Skolotājs pēc pamatprofesijas. Pirmā pasaules kara laikā par kājnieku virsnieku kļuvušais Teodors Kalniņš bija viens no 18 ar Lāčplēša Kara ordeņa II šķiru apbalvotajiem latviešu karavīriem, starpkaru periodā ieņēma Latvijas armijas pulka komandiera amatu, pēc tam bija Virsnieku kursu priekšnieks un Augstākās kara skolas pasniedzējs.

T. Kalniņš dzimis māju saimnieka Andreja un Līzes Kalniņu ģimenē. Kristīts Liezēres evaņģēliski luteriskajā draudzē. 06.1901. beidzis Pleskavas skolotāju semināru, 28.10.1915.–23.01.1916. mācījās un beidza 1. Orānienbaumas kājnieku praporščiku sagatavošanas skolu (1-я Ораниенбаумская школа подготовки прапорщиков пехоты), 12.02.–05.08.1923. mācījās un beidza Latvijas armijas vecāko virsnieku kursus, 29.11.1928.–02.08.1929. beidza astoņu mēnešu Kara akadēmiskos kursus.

Precējies 05.1935. ar Adelīnu Kaufeldi (pēc Otrā pasaules kara Jelgavas pilsētas slimnīcas noliktavas pārzine). 

Pēc skolotāju semināra beigšanas no 08.1901. T. Kalniņš bija skolotājs Druvienas pagasta skolā, no 10.1902. – Ķirbižu pagasta skolā, no 10.1905. – Liezēres pagasta skolā, no 08.1909. – Cēsu zēnu pamatskolā. Pirmā pasaules kara sākumā 07.08.1914. Cēsīs mobilizēts karadienestā Krievijas armijā, iedalīts 3. kājnieku rezerves bataljonā Pēterhofā, Pēterburgas guberņā. 14.10. pārvietots uz Orānienbaumā formējamo 295. Sviras kājnieku pulku (tas tika formēts no jauniesauktajiem un turpat novietotā 147. kājnieku Samaras pulka karavīriem, tāpēc 147. pulks minēts T. Kalniņa dienesta sarakstā kā īslaicīga dienesta vieta). 03.11. pulks izbrauca uz fronti Galīcijā, piedalījās kaujās ar Austroungārijas armiju pie Veļičkas Krakovas apkārtnē, Tarnuvas (tagad Polijā) u. c., 21.09.1915. komandēts uz aizmuguri saistībā ar plānoto nosūtīšanu uz praporščiku skolu. Pēc praporščiku sagatavošanas skolas beigšanas no 23.01.1916. virsnieks (praporščiks) 35. Sibīrijas strēlnieku rezerves bataljonā Omskā, rotas jaunākais virsnieks. Pēc paša lūguma pārvietots uz latviešu strēlnieku bataljoniem, 19.03. ieradās 12. armijas štāba rīcībā. 22.03. iedalīts 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonā, no 23.03. bija 3. rotas jaunākais virsnieks, no 25.04. – mācību komandas jaunākais virsnieks. 09.06., bataljonam pārejot uz 6 rotu sastāvu, iecelts par jaunizveidotās 6. rotas komandieri. 16.07. kaujās Ķekavas rajonā kontuzēts, palika ierindā. 11.1917. bataljons pārformēts par pulku. Podporučiks (23.07.1916.). 31.01.1917. kaujās pie Ložmetējkalna ievainots labās rokas pirkstā. Poručiks (11.03.). 02.–12.05. bija 2. bataljona komandiera vietas izpildītājs, no 24.08. – 2. bataljona komandieris. Štābkapteinis (15.10.). 03.01.1918. atvaļināts no karadienesta kā skolotājs, dzīvoja vecāku mājās Liezēres pagastā (no 02.1918. vācu okupācijas apstākļos). 14.08. pārcēlās uz Cēsīm, no 15.08. skolotājs iepriekšējā darba vietā – Cēsu zēnu pamatskolā. Vidzemē ienākot Sarkanajai armijai, 21.12.1918.–07.01.1919. Ziemassvētku brīvlaikā dzīvoja vecāku mājās, Padomju Latvijas režīma laikā 07.01. atgriezās darbā skolā Cēsīs, 15.01.–05.02. slimoja. 10.03. pēc trīsreizējas nepakļaušanās mobilizācijas rīkojumam Padomju Latvijas armijā iegāja mežā, uzsākot pretlieliniecisko “zaļo partizānu” grupas formēšanu. Ar iegūtajiem ieročiem veica uzbrukumus nelielām lielinieku spēku vienībām. Tāpēc tika pārmeklēta un izlaupīta vecāku māja, tēvs – arestēts un aizvests uz Krieviju. Pēc Sarkanās armijas atkāpšanās no 05.06. dzīvoja vecāku mājās, 23.06. devās uz Rīgu.

28.06. Rīgā brīvprātīgi iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (kapteinis), dienēja Rīgas Jaunformējamo spēku 4. rotā. Pēc Cēsu kauju noslēguma 02.07. ar Dienvidlatvijas (1. Latviešu atsevišķās) brigādes štāba pavēli no Rīgas komandēts uz Liepāju, kur 03.07. piekomandēts cauri Tallinai britu kuģos atvestajam Ziemeļlatvijas brigādes 3. Jelgavas (vēlākais 7. Siguldas) kājnieku pulkam, no 05.07. mācību komandas priekšnieks. 11.07. pārcelts uz jaunizveidoto Liepājas karaskolu, no 13.07. Kareivju klases vadītājs. 01.10. iecelts par Liepājas Kara ostas garnizona priekšnieku, komandējot Lejaskurzemes kara apgabala priekšnieka rīcībā (faktiski jau 04.10. uzņēmās Latgales divīzijas Papildu bataljona komandiera pienākumus). Kad sākās kaujas ar Pāvela Bermonta (Павел Рафаилович Бермондт-Авалов) armiju 04.11., uzņēmās ostas garnizona (nocietinātā rajona) priekšnieka amatu, 06.11. oficiāli iecelts par Latgales divīzijas Papildu bataljona komandieri. 04.11. ar sev padotiem spēkiem izturēja ienaidnieka pirmos uzbrukumus, 14.11., kad ienaidnieka galvenie spēki izsita mūsu vienības no fortiem, ar manevrēšanu novirzīja mūsu daļas pret ienaidnieka spārnu. Rezultātā Latvijas vienības sagrupējās un ar triecienu piespieda vācu spēkus atkāpties (11.1920. par to apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni). 16.11.1919. Latgales divīzijas Papildu bataljons pārformēts par Aizputes kājnieku pulku (no 15.02.1920. Zemgales divīzijas 10. Aizputes kājnieku pulks), iecelts par pulka komandiera vietas izpildītāju (31.03.1921. šajā amatā apstiprināts). Pulkvedis-leitnants (20.12.1919.; par kaujas nopelniem Liepājas aizstāvēšanas kaujās 14.11.1919.). 21.–29.05.1920., vēl vairākkārt, īslaicīgi Zemgales divīzijas komandiera vietas izpildītājs. 07.1920. pulks no Liepājas pārvietots uz Latgales fronti. Pēc Latvijas Neatkarības kara noslēguma 1921. gada sākumā pulks novietots Daugavpils garnizonā cietoksnī. Pulkvedis (17.11.1925.). 03.1931. kandidēja Daugavpils pilsētas domes vēlēšanās no Karavīru un Daugavpils latvju pilsoņu saraksta (netika ievēlēts), 09.1931. kandidēja Saeimas vēlēšanās no Latgales latviešu apvienības un zemes arāju saraksta (netika ievēlēts). 01.08.1932. piekomandēts Armijas štāba Apmācību daļai, no 16.11.1933. Virsnieku kursu priekšnieks. 30.05.1935. piekomandēts Augstākajiem militārajiem kursiem (01.08. kursi pārdēvēti par Augstāko karaskolu), no 01.08. vecākais kara zinību pasniedzējs. 27.07.1936. atvaļināts saistībā ar dienesta pakāpei pieļaujamā maksimālā vecuma sasniegšanu. Dzīvoja Jelgavā, piešķirta pensija. Bija piešķirta jaunsaimniecība Liezēres pagastā.

Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā 1941.–1944. gadā bija Jelgavas pilsētas valdes Sociālās nodaļas priekšnieks, Izglītības nodaļas priekšnieks, pilsētas galvas vietnieks. 03.1943. veselības stāvokļa dēļ atteicies no viņam piedāvātā latviešu leģiona divīzijas komandiera amata. 1944.–1945. gadā ar ģimeni bēgļu gaitās Vācijā, kara beigās nokļuva Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) okupācijas zonā, spiests atgriezties okupētajā Latvijā. 03.12.1945. Rīgā, Stabu ielā 51, apcietināts. 20.03.1946. Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (Latvijas PSR) Iekšlietu tautas komisariāta tribunāls par “dzimtenes nodevību” piesprieda piecus gadus ieslodzījuma un sekojošu tiesību ierobežojumu uz trim gadiem, izvests uz soda nometnēm Krievijā. 03.12.1950. pēc ieslodzījuma soda izciešanas atbrīvots, dzīvoja nometinājumā. 1956. gadā atgriezās Jelgavā. Bija Jelgavas pilsētas slimnīcas kancelejas tehniskais sekretārs, vēlāk – ātrās palīdzības stacijas sanitārs.

Skolotājs un Pirmā pasaules kara laikā par kājnieku virsnieku kļuvušais T. Kalniņš bija viens no nopelnos atzītākajiem Latvijas Neatkarības kara dalībniekiem, starpkaru periodā ilgstoši ieņēma pulka komandiera amatu. Karjeras beigu posmā, nebūdams virsnieks ar augstāko izglītību, bija arī Virsnieku kursu priekšnieks, pēc tam neilgu laiku – pat Augstākās kara skolas pasniedzējs.

Par kaujas nopelniem Krievijas armijā T. Kalniņš apbalvots ar Svētā Vladimira ordeni (IV šķira, ar šķēpiem), Svētā Staņislava ordeni (III šķira, ar šķēpiem), Svētās Annas ordeni (IV šķira, ar uzrakstu “Par drošsirdību”), Svētā Jura krustu (IV šķira), Svētā Jura medaļu (IV šķira); par kaujas un dienesta nopelniem Latvijas armijā – ar Lāčplēša Kara ordeni (II šķira; III šķira), Triju Zvaigžņu ordeni (III šķira), Lietuvas Neatkarības 10 gadu piemiņas medaļu.