Saglabājot uzticību marksisma mācības garam un pamatnostādnēm, austromarksisms radoši piegāja tā burtam, uzsverot iespēju bagātināt marksismu ar citām filozofiskajām tradīcijām, galvenokārt Imanuela Kanta (Immanuel Kant) un neokantisma filozofiju. Politikā austromarksisms centās atrast vidusceļu starp dažādiem galējiem virzieniem tālaika sociālistiskajā kustībā – reformismu, no vienas puses, un Krievijas lielinieku radikālismu, no otras puses. Austromarksisms izveidoja ietekmīgu imperiālisma teoriju un atšķirībā no marksismam raksturīgā uzsvara uz internacionālismu, uzsvēra kultūras nacionālās autonomijas nozīmi.

Austromarksisma rašanos lielā mērā noteica Austroungārijas Impērijas daudznacionālais sastāvs un etnisko attiecību risināšanas unikālā pieredze, kas veicināja interesi par starpetnisko attiecību teorētiskajiem jautājumiem. Salīdzinājumā ar carisko Krieviju un Vilhelma II (Wilhelm II) laika Vācu Impēriju Austroungārijā pastāvēja plašākas iespējas sociālistisko partiju un arodbiedrību attīstībai un legālai darbībai, kas veicināja marksistisko teorētiķu interesi par politiskās cīņas parlamentāro metožu izmantošanu un vairoja pārliecību, ka strādnieku šķira spēj mierīgā ceļā pabeigt buržuāzijas iesāktos demokrātiskos pārveidojumus. Būtiska nozīme austromarksisma attīstībā bija Vīnes kā nozīmīgā kultūras centra intelektuālai atmosfērai, kas stimulēja valsts, tiesību un ideoloģijas analīzes augsto teorētisko līmeni.

Austromarksisms radās kā kritiska reakcija uz marksisma filozofijas naturalizāciju Frīdriha Engelsa (Friedrich Engels) darbos, kā arī uz reformisma un evolucionisma izplatīšanos II Internacionālē.

Austromarksisma redzamākie pārstāvji bija Makss Ādlers (Max Adler), Oto Bauers (Otto Bauer), Rūdolfs Hilferdings (Rudolf Hilferding), Karls Renners (Karl Renner).

Austromarksisma mērķis bija sabiedrības sociālistiskā pārveidošana demokrātiskā revolucionārā reformisma ceļā, nacionālā jautājuma risināšana uz kultūras autonomijas pamatiem, marksisma kā kritiskas, zinātniskas un ētiskas teorijas attīstība.

Viena no austromarksisma svarīgākajām iezīmēm bija tā pārstāvju centieni izvērtēt un papildināt marksisma filozofiskos pamatus citu lielo filozofisko tradīciju, galvenokārt I. Kanta, kriticisma gaismā. Viņi pieņēma tādas marksisma pamatnostādnes kā vērtību teoriju, šķiru cīņas un vēstures gaitas, un virzošo spēku teoriju, tomēr nepiekrita, ka marksisms ir loģiski saistīts ar materiālistisko filozofiju un norobežojās no F. Engelsa filozofiskajiem argumentiem, kurus uzskatīja par “nekritiskiem” I. Kanta izpratnē. M. Ādlers uzsvēra, ka Kārļa Marksa (Karl Marx) teorija ir sociālo parādību zinātniska rekonstrukcija un līdzīgi zinātnei tā ir filozofiski neitrāla. M. Ādlers uzskatīja, ka šāds priekšstats ir saskaņā ar paša K. Marksa uzskatiem, kas, viņaprāt, bija tālu no naivā reālisma un 18. gs. stila materiālisma kā metafiziskās sistēmas. Līdz ar to M. Ādlers uzskatīja par maldinošu pašu terminu “vēsturiskais materiālisms”. Tas, viņaprāt, vedina uz kļūdainu priekšstatu, ka K. Markss, uzsverot ekonomisko attiecību primaritāti sabiedrības dzīvē, traktē tās kā kādu bezdvēseles “matēriju”, bet cilvēku apziņu, gribu un visu sociālās dzīves kopumu – kā ekonomiskās bāzes pasīvu atspoguļojumu. Marksisms, pēc M. Ādlera domām, kļuva par pirmo sociālo parādību zinātnisko teoriju, kas atklāja sabiedrības cēloņsakarības, kas īstenojas, pateicoties cilvēka mērķtiecīgai rīcībai un nodomu spēkam. Marksistiskās vēstures izpratnes interpretācija M. Ādlera darbos izceļas ar mēģinājumu apšaubīt tradicionālo atšķirību starp vēsturiskā procesa materiālajiem un garīgajiem momentiem. Tomēr šāda interpretācija aiziet visai tālu no K. Marksa oriģinālajiem priekšstatiem. Uzsverot prakses kā jutekliski priekšmetiskās darbības ciešo saistību ar cilvēka apziņu, K. Markss neuzskatīja, ka visas ekonomiskās parādības notiek cilvēka apziņā, bet gan uzsvēra, ka apziņā notiekošo var skaidrot ekonomiski.

Austromarksisma pārstāvji ētikas jautājumu aplūkojumā pieslējās neokantiešu nostājai. Viņuprāt, morāles jautājumi nav risināmi, balstoties uz dabas un sabiedrības likumsakarībām, – ir jābūt īpašiem principiem, kas garantē vērtību spriedumu pamatotību. I. Kants formulēja šādu principu formālā kategoriskā imperatīva formā, kas nepasaka, kas tieši mums ir jādara, bet sniedz kritēriju, kas ļauj noteikt, vai rīcība ir vai nav morāla. Austromarksisti uzskatīja, ka I. Kanta princips, kas paredz indivīdu vienmēr uzskatīt par mērķi, nevis līdzekli, nekonfliktē ar K. Marksa idejām, bet sniedz tām morālu pamatojumu, kas ir būtisks visiem cilvēkiem un pilnībā atbilst sociālisma garam. Reizē viņi oponēja Eduarda Bernšteina (Eduard Bernstein) priekšstatam par sociālismu kā ētisko ideālu, saskatot tajā likumsakarīgu šķiru pretrunu produktu. Austromarksisti noraidīja apgalvojumus, ka I. Kanta morāles filozofija, ciktāl tā formulē universālus noteikumus, noved pie šķiru samierināšanās, nonākot pretrunā ar proletariāta šķiras interesēm. Gluži pretēji – tā dod pamatu nošķīrumam starp buržuāziskajām un proletāriskajām interesēm, jo, pēc austromarksistu domām (kas saskan ar K. Marksa agrīnajos darbos formulēto) proletariāta īpašās intereses saskan ar vispārcilvēcisko interesi.

Austromarksisti, it īpaši O. Bauers un K. Renners, devuši būtisku ieguldījumu nācijas teorijā. Viņi definēja nāciju kā kopīgas ekonomiskās, kultūras un politiskās pieredzes rezultātā vēsturiski izveidojušos “rakstura kopienu” (Gemeinschaft des Charakters). Austromarksistu nostādne nacionālajā jautājumā būtiski atšķīrās no citām nostādnēm tālaika marksistiskajā literatūrā. Vienu no tām pārstāvēja Roza Luksemburga (Rosa Luxemburg), kura uzskatīja, ka nacionālie centieni traucē strādnieku internacionālai solidaritātei cīņā pret kapitālismu un, kaut arī pati bija cēlusies no Polijas, uzskatīja par reakcionāriem aicinājumus atjaunot Polijas valsti. Pretēji tam Krievijas lielinieki (īpaši Vladimirs Ļeņins, Владuмир Ильuч Лeнин, un Josifs Staļins, Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин) pēdējos gados pirms Pirmā pasaules kara attīstīja nāciju pašnoteikšanās ideju, kas gan, kā parādīja viņu turpmākā rīcība, bija drīzāk taktisks paņēmiens imperiālistisko valstu vājināšanai. Austromarksisti turpretim, ņemot vērā arī unikālu Austroungārijas pieredzi etnisko attiecību risināšanā, piedāvāja kultūrnacionālo autonomiju kā veidu nacionālās daudzveidības pārvaldīšanai sociālistiskā ietvarā un noliedza konfliktu starp proletārisko internacionālismu un nacionālo daudzveidību. Viņuprāt, cīņa par neatkarīgu valstiskumu piesaista strādniekus buržuāziskam nacionālismam un ar to kaitē sociālisma lietai. Par pareizo etnisko problēmu risināšanas ceļu austromarksisti uzskatīja darbošanos esošo valstu ietvaros, pieprasot brīvību visām tautām pašām organizēt savu garīgo un kultūras dzīvi.

No visiem austromarksistu teorētiskajiem ekskursiem vislielāko ietekmi uz marksisma teorijas tālāko attīstību atstāja viņu devums imperiālisma teorijā. R. Hilferdings darbā “Finanšu kapitāls” (Das Finanzkapital, 1910) aplūkoja K. Marksa laika brīvās konkurences “liberālā kapitālisma” pārtapšanu monopolistiskā “finanšu kapitālismā”. Finanšu kapitāla valdīšana noved arī pie valsts funkciju maiņas un buržuāziski liberālās ideoloģijas norieta. Finanšu kapitālam ir nepieciešama spēcīga valsts, kas spēj pasargāt no ārvalstu konkurences un ar politiskiem un militāriem līdzekļiem spēj veicināt kapitāla eksportu. Imperiālisms līdz ar to ir dabisks rezultāts kapitāla koncentrācijai un cīņai par peļņas līmeņa paaugstināšanu. R. Hilferdings bija arī viens no pirmajiem, kas norādīja uz arī mūsdienās nozīmīgo nošķīrumu starp īpašniekiem un menedžeriem un arvien nozīmīgāko menedžeru lomu. Finanšu oligarhijas valdīšana neatceļ šķiru antagonismu, tā to pastiprina, jo iznīcina dažādus sabiedrības starpslāņus, skaidri pretnostādot finanšu oligarhiju un proletariātu. Tādējādi pieaug politisko cīņu spriegums un sabiedrība tiek tuvināta radikālām pārmaiņām, – ne tikai izraisot karus un politiskas katastrofas, kas veicina proletariāta revolucionārās apziņas pieaugumu, bet arī paaugstinot ražošanas sabiedriskošanas līmeni un ar to radot ekonomiskos priekšnoteikumus kapitālisma pārveidošanai ar demokrātisku sociālistisko reformu palīdzību. R. Hilferdinga darbs būtiski ietekmēja Krievijas lielinieku teorētiķu sacerējumus par imperiālismu, tostarp V. Ļeņina darbu “Imperiālisms kā kapitālisma augstākā stadija” (Империализм, как высшая стадия капитализма), ko viņš sarakstīja 1916. gada pirmajā pusē Cīrihē un publicēja 1917. gada pavasarī Petrogradā. R. Hilferdings un V. Ļeņins pārstāv cieši saistītus, bet atšķirīgus imperiālisma marksistiskās teorijas virzienus. Aizgūstot no R. Hilferdinga vairākas pieejas, konstatācijas un secinājumus, V. Ļenins radikalizēja un sistematizēja R. Hilferdinga ekonomisko analīzi un uz tās pamata attīstīja globālā kapitālisma teoriju un revolucionāro stratēģiju, uzsverot, ka revolūcija var sākties imperiālisma valstu ķēdes “vājākajā posmā”, par kādu Pirmā pasaules kara rezultātā kļuva Krievija.

Pirms Pirmā pasaules kara austromarksisti norobežojās no galējībām tālaika sociāldemokrātijā. No vienas puses, viņi oponēja E. Bernšteina revizionismam un noraidīja reformistu ideju par sociālistisko attiecību pakāpenisku izveidošanu kapitālistiskās sabiedrības ietvaros. No otras puses, viņiem nebija pieņemamas V. Ļeņina idejas par profesionālo revolucionāru avangarda partiju, kam jāienes strādniecībā sociālistiskā apziņa, viņi noraidīja lielinieku priekšstatu par bruņoto sacelšanos kā nozīmīgāko revolucionārās darbības līdzekli un principiālu “buržuāziskās” demokrātijas noliegumu. Austromarksisti uzsvēra uzticību klasiskā marksisma idejām, bet pasvītroja nepieciešamību izmantot parlamentārās demokrātijas iespējas un saskatīja masu strādnieku partijās un arodbiedrībās galvenos sabiedrisko pārmaiņu virzītājus. Pārņemot marksisma tradīcijai nozīmīgo proletariāta diktatūras ideju, viņi uzskatīja, ka proletariāts spēs nodrošināt savu dominēšanu sabiedrībā ar likumīgiem un demokrātiskiem līdzekļiem, saglabājot partiju plurālismu un uzskatu daudzveidību. Nākotnē politiskā demokrātija, viņuprāt, pāraugs sociālā demokrātijā (sociālismā), kur interešu konflikti, kas rodas šķiru atšķirību dēļ, beigs pastāvēt, kas nozīmēs arī valsts kā šķiriskās dominēšanas ieroča likvidēšanu. Beigs pastāvēt no sabiedrības atsvešinātā birokrātija, reizē saglabāsies dažādas sabiedriskajai dzīvei nepieciešamās sabiedrības pašorganizācijas formas.

Lielinieku nākšana pie varas Krievijā sagrāva pirmskara marksistiskās kopienas relatīvo vienotību, piespiežot austromarksismu no jauna definēt savu nostāju pret reformistisko sociāldemokrātiju, kas dominēja II Internacionālē, no vienas puses, un lieliniecisma idejām, kas no margināla, galēji radikāla strāvojuma pirmskara sociāldemokrātijā pārvērtās par III (Komunistiskās) Internacionāles dominējošo ideoloģiju, no otras puses. Saistībā ar to pieauga domstarpības arī pašu austromarksistu vidū. K. Renners un R. Hilferdings kļuva par nozīmīgām figūrām reformistiskajā Austrijas un Vācijas sociāldemokrātijā, savukārt M. Ādlers un O. Bauers saglabāja savu radikāli sociālistisko pozīciju, neidentificējot sevi ne ar reformistisko sociāldemokrātiju, ne ar Krievijas komunismu.

Augstu vērtējot lielinieku izlēmību un organizatorisko disciplīnu, austromarksisti asi kritizēja lielinieku politiku pēc Oktobra apvērsuma, it īpaši veidu, kādā Krievijā tika īstenota proletariāta diktatūras ideja. Tā, viņuprāt, izvērtās par avangarda partijas virsotnes diktatūru, pilnībā noliedzot politisko plurālismu, īstenojot politisko teroru un sagraujot masu sociālistiskās atbrīvošanās un jaunrades iespējas. Reizē austromarksisti mēģināja atrast vidusceļu starp lielinieku brutālo radikālismu un reformistisko sociāldemokrātiju. Viņu uzskati kļuva dominējošie Starptautiskajā sociālistisko partiju darba savienībā (saukta arī par Vīnes jeb 2½ Internacionāli), ko 1921. gadā Vīnes konferencē nodibināja 10 Eiropas sociālistiskās partijas, tai skaitā Austrijas sociāldemokrāti un Krievijas mazinieki. Par vienu no savas darbības mērķiem tā uzskatīja sociālistiskās kustības vienotības atjaunošanu. Šajā nolūkā no 1922. gada 2. līdz 5. aprīlim Berlīnē notika Triju Internacionāļu konference, lai apspriestu sadarbību, taču vienotība netika panākta, un Kominterns no sarunām izstājās. Tam sekoja sociāldemokrātu un komunistu savstarpējo apsūdzību un aizdomīguma periods, kam vairākās Eiropas valstīs bija traģiskas sekas.

Turpmākajos gados austromarksisti bija asi padomju režīma kritiķi. R. Hilferdings raksturoja 20. gs. 30. gadu Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS) kā “pirmo totalitāro valsti” un “totalitāro valsts ekonomiku”.

Kaut arī austromarksisma pārstāvji saprata gan reformisma, gan lieliniecisma briesmas, tomēr praksē nespēja atrast vidusceļu starp tiem. 30. gadu sākumā austromarksisti bija zaudējuši politisko (1934. gada februārī Austrijas pilsoņu karā – arī bruņoto) cīņu pret austrofašistisko Engelberta Dollfusa (Engelbert Dollphus) diktatūru. Pēc Otrā pasaules kara Austrijas Sociāldemokrātiskās partijas vadība pilnībā atteicās no marksisma idejām.

Pēc Austrijas Republikas nodibināšanās 1918. gadā austromarksistu vadītā Austrijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (ASSP; Sozialdemokratische Partei Österreichs) kļuva par vienu no nozīmīgākajiem politiskajiem spēkiem valstī. Īpaši spēcīga bija tās ietekmē Vīnē, kuru ASSP gandrīz pilnībā kontrolēja no 1918. līdz 1934. gadam. Šajā laikā, kuru bieži vien sauc par “Sarkano Vīni”, Austrijas galvaspilsētas intelektuālā un mākslinieciskā dzīve piedzīvoja pacēlumu, ASSP īstenoja plašus pasākumus izglītības, veselības aprūpes un sanitārijas jomā, izvērsa plašu būvniecības projektu programmu, mēģinot risināt mājokļu krīzi pēckara Vīnē un radīt jaunam sociālistiskam dzīvesveidam atbilstošu arhitektūras pamatu. No 1925. līdz 1934. gadam tika uzcelts vairāk nekā 60 000 jaunu dzīvokļu, kas nodrošināja mājokļus 200 000 cilvēku – desmitajai daļai tālaika Vīnes iedzīvotāju. Pašvaldību ēku īrnieki tika izvēlēti, pamatojoties uz rangu sistēmu, kurā prioritāte tika dota personām ar invaliditāti un citām sabiedrībā neaizsargātām grupām. Īres maksas tika turētas zemas. Ēkas tika veidotas kā kompleksi, kas iekļāva dzīvojamās un sabiedriskās telpas, veikalus un zaļās zonas kvartālu iekšpusē. Par vienu no spilgtākajiem piemēriem kļuva 1,1 km garš Kārļa Marksa nams (Karl-Marx-Hof, 1927–1933) Vīnes Dēblingas rajonā, kas joprojām ir viena no garākajām dzīvojamām ēkām pasaulē. Sarkanā Vīne beidza pastāvēt 1934. gadā, kad Austrijā izveidojās galēji labējā diktatūra, un sociāldemokrātiskā partija tika aizliegta. Tomēr Sarkanās Vīnes iedibinātā municipālo dzīvokļu celtniecības tradīcija turpinājās arī pēc Otrā pasaules kara. Mūsdienās aptuveni 600 000 cilvēku jeb aptuveni trešdaļa Vīnes iedzīvotāju (arī vidusšķiras pārstāvju), dzīvo pilsētas būvētajos dzīvokļos.

Austromarksisma idejas līdz 1934. gadam īstenoja ASSP, tā ietekmēja sociāldemokrātiskās partijas Čehoslovākijā, Ungārijā un Polijas Galīcijā. R. Hilferdings, kurš pēc Augusta Bēbeļa (August Bebel) uzaicinājuma vēl pirms Pirmā pasaules kara pārcēlās uz Vāciju, kļuva par vienu no vadošajiem Vācijas sociāldemokrātijas teorētiķiem starpkaru periodā un Vācijas finanšu ministru 1923. un 1928.–1929. gadā.

Austromarksisma nozīmīgākie pārstāvji atstāja būtisku (dažreiz arī pretrunīgu) ietekmi uz Austrijas sociāli politisko attīstību 20. gs. pirmajā pusē. Dažās jomās šī ietekme sniedzas līdz pat mūsdienām.

K. Renneru Austrijā dēvē par “Republiku tēvu”, jo viņš sākotnēji bija Antantes valstu neatzītās Vācu Austrijas Republikas (kas neveiksmīgi pretendēja apvienot visas vāciešu apdzīvotās bijušās Austroungārijas teritorijas) un pēc tam Austrijas Republikas pirmo valdību vadītājs, no 1931. līdz 1933. gadam – Austrijas parlamenta priekšsēdētājs. Reizē viņam bija ļoti pretrunīga loma saistībā ar pirmās Austrijas Republikas bojāeju. Vēl pirms Austroungārijas monarhijas sabrukuma K. Renners bija rosinājis (līdzīgi daudziem Austrijas sociālistiem) tās vāciešu apdzīvoto daļu apvienošanu ar Vāciju. 30. gadu beigās viņš uzskatīja Vācijas nacionālsociālistus par mazāko ļaunumu salīdzinājumā ar pašmāju Dollfusa-Šušniga (Dollfuss-Schuschnigg) austrofašistisko diktatūru, tāpēc pirms 1938. gada 10. aprīļa plebiscīta, kas leģitimizēja Austrijas iekļaušanu Trešā reiha sastāvā (Austrijas anšluss), aicināja austriešus balsot “par”.

1945. gada aprīlī padomju okupācijas vara bez konsultācijām ar Rietumu sabiedrotajiem uzdeva K. Renneram izveidot pagaidu valdību, kas pasludināja Austrijas neatkarību no nacistiskās Vācijas un aicināja izveidot demokrātisku valsti pēc Pirmās Austrijas Republikas parauga. Kaut arī Rietumvalstis neatzina K. Renneru, uzskatot viņu par padomju marioneti, viņam, neskatoties uz padomju spiedienu, izdevās saglabāt Austrijas valdības daudzpartiju raksturu, liekot pamatus Austrijas pēckara attīstībai demokrātijas virzienā. 1945. gada novembrī viņš tika ievēlēts par Austrijas prezidentu un palika šajā amatā līdz pat nāvei 1950. gadā.