Viena no 20. gs. kino un mūzikas industrijas, kā arī plašas publikas visaugstāk vērtētajām aktrisēm, režisorēm un dziedātājām. Kino darbojusies mūzikla, komēdijas un drāmas žanros, mūzikā dziedājusi un sacerējusi tradicionālās populārās mūzikas un popmūzikas repertuāru.
B. Straisanda dzimusi un augusi Bruklinā, Ņujorkā, ebreju ģimenē. Viņas tēvs, vidusskolas skolotājs, nomira, kad viņai bija tikai viens gads. Māte jaunībā bija soprāns, tomēr muzikālu karjeru neizveidoja, vēlāk strādāja par sekretāri. B. Straisanda ir mācījusies Bruklinas ortodoksālājā ješivas ebreju skolā (Jewish Orthodox Yeshiva of Brooklyn), Bruklinas 89. publiskajā skolā (Public School 89) un Erasma vidusskolā (Erasmus Hall High School, Bruklinā). Skolnieces vecumā aizrāvās ar Brodvejas izrādēm, interesējās arī par kordziedāšanu un teātri.
Jau pusaudzes gados guva pirmo skatuves pieredzi vasaras teātrī un Ņujorkas teātros. 1959. gadā, 16 gadu vecumā, absolvēja vidusskolu un, neskatoties uz mātes iebildumiem, nolēma uzsākt aktrises karjeru Ņujorkā.
Lai gan pazīstamākās lomas B. Straisanda atveidojusi mūzikla žanra filmās, aktrises talanta amplitūda ir ļoti plaša – viņa ir tēlojusi arī psiholoģiskās drāmās, melodrāmās un ekscentriskās komēdijās. B. Straisanda ir filmējusies 19 pilnmetrāžas spēlfilmās, kā režisore uzņēmusi trīs filmas.
Kino B. Straisanda ienāca jau kā atzīta mūziķe, 26 gadu vecumā debitējot filmā “Smieklīgais skuķis” (Funny Girl, 1968, režisors Viljams Vailers, William Wyler), kas viņai atnesa pirmo Amerikas Kinoakadēmijas (Academy of Motion Picture Arts and Sciences, AMPAS) balvu “Oskars” (Oscar). B. Straisanda virtuozi atveidoja komiķes un mūziķes Fannijas Braisas (Fanny Brice) lomu, pārsteidzot ar muzikalitāti, emocionalitāti un komiķes talantu.
Arī nākamie panākumi kino saistīti ar mūzikla žanru — vērienīgajā, greznajā Holivudas filmā “Hello, Dollij!” (Hello, Dolly!, 1969, režisors Džīns Kellijs, Gene Kelly) B. Straisanda spēlēja atraitni un savedēju Dolliju.
70. gados viens no nozīmīgākajiem Holivudas mūzikliem bija “Zvaigzne ir dzimusi” (A Star Is Born, 1976, režisors Frenks Pīrsons, Frenk Pierson). Tajā B. Straisanda atveidoja jaunu dziedātāju, kura kļūst slavenāka par savu elku un partneri (lomā – Kriss Kristofersons, Kris Kristofferson).
Šajā laikā B. Straisanda paplašināja aktierdarbības žanrisko amplitūdu. Komēdijā “Pūce un mincītis” (The Owl and the Pussycat, 1979, režisors Herberts Ross, Herbert Ross) viņa tēloja koķetu aktrisi un modeli, kura ekonomisku apsvērumu dēļ dzīvo vienā dzīvoklī ar nabadzīgu rakstnieku. Komiķes azartu B. Straisanda apliecināja arī pārpratumu komēdijā “Kas par lietu, dakter?” (What’s Up, Doc?, 1972, režisors Pīters Bogdanovičs, Peter Bogdanovich). Par vienu no viņas nozīmīgākajām lomām un filmām šajā desmitgadē kļuva melodrāma “Tādi mēs bijām” (The Way We Were, 1973, režisors Sidnijs Polaks, Sydney Pollack). B. Straisanda tajā atveidoja politisku aktīvisti, kuru saista vīrietis ar atšķirīgiem uzskatiem (lomā – Roberts Redfords, Robert Redford).
Aktrisei piemītošais komiķes talants spilgti izpaudās arī situāciju komēdijā “Pītera dēļ” (For Pete’s Sake, režisors Pīters Jeitss, Peter Yates, 1974), kurā viņas varone cenšas risināt ģimenes finanšu problēmas un atbalstīt savu neveiksmīgo dzīvesbiedru.
Kinokarjeras kulmināciju B. Straisanda sasniedza 80. gados, kad ne tikai nospēlēja galveno lomu filmā “Jentls” (Yentl, 1983), bet arī kļuva par tās režisori, līdzscenāristi un līdzproducenti. Filmas pamatā ir rakstnieka Īzaka Zingera (Isaac Bashevis Singer) stāsts “Jentls, ješivas zēns” (Yentl, the Yeshiva Boy) par Jentli Mendelu – Polijas aškenazi ebrejieti, kura spiesta izlikties par zēnu, lai varētu studēt Talmūdu. Kaut stāsta ekranizācijas tiesības B. Straisanda iegādājās jau 1963. gadā, filma tika uzņemta 20 gadus vēlāk. “Jentls” piedzīvoja komerciālu veiksmi un atnesa nozīmīgas balvas. Par debiju režijā B. Straisanda saņēma arī “Zelta globusu” (Golden Globe Award) kā labākā režisore, kļūstot par pirmo sievieti, šīs godalgas laureāti. “Zelta globusu” tā izpelnījās arī labākās muzikālās filmas un komēdijas kategorijā (Best Motion Picture—Musical or Comedy), savukārt Amerikas Kinoakadēmija to novērtēja ar “Oskaru” par labāko mūzikas celiņu (The Academy Award for Best Original Score).
Dramatisku un psiholoģiski sarežģītu lomu aktrise atveidoja drāmā “Trakā” (Nuts, 1987, režisors Mārtins Rits, Martin Ritt). B. Straisandas varone – augstas klases prostitūta Klaudija – tiek apsūdzēta klienta slepkavībā, bet ģimene un tās juristi cenšas panākt, lai viņu atzīst par mentāli neveselu. Temperamentīgi atveidotās Klaudijas mērķis ir pierādīt savu garīgo stabilitāti un uzņemties atbildību par slepkavību, kas izdarīta pašaizsardzības nolūkos. B. Straisanda filmā pārliecinoši atklāja savas varones dramatisko pieredzi un bērnības traumas.
Nozīmīgas bija arī B. Straisandas 90. gados režisētās filmas – izvērstas, psiholoģiski niansētas drāmas par ģimenes attiecībām un tuvinieku paaudžu konfliktiem. Filma “Paisuma princis” (The Prince of Tides, 1991) tika nominēta septiņām “Oskara” balvām. B. Straisanda bija filmas režisore, kā arī atveidoja vienu no galvenajām lomām. Viņas tēlotā psihoterapeite cenšas palīdzēt sievietei, kas mēģinājusi izdarīt pašnāvību, un, risinot profesionālas sarunas, sajūt spēcīgu saikni ar pacientes dvīņu brāli (lomā Niks Nolte, Nick Nolte). Arī nākamais režijas darbs “Spogulis ar divām sejām” (Mirror Has Two Faces, 1996) bija niansēts, vietām komisks pusmūža cilvēku attiecību portretējums. B. Straisanda tajā atveido universitātes profesori, kura cenšas īstenot platoniskas attiecības laulības dzīvē ar kolēģi (lomā Džefs Bridžess, Jeff Bridges).
Karjeras brieduma gados B. Straisanda piedalījās arī komerciālās komēdijās, tostarp “Iepazīstieties, Fakeri!” (Meet the Fockers, režisors Džejs Roučs, Jay Roach, 2004) un “Iepazīstieties, mazie Fakeri!” (Meet the Parents: Little Fockers, režisors Pols Veics, Paul Weitz, 2010).
Kaut B. Straisandas pirmā profesionālā izvēle bija saistīta ar aktiermākslu, turklāt viņa nav guvusi mūzikas izglītību un nelasa notis, atzinību viņa vispirms izpelnījās kā dziedātāja. Arī vēlāk viņas muzikālā darbība guvusi milzīgu ievērību, ļaujot kļūt par komerciāliem panākumiem bagātāko sievieti 20. gs. mūzikas industrijā un vienīgo, kam sešās desmitgadēs pēc kārtas izdevies sasniegt Billboard albumu tabulas virsotni.
Bērnībā B. Straisanda ar mūziku neaizrāvās, taču 18 gadu vecumā iztikas nodrošināšanai sāka dziedāt Lielās amerikāņu dziesmu grāmatas standartus Ņujorkas Grīničvilidžas klubos, kur publika ātri novērtēja gan viņas savdabīgo skatuvisko šarmu, gan dzidro un spēcīgo, vairākas oktāvas aptverošo mecosoprāna balsi, ko pianists Glens Gūlds (Glen Gould) raksturojis kā “dabas brīnumu, instrumentu ar bezgalīgām iespējām un tonālām rezervēm”. Memuāros B. Straisanda raksta, ka balsi mantojusi no mātes, bet bieži cildināto muzikalitātes un drāmas kombināciju, kā arī dziedājuma tehniku, kas nereti salīdzināta ar izcilām operdziedātājām, apguvusi intuitīvi, empīriskas pieredzes ceļā.
1962. gadā dziedātāja noslēdza līgumu ar ierakstu kompāniju Columbia, turklāt vienošanās viņai garantēja pilnīgu brīvību repertuāra izvēlē. Jau debijas albums – Brodvejas mūziklu tēmu interpretāciju kolekcija The Barbra Streisand Album (1963) izpelnījās Grammy balvas kategorijās “Gada albums” (Album of the Year) un “Labākais vokālais izpildījums sieviešu konkurencē” (Best Vocal Performance, Female). Arī turpmāk dziedātāja palika uzticīga tradicionālās populāras mūzikas repertuāram, kas viņai ļāva gūt skaļus panākumus arī britu invāzijas un rokmūzikas uzplūdu laikā.
60. gadu beigās, Brodvejas klasikai uz laiku zaudējot konkurētspēju mūzikas tirgū, B. Straisanda pievērsās The Beatles, Pola Saimona (Paul Simon), Harija Nilsona (Harry Nilsson) un citu jaunās paaudzes autoru sacerējumiem. Sākotnēji žanriskā transformācija nebija veiksmīga, mudinot apšaubīt viņas balss un dziedājuma piemērotību šādam repertuāram, taču 1974. gadā B. Straisandas statusu atjaunoja filmas “Tādi mēs bijām” titulkompozīcija The Way We Were (autori Alans Bergmans, Alan Bergman; Merilina Bergmana, Marilyn Bergman, un Mārvins Hemlišs, Marvin Hamlisch). B. Straisandas dziedātais skaņdarbs izpelnījās “Oskara” un “Zelta globusa” balvas kā “Labākā [filmas] oriģināldziesma” (Best Original Song) un Grammy balvu kā “Gada dziesma” (Song of the Year), turklāt kļuva par 1974. gada vispopulārāko singlu ASV; topa virsotni sasniedza arī tāda paša nosaukuma albums.
Īpaši veiksmīgs bija filmas “Zvaigzne ir dzimusi” skaņu celiņš A Star Is Born (1976) ar K. Kristofersonu. Šis albums un B. Straisandas sacerētā (līdzautorība ar Polu Viljamsu, Paul Williams) filmas pamattēma Evergreen (Love Theme from A Star Is Born) viņas reputāciju nostiprināja arī ārpus ASV, padarot par globālu superzvaigzni.
1978. gadā dziedātāja ieskaņoja sava kādreizējā klasesbiedra Nīla Daimonda (Neil Diamond) šķiršanās balādi You Don’t Bring Me Flowers. Autors to bija iedziedājis jau pirms gada, taču, iznākot B. Straisandas interpretācijai, vairākas radiostacijas abus ierakstus apvienoja, atskaņojot kā duetu. Šī radio dīdžeju improvizācija dziedātājus pamudināja ieskaņot You Don’t Bring Me Flowers “oficiālu” dueta versiju, kas kļuva par vienu no abu izpildītāju lielākajiem hitiem. 1979. gadā tikpat vērienīgus panākumus guva No More Tears (Enough Is Enough) – disko duets ar Donnu Sammeri (Donna Summer).
Popularitātes kulmināciju iezīmēja albums Guilty (1980), kas tapis sadarbībā ar tobrīd ļoti populārās grupas The Bee Gees līderi Beriju Gibu (Barry Gibb) – visu dziesmu producentu un autoru vai līdzautoru. Pateicoties B. Straisandas visslavenākajam hitam Woman in Love (Nr. 1 vairāk nekā 20 valstīs), Guilty kļuva par vienu no gada pieprasītākajiem albumiem pasaulē; 2005. gadā B. Straisanda un B. Gibs sadarbību turpināja albumā Guilty Pleasures.
Albumā Yentl (1983) dzirdamas filmas “Jentls” dziesmas ar Mišela Legrāna (Michel Legrand) mūziku un B. Straisandas pastāvīgo partneru A. Bergmana un M. Bergmanas tekstiem – šis darbs atsāka dziedātājas tuvināšanos mūziklu estētikai. Ignorējot brīdinājumus par potenciālu karjeras apdraudējumu, 20. gs. pēdējā desmitgadē viņa, vairākkārt sasniedzot Billboard albumu tabulas līderpozīciju, atkal regulāri dziedāja Brodvejas klasiku, ko interpretēja muzikālā teātra vai popdžeza tradīcijās.
B. Straisandas pēdējie starptautiskie hiti bija I Finally Found Someone (ar Braienu Adamsu, Bryan Adams, 1996) un Tell Him (ar Selīnu Dionu, Céline Dion, 1997), taču arī 21. gs. pirmajās desmitgadēs viņa saglabājusi plašu cienītāju loku un laidusi klajā veiksmīgus albumus. Īpašu ievērību izpelnījās duetu kolekcija Partners (2014) ar Stīviju Vonderu (Stevie Wonder), Maiklu Bublē (Michael Bublé), Andrea Bočelli (Andrea Bocelli) u. c. izpildītājiem, kā arī tās turpinājums The Secret of Life: Partners, Volume Two (2025) ar Pola Makartnija (Paul McCartney), Sema Smita (Sam Smith), Boba Dilana (Bob Dylan), Stinga (Sting) u. c. līdzdalību. Albumā Encore: Movie Partners Sing Broadway (2016) viņa ar populāriem aktieriem, tostarp Aleku Boldvinu (Alec Baldwin), Hjū Džekmenu (Hugh Jackman) un Antiono Banderasu (Antonio Banderas), izpilda Brodvejas hitus, bet Walls (2018) tematika cita starpā skar ASV prezidenta Donalda Trampa (Donald Trump) kritiku.
Kaut arī profesionālās daudzpusības dēļ B. Straisandas koncertdarbība bija neregulāra, viņa ilgstoši bijusi viena no vislabāk apmaksātajām koncertizpildītājām pasaulē, turklāt vairākkārt kritizēta par pārspīlēti augstām biļešu cenām – 21. gs. tās regulāri pārsniedza 1000 ASV dolāru. Dziedātāja uz to atbildējusi, ka šādas cenas ļauj ievērojamu peļņas daļu veltīt labdarībai, kā arī politiskiem mērķiem (viņa ir ilggadēja ASV Demokrātu partijas atbalstītāja); viņas pēdējā koncertturneja notika 2017. gadā.
B. Straisanda ir viena no izklaides industrijas visvairāk godalgotām māksliniecēm. Viņas darbība kino, mūzikā, muzikālajā teātrī un televīzijā novērtēta ar divām “Oskara” balvām, deviņām “Zelta globusa” balvām, desmit Grammy balvām, ieskaitot “Leģendas balvu” (Grammy Legend Award, 1992) un “Mūža sasniegumu balvu” (Grammy Lifetime Achievement Award, 1995). Saņēmusi Emmy (Emmy Award) un Tony balvas (Tony Award), kā arī Kannu festivāla (Festival de Cannes) balvu “Goda Zelta palmas zars” (Palme d’honneur, 2026).
ASV prezidents Bils Klintons (Bill Clinton) viņai piešķīris ASV Nacionālo mākslu medaļu (National Medal of Arts, 2000), prezidents Džordžs V. Bušs (George Walker Bush) – Kenedija centra godalgu (Kennedy Center Honors, 2007), bet prezidents Baraks Obama (Barack Obama) – Prezidenta brīvības medaļu (Presidential Medal of Freedom, 2015). Savukārt Francijas prezidents Nikolā Sarkozī (Nicolas Sarkozy) mākslinieci apbalvojis ar Goda leģiona ordeni (Ordre national de la Légion d’honneur, 2007).
Saņēmusi arī daudzas citas valdību un sabiedrisku organizāciju godalgas.
Come Tomorrow (ar Beriju Gibu); Evergreen (Love Theme from A Star Is Born); Funny Girl; Guilty (ar Beriju Gibu); I Finally Found Someone (ar Braienu Adamsu); You Don’t Bring Me Flowers (ar Nīlu Daimondu); Memory; My Heart Belongs to Me; My Valentine (ar Polu Makartniju); No More Tears (Enough Is Enough) (ar Donnu Sammeri); People; Promises; Tell Him (ar Selīnu Dionu); The Way We Were; What Kind of Fool (ar Beriju Gibu); Woman in Love
| Nosaukums | Izdevējs | Pirmizdevuma gads |
| The Barbra Streisand Album | Columbia | 1963 |
| The Second Barbra Streisand Album | Columbia | 1963 |
| The Third Album | Columbia | 1964 |
| People | Columbia | 1964 |
| My Name Is Barbra | Columbia | 1965 |
| My Name Is Barbra, Two... | Columbia | 1965 |
| Color Me Barbra | Columbia | 1966 |
| Je m’appelle Barbra | Columbia | 1966 |
| Simply Streisand | Columbia | 1967 |
| A Happening in Central Park* | Columbia | 1968 |
| Funny Girl** | Columbia | 1968 |
| Stoney End | Columbia | 1971 |
| Barbra Joan Streisand | Columbia | 1971 |
| The Way We Were | Columbia | 1974 |
| Classical Barbra | Columbia | 1976 |
| A Star Is Born** (ar Krisu Kristofersonu) | Columbia | 1976 |
| Superman | Columbia | 1977 |
| Songbird | Columbia | 1978 |
| Wet | Columbia | 1979 |
| Guilty | Columbia | 1980 |
| Yentl** | Columbia | 1983 |
| Emotion | Columbia | 1984 |
| The Broadway Album | Columbia | 1985 |
| One Voice* | Columbia | 1987 |
| Till I Loved You | Columbia | 1988 |
| Back to Broadway | Columbia | 1993 |
| Higher Ground | Columbia | 1997 |
| A Love Like Ours | Columbia | 1999 |
| The Movie Album | Columbia | 2003 |
| Guilty Pleasures | Columbia | 2005 |
| Love Is the Answer | Columbia | 2009 |
| What Matters Most | Columbia | 2011 |
| Partners | Columbia | 2014 |
| Encore: Movie Partners Sing Broadway | Columbia | 2016 |
| Walls | Columbia | 2018 |
| The Secret of Life: Partners, Volume Two | Columbia | 2025 |
|
|
| |
| * koncertieraksti ** mūzika tāda paša nosaukuma filmai | ||
Dita Rietuma, Klāss Vāvere "Barbra Straisanda". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/-Barbra-Straisanda (skatīts 11.05.2026)