Vācu tautības domātājs Valters Frosts, kuram Latvija kļuva par otro dzimteni, bija viens no LU pirmās paaudzes mācībspēkiem – filozofiem, kuru centieni lika pamatus akadēmiskās filozofijas tradīcijai Latvijā. V. Frosts rakstīja galvenokārt vāciski, bet kā LU mācībspēks arī latviski. V. Frosts bija daudzpusīgi izglītots zinātnieks un lasīja lekcijas un vadīja praktiskus darbus zinātņu mācībā (Wissenschaftslehre), dabas filozofijā, estētikā, socioloģijā, ētikā un psiholoģijā. Pirmajos LU gados līdz 1927. gadam vadīja arī LU Eksperimentālās psiholoģijas laboratoriju, līdz to pārņēma filozofs Pauls Dāle.

V. Frosts piedzima tiesneša un rakstnieces ģimenē. Pēc ģimnāzijas beigšanas V. Frosts vispirms iestājās Berlīnes Tehniskajā universitātē (Technische Universität Berlin), kur apguva mašīnbūvi. Pēc studiju beigšanas strādāja Sīmensa un Halskes firmā (Siemens & Halske) un Magdeburgas dzelzceļu pārvaldē. Interese par filozofiju lika viņam atstāt nodarbošanos tehnikas laukā. 1901. gadā V. Frosts sāka studēt filozofiju Kēnigsbergas Universitātē (Albertus-Universität Königsberg), kur līdztekus filozofiskām teorijām pievērsās arī matemātikai un teorētiskajai fizikai. Šajā laikā tapa arī pirmais nopietnais V. Frosta pētījums – doktora disertācija par spriestspējas jēdzienu Imanuela Kanta (Immanuel Kant) filozofijā (Der Begriff der Urteilskraft bei Kant), ko viņš aizstāvēja 1905. gadā Bonnā, reizē ar doktora grādu iegūdams universitātes privātdocenta vietu. Piecus gadus vēlāk Bonnas Universitāte (Rheinische Friedrich-Wilhelms-Universität Bonn) ievēlēja V. Frostu par profesoru, un Bonnā viņš nostrādāja 15 gadus. V. Frosta priekšlasījumi aptvēra estētiku un citus filozofiskos priekšmetus, bet dažkārt arī literatūras vēstures tematus, piemēram, pārspriedumus par Johana Volfganga fon Gētes (Johann Wolfgang von Goethe) “Vilhelma Meistara mācību gadiem” (Wilhelm Meisters Lehrjahre, 1795–1796). Drīz pēc tam viņš kļuva arī par Ķelnes un Diseldorfas akadēmiju locekli.

1920. gadā, atsaucoties jaundibinātās LU aicinājumam, V. Frosts piekrita strādāt Rīgā, kur lekcijas tika lasītas arī vācu valodā. Jau šī paša gada vidū viņš uzsāka darbu Filoloģijas un filozofijas fakultātē, kur vadīja Sistemātiskās filozofijas katedru un bija pirmais (un kādu laiku arī vienīgais) filozofijas profesors, tāpēc ir likumsakarīgi, ka tieši viņš ir devis atsauksmes par vairāku latviešu filozofu – V. Frosta kolēģu – Pētera Zālītes, P. Dāles un Teodora Celma – disertācijām. Pirmos gadus (1923–1927) viņš vadīja arī LU Eksperimentālās psiholoģijas laboratoriju. Lai gan V. Frosts līdz mūža beigām palika Vācijas pilsonis, šeit pavadīto 16 gadu laikā Latvija viņam bija kļuvusi par otro dzimteni. Vācu presē viņš atkārtoti iestājās par mazo tautu kultūras savdabību, saglabādams nacionālpatriotisku noskaņojumu un īsteni cieņpilnu attieksmi pret ikvienas tautas kultūras izpausmēm. Viņš centās popularizēt LU un Vācijā iznākušajos darbos paša vārdam allaž pievienoja parakstu “profesors no Rīgas”.

Pēdējos gadus V. Frosts dzīvoja vientulīgi un visu laiku veltīja zinātniski pētnieciskajam darbam. Viņš uzturēja kontaktu tikai ar nelielu kolēģu un draugu pulciņu. Profesors nomira 61 gadu vecumā ar sirdstrieku savā dzīvoklī Rīgā, Antonijas ielā 15-a. 

Gadu pēc profesora nāves Meža kapos atklāja viņam uzcelto pieminekli, ko pelēkā granītā veidojis tēlnieks Vilis Rubis. Piemineklī attēlota sieviete, kura rokās nes liesmu – garīgo meklējumu simbolu.

V. Frosta darbošanās filozofijas laukā ir iedalāma divos posmos: Vācijas periodā un Latvijas periodā. Tos nošķirt var tikai nosacīti, jo abus periodus caurvija līdzīgas idejas, kas laika gaitā konkretizējās un paplašinājās. Kā daudzpusīgi izglītots zinātnieks V. Frosts teorētiskajā darbībā aptvēra vairākas klasiskās filozofijas disciplīnas – filozofijas vēsturi, dabas filozofiju, estētiku, ētiku – un arī deva ieguldījumu jaunajās, ar filozofiju saistītajās disciplīnās – socioloģijā un psiholoģijā. Vācijas periodā viņa darbība saistījās galvenokārt ar pievēršanos zinātnes metodoloģijas problēmām jaunlaiku filozofijā – gan Ņūtona–Galileja (Isaac Newton–Galileo Galilei) metodei saistībā ar matematizāciju un deduktīvo sistēmu, gan, jo īpaši, induktīvai metodei, galvenokārt Frānsisa Bēkona (Francis Bacon) metodei. Arī I. Kanta un Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa (Georg Wilhelm Friedrich Hegel) sistēmas metodiskā skatījumā ir saistījušas V. Frosta uzmanību.

Speciāli zinātņu metodoloģijas problēmām V. Frosts veltīja vairākus darbus, no kuriem nozīmīgākais ir 1927. gadā Minhenē publicētais “Bēkons un natūrfilozofija” (Bacon und die Naturphilosophie). Tas publicēts Ernsta Reinharta izdevniecībā (Ernst Reinhardt Verlag) apjomīgā sērijā par filozofijas vēsturi un izpelnījās ievērību kā latviešu, tā vācu filozofu aprindās. Šis darbs līdzinās bilancei, ko V. Frosts sastādīja klasiskajai zinātnei, analizēdams tās vēsturi, konceptuālos pamatus un gadsimtu mijā iezīmējušos metodoloģijas krīzi. Līdzās F. Bēkona ideju interpretācijai grāmata sniedz ieskatu arī vairāku renesanses natūrfilozofu un jaunlaiku zinātnieku centienos, kuru teorijas ir veidojušas klasiskās zinātnes raksturu un meklējumu horizontu. Starp daudzām klasiskajai zinātnei būtiskām pazīmēm V. Frosts īpašu vērību pievērsa tās matematizācijas faktam. Vēsturiski šis process saistījās ar jautājumu par to, vai iespējams samērot dabas formu dažādību ar matemātiku, jutekliski daudzējādo ar kvantitatīvām, universālām prāta atziņām. Lai spētu dabu samērot ar matemātiku, dabai bija jāzaudē tās kvalitatīvā daudzveidība jeb, citiem vārdiem, dabu vajadzēja “vienādot”. Taču, kā domāja V. Frosts, dabu nevar pētīt tikai ar kvantitatīvām metodēm, un īpaši tas attiecas uz dzīvo dabu, tāpēc tā ir robeža klasiskās zinātnes metodei. V. Frosts apgalvoja, ka var aprēķināt aizsviesta akmens lidošanas trajektoriju, taču nav iespējams izkalkulēt putna lidojumu. Tādēļ, kā atzīst filozofe Ināra Cera, ciktāl runa ir par zinātnes pievēršanos dzīvajai dabai, sākotnējais uzdevums ir pamatot ar kvalitatīvām noteiksmēm atvērtas zinātnes iespēju jeb, citiem vārdiem, piešķirt objektīvu ontoloģisku statusu “jēdzieniskiem izziņas līdzekļiem, kas nav aizstājami ar kailām aprēķinu formulām”. Šādā kontekstā V. Frosts atskatījās filozofijas vēsturē un meklēja sev atbalstu F. Bēkona atziņās. V. Frosts pārskatīja tradicionālo, galvenokārt pozitīvistu sniegto F. Bēkona induktīvās metodes raksturojumu un novērtējumu un piedāvāja savu skatījumu. Rakstā “Bekona izziņas teorija un loģika” (Bacons Erkenntnistheorie und Logik, “LU Rakstos”, 1926) V. Frosts skaidroja savu interesi par Bēkona filozofiju ar to, ka “moderno metodoloģisko meklējumu laikmetā, kas attīstījies Kanta transcendentālisma iespaidā un akcentē izziņas racionālos nosacījumus un principus, Bēkona idejas ir nepelnīti palikušas novārtā”. V. Frosts, pārvērtējot F. Bēkona līdzšinējo vērtējumu, secina, ka angļu filozofa induktīvā metode ir kvalitatīva metode, ko gan pats F. Bēkons vēl neesot pietiekami skaidri formulējis. Skaidrodams bēkoniskās indukcijas saturu, V. Frosts atzina, ka indukcija nav tikai empīriska, bet tā ir arī interpretācija. Indukcija F. Bēkonam, pēc V. Frosta domām, ir saturiska, kvalitatīva metode, kas vērsta uz principiāli jaunu zināšanu iegūšanu, gandrīz vai to “ieraudzīšanu”, un tās mērķis ir lēciens no parādības uz būtību, no “satura” uz “formu”, no empīrijas uz teoriju. Kā īsti notiek šis atklāsmei līdzīgais process, to racionāli esot grūti izskaidrot. Šajās analīzēs iezīmējas arī paša V. Frosta domāšanas struktūra, kur ļoti metodiska, racionāla domāšana savijas ar “mākslinieka intuitīvo dabu un smalko skatīšanu”, ko ir fiksējuši viņa kolēģi – P. Dāle un Pauls Jurevičs. Iespējams, ka ar to ir skaidrojama viņa pievēršanās Anrī Bergsona (Henri Bergson) filozofijai. Franču filozofam intuitīvisms ir apziņas un matērijas izpratnes centrā.

A. Bergsons par filozofiskās metodes pamatu atzīst nevis intelektu, bet intuīciju. Tverot dzīvi tās pirmsrefleksīvajā, nedalāmajā vienībā, ko veido gan matērija, gan apziņa, tā atklājas kā pārdzīvojums un ilgstamība – īpašā, dzīvā dvēseles laika saaustā stāvokļu plūsma. Savukārt intelekts darbojas kā nošķiršanas un ierobežošanas spēja, kas pārvērš apziņas plūsmas dzīvo iedabu “cieto” (materiālo jeb telpisko) ķermeņu loģikā. Taču V. Frostam nebija pieņemama tik krasa apziņas un dvēseles spēju nošķiršana. Viņaprāt, dvēselē un psihiskajā dzīvē vienmēr ir klātesoša arī “enerģija uz objektivitāti”, tādējādi A. Bergsonam neesot izdevies pamatot patiesas dzīves filozofijas būtisko problēmu. Līdzīgi V. Frosts atzīst, ka viņa laikā ieguvusi popularitāti kultūrvēsturiski estetizējoša pieeja filozofijas vēsturei, saskaņā ar kuru maz tiek jautāts par pagātnes darbu absolūto patiesību, ko varot sniegt tikai zinātniska metode.

Lai arī, kā tika minēts, V. Frosta filozofiskajās intencēs (nolūkos, iecerēs) nav skaidru nošķīrumu starp dažādiem dzīves un darbības periodiem un tajos skatītajām idejām, jo idejas atkārtoti parādās katrā viņa dzīves posmā, tomēr Rīgas periods iezīmējas ar zināmu pavērsienu socioloģijas, psiholoģijas un ētikas virzienā. Par šīm tēmām tika publicētas vairākas publikācijas “LU Rakstu” izdevumos. Tām nav tikai vietēja nozīme, jo, piemēram, raksts par Georgu Zimmelu (Georg Simmel) ir viens no retajiem rakstiem Eiropā, kas analizē socioloģijas pamatlicēja skatījuma savdabību. V. Frosts ir piedalījies Pirmajā vācu sociologu kongresā (Der erste deutsche Soziologentag) 1910. gadā Frankfurtē pie Mainas un klausījies G. Zimmela lekciju “Saviesīguma socioloģija” (Soziologie der Geselligkeit), kas iezīmē “formu” socioloģijas pieeju. To bieži raksturo arī kā formālo socioloģiju. Socioloģijas formas nav tikai lielās struktūras – valsts, politika, baznīca –, bet tās veidojas, cilvēkiem mijiedarbojoties. Saviesīgums, saskaņā ar G. Zimmelu, balstās uz to, ka tajā pati par sevi tiek realizēta tikai šī cilvēku satiksmes forma. Tādējādi priekšstats par formu, ko iespējams nodalīt no jebkura satura, ir G. Zimmela izpratnes centrālais punkts. Saviesīgums ir indivīdu mijiedarbības forma, kas ir nodalīta no satura, tādējādi arī no mērķa un realitātes. V. Frosts analizēja ne tikai darbu par saviesīgumu, bet arī G. Zimmela lielo pamatdarbu “Socioloģija: pētījumi par sabiedriskošanās formām” (Soziologie. Untersuchungen ūber die Formen der Vergesellschaftung, 1908).

Vēl viens pavērsiens V. Frosta Rīgas periodā ir pievēršanās ētikas idejām, bet nevis morālfilozofijas aspektā, bet šo ideju saistībā ar loģiku un psiholoģiju. To viņš pamato darbos “Saprāta saknes raksturā” (1935), “Kanta ētikas būtība” (1921), “Labā ideja” (1928) un mācību grāmatā vidusskolām “Psiholoģija, loģika un ētika” (1928), kas sarakstīta kopā ar profesoru Voldemāru Maldoni. V. Frosts tajā uzrakstīja nodaļas par psiholoģiju un ētiku. Arī šī grāmata atklāj V. Frosta filozofisko uzskatu ievirzi kopumā, kas ir raksturota ievadā: “Psiholoģijas autors ir tai cerībā, lai viņam šai grāmatā būtu izdevies savienot īstu objektivitāti attēlojuma vispārīgā metā ar to personīgo un individuālo straumi, kas ir atdzīvinošs un tādēļ vēlams princips ikkatrā mācībā.” Šī mācību grāmata ir iezīmīga ar to, ka tā nav pastāvošo mācību vieglāk saprotams apkopojums, bet oriģināls autoru piedāvājums. Meklējot un parādot prāta sakņotību raksturā, V. Frosts tādējādi saista loģiku ar psiholoģiju. Patiesības meklējumos iesaistās arī cilvēka griba, tātad raksturs, taču tā nav pilnīgi vienota sevī. Arī griba ir jāorientē uz patiesības sasniegšanu, un te ir vajadzīga pašdisciplīna, lietišķa nodošanās un dedzība, iekšēja lepnuma un nobleses (smalkuma, cēluma) vērtības. V. Frosts arī akcentēja cilvēka īstenumu, autentiskumu, ko konstituē šādi elementi: atklātība, tas ir, godīga un taisnīga domāšana, godbijība pret faktiem, atbildības sajūta, vienkāršība, kaunība, humors, drosme un veselīga pašapziņa. Šādu rakstura īpašību akcentēšana un ētikas izpratne viņu tuvina P. Dālem. P. Jurevičs V. Frosta ideju par prāta ciešo saikni ar raksturu ir nosaucis par V. Frosta ētisko ideālismu.

Rīgas perioda laikā V. Frosts bija arī vairākos ārzemju komandējumos un iepazīstināja ārzemju kolēģus ar savām idejām. Cīrihes Filozofu biedrībā (Philosophische Gesellschaft Zürich) viņš nolasīja referātus par psihoanalīzi un prāta saknēm raksturā un piedalījās psihoanalītiķu kongresā Groningenā (Nīderlandē).

V. Frosts ir viens no spilgtākajiem, taču mazāk zināmajiem akadēmiskās filozofijas pamatlicējiem Latvijā, kurš deva būtisku ieguldījumu tās attīstībā. Viņš ir pievērsies jaunlaiku zinātņu metodoloģijas problēmām, iezīmējot to krīzi saistībā ar nespēju risināt organiskās dabas un dzīves problēmas. Filozofiskās ētikas pamatojumā V. Frosts parādīja prāta (loģikas) saikni ar psiholoģiju, tādējādi savā metodē saglabājot arī antropoloģisko pieeju līdzās zinātniskajai objektivitātei – pretēji Edmunda Huserla (Edmund Husserl) fenomenoloģiskajai pieejai.