Inta Karule pieder pie 20. gs. 60. un 70. gadu tehniski spožākajām Latvijas baleta solistēm, kura vienlīdz pārliecinoši pārvaldīja plašo klasiskās dejas izteiksmes līdzekļu un skatuviskās tēlainības arsenālu. Viņas radītās lomas apliecina mākslinieces izpildījuma daudzveidību, plastisko izteiksmību un spēju atklāt atšķirīgus tēlu raksturus. Paralēli skatuves darbībai I. Karule nozīmīgu ieguldījumu devusi arī baleta pedagoģijā.
Māte Elfrīda Luīze Karule (dzimusi Jansone) bijusi mājsaimniece. Tēvs Rainholds Karols-Karulis strādājis Valsts elektrotehniskās fabrikas (VEF) rūpnīcā. Pirmā saskarsme ar deju bijusi Beatrises Vīgneres baleta studijā (1943‒1944). Mācījusies Rīgas pilsētas 1. pamatskolā (1944‒1946), Emīla Dārziņa speciālajā mūzikas vidusskolā (1946‒1956), Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā (1946‒1956, kopš 2020. gada Rīgas baleta skola) pie pedagogiem Ņinas Gavrilovas, Marinas Sizovas un Valentīna Bļinova. 1959.‒1960. gadā zināšanas papildinājusi Ļeņingradas Horeogrāfijas skolā (Ленинградское хореографическое училище) meistarklasē pie Jeļenas Širipinas (Елена Васильевна Ширипина).
Meita ‒ baletdejotāja Zane Teikmane.
I. Karule bijusi Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (PSR) Valsts operas un baleta teātra baleta soliste (1956–1978), Jūrmalas Bērnu un jaunatnes sporta skolas Latvijas PSR mākslas vingrošanas izlases horeogrāfe (1968–1979), Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas klasiskās dejas pedagoģe (1979–1994), tautas deju ansambļa “Dzintariņš” pedagoģe-repetitore (1994–1998), Majoru kultūras nama baleta studijas dibinātāja un vadītāja (1996–2019)
1946. gadā, būdama skolniece, I. Karule debitēja uz skatuves, izpildot mazās princesītes lomu baletā “Esmeralda” (La Esmeralda) un Amoriņa lomu operā “Pīķa dāma” (Пиковая дама). Tāpat viņa piedalījās pirmā latviešu padomju baleta “Laima” uzvedumā 1947. gadā.
1950. gadā I. Karule kopā ar Gaļinu Ždanovu un Māri Liepu pārstāvēja Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu Vissavienības baletskolu jaunāko klašu skate Maskavā, kur izpildīja ganiņu deju no baleta “Riekstkodis”.
1956. gadā I. Karule absolvēja Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu. Absolventu koncertā viņa spoži izpildīja pas de deux no baleta “Dons Kihots” (Don Quichotte) kas nodrošināja viņai iekļūšanu Rīgas baleta trupā kā solistei.
Turpmāk I. Karules repertuārā līdzās klasiskā baleta varonēm ienāca daudz un krasi atšķirīga rakstura tēli. Viņa atveidojusi gan Anneli, gan Francisku Johana Štrausa (Johann Strauss, Sohn) “Pie zilās Donavas”, gan Aseli un Kadiču Vladimira Vlasova (Владимир Александрович Власов) baletā “Asele” (Асель, 1969), apliecinot spēju radīt atšķirīgas tēlu psiholoģiskās un skatuviskās krāsas. Viņas aktieriskās dotības īpaši spilgti izpaudās komēdijiskajos tēlos Riharda Štrausa (Richard Georg Strauss) “Valsī” (Walzer, 1961) un Sergeja Vasiļenko “Mirandolinā” (Мирандолина, 1974). Savukārt klasiskās dejas tehnisko virtuozitāti un skatuvisko izteiksmību viņa izmantoja Zelta dāmas tēla atklāsmē Sergeja Rahmaņinova (Сергей Васильевич Рахманинов) “Simfoniskajās dejās” (Симфонические танцы, 1961), Zaļās tēlā Edvarda Grīga (Edvard Hagerup Grieg) “Pērā Gintā” (Peer Gynt, 1966), Zelta elka tēlā Oļega Barskova “Inku zeltā” (1969) un Jāņa Ķepīša “Turaidas Rozē” (1966).
Līdzās virtuozitātei un spilgtai skatuves individualitātei I. Karule spēja iejusties arī bērna pasaulē un tās pārdzīvojumos, atveidojot Lienītes lomu Arvīda Žilinska “Sprīdītī” (1968).
Filmējusies “Telefilma‒Rīga” baletfilmā “Dārgakmeņi” (1969). Filmas režisore Vija Bunka. 1991. gadā bijusi viespedagoģe Mūzikas un tēlotājas mākslas augstskolā Frankfurtē pie Mainas (Hochschule für Musik und Darstellende Kunst Frankfurt am Main).
| Aina | Anatols Liepiņs “Laima” (1956) |
| pas de deux | Ādolfs Šarls Adāns (Adolphe-Charles Adam) “Žizele” (Giselle, 1956) |
| Pērle | Afrēds Kalniņš “Staburadze” (1957) |
| Daugava | Alfrēds Kalniņš “Staburadze” (1960) |
| Skaidrīte | Alfrēds Kalniņš “Staburadze” (1963) |
| soliste dejā (kankāns) | Džoakīno Rosīni (Gioachino Antonio Rossini) “Brīnumlelles” (Fantasista Doll, 1958) |
| Amerikāniete | Romualds Grīnblats “Rigonda” (1959) |
| Maša | Pēteris Čaikovskis (Петр Ильич Чайковский) “Riekstkodis” (Щелкунчик, 1959, 1972) |
| Zelta dāma | Sergejs Rahmaņinovs (Сергей Васильевич Рахманинов) “Simfoniskās dejas” (Симфонические танцы, 1961) |
| Briljants | Jāzeps Vītols “Dārgakmeņi” (1961) |
| Draudzene | Sergejs Prokofjevs “Romeo un Džuljeta” (Ромео и Джульеттa, 1962) |
| Pusmāsa | Sergejs Prokofjevs “Pelnrušķīte” (Золушка, 1962) |
| Aurora, Florīna, Briljants | Pēteris Čaikovskis “Apburtā princese” (Спящая красавица, 1962) |
| Nāra un Velnene | Mihailo Skoruļskis (Михайло Адамович Скорульський) “Meža dziesma” (Лесная песня, 1962) |
| Kitrija | Ludvigs Minkuss (Ludwig Minkus) “Dons Kihots” (Don Quixote, 1962, 1971) |
| Dzeltenā krāsa | Ringolds Ore “Varavīksne” (1963) |
| Erots | Oļegs Barskovs “Pāns un Sīringa” (1963) |
| Anasuija | Sergejs Balasanjans (Сергей Артемьевич Баласанян) “Šakuntala” (Шакунтала, 1963) |
| pas de trois, Līgava | Pēteris Čaikovskis “Gulbju ezers” (Лебединое озеро, 1964) |
| Annele un Franciska | Johans Štrauss (Johann Strauss, Sohn) “Pie zilās Donavas” (An der schönen blauen Donau, 1957, 1964) |
| soliste | Ludvigs Minkuss, ēnu skats no baleta “Bajadēra” (La Bayadère, 1965) |
| soliste | Ādolfs Skulte “Horeogrāfiskā poēma” (1965) |
| Svanilda | Leo Delībs (Clément Philibert Léo Delibes) “Kopēlija” (Coppélia, 1966) |
| Roze | Pēteris Barisons “Ziedu vija” (1965) |
| Lienīte | Jānis Ķepītis “Turaidas Roze” (1966) |
| Zaļā | Edvards Grīgs (Edvard Hagerup Grieg) “Pērā Gintā” (Peer Gynt, 1966) |
| Jautrīte | Ādolfs Skulte “Negaiss pavasarī” (1967) |
| Lienīte | Arvīds Žilinskis “Sprīdītis” (1968) |
| Kadiča | Vladimirs Vlasovs (Владимир Александрович Власов) “Asele” (Асель, 1969) |
| Zelta elks | Oļegs Barskovs “Inku zelts” (1969) |
| Aina | Jānis Mediņš “Mīlas uzvara” (1970) |
| Esmeralda un Kaliope | Čezāre Punji (Cesare Pugni), Rikardo Drigo (Riccardo Eugenio Drigo), Rihards Glāzups “Parīzes Dievmātes katedrāle” (Notre-Dame de Paris, 1970) |
| Medora un pas d’esclave | Ādolfs Šarls Adāns “Korsārs” (Le Corsaire, 1971) |
| Marijas draudzene | Boriss Asafjevs (Борис Владимирович Асафьев) “Bahčisarajas strūklaka” (Бахчисарайский фонтан, 1972) |
| Oktāvija | Eduards Lazarevs (Эдуард Леонидович Лазарев) “Antonijs un Kleopatra” (Антоний и Клеопатра, 1972) |
| Mirandolīna | Sergejs Vasiļenko (Сергей Никифорович Василенко) “Mirandolīna” (Мирандолина, 1974) |
I. Karules radošā darbība Latvijas baletā apliecina viņu kā tehniski spilgtu un daudzpusīgu baletdejotāju, kura savās lomās spējusi savienot klasiskās dejas virtuozitāti ar izteiksmīgu skatuves tēla interpretāciju. Viņas repertuārā līdzās nozīmīgām klasiskā un romantiskā baleta lomām bijušas arī raksturlomas un laikmetīgās horeogrāfijas darbi, kas atklāja I. Karules plašo radošo amplitūdu.
Būtiska ir arī I. Karules darbība dejas pedagoģijā, kas veicinājusi klasiskās dejas tradīciju pārmantošanu un profesionālo iemaņu attīstību.
Latvijas PSR Nopelniem bagātā skatuves māksliniece (1965), IV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (2005), balva “Par mūža ieguldījumu Jūrmalas kultūras dzīves veidošanā” ( 2009), Helēnas Tangijevas-Birznieces balva (2020), Jūrmalas gada balva kultūrā (2020).
Gunta Bāliņa "Inta Karule". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/301231-Inta-Karule (skatīts 08.10.2026)