Okazionālisms ir viens no retajiem tropiem, kas nenāk no antīkās retorikas teorijas, tāpēc var teikt, ka tas ir salīdzinoši jauns jēdziens. Tāpat arī vārda cilme nav no sengrieķu valodas, bet gan no latīņu valodas. Okazionālismu literatūrā nevajadzētu jaukt ar okazionālismu teoloģijā, kas ir 17. gs. veidojusies reliģiski ideālistiska doktrīna, filozofijas teorija par cēloņsakarībām.

Okazionālims literatūrā ir viena autora veidots trops kādam konkrētam darbam vai runas situācijai, kur tas arī paliek un nepāriet valodas leksiskajā sistēmā. Literatūrzinātnieki okazionālismu aplūko kā vienu no leksikas palīgmateriāliem līdzās dialektismiem, žargonismiem, barbarismiem, arhaismiem un neoloģismiem. Nevajadzētu jaukt okazionālismu ar neoloģismu. Neoloģisms arī ir kāda autora veidots darinājums, taču tas no daiļdarba pāriet valodas leksiskajā sistēmā. Tā ir galvenā atšķirība okazionālismam no neoloģisma, tāpēc dažkārt minēts, ka okazionālisms ir vārds, kas darināts pēc neproduktīva modeļa un pārkāpj vārddarināšanas normas. Okazionālismus var pētīt kāda autora darbā un kā tos tulkot citā valodā, tos var pētīt reklāmās un publicistikā, bērnu un pieaugušo valodā un tamlīdzīgi. Valodniecībā okazionālismus pēta, lai izprastu patskaņu un līdzskaņu harmoniju, aizgūto vārdu plūdumu un tamlīdzīgi. Latviešu valodā okazionālismi ir, piemēram, “krānkafija”, “rudeņot”, “izkrekloties”, “lēkainīgs” un citi.

Tradicionāli angļu valodā ar vārdu occasionalism ‘okazionālisms’ tiek saprasta reliģiski ideālistiska doktrīna, filozofijas teorija par cēloņsakarībām. Lai nosauktu okazionālismus literatūrā, tiek lietots termins nonce word – burtiski ‘šī brīža jeb šī gadījuma vārds’.