Galvenais konstitucionālās tiesības regulējošais tiesību avots Igaunijā ir konstitūcija, kas tika pieņemta referendumā 1992. gada 28. jūnijā un stājās spēkā 1992. gada 3. jūlijā. Formālā izpratnē konstitucionālās tiesības ir ietvertas konstitūcijas II nodaļā (8.–55. pants), kuras nosaukums ir “Pamattiesības, brīvības un pienākumi” un kurā ir noteikts plašs tiesību, brīvību un pienākumu kopums, tostarp klasiskās pilsoniskās un politiskās tiesības, kā arī sociālās un ekonomiskās tiesības. Lai gan lielākā daļa pamattiesību ir noteiktas konstitūcijas II nodaļā, plašāka interpretācija ļauj konstitucionālās tiesības atrast arī citās konstitūcijas nodaļās, jo vairāku konstitucionālo normu funkcija ārpus II nodaļas ir līdzvērtīga pamattiesību funkcijai. Šādas normas ir, piemēram, 57. pants (vēlēšanu tiesības), 60. panta 1. punkts (tiesības uz brīvām un demokrātiskām vēlēšanām) un 124. panta 2. punkts (pienākums pildīt alternatīvo dienestu (personām, kuras atsakās pildīt obligāto valsts aizsardzības dienestu)).

Šo pamattiesību un pamatbrīvību galvenie subjekti ir fiziskas personas (indivīdi). Šajā ziņā visām fiziskām personām piemīt tādas tiesības, kas pieder ikvienam un ikkatrai personai, savukārt tiesības, kas rezervētas pilsoņiem, piemīt tikai Igaunijas pilsoņiem. Saskaņā ar konstitūcijas 9. panta 2. punktu arī privātas juridiskas personas var būt pamattiesību subjekti, ievērojot tajā paredzētos nosacījumus. Tomēr privāta juridiska persona netiek uzskatīta par pamattiesību subjektu, ja tā pilda publiskas funkcijas. Publisko tiesību juridiskās personas nevar būt pamattiesību subjekti.

Galvenais pamattiesību adresāts, proti, subjekts, kuram pamattiesības ir saistošas un kuram tās ir jāievēro, ir valsts, kā arī citas publisko tiesību juridiskās personas. Pamattiesības tiek piemērotas tiesiskajās attiecībās starp indivīdu un valsti, kur pirmā puse ir tiesīgais subjekts, savukārt otrā puse ir atbildīgais subjekts. Saskaņā ar konstitūcijas 14. pantu tiesību un brīvību garantēšana ir likumdevējvaras, izpildvaras un tiesu varas, kā arī pašvaldību pienākums.

Saskaņā ar konstitūcijas 3. pantu vispāratzītie starptautisko tiesību principi un normas ir neatņemama Igaunijas tiesību sistēmas sastāvdaļa. Igaunijas Augstākā tiesa, kas ir arī konstitucionālo kontroli īstenojošā tiesa, ir uzsvērusi, ka Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (arī Eiropas Cilvēktiesību konvencija, ECK) ir Igaunijas tiesību sistēmas neatņemama sastāvdaļa. Tāpēc praksē, interpretējot konstitūcijas jēgu un garu un līdz ar to arī konstitucionālās tiesības, tiek izmantota arī ECK kopā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) judikatūru. Turklāt, interpretējot konstitūcijā nostiprinātās pamattiesības, Augstākā tiesa balstās arī Eiropas Savienības (ES; European Union) tiesību aktos, tostarp Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, noteiktajos standartos, īpaši gadījumos, kad strīds ietilpst ES tiesību piemērošanas jomā.

Igaunija bija viena no daudzām valstīm, kas Pirmā pasaules kara rezultātā ieguva neatkarību vai izveidoja jaunu konstitucionālo iekārtu un šajā procesā pieņēma konstitūciju. Igaunijas Republikas pirmās konstitūcijas, kas tika pieņemta 1920. gada 15. jūnijā un stājās spēkā tā paša gada 21. decembrī, II nodaļā (6.–26. pants) bija iekļauts pamattiesību kopums. Konstitūcijas izstrādes procesā tika strādāts demokrātijas virzienā, lai nepieļautu ar Krievijas Impērijas periodu saistītā beztiesiskuma atkārtošanos, tāpēc tika izveidots visaptverošs pamattiesību un pamatbrīvību kopums. Šajā kopumā bija iekļautas daudzas pilsoniskās un politiskās tiesības, piemēram, tiesības uz vienlīdzību, personas brīvību, privātās dzīves neaizskaramību, reliģijas brīvība, vārda brīvība, pulcēšanās brīvība, biedrošanās brīvība, pārvietošanās brīvība un tiesības iesniegt lūgumrakstus un vērsties tiesā, kā arī sociālās un ekonomiskās tiesības, tostarp uzņēmējdarbības brīvība, īpašuma un sociālā aizsardzība.

Izstrādes procesā tika izmantoti 1919. gada Veimāras konstitūcijas un Amerikas Savienoto Valstu (ASV) konstitūcijas piemēri. Tomēr ASV konstitūcijai nebija tiešas ietekmes uz normu formulējumu. Ievērojamas līdzības ir arī ar 1874. gada Šveices federālo konstitūciju (aizliegums mainīt likumīgo jurisdikciju, reliģijas brīvība, miesas sodu un nāvessoda aizliegums) un 1893. gada Bernes kantona konstitūcijas normām, īpaši attiecībā uz personas brīvību, izteiksmes un uzņēmējdarbības brīvību, kā arī cenzūras aizliegumu. Var saskatīt paralēles arī ar 1867. gada Austrijas pamatlikumu par pilsoņu vispārējām tiesībām (korespondences noslēpums un izņēmuma ierobežojumi), 1850. gada Prūsijas konstitūciju (pilnīgas īpašuma konfiskācijas aizliegums), 1919. gada Somijas konstitūcijas likumu (aizliegums mainīt likumīgo jurisdikciju, mājokļa neaizskaramība, korespondences noslēpums un pārvietošanās brīvība), 1866. gada Dānijas konstitūciju (personas brīvība un cenzūras aizliegums) un 1906. gada Krievijas pamatlikumiem (personas brīvība, krimināllikuma piemērošanas ar atpakaļejošu spēku aizliegums, mājokļa neaizskaramība, biedrošanās brīvība un īpašuma aizsardzība). Tomēr šīs pamattiesību normas netika pārrakstītas vārdu pa vārdam.

Ar 1934. gada konstitūcijas grozījumiem tika saglabāta II nodaļa “Par Igaunijas pilsoņu pamattiesībām”, taču lielāks uzsvars tika likts uz izpildvaras un Valsts vecākā institūcijas (riigivanem) stiprināšanu. Nākamajā 1938. gada Konstitūcijā II nodaļa par pamattiesībām kļuva vēl plašāka (“Igaunijas pilsoņu tiesības un pienākumi”, 27 punkti), taču vienlaikus ievērojami tika ierobežota sabiedrības līdzdalība valsts varas īstenošanā. Piemēram, tika atcelta likumu pieņemšana ar tautas iniciatīvas palīdzību, un referendumi kļuva iespējami tikai ar republikas prezidenta piekrišanu. Tādējādi, lai gan pamattiesību kopums kļuva plašāks un detalizētāks, politisko tiesību faktiskais apjoms tika sašaurināts.

Kopš pirmās konstitūcijas pieņemšanas 1920. gadā pamattiesību un pamatbrīvību apjoms ir pakāpeniski paplašinājies. Vairāk nekā simts gadu laikā visā Eiropā dabiski mainījusies izpratne ne tikai par to, kādas pamattiesības pastāv, bet arī par pamattiesību lomu. Pateicoties konstitucionālās kontroles sistēmas izveidei, šīs tiesības juridiski kļuvušas daudz spēcīgākas. Grozot konstitūciju, ir ticis mainīts arī pamattiesību formulējums, tikai dažās normās formulējums ir palicis nemainīgs. Veicot izmaiņas formulējumos, ņemts vērā iepriekšējās konstitūcijās paredzētais, kā arī vēsturiskā pieredze, pārmaiņas sabiedrībā un vērtību maiņa.

Jaunākos laikos konstitucionālo tiesību attīstība Igaunijā ir cieši saistīta ar neatkarības atjaunošanu un konstitūcijas pieņemšanu 1992. gada 28. jūnijā. Pēc padomju okupācijas beigām tika izstrādāta tāda konstitucionālā sistēma, kas nodrošinātu tiesiskumu, varas dalīšanu un spēcīgu personas brīvības aizsardzību pret valsts patvaļu. Konstitūcijas izstrādes procesā Konstitucionālā asambleja lielā mērā balstījās uz Eiropas konstitucionālajām tradīcijām un starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem. ECK kalpoja kā svarīgs paraugs, izstrādājot konstitūcijas II nodaļu. Īpašs uzsvars tika likts uz tiesas kontroli un efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem pret tiesību pārkāpumiem.

Kopš Igaunijas pievienošanās Eiropas Padomei 1993. gada 14. maijā un ES 2004. gada 1. maijā konstitucionālo tiesību doktrīna arvien vairāk attīstās dialogā ar ECK un ECT judikatūru, kā arī ES tiesībām (ES Pamattiesību hartu) un Eiropas Savienības Tiesas judikatūru. Attīstību pamattiesību jomā ir ietekmējuši konstitūcijas grozījumi un, konkrēti, konstitucionālās kontroles procedūras, īpaši attiecībā uz ģimenes dzīvi, vienlīdzību, valsts un tiesisko aizsardzību, sociālo drošību, uzņēmējdarbības brīvību un daudzām citām konstitucionālajām pamattiesībām.

Igaunijā konstitucionālo kontroli galvenokārt īsteno Augstākā tiesa, kurai saskaņā ar konstitūcijas 153. panta 2. punktu ir tiesības atzīt par spēkā neesošu jebkuru likumu vai citu tiesību aktu, kas ir pretrunā konstitūcijai. Nozīmīga loma pamattiesību aizsardzībā ir arī tiesībsargam, kas pārbauda likumdevēja, izpildvaras un pašvaldību pieņemto vispārēji piemērojamo tiesību aktu atbilstību konstitūcijai un citiem likumiem (konstitūcijas 139. pants), kā arī republikas prezidentam, kuram ir tiesības neizsludināt likumu (konstitūcijas 107. pants).

Konstitucionālās kontroles procesu var ierosināt vairāki dalībnieki, tostarp vispārējās tiesas konkrētās normu kontroles procedūrā un republikas prezidents, tiesībsargs un vietējās pašvaldības abstraktās normu kontroles procedūras ietvaros. Privātpersonas var vērsties Augstākajā tiesā saistībā ar konstitucionālo pārskatīšanu tikai ļoti ierobežotos gadījumos. Pagaidām Igaunijas tiesību aktos nav skaidri paredzēta iespēja iesniegt individuālu sūdzību par tiesību akta atbilstības pārbaudi konstitūcijai, tomēr Augstākā tiesa ir atzinusi indivīda tiesības vērsties tieši Augstākajā tiesā, ja personai nav citu efektīvu tiesību aizsardzības līdzekļu savu tiesību aizsardzībai.

21. gs. otrajā un trešajā desmitgadē Augstākajai tiesai ir nācies skaidrot attiecības starp konstitūciju un ES tiesībām. Lietā, kas izrietēja no pamattiesībām uz vienlīdzību, Augstākā tiesa pauda nostāju, ka vairumā gadījumu tiesa var brīvi izvēlēties ceļu lietas risināšanai – konstitucionālo kontroli vai ES tiesību ievērošanas kontroli. Tomēr šī izvēle tiesai būtu jāpamato un jāņem vērā arī tas, ka konstitucionālās kontroles procedūra nedrīkst apdraudēt ES tiesību pārākumu, vienotību vai efektivitāti.

Pēc elektroniskās balsošanas ieviešanas Igaunijā 2005. gadā ir radušies vairāki konstitucionāla rakstura jautājumi par vēlēšanu tiesību aizsardzību un e-balsošanas uzticamību. Svarīga nozīme it īpaši e-balsošanas leģitimizēšanā ir bijusi tiesu praksei, uzsverot, ka vēlēšanu organizēšanai ir jāatbilst konstitūcijā noteiktajiem principiem, proti, vēlēšanām jābūt vispārējām, vienotām un tiešām, un balsošanai ir jābūt aizklātai. Augstākā tiesa ir vairākkārt uzsvērusi, ka e-balsošana ir konstitucionāli pieņemama tikai tad, ja tiek efektīvi nodrošināti šie vēlēšanu pamatprincipi.

Tāpat ir radusies nepieciešamība aizsargāt sociālās tiesības un pasargāt indivīdus no nozīmīgu valsts reformu negatīvajām sekām. 2020. gadā tika apšaubīta obligātās fondēto pensiju sistēmas reformas konstitucionalitāte. Augstākā tiesa ir norādījusi, ka konstitūcija neuzliek valstij pienākumu beznosacījumu kārtībā nodrošināt palīdzību vecumdienās un valsts nav vienīgā atbildīgā – par personas iztikšanu ir atbildīga arī pati persona un tās ģimene. Tika arī uzsvērts, ka konstitūcijā noteiktā minimālā vecuma atbalsta apmērs laika gaitā var mainīties un konstitūcija neparedz pienākumu nodrošināt vecuma atbalstu tikai ar obligātās fondētās pensiju sistēmas palīdzību.

Attiecībā uz sociālajām pamattiesībām Augstākajai tiesai ir vairākkārt nācies lemt arī par to, cik lielā apmērā pašvaldībām ir jāpilda likumā noteiktais pienākums nodrošināt sociālos pakalpojumus. Augstākā tiesa ir skaidrojusi, ka pašvaldības nevar uzstādīt nosacījumus, kas izslēdz personas, kurām saskaņā ar likumu ir tiesības saņemt atbalstu, vai sniegt mazāku atbalstu, nekā noteikts likumā. Neatkarīgi no tā, kurš pilda sociālās labklājības uzdevumus, likumdevēja vara galu galā atbild par sociālo tiesību nodrošināšanu. Tas nozīmē, ka ar likumu ir jāparedz atbilstoši noteikumi, jānodrošina pietiekams finansējums, jāveic uzdevumu izpildes pārraudzība un personu rīcībā ir jābūt efektīviem līdzekļiem savu tiesību aizsardzībai.

Pirms viendzimuma laulību legalizēšanas Igaunijā (2024. gada 1. janvārī) divi partneri varēja (un joprojām var) reģistrēt savas partnerattiecības saskaņā ar Likumu par reģistrētajām partnerattiecībām, kas pēc savas būtības ir dzimumneitrāls, jo attiecas gan uz dažādu dzimumu, gan viendzimuma pāriem. Tomēr šis likums tika pieņemts, neizstrādājot īstenošanas aktus un neveicot izmaiņas citos attiecīgajos likumos. Tas radīja vairākus juridiskus un tehniskus sarežģījumus personām, kuras bija parakstījušas līgumu, tādējādi pārkāpjot viņu pamattiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību. Galu galā tiesas bija spiestas novērst likumdevēja bezdarbības radītās nepilnības.

Raugoties nākotnē, joprojām ir vairāki izaicinājumi konstitucionālo tiesību nodrošināšanā, tostarp jautājumi par reliģijas brīvību (konstitūcijas 40. pants) saistībā ar valsts drošības aizsardzību, tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību (konstitūcijas 26. pants) saistībā ar novērošanu un kameru monitoringu, kā arī neslavas celšanas un reputācijas aizsardzības jautājumi (konstitūcijas 12. pants) sociālo mediju laikmetā.