Senākie zināmie teksti, kuros ir arī filozofiskas idejas, ir Heinriha (arī Indriķis, iespējams, identisks latīņu Henricus de Lettis) “Indriķa Livonijas hronika” (Heinrici Cronicon Lyvoniae, 1225–1227) un “Vecākā Livonijas atskaņu hronika” (Älteste Livländische Reimchronik, 1290–1298). Tie ataino viduslaiku kristīgās latīniskās kultūras ienākšanu seno baltu un somugru tautu apdzīvotajās zemēs. Šīs hronikas caurvij Svētā Augustīna (latīņu Aurelius Augustinus Hipponensis) vēstures filozofijas idejas no viņa darba “Par Dieva pilsētu” (De civitate Dei, 426) – Dieva (kristīgās) un Zemes (kritušo eņģeļu, ķeceru, neticīgo, pagānu u. tml.) pilsētu nošķīrums un to morālais pretstatījums. Tāpat svētā kara (bellum Deo auctore) koncepcija tālākajā viduslaiku kristīgās domas attīstības gaitā tika izmantota krusta karu ideoloģijas pamatošanai. No 15. gs. Livonijā sāka ieplūst literatūra no Rietumeiropas, arī sholastiskās filozofijas un antīko autoru darbi. Interesi par antīko kultūru un filozofiju Livonijā 16. gs. ceturtajā ceturksnī pauda Rīgas humānisti.

Rīgā izveidojās skaitliski neliela vācu izcelsmes literātu grupa, kas rakstīja laicīgo literatūru galvenokārt latīņu valodā. Pazīstamākie autori Dāvids Hilhens (vācu David Hilchen, latīņu Heliconius), Bazilijs Plīnijs (Basilius Plinius), Salomons Frencels (latīņu Salomo Frencelius Vratislaviensis, vācu Salomon Frenzel von Friedenthal) un citi. Noturīgāka interese par filozofiju Latvijā radās 18. gs. otrajā pusē līdz ar apgaismības filozofisko ideju recepciju. 1775. gadā Jelgavā tika nodibināta akadēmiskā ģimnāzija Academia Petrina, kuras idejiskais izveidotājs bija tolaik pazīstamais vācu estētiķis un pedagogs Johans Georgs Zulcers (Johann Georg Sulzer). Tās pirmais rektors un filozofijas profesors bija Johans Melhiors Gotlībs Bēzeke (Johann Melchior Gottlieb Beseke). Viņa nozīmīgākais darbs filozofijā ir “Dabisko pienākumu mācību grāmatas uzmetums” (Entwurf eines Lehrbuchs der natürlichen Pflichten, 1777). Pēc studijām Kēnigsbergas Universitātē mājskolotāja gaitas Vidzemē 1752. gadā uzsāka Johans Georgs Hāmans (Johann Georg Hamann) – viens no agrīnākajiem apgaismības racionālisma kritiķiem; 1764.–1769. gadā Rīgas Doma skolā strādāja Johans Gotfrīds Herders (Johann Gottfried von Herder). Cesvainē dzimušā Jākoba Mihaela Reinholda Lenca (Jakob Michael Reinhold Lenz) darbam “Piezīme par teātri” (Anmerkungen übers Theater, 1774), bija nozīme “Vētras un dziņu” (Sturm und Drang) literārās kustības jauno estētikas principu izveidošanā. J. G. Hāmaņa darbs “Sokratiskās cēldomas” (Sokratische Denkwürdigkeiten, 1759) iezīmēja autora opozīciju apgaismības laikmeta racionālismam. Savukārt, viņa darbam “Filologa krustejas” (Kreuzzüge des Philologen, 1762), J. G. Herdera “Fragmentiem par jaunāko vācu literatūru” (Fragmente über die neuere deutsche Literatur, 1767), “Kritikas meži” (Kritische Wälder. Oder Betrachtungen, die Wissenschaft und Kunst des Schönen betreffend, 1769) un citi, J. M. R. Lenca “Piezīmēm par teātri” (Anmerkungen übers Theater, 1774) bija nozīme “Vētras un dziņu” literārās kustības jauno estētikas principu izveidošanā. Vienojošais motīvs – interese par valodas izcelšanos un tautas dzeju, augsts tās mākslinieciskās kvalitātes novērtējums.

18. gs. otrajā pusē dzimtbūšanas kritikai, norādot uz tās ekonomisko un sociālo anahronismu, pievērsās Johans Georgs Eizens fon Švarcenbergs (Johann Georg Eisen von Schwarzenberg), Karls Fīlips Mihaels Snells (Carl Philip Michael Snell), Heinrihs Johans fon Janaus (Heinrich Johann von Jannau), Vilhelms Kristians Frībe (Wilhelm Christian Friebe), Karls Gotlobs Zontāgs (Carl Gottlob Sonntag), Garlībs Merķelis (Garlieb Helwig Merkel). Dzimtbūšana tika aplūkota kā cilvēka dabu degradējoša sistēma, kas nav savienojama ar teoriju par cilvēka dabiskajām tiesībām uz brīvību, dzīvību, privāto īpašumu. Tomēr ieskati par zemes reformas nepieciešamību un konkrētajiem soļiem tās virzienā, bija nekonsekventi. Radikālākos uzskatus pauda G. Merķelis grāmatā “Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās” (Die Letten, vorzüglich in Liefland am Ende des philosophischen Jahrunderts, 1797), aizstāvot zemnieku brīvlaišanas ideju bez jebkādiem papildu nosacījumiem. G. Merķeļa estētiskie un literatūrkritiskie uzskati apkopoti darbā “Vēstules kādai sievietei par svarīgākajiem daiļliteratūras sacerējumiem Vācijā” (Briefe an ein Frauenzimmer über die wichtigsten Produkte der schönen Literatur in Deutschland, 1800–1803).

18. gs. nogalē grāmatizdevējs Johans Frīdrihs Hartknohs (Johann Friedrich Hartknoch) Rīgā un Liepājā laida klajā pasaules filozofiskās domas attīstībai nozīmīgus sacerējumus: Imanuela Kanta (Immanuel Kant) kritiskās filozofijas darbus (1781–1794), J. G. Herdera agrīnos jeb t. s. Rīgas perioda darbus un “Idejas par cilvēces vēstures filozofiju” (Ideen zur Philosophie der Geschichte der Menschheit, 4 sēj.; 1784–1791).

Vācbaltu aizsākto apgaismības filozofisko ideju paudumu Latvijā 19. gs. otrajā pusē turpināja jaunlatvieši, saistot tās ar tautas izglītības un tiesību jautājumiem – Krišjānis Valdemārs, Andrejs Spāģis, Kaspars Biezbārdis un citi, atsaucoties uz cilvēka dabisko tiesību teoriju, savos darbos, kas bija veltīti agrārā jautājuma aplūkojumam Baltijā, kritizēja vācbaltu mantotās feodālās privilēģijas un aizstāvēja latviešu un igauņu tiesības uz brīvu un neierobežotu attīstību savā vēsturiskajā tēvzemē. Jaunlatviešu kustības otrajā posmā, t. i., pēc 1868. gada, sāka veidoties latviešu nacionālā doma, un Ata Kronvalda darbi “Tautiski centieni” (Nationale Bestrebungen: Erläuterungen uz einem Artikel der Zeitung für Stadt und Land, 1872) un “Tēvuzemes mīlestība” (1886) iezīmēja šī laikposma latviešu nacionālās idejas virsotni. Pirmos populārzinātniskos rakstus latviešu valodā par atsevišķiem epistemoloģijas jautājumiem sarakstījis K. Biezbārdis. Ievērojami apgaismības virziena pārstāvji Latgalē bija Jezups Maciļevičs un Gustavs Manteifelis.

Akadēmisko izglītību filozofijā un teoloģijā pirmie latviešu studenti ieguva Tērbatas Universitātē (mūsdienās Tartu Universitāte, Tartu Ülikool; Jānis Reiters, 1650–1656; Jēkabs Osis, 1877–1888). J. Osis bija viens no tuvākajiem vācu filozofa Gustava Teihmillera (Gustav Teichmüller) skolniekiem un personālisma virziena veidotājiem tā agrīnajā variantā. Nozīmīgākais J. Oša darbs ir “Personālisms un projektīvisms Loces metafizikā” (Персонализм и проективизм в метафизике Лотце, 1897). 19. un 20. gs. mijā filozofijas, galvenokārt ētikas un estētikas, jautājumiem pievērsās latviešu rakstniecības pārstāvji Jānis Poruks, Fricis Bārda, Rainis, Jānis Akuraters, Viktors Eglītis, Fallijs un citi.

Marksisma izplatības sākumā Latvijā saistāmi ar Tērbatas latviešu studentu zinātniski literāro biedrības “Pīpkalonija” (dibināta 1888) darbību. Pulciņa biedri studēja sociālistisko un marksistisko literatūru. Materiālistiskās filozofijas un dažas marksisma atziņas tika popularizētas rakstu krājumā “Pūrs” (1.–3. krājums, 1891–1894; 1895–1897), arī laikrakstā “Dienas Lapa” (1892–1895).

Nozīmīgu ieguldījumu filozofijas attīstībā devusi Latvijas Universitātes (LU) Filoloģijas un filozofijas fakultāte. Filozofijas nodaļas pedagogi bija galvenokārt latviešu mācībspēki. 1920.–1936. gadā LU lekcijas ētikā, estētikā, socioloģijā, loģikā un atziņas teorijā lasījis arī Bonnas Universitātes (Rheinische Friedrich-Wilhelms-Universität Bonn) filozofijas profesors Valters Frosts (Walter Frost).

LU strādāja Pēteris Zālīte, kurš Jēnas Universitātē bija studējis filozofiju, teoloģiju un dabas zinātnes, kā arī ieguvis filozofijas doktora grādu par darbu “Imanuela Kanta mācība par brīvību” (Immanuel Kants Lehre von der Freiheit: Dissertation, 1894) P. Zālīte bija Latvijas Kanta biedrības dibināšanas iniciators 1924. gadā un tās pirmais priekšsēdētājs.

Viens no LU izveidotājiem bija Pauls Dāle. Nozīmīgākie darbi “Cilvēka dvēsele un centrālā nervu sistēma. R. Avenāriusa psiholoģiski-filozofiskie uzskati un viņu kritika” (1921) un rakstu krājums “Gara problēmas” (1935). No 1927. gada P. Dāle sāka vadīt Eksperimentālās psiholoģijas laboratoriju (vēlāk – institūtu) pie LU.

Filozofs, fenomenoloģijas virziena aizsācējs un attīstītājs Latvijā Teodors Celms studējis filozofiju Maskavas Universitātē, vairākkārt mācījies Vācijā pie Heinriha Rikerta (Heinrich John Rickert) un Edmunda Huserla (Edmund Gustav Albrecht Husserl). T. Celma darbs “Huserla fenomenoloģiskais ideālisms” (Der Phanomenologische Idealismus Husserls, 1928) tika atzīts par vienu no sava laika labākajām E. Huserla fenomenoloģijas kritiskām interpretācijām. Savu filozofisko pozīciju T. Celms saistīja ar kritiskā reālisma mācību un augstu vērtēja Nikolaja Hartmaņa (Nicolai Hartmann) filozofiskos uzskatus. Trimdā Amerikas Savienotajās Valstīs strādājis pie pētījuma “ES fenomens un īstenība. Subjektīvās iras pētījumi” (Phänomen und Wirklichkeit des Ich. Studien über das subjektive Sein).

Skolotājs un filozofs Pauls Jurevičs studējis filozofiju Tērbatas Universitātē, papildinājis zināšanas Lilles Universitātē (Université Lille) Francijā. P. Jureviča doktora disertāciju “Atziņas problēma Bergsona filosofijā” (Le problème de la connaissance dans la Philosopie de Bergson, 1930) vērtēta par vienu no tā laika labākajiem pētījumiem par franču filozofa Anrī Bergsona (Henri Louis Bergson) filozofiju. Pēc Otrā pasaules kara trimdā turpināja publicēt grāmatas latviešu valodā par dažādiem mūsdienu kultūras un filozofijas vēstures jautājumiem.

Viens no ievērojamākajiem latviešu katoļu filozofiski apoloģētiskās literatūras veidotājiem, neotomisma virziena pārstāvis bija Pēteris Strods. Studējis Pēterburgas Garīgajā seminārā un Pēterburgas Garīgajā akadēmijā (1916/1917), 1923.–1925. gadā turpināja izglītību Insbrukā un Vīnē. Nozīmīgākie darbi – “Sv. Augustīns un Sv. Akvīnas Toms” (1936), “Kāpēc jātic?” (1938).

Latviešu akadēmiskās estētikas izveidotāja, viena no pirmajām feminisma teorētiķēm Latvijā bija Milda Paleviča. Studējusi mākslas vēsturi un filozofiju Strasbūras Universitātē (Université de Strasbourg) un Sorbonnā. 1925. gadā ieguva filozofijas doktores grādu Sorbonnā par darbu “Kritiskais un zinātniskais virziens tagadnes vācu estētikā” (Essai sur les Tendances Critiques et Scientifiques de l'Esthétique Allemande Contemporaine), kas veltīts moderno 20. gs. vācu estētikas strāvojumu analīzei. Nozīmīgākās publikācijas par estētikas jautājumiem apkopotas rakstu krājumā “Aistētikas problēmas” (1936). Literatūrfilozofiskus un kultūrfilozofiskus pētījumus un esejas līdz 1940. gadam un pēc Otrā pasaules kara trimdā publicēja Zenta Mauriņa un Konstantīns Raudive.

Rīgā darbojās Herdera institūts (1921–1939) – privāta mācību iestāde, kas 1927. gadā ieguva augstskolas tiesības. Tajā bija trīs nodaļas: Tiesību un valsts zinātnes, Filozofijas un Teoloģijas nodaļa. Dibinātāju vidū bija Kurts Štafenhāgens (Kurt Stavenhagen), E. Huserla skolnieks un t. s. Minhenes-Getingenes skolas pārstāvis fenomenoloģiskajā kustībā. K. Štafenhāgens rakstījis par J. G. Herdera un I. Kanta dzīvi un uzskatiem, personības problēmas ētiskajiem un antropoloģiskajiem aspektiem, nacionālisma teoriju.

20. gs. 20. un 30. gados Latvijā uzturējās arī daudzi krievu filozofiskās domas pārstāvji, kuri vai nu bēga no padomju režīma, vai ieradās šeit, personisku motīvu vadīti. No 1924. gada LU profesors bija vēsturnieks Roberts Vipers (krievu Роберт Юрьевич Виппер, vācu Robert Wipper), kurš publicējis pētījumus latviešu valodā par 18. gs. apgaismotājiem Baltijā un grāmatu “Vēstures lielās problēmas” (1940) par nozīmīgākajām 18.–20. gs. vēstures filozofijas, socioloģijas un kultūras filozofijas koncepcijām. Vasilijs Sinaiskis (Василий Иванович Синайский) Rīgā krievu valodā publicējis rakstus par kultūras teoriju un filozofiski psiholoģiskas ievirzes eseju grāmatu “Dzīve un cilvēks” (Жизнь и человек, 1938). Profesors Kaļistrats Žakovs (Каллистрат Фалалеевич Жаков) 20. gados popularizēja limitisma filozofiju, bet krievu reliģiski filozofisko tradīciju pārstāvēja Aleksandrs Veidemans (Александр Викторович Вейдеман). Plašus pētījumus par viduslaiku filozofijas vēsturi un A. Bergsona uzskatiem publicējis Marks Vaintrobs (Марк Данилович Вайнтроб).

Pēc Otrā pasaules kara Latvijā tika īstenota radikāla izglītības sistēmas reorganizācija, kas skāra arī augstāko izglītību. Tika mainītas mācību programmas, un filozofija līdz pat 1980. gada beigām varēja pastāvēt tikai tās marksistiski ļeņiniskās interpretācijas formā. No darba atlaida t. s. reakcionāros docētājus (P. Dāli, M. Palēviču), un filozofijas nodaļa LVU darbu pārtrauca līdz 1966. gadam. Sākot ar 1950. gadu, filozofijas speciālistus gatavoja aspirantūra Latvijas Valsts Universitātes (LVU) Dialektiskā un vēsturiskā materiālisma katedrā, no 1967. gada – LVU Filozofijas vēstures un socioloģijas katedrā, no 1961. gada – Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Zinātņu Akadēmijā (LPSR ZA). No 1970. gada Filozofijas nodaļa tika iekļauta LVU Vēstures un filozofijas fakultātē. Daudzi LVU Filozofijas nodaļas beidzēji iekļāvās Filozofijas nodaļas darbā Latvijas Zinātņu akedēmijā (LZA), kas 1968.–1975. gadā pastāvēja pie Ekonomikas institūta, 1975.–1981. gadā – Vēstures institūta sastāvā, bet 1981. gadā tika izveidots patstāvīgs LZA Filozofijas un tiesību institūts. 1991. gadā tika mainīts darbības profils un izveidots Filozofijas un socioloģijas institūts, kas kopš 1998. gada integrēts LU kā patstāvīga juridiska vienība.

Filozofijas pētniecībā padomju okupācijas periodā iesaistījās Ernsts Karpovics, Pēteris Valeskalns, Valentīns Šteinbergs, Pēteris Laizāns un citi. 20. gs. Rietumu filozofiju un tās atsevišķās skolas pētījuši Larisa Čuhina, Jānis Vējš, Oksana Vilnīte. Zinātniska vērtība ir filozofijas vēstures klasikas tulkojumiem no oriģinālvalodas, terminoloģijas un plašu komentāru izstrādāšanai, ko veica Vilnis Zariņš un citi. Izziņas teorijā domāšanas kategoriālās un loģiskās struktūras attiecības aprakstījis Jurijs Vedins (monogrāfija Познание и знание, “Izziņa un zināšanas”, 1983). Ētikas vēsturi un teoriju aplūkojuši Augusts Milts, Skaidrīte Lasmane, Andris Rubenis un citi, par estētikas jautājumiem rakstījuši Pēteris Zeile, Jeļena Celma un citi.

Viens no ievērojamākajiem latviešu trimdas filozofiem pēc Otrā pasaules kara ir Staņislavs Ladusāns. Studējis filozofiju Romas Gregora Universitātē (Pontificia Università Gregoriana) un Romas Svētā Akvīnas Toma akadēmijā (Pontificia accademia di San Tommaso d'Aquino), no 1947. gada dzīvoja Brazīlijā un vadīja Filozofiskās pētniecības institūtu Riodežaneiro Katoļu universitātē. Portugāļu valodā publicētas astoņas grāmatas; latviešu valodā viņa pētījumi apkopoti grāmatās “Daudzpusīgā gnozeoloģija” (1994) un “Reliģijas filozofija” (1996). S. Ladusāns pasniedzis filozofiju Rīgas garīgajā seminārā (1991–1993).

Kopš Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas filozofiskos pētījumus turpina LU Filozofijas un socioloģijas institūts sadarbībā ar Vēstures un filozofijas fakultātes mācībspēkiem. Galvenie pētījumu virzieni aptver Rietumu mūsdienu filozofiju (fenomenoloģija, hermeneitika, kultūras filozofija, dzīvesmākslas filozofija, psihoanalīze, analītiskā filozofija, feministiskā filozofija, estētika), kā arī tulkojumi; Latvijas filozofisko domu un ideju vēsture; reliģijas filozofiju un mūsdienu reliģiozitātes paradigmas Eiropā un Latvijā. Rīgas Stradiņa universitātes mācībspēki specializējas medicīnas ētikas jautājumos. Valsts pētījumu programmas “Letonika” ietvaros klajā nākuši sērijas “Filosofiskā bibliotēka. Letonika” izdevumi, kas veltīti pagātnes domātāju teorētiskā mantojuma izvērtējumam, kā arī Letonikas kongresu zinātnisko rakstu krājumi filozofijā un reliģijā.

Pētniecisko un pedagoģisko darbību veiksmīgi apvieno Maija Kūle, jaunākajās publikācijās aktualizējot vērtību pētījumus filozofijā; Māras Rubenes un Elgas Freibergas darbos uzmanība pievērsta 20. gs. otrās puses franču filozofijai, estētikas un mākslas jautājumu aplūkojumam; Igora Šuvajeva tulkojumi un pētniecība ievērojami veicinājuši Zigmunda Freida (Sigmund Freud) un Ēriha Fromma (Erich Fromm) uzskatu apguvi Latvijā; Riharda Kūļa un Raivja Bičevska darbi būtiski paplašina izpratni par vācu filozofijas klātbūtni Latvijas kultūrtelpā.

Nozīmīgu Eiropas filozofu tekstu tulkojumi latviešu valodā nākuši klajā “Sorosa fonda – Latvija” dibinātajā tulkojumu sērijā “Cilvēks un sabiedrība” (dibināta 1996); apgādā SIA “Liepnieks un Rītups” (dibināts 2001), Laikmetīgās mākslas centra izveidotajā sērijā “Nozīmīgu estētikas, vizuālās mākslas un kultūras teoriju sacerējumu tulkojumi” (kopš 2005) un citur.

LU Filozofijas un socioloģijas institūts laidis klajā almanahu sēriju “Filosofija” (1998–2007), iznāk žurnāls “Reliģiski filozofiskie raksti” (kopš 1997). Feminisma un dzimtes studiju veicināšanai 1999. gadā pie LU Humanitāro zinātņu fakultātes dibināts starpdisciplināru pētījumu centrs “Feministica Lettica”, kas izdevis trīs tāda paša nosaukuma almanahus (1999–2003) un LU Dzimtes studiju centrs (dibināts 1998). Filozofijas tematika regulāri aplūkota akadēmiskos izdevomos “Latvijas Augstskolas Raksti” (1921–1923), LU Raksti (1923–1943), “LVU Zinātniskie raksti” (1949–1990), “LU Zinātniskie raksti” (kopš 1990), “Humanities and Social sciences. Latvia” (kopš 1993), “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. A. daļa: Sociālās un humanitārās zinātnes” (kopš 1992), kā arī izdevumi “Grāmata” (1990–1993); “Kentaurs XXI” (1992–2010), “Rīgas laiks” (kopš 1993). Darbojas kultūras un patstāvīgas domas interneta žurnāls “Satori.lv” (kopš 2003); literatūras un filozofijas jautājumi tiek aplūkoti interneta žurnālā “Punctum” (kopš 2014).

Par izciliem pētījumiem adēmiskajā filozofijā 1998. gadā ar LZA Senāta lēmumu iedibināta Teodora Celma balva filozofijā.