Jozefs Gēbelss bija viens no ietekmīgākajiem Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas (Nationalsozialistische Deutsche Arbeiterpartei, NSDAP) politiķiem un Ādolfa Hitlera (Adolf Hitler) uzticamības persona. Līdzīgi Ā. Hitleram arī J. Gēbelss joprojām izsauc konkrētas asociācijas pasaules sabiedrības vēsturiskajā atmiņā. Izglītojies literatūrzinātnē, J. Gēbelss izcēlās ar retorisku talantu un spēju izmantot masu medijus ideoloģiskai manipulācijai. J. Gēbelss kļuva par nacionālsociālisma ideologu un galveno Trešā reiha propagandas organizētāju, kā arī uzskatāms par modernās politiskās propagandas aizsācēju.

J. Gēbelss dzimis Frīdriha Gēbelsa (Friedrich Goebbels) un Marijas Katarīnas (Maria Katharina, dzimusi Odenhauzene, Odenhausen) ģimenē. Vecāki bija zemnieku pēcteči. Tēvs darba gaitas bija sācis kā kurjers uzņēmumā, kas ražoja daktis svecēm un petrolejas lampām, bija izkalpojies līdz uzņēmuma pilnvarotajam lietvedim, māte – pirms laulībām bija kalpone, bet vēlāk vadīja mājsaimniecību. Ģimenē bija seši bērni, un J. Gēbelss bija trešais vecākais. Vecāki bērnus audzināja katolicisma garā.

Bērnībā izslimotā osteomielīta komplikāciju dēļ J. Gēbelsam bija invaliditāte, viņam bija deformētas kāju pēdas, un viņš bija maza auguma (165 cm). Jau skolas gados fiziskie trūkumi motivēja viņu kompensēt tos ar pārākumu zināšanās, – dzimtās pilsētas Reidas ģimnāzijā viņš bija ar labākajām zināšanām klasē vācu un latīņu valodā, ģeogrāfijā un matemātikā. Saņēmis nepieciešamo aizdevumu studijām, 1917.–1921. gadā studēja ģermānistiku, klasisko filoloģiju un vēsturi kopumā piecās vācu universitātēs. Bijis Bonnas Universitātes (Rheinischen Friedrich-Wilhelms-Universität Bonn) katoļticīgo studentu korporācijas “Unitas-Sigfridia” biedrs. Pieteikums karaklausībai Pirmā pasaules kara laikā tika noraidīts viņa fiziskā stāvokļa dēļ, tomēr 1917. gadā tika pieņemts militārajā palīgdienestā. 1922. gadā Heidelbergas Universitātē (Ruprecht-Karls-Universität Heidelberg) ieguvis doktora grādu filoloģijā par darbu, kur pievērsies romantisma perioda vācu rakstnieka Vilhelma fon Šica (Wilhelm von Schütz) daiļradei (“Vilhelms fon Šics kā dramaturgs. Par romantisma skolas dramaturģijas vēsturi”, Wilhelm von Schütz als Dramatiker. Ein Beitrag zur Geschichte des Dramas der Romantischen Schule) un kopš tā brīža parakstījies un bieži uzrunāts kā “doktors Gēbelss”.

1931. gadā J. Gēbelss laulājās ar Magdalēnu (Magda, Johanna Maria Magdalena (Magda), dzimusi ārlaulībā Bērende, Behrend), laulību liecinieks bija Ā. Hitlers. Abu laulībā dzima seši bērni. Sieva iepriekš bija precējusies ar vācu lielindustrijas pārstāvi Ginteru Kvantu (Günther Quandt). Viņai bija dēls no iepriekšējās laulības Haralds Kvants (Harald Quandt), kurš pēc Otrā pasaules kara kļuva par vienu no Vācijas Federatīvās Republikas bagātākajiem cilvēkiem – līdzīpašnieks vairāku pasaulslavenu uzņēmumu konglomerātā (BMW, “Busch-Jaeger”, “Daimler-Benz”, VARTA u. c.).

Apmēram līdz 20. gs. 20. gadu vidum J. Gēbelss nodevās literāram darbam – rakstīja dzeju un prozu (nepublicēta). Kopš 1924. gada sāka simpatizēt vācu nacionālsociālistiem, apbrīnoja Ā. Hitlera harismu. Kopš 1924. gada regulāri uzstājās ar politiskās aģitācijas runām, bija dažādu NSDAP periodisko izdevumu redaktors, atsevišķās brošūrās skaidroja nacionālsociālisma ideoloģiju un politisko taktiku. Kritizēja ilggadējā ārlietu ministra Gustava Štrēzemana (Gustav Stresemann) īstenoto ārpolitiku. 1928.–1945. gadā bija vācu Reihstāga deputāts no NSDAP.

1933. gadā J. Gēbelss kļuva par Trešā reiha izglītības un propagandas ministru, viņa kontrolē nonāca prese, literatūra, radio, kino, māksla – viss valsts kultūras dzīves spektrs. Bieži J. Gēbelss publiski skaidroja valstī notiekošās ikdienas politiskās aktualitātes. Bija jaunākais Ā. Hitlera valdības ministrs. Informācijas aprites modernizācijas nolūkā viņš veicināja vienkāršu radiouztvērēju (Volksempfänger) masveida ražošanu, kas tautā tika saukti par “Gēbelsa muti” (Goebbelsschnauze).

Nozīmīga J. Gēbelsa loma bija tai laikā tipiskajā pret ebrejiem vērstajā retorikā. Viņš uzskatāms par galveno iedvesmotāju pirmajai Trešā reiha antisemītiskajai sabiedriskajai iniciatīvai – 1933. gadā sāktajam ebreju uzņēmumu un preču boikotam. Tolaik par vienu no Trešā reiha galvenajiem attīstības uzdevumiem kļuva ebreju izslēgšana no valsts politiskās un kultūras dzīves un viņu izraidīšana. Vēstures literatūrā pieņemts uzskatīt, ka kopš 1941. gada J. Gēbelss iedvesmoja holokaustu, bija labi informēts par tā norisi un regulāri to apsprieda ar Ā. Hitleru. J. Gēbelsa ietekme totalitārajā valsts pārvaldē un sabiedrībā pakāpeniski nostiprinājās, virsotni tā sasniedza Otrā pasaules kara laikā.

04.1945., kad fronte bija pietuvojusies Berlīnei, J. Gēbelss, viņa sieva un bērni palika galvaspilsētā un kopā ar Ā. Hitleru uzturējās valdības mājas (Reiha kancelejas) pazemes bunkurā. 01.05.1945. – dienā, kad pēc Ā. Hitlera pašnāvības J. Gēbelss bija pārņēmis valsts vadītāja amatu, viņa sieva vispirms noindēja bērnus un pēc tam arī abi laulātie izdarīja pašnāvību, noindējoties ar ciānkāliju. J. Gēbelsa un viņa sievas ķermeņi tika aplieti ar benzīnu un daļēji sadedzināti. Gēbelsu ģimenes mirstīgās atliekas nonāca Sarkanās armijas rīcībā, vairākkārt pārapglabātas, līdz 1970. gadā kremētas un pelni izkaisīti Elbā, lai viņu kapavieta nekļūtu par pielūgsmes objektu. Līdzīgi kā Ā. Hitlera gadījumā arī par J. Gēbelsa un viņa ģimenes precīziem nāves apstākļiem sastopamas interpretācijas.

Mazā auguma un fizisko defektu dēļ sociāldemokrāti un citi viņa vācu politiskie oponenti J. Gēbelsu dzēlīgi dēvēja par “sīkģermāni” (Schrumpfgermane), kas kontrastēja ar nacionālsociālistu sludinātajiem priekšstatiem par ģermāņu nordisko ideāltipu (garš, slaids, blonds, zilām acīm utt.).

Latviešu presē un publicistikā J. Gēbelss bijis otrs visvairāk pieminētais Trešā reiha politiķis pēc Ā. Hitlera. Laika gaitā viņa publiskais vērtējums mainījies. Pēc Otrā pasaules kara vērtēts nepārprotami negatīvi, tostarp galēji negatīvi un izsmējīgi kariķēts Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) un Krievijā. Pasaulē viņu bieži uzskata par modernās politiskās manipulācijas aizsācēju un masu psiholoģijas meistaru, kurš propagandu pārvērta par totalitārās varas instrumentu.

Kopš 1925. gada J. Gēbelss publicēja dažādus politiskus NSDAP ideoloģijas pamfletus, kopš 1923. gada rakstīja dienasgrāmatas, kuru apjoms ir vismaz ap 40 000 lapu. Ne viss dienasgrāmatu materiāls ir saglabājies un pieejams, kā arī nav nekad bijis apvienots, jo nonācis dažādu valstu pārziņā. Pēc kara šī dokumentālā liecība piesaistīja daudzu valstu pētnieku uzmanību, plaši izmantota nacionālsociālisma, Trešā reiha politiskās vēstures un holokausta pētniecībā, kā arī ārkārtīgi būtiski iespaidojusi paša J. Gēbelsa personības attēlojumu.

Dokumentālajās un spēlfilmās J. Gēbelss parasti atspoguļots kā tuvs Ā. Hitlera domubiedrs un uzticības persona, izcelti viņa rasistiskie un antisemītiskie uzskati. Starp zināmākajām dokumentālajām filmām ir režisora un vairāku vācu vēsturei veltītu grāmatu autora Gvido Knopa (Guido Knopp) vācu sabiedriskās televīzijas ZDF dokumentālo filmu sērijas “Hitlera palīgi” (Hitlers Helfer, 1996–1998).

Viena no pirmajām pazīstamākajām kinolentēm, kur līdzās Ā. Hitleram satīriski un ar izdomātu vārdu atainots arī J. Gēbelss, ir režisora un galvenās lomas atveidotāja Čārlija Čaplina (Charlie Chaplin) 1940. gada komēdija “Lielais diktators” (The Great Dictator). Starp ievērojamām 21. gs. spēlfilmām, kurās atveidots J. Gēbelss, ir vācu režisora Olivera Hiršbīgela (Oliver Hirschbiegel) 2004. gada drāma “Sakāve” (Der Untergang), kas atspoguļo 1945. gada pavasara dramatiskās norises Reiha kancelejas bunkurā, kā arī J. Gēbelsa un Ā. Hitera attiecībām veltīta vācu režisora Joahima Langa (Joachim A. Lang) 2024. gada vēsturiskās rekonstrukcijas spēlfilma “Vadonis un pavedinātājs” (Führer und Verführer), kurā pirmo reizi abas personas tēlotas ar parastam cilvēkam raksturīgām iezīmēm.