Kārlis Lejiņš 20. gs. 30. gados ieņēma atbildīgus amatus Latvijas armijas izglītības iestādēs (Virsnieku kursi, Kara akadēmiskie kursi, Kara skola) un Armijas štābā (militārais atašejs Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā, PSRS), bija pēdējais Latgales divīzijas štāba priekšnieks.

K. Lejiņš dzimis māju saimnieka Andreja un Annas Leju ģimenē. Kristīts Vietalvas evaņģēliski luteriskajā draudzē. 06.1913. beidza reālskolu Kurskā, no 09.1913. studēja Rīgas Politehniskā institūta (RPI) Tautsaimniecības nodaļā (no 07.1914. evakuācijā Tērbatā, tagad Tartu, pēc tam – Maskavā). 06.–11.1916. mācījās un beidza Krievijas armijas 3. Tiflisas (tagad Tbilisi Gruzijā) kājnieku praporščiku sagatavošanas skolu (3-я Тифлисская школа подготовки прапорщиков пехоты), 20.10.1922.–22.09.1923. ar I šķiru – Latvijas armijas Virsnieku kursus, 19.10.1926.–03.12.1928. ar I šķiru – Kara akadēmiskos kursus.

Precējies 12.1928. ar Aleksandru Kristīni Priedīti, 20. gs. 30. gados dzimušas meitas Ilga un Rita.

Pirmā pasaules kara laikā augstskolu studentu mobilizācijas gaitā K. Lejiņš 10.06.1916. iesaukts Krievijas armijā, iedalīts praporščiku sagatavošanas skolā. Pēc tās beigšanas no 14.11. virsnieks (praporščiks) 138. kājnieku rezerves pulkā Nikolajevskā (tagad Pugačova), Samaras guberņā, Kazaņas kara apgabalā, jaunākais virsnieks. 16.07.1917. pārvietots uz 6. kājnieku rezerves pulku Gaisinā, tagad Ukrainā, 14. rotas komandiera palīgs, no 23.10. – 14. rotas komandieris. 21.12. armijas “demokratizācijas” gaitā notikušajās komandieru vēlēšanās amatā nav ievēlēts, 25.12. atvaļināts no armijas. Dzīvoja vecāku mājās Vietalvas pagastā, nodarbojās ar zemkopību. Padomju Latvijas režīma laikā no 03.1919. vadīja pretlieliniecisko (“zaļo”) partizānu grupu Sunākstes‑Daudzevas rajonā.

13.06.1919. Ļaudonā mobilizēts Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (leitnants), Ziemeļlatvijas brigādes 1. Valmieras kājnieku pulka (no 07.08. – Latvijas armijas 4. Valmieras kājnieku pulks) mācību komandas jaunākais virsnieks. Piedalījās kaujās ar Sarkano armiju Vidzemē, no 15.10. – ar Pāvela Bermonta (Павел Рафаилович Бермондт-Авалов) armiju Jaunjelgavas iecirknī un pēc tam Zemgalē, 01.–08.1920. ar Sarkano armiju Latgales frontē. 18.01. pārvietots uz ložmetēju rotu. Virsleitnants (05.02.1920.; par kaujas nopelniem 10.–11.1919.). 01.03.–03.04. komandējumā Rīgā, Armijas virspavēlnieka štāba organizētajos informācijas kursos. 06.06.–04.07.1920. bija 4. rotas komandiera vietas izpildītājs frontē, 05.05.1920. izlūkgājienā uz Košuru sādžu aiz Zilupes kā ložmetēju vada komandieris zem stipras ienaidnieka apšaudes uzstādīja divus ložmetējus un ar labi mērķētu uguni apklusināja pretinieku. Pateicoties tam, izlūkiem radās iespēja forsēt Zilupi un ieņemt Košuru sādžu, iegūstot smago ložmetēju, 2 rotu kancelejas ar svarīgiem dokumentiem u. c. (par to 11.1921. apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni). 01.07.1920. uzdots formēt smago ložmetēju rotu 3. bataljonā, tās komandiera vietas izpildītājs, bet jau 01.09. – uzdots formēt pulka mācību komandu, tās priekšnieka vietas izpildītājs. Kapteinis (18.11.; par kaujas nopelniem 05.05. Latgales frontē). Pēc Latvijas Neatkarības kara noslēguma 10.1920. pulks no Latgales pārvietots uz Rīgas garnizonu. 01.04.1921. pēc miera laika štatu saraksta apstiprināts par instruktoru rotas komandieri. Pēc atgriešanās no Virsnieku kursiem 09.10.1923. piekomandēts pulka štābam iepazīšanās nolūkā ar kancelejas darbību, 22.10. iecelts par pulka adjutantu. No 02.02.1926. bija pulka 1. Ložmetēju rotas komandieris. 19.–23.11. komandējumā Igaunijā, Igaunijas armijas 2. kājnieku pulka gadasvētkos. Pēc atgriešanās no Kara akadēmiskajiem kursiem 1. rotas komandieris, bet jau 31.12.1928. pārvietots uz Vidzemes divīzijas pārvaldi Rīgā, štāba Operatīvās nodaļas adjutants. 13.02.–06.03.1930. komandējumā sevišķā uzdevumā Somijā. Vairākkārt īslaicīgi štāba priekšnieka vietas izpildītājs (dienestu štābā noslēdzot, 06.1930. izteikta divīzijas štāba priekšnieka Žaņa Baha pateicība dienesta vārdā par darbu). Pulkvedis-leitnants (19.06.1930.). 26.06. pārvietots uz Virsnieku kursiem, 2. grupas vadītājs. 02.1932. iecelts par reglamentu (“Karaspēka vadība un kauja”, “Kājnieku apmācības reglaments”) pārstrādāšanas komisijas locekli. 18.05. piekomandēts Kara akadēmiskajiem kursiem (10.12. oficiāli pārvietots uz tiem), grupas vadītājs. 20.02.1934. pārcelts uz Armijas štāba Operatīvo daļu un iecelts par militāro atašeju (kara aģentu) PSRS, Maskavā (ieradās 07.03.). 01.09. lietošanā no Autotanku pulka piešķirta dienesta automašīna ar šoferi. 19.08.–02.09. komandējumā no Maskavas Surami-Boržomi rajonā Ziemeļkaukāzā, 14.–16.04.1937. – Ļeņingradā (tagad Pēterburga), 22.–23.04. – Vladimirā u. c. 13.05. iecelts par Kara skolas Virsnieku vietnieku nodaļas priekšnieku Rīgā, 29.11.1938. – par Latgales divīzijas štāba priekšnieka vietas izpildītāju Pļaviņās. 01.11.1939. paaugstināts par pulkvedi un apstiprināts štāba priekšnieka amatā. No 01.1940. Latvijas Kara skolu beigušo virsnieku apvienības goda biedrs.

Pēc valsts okupācijas 27.09.1940. pārskaitīts Sarkanās armijas 24. teritoriālajā strēlnieku korpusā, 183. strēlnieku divīzijas štāba priekšnieks Cēsīs. 12.06.1941. korpusa vecāko latviešu virsnieku grupas sastāvā nosūtīts uz komandējošā sastāva pilnveidošanas kursiem Sarkanās armijas Ģenerālštāba akadēmijā (Академия Генерального штаба РККА) Maskavā, 19.06. viesnīcā apcietināts, ievietots Butirku cietumā. 29.07. PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija latviešu virsnieku grupas sastāvā piesprieda nāvessodu, nošauts masu slepkavības vietā saimniecības “Komunarka” teritorijā pie Maskavas.

K. Lejiņš – virsnieks ar ierindas dienesta pieredzi un nopelniem Latvijas Neatkarības karā, starpkaru periodā, pēc augstākās militārās izglītības iegūšanas ieņēma dažādus amatus Latvijas armijas izglītības iestādēs (Virsnieku kursi, Kara akadēmiskie kursi, Kara skola) un Armijas štābā (pēc attiecīga līmeņa attiecību atjaunošanas starp Latviju un PSRS 1933. gadā iecelts par pēc ilga pārtraukuma pirmo militāro atašeju Maskavā). Bija pēdējais armijas kaujasspējīgākās divīzijas – Latgales divīzijas – štāba priekšnieks.

Par kaujas un dienesta nopelniem Latvijas armijā K. Lejiņš apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (III šķira), Triju Zvaigžņu ordeni (IV šķira; V šķira), Viestura ordeni (III šķira, ar šķēpiem), Aizsargu Nopelnu krustu.

Godinot Pļaviņu novada teritorijā dzimušos 15 Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus, Pļaviņās 07.2019. uzstādīta granīta piemiņas stēla (tajā iegravēts arī K. Lejiņa vārds).