Senākie zināmie teksti, kuros ir arī filozofiskas idejas, ir Heinriha (arī Indriķis, iespējams, identisks latīņu Henricus de Lettis) “Indriķa Livonijas hronika” (Heinrici Cronicon Lyvoniae, 1225–1227) un “Vecākā Livonijas atskaņu hronika” (Älteste Livländische Reimchronik, 1290–1298). Tie ataino viduslaiku kristīgās latīniskās kultūras ienākšanu seno baltu un somugru tautu apdzīvotajās zemēs. Šīs hronikas caurvij Svētā Augustīna (latīņu Aurelius Augustinus Hipponensis) vēstures filozofijas idejas no viņa darba “Par Dieva pilsētu” (De civitate Dei, 426) – Dieva (kristīgās) un Zemes (kritušo eņģeļu, ķeceru, neticīgo, pagānu u. tml.) pilsētu nošķīrums un to morālais pretstatījums. Tāpat svētā kara (bellum Deo auctore) koncepcija tālākajā viduslaiku kristīgās domas attīstības gaitā tika izmantota krusta karu ideoloģijas pamatošanai. No 15. gs. Livonijā sāka ieplūst literatūra no Rietumeiropas, arī sholastiskās filozofijas un antīko autoru darbi. Interesi par antīko kultūru un filozofiju Livonijā 16. gs. ceturtajā ceturksnī pauda Rīgas humānisti.
Rīgā izveidojās skaitliski neliela vācu izcelsmes literātu grupa, kas rakstīja laicīgo literatūru galvenokārt latīņu valodā. Pazīstamākie autori Dāvids Hilhens (vācu David Hilchen, latīņu Heliconius), Bazilijs Plīnijs (Basilius Plinius), Salomons Frencels (latīņu Salomo Frencelius Vratislaviensis, vācu Salomon Frenzel von Friedenthal) un citi. Noturīgāka interese par filozofiju Latvijā radās 18. gs. otrajā pusē līdz ar apgaismības filozofisko ideju recepciju. 1775. gadā Jelgavā tika nodibināta akadēmiskā ģimnāzija Academia Petrina, kuras idejiskais izveidotājs bija tolaik pazīstamais vācu estētiķis un pedagogs Johans Georgs Zulcers (Johann Georg Sulzer). Tās pirmais rektors un filozofijas profesors bija Johans Melhiors Gotlībs Bēzeke (Johann Melchior Gottlieb Beseke). Viņa nozīmīgākais darbs filozofijā ir “Dabisko pienākumu mācību grāmatas uzmetums” (Entwurf eines Lehrbuchs der natürlichen Pflichten, 1777). Pēc studijām Kēnigsbergas Universitātē mājskolotāja gaitas Vidzemē 1752. gadā uzsāka Johans Georgs Hāmans (Johann Georg Hamann) – viens no agrīnākajiem apgaismības racionālisma kritiķiem; 1764.–1769. gadā Rīgas Doma skolā strādāja Johans Gotfrīds Herders (Johann Gottfried von Herder). Cesvainē dzimušā Jākoba Mihaela Reinholda Lenca (Jakob Michael Reinhold Lenz) darbam “Piezīme par teātri” (Anmerkungen übers Theater, 1774), bija nozīme “Vētras un dziņu” (Sturm und Drang) literārās kustības jauno estētikas principu izveidošanā. J. G. Hāmaņa darbs “Sokratiskās cēldomas” (Sokratische Denkwürdigkeiten, 1759) iezīmēja autora opozīciju apgaismības laikmeta racionālismam. Savukārt, viņa darbam “Filologa krustejas” (Kreuzzüge des Philologen, 1762), J. G. Herdera “Fragmentiem par jaunāko vācu literatūru” (Fragmente über die neuere deutsche Literatur, 1767), “Kritikas meži” (Kritische Wälder. Oder Betrachtungen, die Wissenschaft und Kunst des Schönen betreffend, 1769) un citi, J. M. R. Lenca “Piezīmēm par teātri” (Anmerkungen übers Theater, 1774) bija nozīme “Vētras un dziņu” literārās kustības jauno estētikas principu izveidošanā. Vienojošais motīvs – interese par valodas izcelšanos un tautas dzeju, augsts tās mākslinieciskās kvalitātes novērtējums.
18. gs. otrajā pusē dzimtbūšanas kritikai, norādot uz tās ekonomisko un sociālo anahronismu, pievērsās Johans Georgs Eizens fon Švarcenbergs (Johann Georg Eisen von Schwarzenberg), Karls Fīlips Mihaels Snells (Carl Philip Michael Snell), Heinrihs Johans fon Janaus (Heinrich Johann von Jannau), Vilhelms Kristians Frībe (Wilhelm Christian Friebe), Karls Gotlobs Zontāgs (Carl Gottlob Sonntag), Garlībs Merķelis (Garlieb Helwig Merkel). Dzimtbūšana tika aplūkota kā cilvēka dabu degradējoša sistēma, kas nav savienojama ar teoriju par cilvēka dabiskajām tiesībām uz brīvību, dzīvību, privāto īpašumu. Tomēr ieskati par zemes reformas nepieciešamību un konkrētajiem soļiem tās virzienā, bija nekonsekventi. Radikālākos uzskatus pauda G. Merķelis grāmatā “Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās” (Die Letten, vorzüglich in Liefland am Ende des philosophischen Jahrunderts, 1797), aizstāvot zemnieku brīvlaišanas ideju bez jebkādiem papildu nosacījumiem. G. Merķeļa estētiskie un literatūrkritiskie uzskati apkopoti darbā “Vēstules kādai sievietei par svarīgākajiem daiļliteratūras sacerējumiem Vācijā” (Briefe an ein Frauenzimmer über die wichtigsten Produkte der schönen Literatur in Deutschland, 1800–1803).
18. gs. nogalē grāmatizdevējs Johans Frīdrihs Hartknohs (Johann Friedrich Hartknoch) Rīgā un Liepājā laida klajā pasaules filozofiskās domas attīstībai nozīmīgus sacerējumus: Imanuela Kanta (Immanuel Kant) kritiskās filozofijas darbus (1781–1794), J. G. Herdera agrīnos jeb t. s. Rīgas perioda darbus un “Idejas par cilvēces vēstures filozofiju” (Ideen zur Philosophie der Geschichte der Menschheit, 4 sēj.; 1784–1791).
Vācbaltu aizsākto apgaismības filozofisko ideju paudumu Latvijā 19. gs. otrajā pusē turpināja jaunlatvieši, saistot tās ar tautas izglītības un tiesību jautājumiem – Krišjānis Valdemārs, Andrejs Spāģis, Kaspars Biezbārdis un citi, atsaucoties uz cilvēka dabisko tiesību teoriju, savos darbos, kas bija veltīti agrārā jautājuma aplūkojumam Baltijā, kritizēja vācbaltu mantotās feodālās privilēģijas un aizstāvēja latviešu un igauņu tiesības uz brīvu un neierobežotu attīstību savā vēsturiskajā tēvzemē. Jaunlatviešu kustības otrajā posmā, t. i., pēc 1868. gada, sāka veidoties latviešu nacionālā doma, un Ata Kronvalda darbi “Tautiski centieni” (Nationale Bestrebungen: Erläuterungen uz einem Artikel der Zeitung für Stadt und Land, 1872) un “Tēvuzemes mīlestība” (1886) iezīmēja šī laikposma latviešu nacionālās idejas virsotni. Pirmos populārzinātniskos rakstus latviešu valodā par atsevišķiem epistemoloģijas jautājumiem sarakstījis K. Biezbārdis. Ievērojami apgaismības virziena pārstāvji Latgalē bija Jezups Maciļevičs un Gustavs Manteifelis.
Akadēmisko izglītību filozofijā un teoloģijā pirmie latviešu studenti ieguva Tērbatas Universitātē (mūsdienās Tartu Universitāte, Tartu Ülikool; Jānis Reiters, 1650–1656; Jēkabs Osis, 1877–1888). J. Osis bija viens no tuvākajiem vācu filozofa Gustava Teihmillera (Gustav Teichmüller) skolniekiem un personālisma virziena veidotājiem tā agrīnajā variantā. Nozīmīgākais J. Oša darbs ir “Personālisms un projektīvisms Loces metafizikā” (Персонализм и проективизм в метафизике Лотце, 1897). 19. un 20. gs. mijā filozofijas, galvenokārt ētikas un estētikas, jautājumiem pievērsās latviešu rakstniecības pārstāvji Jānis Poruks, Fricis Bārda, Rainis, Jānis Akuraters, Viktors Eglītis, Fallijs un citi.
Marksisma izplatības sākumā Latvijā saistāmi ar Tērbatas latviešu studentu zinātniski literāro biedrības “Pīpkalonija” (dibināta 1888) darbību. Pulciņa biedri studēja sociālistisko un marksistisko literatūru. Materiālistiskās filozofijas un dažas marksisma atziņas tika popularizētas rakstu krājumā “Pūrs” (1.–3. krājums, 1891–1894; 1895–1897), arī laikrakstā “Dienas Lapa” (1892–1895).