Hērodots tiek uzskatīts par pirmo antīkās pasaules vēsturiskās jeb historiogrāfiskās prozas autoru, kas sasniedzis tik augstu rakstniecības kvalitāti un kura darbs “Vēsture” (Ἱστορίαι, 430. gads p. m. ē.) lasāms arī mūsdienās. Romiešu orators un politiskais darbinieks Cicerons (Marcus Tullius Cicero) dialogā “Par likumiem” (De legibus, 53.–51. gads p. m. ē.) Hērodotu nodēvēja par “vēstures tēvu” (latīniski pater historiae, I, 5); šis apzīmējums Hērodotam tiek piemērots arī mūsdienās. Hērodota nozīmīgais devums ir viņa sacerējums “Vēsture”, kas vēlāk tika iedalīts deviņās grāmatās. Lai gan Hērodota “Vēsturē” būtiska loma ir grieķu-persiešu karu (499.–449. gads p. m. ē.) notikumiem un cēloņiem, sacerējuma saturs ir daudz plašāks. Atainojot seno grieķu (hellēņu) un negrieķu (barbaru) pasaules ainu, Hērodota “Vēsture” ir mītiem un nostāstiem, spilgtiem raksturiem, ģeogrāfiska un etnogrāfiska satura informācijas piesātināts prozas darbs.

Par Hērodota dzīves gājumu ir maz ziņu, un tās ir neskaidras, turklāt nereti informācija tiek izsecināta no viņa paša darba. Tiek pieņemts, ka Hērodots ir cēlies no Halikarnāsas, lai gan viņam piedēvēts arī apzīmējums “tūrietis”. Sengrieķu filozofa Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) darbā “Retorika” (Ῥητορική, 4. gs. p. m. ē.) ir vārdu savienojums “Hērodots tūrietis” (1409a27), kas varētu būt saistīts arī ar to, ka Hērodots pievienojies vieniem no senākajiem grieķu kolonistiem Tūrijos. Par Hērodota došanos uz Tūrijiem raksta arī sengrieķu vēsturnieks Plūtarhs (Πλούταρχος) darbā “Morālijas” (Ἠθικά, ap 100. gadu), minot, ka halikarnāsieti Hērodotu daudzi pārdēvējuši par “tūrieti” (604f).

Hērodota aptuvenais dzimšanas gads tiek noteikts pēc romiešu autora Aula Gellija (Aulus Gellius) darbā “Atikas naktis” (Noctes Atticae, 2. gs.) minētā, ka, sākoties Peloponēsas karam (431.–404. gads p. m. ē.), Hērodotam bijuši 53 gadi (XV, 23, 2). Ja tas atbilst patiesībai, tad Hērodots bijis gan grieķu-persiešu karu, gan Peloponēsas kara liecinieks. Bizantijas laika Sudas leksikonā (Σοῦδα, ap 10. gs.; šķirkļu numuri Adler η536, π248) minēts, ka halikarnāsietis Hērodots cēlies no ievērojamiem ļaudīm, viņa tēva vārds bijis Likss (Λύξης), bet mātes – Drīja (Δρῦς); viņam bijis arī brālis Teodors (Θεόδωρος). Hērodotam bijušas radniecīgas saites ar episko dzejnieku Paniasidu (Πανύασις vai Πανύασσις) no Halikarnāsas.

Hērodota dzīves laikā Halikarnāsa bija Persijas Impērijas pilsēta, attiecīgi Hērodots – Persijas Impērijas padotais. Saskaņā ar Sudas leksikonu, Hērodots valdnieces Artemīsijas (Ἀρτεμισία) mazdēla tirāna Ligdamija (Λύγδαμις) dēļ devies uz Samu (Σάμος), kur apguvis joniešu dialektu, taču vēlāk ir atgriezies Halikarnāsā un padzinis tirānu, bet, redzot iedzīvotāju neapmierinātību, devies uz Atēnu kolonizētajiem Tūrijiem, kur arī miris. Tāpat Sudas leksikonā minēta atsauce uz citu informāciju – Hērodots miris Pellā.

Tiek uzskatīts, ka Hērodots daudz ceļojis (Hērodota ceļojumi saistāmi ar Vidusjūras reģiona teritorijām), taču par to precīzi dati nav iegūstami. Tiek ticami pieņemts, ka Hērodots kādu laiku pavadījis Atēnās. Iespējams, uz atēniešu kolonizētajiem Tūrijiem viņš devies pēc 420. g. p. m. ē. Uz Ēģipti savukārt Hērodots varēja būt ceļojis pēc 460. g. p. m. ē., iespējams, ka pirms tam apmeklējis Skitiju (Σκυθία).

Par Hērodota darbības jomu, kas nozīmīga dažādu disciplīnu, piemēram, literatūrzinātnes, vēstures un ģeogrāfijas, kontekstā, uzskatāma historiogrāfiskā teksta rakstīšana. Sava darba “Vēsture” ievadā Hērodots raksta, ka tas ir vēstures (ἱστορίης, historiēs) izklāsts. Vārdam ἱστορίη, kas šajā gadījumā tulkots kā ’vēsture’, sengrieķu valodā piemīt nozīme ‘izpēte’, turklāt ‘izpēte primāri iztaujāšanas ceļā’. Hērodota darba tapšanas pamatā ir izpētes un izziņas process (novērojums, sarunas un iztaujāšana, notiekot saziņai ar negrieķiem, tulkotāja iespējamā piesaiste un tamlīdzīgi), kas arī mūsdienās liek izvērtēt to, kā Hērodots apkopojis un no kurienes ieguvis “Vēsturē” izklāstīto saturu, kas varēja tapt pa daļām, turklāt, iespējams, ilgstošākā laika posmā. Zīmīgi, ka Hērodots priekšlasījis sava darba fragmentus, par ko izpelnījies publikas atzinību un viņam ticis arī pienācīgi atlīdzināts. Mūsdienu zinātnieki pamatā vienojas atziņā, ka Hērodota sacerētais kaut kādās daļās primāri tika lasīts/runāts auditorijas priekšā, tādējādi Hērodota darbībā saskatot arī oratoram raksturīgās performatīvās prasmes.

Vienīgais Hērodota darbs, kas mūsdienās ir zināms un lasāms, ir viņa vērienīgais prozas sacerējums “Vēsture”. Hērodota vārdam piedēvēts arī tā sauktā Pseido Hērodota (Ψευδο-Ἡρόδοτος) teksts par Homēra (Ὅμηρος) dzīvi – “Hērodota [darbs] par Homēra izcelsmi, laiku un dzīvi” (Ἡροδότου περὶ Ὀμήρου γενέσιος καὶ ἡλικίας καὶ βιοῦ), zināms arī ar nosaukumu “Par Homēra izcelsmi un dzīvi” (Περὶ τῆς τοῦ Ὁμήρου γενέσιος καὶ βιοτῆς) –, tomēr tā autorība joprojām paliek neskaidra.

Hērodota “Vēsture” jau pēc tās sarakstīšanas tika iedalīta deviņās grāmatās, katru grāmatu saistot ar vienu no deviņām mūzām.

I grāmata – Kleio (Κλειώ),

II grāmata – Euterpe, arī Eiterpe (Εὐτέρπη),

III grāmata – Taleja, arī Talija (Θάλεια),

IV grāmata – Melpomene (Μελπομένη),

V grāmata – Terpsihora (Τερψιχόρα, joniešu dialektā Τερψιχόρη),

VI grāmata – Erato (Ἐρατώ),

VII grāmata – Polihimnija (Πολύμνια),

VIII grāmata – Ūranija, arī Urānija (Οὐρανία)

IX grāmata – Kalliope (Καλλιόπη).

Satīrisko tekstu autors Samosatietis Lūkiāns (Λουκιανὸς ὁ Σαμοσατεύς) darbā “Hērodots vai Aetions” (Ἡρόδοτος ἢ Ἀετίων, 2. gs.) raksta, ka Hērodots, lasot savu “Vēsturi”, tik ļoti savaldzinājis klātesošos, ka viņa grāmatas tika nosauktas par “Mūzām” (Μοῦσαι), jo tās pēc skaita bijušas deviņas.

“Vēstures” pirmās grāmatas ievadā Hērodots piesaka sava darba mērķi – halikarnāsietis Hērodots raksta, lai no atmiņas nezustu hellēņu un barbaru ievērojamie darbi, – kā arī skaidro iemeslus, kādēļ tie karoja viens ar otru. Lai gan Hērodota “Vēsture” tiek uzskatīta par nozīmīgāko rakstu avotu, kurā vēstīts par grieķu-persiešu kariem (piemēram, tajā stāstīts par Maratonas (Μαραθών) kauju (490. gads p. m. ē.), Termopilu (Θερμοπύλαι) un Salamīnas (Σαλαμίς) kauju (480. gads p. m. ē.), kauju pie Platajām (Πλαταιαί, 479 gads p. m. ē.), liela teksta daļa nav tiešā veidā saistīta ar grieķu-persiešu karu tematiku. Hērodots savā vēstījumā ievērojami atkāpjas (pirmās četrās grāmatās sniedzot ģeogrāfisku un etnogrāfisku informāciju, raksturojot līdiešus, ēģiptiešus un skitus), vienlaikus sekojot pieteiktajam mērķim un mēģinot sniegt savu redzējumu par to, kā laika gaitā pieņēmusies spēkā Persijas vara, kļūstot par apdraudējumu hellēņiem.

Hērodota vēstījums lielā mērā pielīdzināms dzīvam stāstījumam, tajā ir daudz atkāpju un piebilžu, tiek sniegti dažādi viedokļi, autors min arī savu nostāju un saka, ko redzējis un dzirdējis. Tajā pašā laikā Hērodota stāstītais, lai gan nereti uztverams kritiski, veido vienotu literāru sacerējumu, kurā ir mērķtiecīga idejiskā virzība. Darbā fiksēts plašs un daudzveidīgs materiāls, kas rezultātā iegūst vienotu veidolu. Tajā iekļauti dievi un pareģojumi, cilvēku dzīves gājums, vērtības un vājības, kā arī nerimstoša norišu mija un ģeogrāfisks mainīgums.

Hērodota “Vēsture” ir sarakstīta sengrieķu valodas joniskajā dialektā, taču tekstā sastopamas arī atiskā dialekta formas, kas varētu apstiprināt autora saistību ar Atēnām, jo Hērodota valodu varēja ietekmēt viņa uzturēšanās Atēnās.

Mūsdienās pieejamais Hērodota “Vēstures” teksts pamatā balstās deviņu manuskriptu tradīcijā, to starpā 10. un 11. gs. manuskripti Laurentianus un Romanus, kas tiek uzskatīti par nozīmīgākajiem.

Hērodota “Vēsture” uzskatāma par senāko sengrieķu prozas sacerējumu, kas nonācis līdz mūsdienām. Tā monumentalitāte saturā un formā liek domāt par plašāku attiecīgā tipa tekstu tradīciju, kas pastāvēja pirms vai ap Hērodota dzīves laiku. Savā ziņā šis Hērodota literārā devuma aspekts ir salīdzināms ar Homēra eposu fenomenu antīkajā literatūrā – pirmshomēra episkās dzejas tradīcija noteikti pastāvēja, taču tā nav tekstuāli novērtējama. 

Pastāv uzskats, ka Hērodota tekstu labi pārzināja Atēnās. Par to varētu liecināt Aristofana (Ἀριστοφάνης, ap 450. – 388.g.p.m.ē.) komēdijās “Aharnieši” (Ἀχαρνεῖς, 425. gads p. m. ē.) un “Putni” (Ὄρνιθες, 414. gads p. m. ē) rodamās sasauces ar Hērodotu (ja šīs sasauces tiešām mērķtiecīgi veidotas un Hērodots ticis parodēts, būtu likumsakarīgi pieņemt, ka komēdiju autors rēķinājies ar zinošu skatītāju, kas atpazīs sasauces un attiecīgi reaģēs).

Jau kopš antīkās pasaules laikiem Hērodota “Vēsture” spēcīgi ietekmēja prozas (jo sevišķi historiogrāfiskās) attīstību. Lai gan sengrieķu vēsturnieks atēnietis Tūkīdids (Θουκυδίδης), kurš arī pievērsās historiogrāfiskās prozas rakstīšanai, izvēlējās no Hērodota atšķirīgu vēstījuma stratēģiju, visnotaļ skaidri ieraugāms, ka Tūkīdids, sevi pretnostatot Hērodotam, pārzina viņa tekstu un rēķinās ar to. Tradīcija salīdzināt un līdzstatīt Hērodotu un Tūkīdidu, tādējādi parādot divas pieejas historiogrāfisko tekstu rakstniecībā, kā arī atainojot tās pēctecību, ir visnotaļ nostiprinājusies. Bizantijas laika autora Fotija (Φώτιος) darbā “Bibliotēka” (Βιβλιοθήκη, zināms arī ar nosaukumu Myriobiblos, Μυριόβιβλος, 9. gs.) stāstīts, ka Tūkīdids, būdams ļoti jauns, kopā ar tēvu klausījies Hērodotu un izplūdis asarās. Hērodots to pamanījis un iesaucies:  “[..] Cik dedzīgi tavs dēls vēlas mācīties!”

Hērodota “Vēsturei” ir nozīmīga loma arī ģeogrāfiska rakstura novērojumu fiksēšanai, tā, piemēram, sengrieķu vēsturnieks un ģeogrāfs Strabons (Στράβων) izmanto Hērodota darbu un arī atsaucas uz to, bet sengrieķu ģeogrāfa un ceļotāja Pausanija (Παυσανίας) darbā “Grieķijas apraksts” (Ἑλλάδος Περιήγησις, 2. gs.) vērojamas sasauces ar Hērodotam raksturīgo stilu.

Eiropas literatūras vēsturē Hērodota teksts rada saistošu precedentu – tajā ir gan misijas apziņa un vēriens, kas zināmā mērā pielīdzināms Homēra eposiem raksturīgajam, gan saistošas vēstījuma stratēģijas, kurās līdzās nopietnai tēmai un alkām izzināt ir vērojama piezemēta, reizēm pat izklaidējoša noskaņa, gan arī ceļojuma klātbūtne, kas arīdzan var raisīt zināmas asociācijas ar Homēra eposu “Odiseja” (Ὀδύσσεια, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.). Turklāt tas viss ir izklāstīts prozā, veicinot rakstniecības attīstību nesaistītā valodā. Visnotaļ likumsakarīgi, ka Hērodota darbs sekmējis ceļojumu literatūras attīstību.

Hērodota “Vēstures” daudzšķautnainība raisījusi dažādas reakcijas un vērtējumus gan antīkajā pasaulē, gan arī jaunajos laikos (no 1500. gada līdz mūsdienām). Spāņu renesanses humānists Huans Luiss Vivess (Juan Luis Vives) piedāvāja sasauci ar Cicerona frāzi par Hērodotu. Ja Cicerons Hērodotu nodēvēja par “vēstures tēvu”, tad H. L. Vivess par “melu tēvu” (mendaciorem pater). H. L. Vivesa frāze sabalsojas ar grieķu un romiešu vēsturnieka Plūtarha (Πλούταρχος) literatūrkritisko sacerējumu “Par Hērodota ļaunprātību” (Περὶ τῆς Ἡροδότου κακοηθείας, 1.–2. gs., nosaukums latīņu valodā De Herodoti malignitate; viens no Moralia kopas traktātiem), kur tiek apcerētas tendenciozas nepatiesības Hērodota darbā, kas, autoraprāt, vērtējamas kā ļaunprātīgs nodarījums. Šajā darbā Plūtarhs nosauc Hērodotu par barbaru mīli (φιλοβάρβαρoς, philobarbaros), pārmetot probarbariskas noskaņas.

Zīmīgi, ka Hērodota stāstniecības maniere tiek salīdzināta ar Homēru. Sengrieķu rakstniekam Longīnam (Λογγῖνος) piedēvētajā traktātā “Par cildeno” (Περì Ὕψους, 1. gs.) Hērodots tiek nodēvēts par vishomēriskāko (Ὁμηρικώτατος, homērikōtatos), lai gan traktātā arī seko piebilde, ka Hērodots nav vienīgais autors, kam piemīt šāda īpašība. 1995. gadā atklātajā inskripcijā – 60 rindas garajā dzejas tekstā (sarakstīts elēģiskajā distihā), kas zināms ar nosaukumu “Halikarnāsas lepnums” (nosaukums atvasināts no dzejas teksta rindas τῆς Ἁλικαρνασσού τί τὸ τίμιον, pieejams Supplementum Epigraphicum Graecum: 48.1330) – Hērodots nodēvēts par prozas Homēru. Hērodotu ar Homēru var saistīt ne vien stāstniecības aspekti, bet arī valoda – joniskais dialekts.

Zinātnē sastopams apgalvojums, ka nav Hērodota pirms Hērodota, bet pēc Hērodota tādu ir daudz. Hērodota devums bija nozīmīgs daudzām zinātņu jomām. Hērodota “Vēstures” kontekstā tiek saskatītas arī žurnālistiskas tendences un kultūridentitāti nosakoši aspekti.

Senākie Hērodota atveidojumi ir grieķu skulptūru romiešu kopijas, kas iedvesmojušas un kalpojušas par pamatu arī citu Hērodota atainojumu tapšanai (tostarp grāmatu ilustrācijās). Simbolisks ir Hērodota un Tūkīdida dubultais krūšutēls (romiešu kopija, marmors), kas, kompozicionāli vienojot divus izcilos autorus, reprezentē grieķu historiogrāfiskās literatūras sākotni.

Iīpaši nozīmīgs ir Hērodota “Vēsturē” sastopamo sižetu atainojums un interpretācija (tajā skaitā romantizēšana, tipoloģizēšana un tamlīdzīgi) literatūrā un mākslā (ievērojami glezniecības darbi, kā sasauces interpretējamie aspekti populārajā kultūrā). Hērodota “Vēstures” motīvi kalpo par sava veida saturisko ietvaru kanādiešu autora Maikla Ondātjes (Michael Ondaatje) 1992. gadā sarakstītajam romānam “Angļu pacients” (The English Patient); pēc romāna motīviem 1996. gadā uzņemta plašu atzinību guvusī tāda paša nosaukuma kinofilma, tās režisors Entonijs Mingella (Anthony Minghella).