Pašreizējam Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejam nav oficiāla dibināšanas datuma. Kā pašvaldības institūcija tā veidojās pakāpeniski vairākos posmos – sākot ar 20. gs. 30. gadu beigām, bet pilnībā noformējoties tikai pēc Otrā pasaules kara, 1945. gada beigās vai 1946. gada sākumā.

Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs kā Jelgavas pašvaldības iestāde tika izveidots 1945. gada beigās vai 1946. gada sākumā. Muzeja pirmsākumi saistīti ar Valsts vēsturiskā muzeja Jelgavas filiāles izveidošanu 1937. gadā, kas padomju otrreizējās okupācijas sākumā tika pārveidota par Valsts Vēsturiskā muzeja Jelgavas nodaļu.

Muzeja pastāvīgās ekspozīcijas ataino novada un pilsētas vēsturi hronoloģiski no aizvēstures līdz mūsdienām, bet muzeja krājums – Nacionālā muzeju krājuma daļa – ir 89200 vienību liels (2026). 

Jelgavas valstspilsētas pašvaldības iestāde – Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs – atrodas Akadēmijas ielā 10, Jelgavā, valsts nozīmes arhitektūras piemineklī bijušās Pētera akadēmijas (Academia Petrina) ēkā.

Jelgavas muzeja nosaukums kopš tā dibināšanas ir vairākkārt mainījies. No 1945. gada līdz 08.09.1964. tā nosaukums bija Jelgavas Novadpētniecības muzejs. No 09.09.1964. – Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs, no 26.03.1975. – Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs.

Jelgavas muzeja mērķis ir interpretēt Jelgavas pilsētas vēsturi un vienlaikus pozicionēt Jelgavu kā vēsturiskās zemes Zemgales centru, izceļot būtiskākos faktus un norises, kas atklāj pilsētas nozīmīgo lomu Latvijas vēstures kopainā.

Jelgavas muzejam kopš 1978. gada ir filiāle – Ādolfa Alunāna memoriālais muzejs –, bet kopš 2023. gada nodaļas statusā darbojas Zemgales restaurācijas centrs.

Muzeju vada direktors. Direktoram ir trīs vietnieki, no tiem katrs atbild par vienu no trim muzeja pamatfunkcijām – darbu ar muzeja krājumu, pētniecību, īpaši krājuma izpēti, un komunikāciju. Muzejā izveidota atsevišķa Krājuma nodaļa.

Muzeja filiāle un Zemgales restaurācijas centrs darbojas patstāvīgi, tomēr saskaņoti iekļaujoties muzeja kopējo uzdevumu risināšanā un stratēģisko mērķu sasniegšanā. Kā konsultatīvas vienības darbojas Krājuma komisija un Zinātniskā padome, restaurācijas jautājumus nepieciešamības gadījumā izskata Restaurācijas padome.

2000. gadā Jelgavas muzejs ieguva akreditētā muzeja statusu, kuru regulāri atjauno (pašlaik muzejs ir akreditēts līdz 2030. gada 29. jūnijam).

Jelgavas muzeja uzdevums ir nepārtraukti papildināt artefaktu krājumu, rūpēties par tā drošību un saglabātību, turpināt tā izpēti un uzturēt sabiedrības interesi par pilsētas un valsts vēsturi, veidojot gan pastāvīgās ekspozīcijas, gan tematiskās izstādes, piedāvājot daudzveidīgas izglītojošās programmas un kultūras pasākumus.

Ādolfa Alunāna memoriālais muzejs nodarbojas ar Ādolfa Alunāna un Alunānu dzimtas izpēti, kā arī dokumentē teātra tradīcijas pilsētā un novadā gan vēsturiskā, gan mūsdienu kontekstā.

Zemgales restaurācijas centrs nodrošina muzeja krājuma priekšmetu restaurācijas un konservācijas darbus, kā arī sniedz restaurācijas ārpakalpojumus.

Jelgavas muzejs ir Jelgavas valstspilsētas pašvaldības iestāde. Iestādes nolikumu apstiprina ar pašvaldības domes lēmumu. Muzejs ir Jelgavas valstspilsētas domes izpilddirektora pārraudzībā.

1937. gada 28. jūlijā Latvijas valdība izveidoja Valsts Vēsturiskā muzeja Jelgavas nodaļu, kas 1937.–1938. gadā pārņēma Zemgales muzeja biedrības Zemgales muzeja etnogrāfisko un vēstures kolekciju, atstājot savā rīcībā mākslas un dabaszinātņu kolekcijas un pārveidojoties par Zemgales mākslas muzeju (tas atjaunoja darbību vācu okupācijas laikā). Tāpat Valsts Vēsturiskā muzeja Jelgavas nodaļa 1939. gadā sāka pārņemt Latvijas valdības likvidētā Kurzemes provinces muzeja kolekciju (muzejs piederēja Kurzemes Literatūras un mākslas biedrībai). Padomju okupācijas laikā 1940. gada 1. augustā tika izdots valdības rīkojums, kas abus jau likvidētos privātos muzejus atkārtoti pasludināja par valsts muzejiem. Jelgavā, kā iepriekš, darbu turpināja Valsts vēstures muzeja Jelgavas nodaļa, arī vācu okupācijas un pirmajos otrreizējās padomju okupācijas gados.

Lai gan Jelgavas pilsētas vietvara savā komunikācijā muzeju pozicionēja kā pašvaldības institūciju un jau no 1944. gada deva tai saistošus norādījumus, Latvijas Vēstures muzeja Jelgavas nodaļa formāli turpināja pastāvēt vismaz līdz 1945. gada beigām. Par to liecina 1945. gada pārskata dati, kuros minēti septiņi tās darbinieki. Tādējādi par Latvijas Vēstures muzeja Jelgavas nodaļas darbības izbeigšanu var uzskatīt tikai 1945. gada beigas vai pat 1946. gada sākumu, kad uz tās bāzes muzejs tika pārveidots (nevis dibināts) par pašvaldības pārraudzībā esošu institūciju.

Pirmās ziņas par muzeju kā pašvaldības institūciju atrodamas īsi pēc padomju okupācijas varas atjaunošanas – 1944. gada oktobrī –, kad Jelgavas pilsētas pagaidu izpildu komitejas materiālos minēta frāze “Jelgavas muzejs atjaunojis darbību” un spriež par to, kā turpmāk ar šo institūciju strādāt, lai tā aktīvi iekļautos varas izvirzīto ideoloģisko uzdevumu īstenošanā. Par muzeja direktori apstiprināja vietējo vēstures skolotāju Mariju Akermani, kura brīvprātīgi kopā ar skolēniem apstaigāja pilsētas drupas un vāca vēstures liecības, tajā skaitā ievērojamu daļu izraka bijušā muzeja ēkas drupās. Pirmā ekspozīcija tapa 1947. gadā.

Ņemot vērā vēsturiskos notikumus un muzeju statusa izmaiņas, par visu Jelgavas muzeju tradīciju un daļēji kolekciju mantinieku mūsdienās tiek uzskatīts Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas. muzejs.

Pēc Otrā pasaules kara, padomju okupācijas varai uzsākot darbību, muzejam nekavējoties tika piešķirts ideoloģisks uzdevums – padomju iekārtas un sociālistisko sasniegumu slavināšana. 1947. gadā Rīgas ielā 6 tika atvērta ekspozīcija, kurā eksponāti bija sakārtoti pa vēstures posmiem: senvēsture, zemgaļu un kuršu rotaslietas, tirdzniecības sakari (tostarp monētas), kā arī Jelgavas latviešu amatniecības nodaļa, kas pārstāvēta ar amatu kausiem un lādēm.

Vienlaikus tika norādīts, ka muzejam trūkst vajadzīgo eksponātu par turpmākiem vēstures periodiem: par Kurzemes hercogu valdīšanas laiku, par 1905. un 1917. gada revolūciju. Īpaši trūcīgs materiālu klāsts esot arī par Padomju Savienības un Vācijas karu (tā laika terminoloģijā Lielo tēvijas karu). Lai gan vairāki Jelgavas uzņēmumi bija nodevuši materiālus Rūpniecības nodaļai, ar to nepietika, tādēļ sabiedrība tika aicināta aktīvāk iesaistīties materiālu vākšanā. Īpaši pārmetumi tika izteikti iestāžu un uzņēmumu vadītājiem par sociālisma celtniecības materiālu neiesniegšanu muzejam.

Pilsētas pēckara atjaunošanas plānos bija paredzēts atjaunot dažas vēsturiskās ēkas, tostarp bijušo Pētera Akadēmijas ēku, kuru pēc restaurācijas bija iecerēts nodot muzeja vajadzībām. Tomēr ēkas atjaunošanas darbi noritēja ļoti sarežģīti un gausi. Tikai 1951. gada decembra pēdējās dienās ēka tika nodota ekspluatācijā, taču pieņemšanas aktā bija fiksēti vairāki desmiti defektu. Vienlaikus 1952. gada aprīlī ēkas 1. stāvu uz laiku piešķīra pilsētas bibliotēkai, kas tur darbojās ievērojami ilgāk, nekā sākotnēji paredzēts – līdz pat 1984. gadam. 

Līdz 1953. gadam muzejam vairākkārt mainījās direktori, jo neviens no tiem, pēc tā laika varas iestāžu uzskatiem, nespēja pietiekami atbilstoši ideoloģiskajām prasībām veidot muzeju kā sociālisma sasniegumu atspoguļotāju. Tas nemainījās arī laikā, kad muzeja vadība tika uzticēta komunistei Annai Kleķerei, toreizējā pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētaja sievai.

Situācija mainījās 20. gs. 50. gadu otrajā pusē, kad direktore Skaidrīte Siliņa spēja izveidot muzeju, kas publiski un pārliecinoši atspoguļoja sociālisma sasniegumus. Vienlaikus viņa kopā ar muzeja kolektīvu veica neuzkrītošu kultūrvēsturisko liecību vākšanu par pirmssociālisma periodu – tika rīkotas krājuma komplektēšanas zinātniskās ekspedīcijas, apzināti un iztaujāti pirmskara pilsētas iedzīvotāji u. c. 1975. gadā muzejam tika piešķirts novadnieka, gleznotāja vecmeistara Ģederta Eliasa vārds, savukārt 1983. gadā muzejs saņēma gandrīz visu Ģ. Eliasa radošo mantojumu, un tika izveidota viņa darbu pastāvīgā ekspozīcija.

1984. gadā bibliotēka pārcēlās uz citu vietu, un muzejs uzsāka jaunu attīstības posmu. Muzeja darbinieki iesaistījās neatkarības atjaunošanas kustībā jau tās pirmsākumos. Muzejs kļuva par vietu, kur koncentrējās sabiedriskā iniciatīva atjaunot Kārļa Jansona pieminekli Jelgavas atbrīvotājiem – 1988. gadā pie muzeja tika novietots atrastais pieminekļa fragments, kas arī mūsdienās simbolizē neatkarības atjaunošanas kustību Jelgavā.

1988. gada 18. novembrī muzeja ēkas tornī svinīgi tika pacelts Latvijas valsts karogs un atklāta izstāde par Jelgavas vēsturi Latvijas Republikas laikā (1918–1940). Turpmākajos gados muzejs turpināja šo tematisko ievirzi – no 1989. līdz 1993. gadam katru gadu tika veidota jauna izstāde, kas bija veltīta vienam no četriem Latvijas valsts prezidentiem – zemgaliešiem. Muzejs spēja pārliecināt sabiedrības vairākumu un arī vietvaru par pirmā Latvijas prezidenta Jāņa Čakstes pieminekļa novietošanu pilsētā centrālākā vietā, nevis pretī muzeja ēkai, kur atradās 1931. gadā uzceltais piemineklis. Pašu spēkiem iekārtotas jaunas pastāvīgās ekspozīcijas, pētīts krājums, tapušas publikācijas, izdotas grāmatas, tajā skaitā albums ar senās Jelgavas pastkartēm (2017) un kopdarbs – apjomīgs izdevums par Ģederta Eliasa daiļradi “Esmu uz pareizā ceļa. Ģederts Eliass” (2022). Izveidotas muzeja tradīcijas – atceres pasākumi Kurzemes Literatūras un mākslas biedrībai, Kurzemes provinces muzejam, Pētera Akadēmijai. Viena no jaunākajām muzeja tradīcijām ir konkurss (kopš 2017. gada) profesionālajiem māksliniekiem “Ģederta Eliasa balva par lauku tēmas atspoguļojumu Latvijas glezniecībā”.

Jelgavas muzeja krājums sāka veidoties 1944. gada oktobrī, kad pilsētā atļāva atgriezties iedzīvotājiem. Sagrautās pilsētas drupās entuziasti meklēja bijušo laiku liecības – grāmatas, baznīcu piederumus, interjera priekšmetus utt. Vienlaikus vietējā vara deva rīkojumu muzejam dokumentēt pilsētas atjaunošanu un sociālistiskos sasniegumus. Lai gan muzejs atradās vietējās varas pārraudzībā, muzeja krājums atradās stingrā valsts uzraudzībā. Jau 1951. gadā tika izdota pavēle par muzeja krājuma pārbaudi un sistematizāciju visā Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā (PSR), pēc tam jāveic uzskaite (inventarizācija) un “pasportizācija”. Lai arī konkrētie uzstādījumi laika gaitā ir mainījušies, Kultūras ministrijas funkcionālā pārraudzība pār Latvijas muzeju krājumu saglabājusies līdz mūsdienām.

Krājuma uzskaite Jelgavas muzejā sākta tikai 1953. gadā. Saskaņā ar noteikumiem katram priekšmetam bija jānorāda iegūšanas avots, tomēr muzejā tas netika ievērots – nav ziņu par to, kur iegūta un 1953. gadā krājumā uzņemta vairāku tūkstošu vienību liela numismātikas, sudraba kausu, sudraba saktu un arheoloģisko priekšmetu kolekcija. Gandrīz visām šīm vienībām ir Kurzemes provinces muzeja, nevis Vēstures muzeja Jelgavas nodaļas inventāra numurs. Vietējā laikrakstā “Zemgales Komunists” 1948. gadā publicētajā aprakstā lasāmas ziņas par muzeju, kas iekārtots kādā divstāvu ēkā Rīgas ielā 6 (citviet minēts Rīgas ielā 16). No apskatei izlikto eksponātu apraksta secināms, ka bijušā muzeja drupās atrasts samērā daudz priekšmetu, kā arī tas, ka no tiem, kas tika aizvesti uz Vāciju, ap 7000 arheoloģisko priekšmetu atdoti atpakaļ (iespējams, atgūšanas procesā iesaistīta Mērija Grīnberga).

1960. gadā Latvijas PSR Kultūras ministrija izdeva pavēli, ar kuru vairāk nekā tūkstotis arheoloģisko priekšmetu bija jāizņem no Jelgavas muzeja krājuma un jānodod Liepājas, Daugavpils, Bauskas, Ludzas, Latvijas PSR Valsts vēstures muzejam, pat Lietuvas PSR muzejiem. Nedaudz vēlāk no Jelgavas muzeja krājuma tika atsavināti un nodoti gandrīz visi ar Annu Brigaderi saistītie artefakti, kas tagad glabājas Latvijas Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzejā. Pozitīva tendence, kas vērojama pēdējos gados, ir muzeju savstarpējā eksponātu apmaiņa. Jelgavas muzejam šajā jomā veidojusies vērtīga pieredze ar Tukuma un Rundāles muzeju.

Kā bijušajam apgabala muzejam krājuma komplektēšanas areāls līdz pat 20. gs. 90. gadiem aptvēra plašu teritoriju ap Jelgavu, tostarp daļu no tagadējiem Dobeles un Bauskas novadiem. Mūsdienās tas aptver tikai Jelgavas pilsētas un novada teritoriju. Vēl 1988. gada statistikas atskaitē bija jānorāda, cik priekšmetu no pamatkrājuma raksturo sociālisma periodu. Muzejs uzrādīja, ka no 49 463 pamatkrājuma priekšmetiem 21 187 jeb gandrīz 43 % attiecināmi uz sociālisma periodu. Lai sasniegtu tik “labu” rādītāju, Jelgavas muzeja pamatkrājumā tika inventarizēti gan laikraksta “Cīņa”, gan “Pravda” (Правда) eksemplāri ar PSRS augstāko amatpersonu attēliem, referātiem, kongresu materiāliem, kā arī neskaitāmi Goda raksti sociālistiskā darba pirmrindniekiem u. tml. Lai gan Jelgavas muzeja krājuma veidošana nav balstīta kolekciju principā, bet gan hronoloģiskajā tvērumā, laika gaitā tajā veidojušās vērā ņemamas kolekcijas – gan no Kurzemes provinces muzeja mantotās kolekcijas (īpaši izceļamas Jelgavā kalto monētu un 16.–19. gs. amata (cunftu) kausu kolekcija), gan vairāki desmiti Jelgavas mākslinieku darbu. Īpaša krājuma vērtība ir vairāku tūkstošu vienību lielajam mākslinieka Ģ. Eliasa radošajam un biogrāfiskajam mantojumam, kas muzejā nonāca 1983. gadā. Tas mērķtiecīgi tiek papildināts ar jaunām liecībām par visu Eliasu dzimtu un ar šo dzimtu saistītajām personām.

Jelgavas muzejam, kam bija samērā neliels artefaktu krājums, bija īpaši svarīgi ieviest jaunas darba metodes. Viena no tādām ir krājuma komplektēšanas zinātniski pētnieciskās ekspedīcijas. Pirmā no tām notika 1956. gadā uz Dobeles rajona Jaunpils ciemu, un šāda veida ekspedīcijas regulāri tika rīkotas līdz pat 20. gs. 90. gadiem. Liels ieguldījums novada etnogrāfiskajā izpētē un artefaktu ieguvē saistāms ar tautas daiļamata meistari Ilgu Madri. No 1958. gada, kad pie muzeja nodibināja lietišķās mākslas studiju “Atspole”, I. Madre piedalījās visās muzeja krājuma komplektēšanas ekspedīcijās, apzinot un dokumentējot novada etnogrāfisko mantojumu ne tikai ar muzejiskas nozīmes priekšmetiem, bet arī ar tradicionālo lauku darbu, tostarp ēst gatavošanas, vilnas apstrādes u. c. pierakstiem. Jelgavas muzejs bija viens no pilotprojekta dalībniekiem, kas 2010. gadā uzsāka krājuma digitālo uzskaiti jaunizveidotajā Nacionālā muzeju krājuma kopkatalogā.

Vadītāja M. Akermane (1944–1948), direktori: A. Kleķere (1948–1951), Arnolds Briģis (1951), direktora pienākumu izpildītājs Viktors Vītols (1952–1953), direktori S. Siliņa (1953–1981), Ivars Morozs (1981–1986), Līga Meldere (1986–1995), Gita Grase (kopš 1996. gada).