Biedrība “Latvju sieviešu apvienība” (LSA) dibināta 13.02.1924. Organizācija iestājās par latviešu sieviešu līdztiesību civiltiesībās un darba tiesībās, iesaistījās sieviešu politiskā aktīvisma veicināšanā, sniedza ieguldījumu bērnu, sieviešu un trūcīgo ģimeņu sociālās apgādes darbā.

LSA statūti definēja, ka biedrības mērķis bija “modināt” latviešu sievietes nacionālai apziņai un reizē ar to veicināt valsts dzīves un sievietes stāvokļa uzlabošanu Latvijā. Biedrība bija definējusi savus galvenos uzdevumus: 1) latviešu sieviešu apvienošana valstiski nacionālā organizācijā; 2) latviešu valodas lietošanas veicināšana; 3) tādu projektu izstrāde un rosināšana, kas uzlabotu sievietes materiālo un garīgo dzīvi; 4) apkarot pretvalstiskus “cittautiešu elementus”, kuri tiecas izmantot latviešiem pienākošās priekšrocības; 5) materiāli un tiesiski aizstāvēt un atbalstīt LSA biedres un visas latvietes; 6) iestāties pret nelikumībām un noziegumiem, kas vērsti pret Latvijas valsti.

LSA pārvaldi veidoja pilnsapulce, valde un revīzijas komisija. Pilnsapulce notika reizi gadā, kurā biedrus informēja par iepriekšējā darbības gadā paveikto, apstiprināja turpmākās darbības plānu un budžetu, ievēlēja revīzijas komisiju un valdi. Biedrības valdē bija piecas amatpersonas, kuras ievēlēja uz vienu gadu: valdes priekšsēdētāja, priekšsēdētājas biedre, sekretāre, kasiere, mantzine un biedrzine. Amatu sadalījumu valdē noteica tās locekles. Kasieres un mantzines amatu varēja uzticēt tikai tādai biedrei, kura bija kāda nekustamā īpašuma, veikala vai uzņēmuma īpašniece. LSA pastāvēšanas laikā biedrības valdes priekšsēdētāja bija Emīlija Jurevica.

Biedrības valdes sēdeklis jeb Centrālā valde atradās Rīgā. Ārpus Rīgas LSA veidoja pārstāvniecības – komisijas, ko varēja dibināt vismaz trīs biedres un ko vadīja komisijas priekšstāve. Komisijas tika dibinātas visā Latvijas teritorijā, tomēr vairākums pastāvēja ļoti īsu laiku. Kopumā LSA nodibināja 30 komisijas Ainažos, Aizputē, Alūksnē, Asaros, Aucē, Balvos, Daugavpilī, Dobelē, Jaunjelgavā, Jelgavā, Jēkabpilī, Krustpilī, Kuldīgā, Liepājā, Līvānos, Ludzā, Majoros, Pasienē, Palsmanē, Priekulē, Rūjienā, Sabilē, Saldū, Staicelē, Taurupē, Tukumā, Valkā, Valmierā, Ventspilī un Zilupē.

Biedrības statūti Rīgas apgabaltiesā tika reģistrēti 21.02.1924. Jaunā biedrība sevi pozicionēja kā nacionālistu organizāciju, pārņemot Emilīnas Pankērstas (Emmeline Pankhurst) vadītās britu sufražistu kustības un Sieviešu sociālās un politiskās apvienības (Women’s Social and Political Union; dibināta 1903) militāro taktiku un retoriku, piemēram, par biedrēm uzņemot tikai sievietes, aicinot nesadarboties ar vīriešu politiskajām partijām un organizācijām, nēsājot formastērpu.

Pēc Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma izveides tika uzsākta plaša biedrību pārorganizēšana, apvienošana, pārreģistrācija un slēgšana. Reaģējot uz valdības norādījumu pārskatīt esošo biedrību darbību, LSA noraidīja apvienošanos ar citām sieviešu organizācijām un valde piekrita apvienības likvidācijai. Saskaņā ar iekšlietu ministra lēmumu LSA tikai slēgta 23.04.1937., bet oficiāli biedrības likvidācija tika pabeigta 11.08.1937.

Saskaņā ar statūtiem LSA varēja iestāties nacionāli noskaņotas latviešu tautības sievietes, kuras bija Latvijas pilsones un ne jaunākas par 18 gadiem. Biedru gradācija: biedres dibinātājas – statūtu parakstītājas (E. Jurevica, Monika Žubīte, Amālija Grīnupa, Karlīna Baumane, Elfrīda Kaļava), īstās biedres un biedres veicinātājas. Lai iestātos biedrībā, kandidātēm bija nepieciešams divu biedru dibinātāju vai īsto biedru galvojums. Biedres veica iestāšanās maksu un ikgadēju biedru naudas maksājumu. Arī biedres veicinātājas maksāja biedru naudu, bet viņām nebija balsstiesību un viņas nevarēja tikt ievēlētas biedrības amatos.

LSA pastāvēšanas laikā kopumā uzņēma ap 2000 biedres, tomēr daudzas biedrībā darbojās īslaicīgi. Pazīstamākās LSA biedres – E. Jurevica, literāte Evelīna Grāmatniece, ķirurģe Olga Rode, vecmāte Ženija Šurmača, ārste Marianna Melbārde-Bergmane, aktrise Berta Reinfelde.

Savā pastāvēšanas laikā LSA aktīvi iesaistījās valsts dzīvē, aptverot plašu Latvijas teritoriju. Neraugoties uz aktīvo darbību, biedrība tika vērtēta pretrunīgi. LSA veidoja atsevišķu sieviešu kustības strāvojumu Latvijā, kuras vadību un darbības stratēģiju kritizēja pilsonisko sieviešu organizācijas un sociālistiskās sieviešu kustības pārstāves. Biedrības darbību raksturoja finansiālas grūtības, kā arī iekšējie konflikti starp LSA komisijām un Centrālo valdi.

Viens no centrālajiem jautājumiem LSA darbībā bija politiskās aktivitātes un sieviešu politiskā aktīvisma veicināšana. LSA bija viena no biedrībām, kas iestājās par atsevišķu sieviešu sarakstu veidošanu Saeimas un pašvaldību vēlēšanām. LSA izveidotais saraksts balotējās 3. Saeimas vēlēšanās, bet 4. Saeimas vēlēšanās LSA balotējās kopā ar Latvijas Sieviešu organizāciju padomi vienotā Sieviešu organizāciju sarakstā. LSA savā programmā iekļāva jautājumus par dzimumu līdztiesību civiltiesībās un darba tiesībās, sabiedriskās tikumības jautājumus (alkohols, pornogrāfija, prostitūcija), dažādu sociālo grupu ienākumu regulēšanas jautājumus, kā arī tautsaimniecības un etnisko politiku, koncentrējoties uz nelatviešu uzņēmējdarbības un pārstāvniecības valsts pārvaldē ierobežošanu.

LSA nodrošināja sociālās palīdzības sniegšanu, kas primāri izpaudās ziedojumu vākšanā bērniem, mazturīgām un trūcīgām ģimenēm. Ar mērķi palīdzēt sievietēm iekārtoties darbā biedrība Rīgā, Jelgavā un Liepājā biedrība ierīkoja Darba apgādes kantori. Kā nozīmīgu darbības virzienu LSA uzlūkoja darbu ar cilvēkiem ar pašnāvniecisku uzvedību. Šādu cilvēku atbalstam LSA 1928. gadā izveidoja sekciju “Zaļais krusts”.

Atspoguļojot Latvju sieviešu apvienības darbību, no 1923. līdz 1929. gadam E. Jurevica izdeva žurnālu “Nākotnes Sieviete”. Līdz 1929. gadam iznāca 55 izdevuma numuri. Žurnāla oficiālā redaktore bija E. Jurevica, bet faktiskais redaktors bija Jēkabs Jurevics.

Izdevumā tika publicēta informācija par LSA mērķiem un darbību, raksti par sociāli politiskiem jautājumiem, sievietes ekonomisko un tiesisko stāvokli Latvijā un ārzemēs, sieviešu organizāciju darbību, psiholoģiju, veselības jautājumiem, mājturību, filozofiju un politiku, literāri sacerējumi.

Uz Saeimas vēlēšanām 1928. un 1931. gadā priekšvēlēšanu aģitācijai LSA izdeva vienreizēju izdevumu “Sieviešu Avīze”. Izdevumos LSA detalizēti izklāstīja sava vēlēšanu saraksta programmu darbībai Saeimā.