīgas idejas, kas laika gaitā konkretizējās un paplašinājās. Kā daudzpusīgi izglītots zinātnieks V. Frosts teorētiskajā darbībā aptvēra vairākas klasiskās filozofijas disciplīnas – filozofijas vēsturi, dabas filozofiju, estētiku, ētiku – un arī deva ieguldījumu jaunajās, ar filozofiju saistītajās disciplīnās – socioloģijā un psiholoģijā. Vācijas periodā viņa darbība saistījās galvenokārt ar pievēršanos zinātnes metodoloģijas problēmām jaunlaiku filozofijā – gan Ņūtona–Galileja (Isaac Newton–Galileo Galilei) metodei saistībā ar matematizāciju un deduktīvo sistēmu, gan, jo īpaši, induktīvai metodei, galvenokārt Frānsisa Bēkona (Francis Bacon) metodei. Arī I. Kanta un Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa (Georg Wilhelm Friedrich Hegel) sistēmas metodiskā skatījumā ir saistījušas V. Frosta uzmanību.
Speciāli zinātņu metodoloģijas problēmām V. Frosts veltīja vairākus darbus, no kuriem nozīmīgākais ir 1927. gadā Minhenē publicētais “Bēkons un natūrfilozofija” (Bacon und die Naturphilosophie). Tas publicēts Ernsta Reinharta izdevniecībā (Ernst Reinhardt Verlag) apjomīgā sērijā par filozofijas vēsturi un izpelnījās ievērību kā latviešu, tā vācu filozofu aprindās. Šis darbs līdzinās bilancei, ko V. Frosts sastādīja klasiskajai zinātnei, analizēdams tās vēsturi, konceptuālos pamatus un gadsimtu mijā iezīmējušos metodoloģijas krīzi. Līdzās F. Bēkona ideju interpretācijai grāmata sniedz ieskatu arī vairāku renesanses natūrfilozofu un jaunlaiku zinātnieku centienos, kuru teorijas ir veidojušas klasiskās zinātnes raksturu un meklējumu horizontu. Starp daudzām klasiskajai zinātnei būtiskām pazīmēm V. Frosts īpašu vērību pievērsa tās matematizācijas faktam. Vēsturiski šis process saistījās ar jautājumu par to, vai iespējams samērot dabas formu dažādību ar matemātiku, jutekliski daudzējādo ar kvantitatīvām, universālām prāta atziņām. Lai spētu dabu samērot ar matemātiku, dabai bija jāzaudē tās kvalitatīvā daudzveidība jeb, citiem vārdiem, dabu vajadzēja “vienādot”. Taču, kā domāja V. Frosts, dabu nevar pētīt tikai ar kvantitatīvām metodēm, un īpaši tas attiecas uz dzīvo dabu, tāpēc tā ir robeža klasiskās zinātnes metodei. V. Frosts apgalvoja, ka var aprēķināt aizsviesta akmens lidošanas trajektoriju, taču nav iespējams izkalkulēt putna lidojumu. Tādēļ, kā atzīst filozofe Ināra Cera, ciktāl runa ir par zinātnes pievēršanos dzīvajai dabai, sākotnējais uzdevums ir pamatot ar kvalitatīvām noteiksmēm atvērtas zinātnes iespēju jeb, citiem vārdiem, piešķirt objektīvu ontoloģisku statusu “jēdzieniskiem izziņas līdzekļiem, kas nav aizstājami ar kailām aprēķinu formulām”. Šādā kontekstā V. Frosts atskatījās filozofijas vēsturē un meklēja sev atbalstu F. Bēkona atziņās. V. Frosts pārskatīja tradicionālo, galvenokārt pozitīvistu sniegto F. Bēkona induktīvās metodes raksturojumu un novērtējumu un piedāvāja savu skatījumu. Rakstā “Bekona izziņas teorija un loģika” (Bacons Erkenntnistheorie und Logik, “LU Rakstos”, 1926) V. Frosts skaidroja savu interesi par Bēkona filozofiju ar to, ka “moderno metodoloģisko meklējumu laikmetā, kas attīstījies Kanta transcendentālisma iespaidā un akcentē izziņas racionālos nosacījumus un principus, Bēkona idejas ir nepelnīti palikušas novārtā”. V. Frosts, pārvērtējot F. Bēkona līdzšinējo vērtējumu, secina, ka angļu filozofa induktīvā metode ir kvalitatīva metode, ko gan pats F. Bēkons vēl neesot pietiekami skaidri formulējis. Skaidrodams bēkoniskās indukcijas saturu, V. Frosts atzina, ka indukcija nav tikai empīriska, bet tā ir arī interpretācija. Indukcija F. Bēkonam, pēc V. Frosta domām, ir saturiska, kvalitatīva metode, kas vērsta uz principiāli jaunu zināšanu iegūšanu, gandrīz vai to “ieraudzīšanu”, un tās mērķis ir lēciens no parādības uz būtību, no “satura” uz “formu”, no empīrijas uz teoriju. Kā īsti notiek šis atklāsmei līdzīgais process, to racionāli esot grūti izskaidrot. Šajās analīzēs iezīmējas arī paša V. Frosta domāšanas struktūra, kur ļoti metodiska, racionāla domāšana savijas ar “mākslinieka intuitīvo dabu un smalko skatīšanu”, ko ir fiksējuši viņa kolēģi – P. Dāle un Pauls Jurevičs. Iespējams, ka ar to ir skaidrojama viņa pievēršanās Anrī Bergsona (Henri Bergson) filozofijai. Franču filozofam intuitīvisms ir apziņas un matērijas izpratnes centrā.
A. Bergsons par filozofiskās metodes pamatu atzīst nevis intelektu, bet intuīciju. Tverot dzīvi tās pirmsrefleksīvajā, nedalāmajā vienībā, ko veido gan matērija, gan apziņa, tā atklājas kā pārdzīvojums un ilgstamība – īpašā, dzīvā dvēseles laika saaustā stāvokļu plūsma. Savukārt intelekts darbojas kā nošķiršanas un ierobežošanas spēja, kas pārvērš apziņas plūsmas dzīvo iedabu “cieto” (materiālo jeb telpisko) ķermeņu loģikā. Taču V. Frostam nebija pieņemama tik krasa apziņas un dvēseles spēju nošķiršana. Viņaprāt, dvēselē un psihiskajā dzīvē vienmēr ir klātesoša arī “enerģija uz objektivitāti”, tādējādi A. Bergsonam neesot izdevies pamatot patiesas dzīves filozofijas būtisko problēmu. Līdzīgi V. Frosts atzīst, ka viņa laikā ieguvusi popularitāti kultūrvēsturiski estetizējoša pieeja filozofijas vēsturei, saskaņā ar kuru maz tiek jautāts par pagātnes darbu absolūto patiesību, ko varot sniegt tikai zinātniska metode.