Mūzikla būtiska sastāvdaļa ir muzikāli priekšnesumi, dziesmas, dejas, nereti to sižeti un varoņi ir saistīti ar šovbiznesu – teātra mūziklu un vodeviļu tradīciju. Mūzikls radās kopā ar skaņas kino tehnoloģiju attīstību 20. gs. 20. gados Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Jau pirmie eksperimenti ar tolaik novatoriskajām skaņu tehnoloģijām bija saistīti ar jauna kino žanra konvenciju izveidi.

Pirmā skaņu pilnmetrāžas filma, kurā bija vairāki muzikāli numuri ir filma “Džeza dziedātājs” (The Jazz Singer, režisors Alans Kroslends, Alan Crosland, 1927), kas tika veidota, izmantojot skaņu tehnoloģiju Vitaphone. Šī filma nosacīti atbilst mūsdienu izpratnei par skaņu filmu – tajā ir vairākas dziesmas – numuri, kuras izpilda Als Džolsons (Al Jolson), bet tajā nav dialogu, saglabāti arī starptitri, kas raksturīgi mēmajam kino. Taču frāze ­– “Jūs vēl neko neesat dzirdējuši” –, kas izskanēja vienā no filmas dziesmām, kļuva par  pravietojumu skaņu kino neatgriezeniskajam triumfam. Filmas milzīgie panākumi noteica gan mēmā kino norietu un strauju skaņas ienākšanu kino industrijā, gan ieskicēja mūzikla žanra elementus. 1928. gadā studija Warner Bros piedāvāja vēl vienu filmu ar A. Džolsonu – “Dziedošais muļķis” (The Singing Fool, rež. Loids Bēkons, Lloyd Bacon). Sekoja līdzīgas filmas, kuru galvenie varoņi saistīti ar šovbiznesu; “Brodveja melodija” (The Broadway Melody, rež. Harijs Boumonts, Harry Beaumont, 1929) ir pirmā skaņu filma, kas ieguva  Amerikas Kinoakadēmijas (Academy of Motion Picture Arts and Sciences, AMPAS) balvu “Oskars” (Oscar) kā labākā filma.

Žanra apzīmējums “mūzikls” netika piemērots pirmajām muzikālajām skaņu filmām. Filmu “Brodveja melodija” studija MGM (Metro-Goldwyn-Mayer Studios Inc.) reklamēja kā “runājoša, dziedoša, dejojoša dramatiska sensācija”, taču jau 20. gs. 30. gadu sākumā žanriskais apzīmējums ”mūzikls” kļuva par ikdienu Holivudas praksē.

20. gadu beigās parādījās pirmās filmas, kurās ir gan dialogi, gan mūzika, parādījās arī krāsa, izmantojot Technicolor tehnoloģiju. Pirmā filma, kas publikai piedāvāja gan skaņu, gan krāsu, ir “Šovs turpinās” (On with the Show, rež. Alans Kroslends, Alan Crosland, 1929), sekoja “Brodveja zelta meklētājas” (Gold Diggers of Broadway, rež. Rojs Del Rūts, Roy Del Ruth, 1929), kas kļuva par kases rekordisti. 1929.–1930. gadā studijas intensīvi turpināja ražot mūziklus, apmierinot publikas interesi. Jaunā kino žanra – mūzikla –  popularitāte turpinājās visu dekādi.

Agrīnie Holivudas mūzikli sižetiski bija tuvi Brodveja muzikālajiem uzvedumiem un to galvenie varoņi bija saistīti ar norisēm teātrī – šādas sižetiskās konstrukcijas ļāva filmās loģiski iekļaut muzikālus priekšnesumus, kas tika filmēti kā uz skatuves notiekoši teatrāli numuri.

Dziesmas, muzikāli priekšnesumi ļāva izbaudīt skaņās kino priekšrocības, tālab muzikāli numuri – dziesmas, kas nereti tika izpildītas naktslokālu vidē, tika ietvertas arī daudzu citu 30. gadu Holivudas žanru filmās (film noir u. c.). Šo tendenci aizsāka filma “Ņujorkas gaismas” (Lights of New York, rež. Braiens Fojs,  Bryan Foy, 1928).

Mūzikla žanra pirmsākumos īpaša virtuozitāte un oriģinalitāte bija raksturīga amerikāņu horeogrāfa un režisora Basbija Bērklija (Busby Berkely) darbiem. Viņa filmas (piemēram, “42 iela”, 42nd Street, 1933; “1933. gada zelta meklētājas”, Gold Diggers of 1933, 1933, u. c.) pārsteidza ar vērienīgiem, kompozicionāli precīzi veidotiem numuriem, kuros piedalījās desmitiem dejotāju, tērpiem un greznām dekorācijām. To filmēšanā tika izmantoti novatoriski paņēmieni, piemēram, “Dieva acs skatiens” (augsts filmēšanas rakurss), kas akcentēja deju ģeometrisko perfekciju.

30. gados ASV lielu popularitāti guva dejojošie un dziedošie aktieri – Freds Astērs (Fred Astair) un Džindžera Rodžersa (Ginger Rogers). Mūzikli ar viņu piedalīšanos kļuva par 30. gadu komerciāli veiksmīgākajām Holivudas filmām – “Cilindrs” (Top Hat, rež. Marks Sendriks, Mark Sandrich, 1935), “Svinga laiks” (Swing Time, rež. Džordžs Stīvens, George Stevens, 1936), “Uzdejosim” (Shall We Dance, rež. M. Sendriks, Mark Sandrich, 1937) un citi.

Par vienu no nozīmīgākajām 30. gadu nogales Holivudas mūzikliem kļuva “Ozas burvis” (The Wizard of Oz, rež. Viktors Flemings, Victor Fleming, 1939) ar Džūdiju Gārlendu (Judy Garland) galvenajā lomā.

Plašu popularitāti ieguva arī vairākas citas muzikālas filmas ar Dž. Gārlendas piedalīšanos (“Satiksimies Sentluisā”, Meet Me in St.Lois, rež. Vinsente Minelli, Vincente Minnelli, 1944; “Lieldienu parāde”, Easter Parade, rež. Čārlzs Volterss, Charles Walters, 1948; “Zvaigzne ir dzimusi”, A Star is Born, rež. Džordžs Kjūkors, George Cukor, 1954, u. c.). Būtiska ietekme mūzikla žanra pilnveidē bija studijas MGM producentam Arturam Frīdam (Arthur Freed), kurš producējis veiksmīgākos Holivudas mūziklus (1939–1962.).

30. gados mūzikla žanrs uzplauka arī Eiropā. Arī Krievijā sāka ražot muzikālas filmas, ietekmējoties no Holivudas paraugiem. Atšķirībā no Holivudas mūzikliem krievu padomju mūzikli nepiedāvāja sižetus no šovbiznesa vides. Šajās filmās dziedāja un dejoja tautas pārstāvji, filmu vēstījumi ievēroja padomju ideoloģijas nosacījumus. Padomju Krievijā muzikālās tradīcijas aizsāka režisors Grigorijs Aleksandrovs (Григорий Васuльевич Александров), kurš strādāja tandēmā ar aktrisi Ļubovu Orlovu (Любоoвь Петрoвна Орлова). Abu slavenākie darbi ir “Jautrie zēni” (Веселые ребята, 1934), “Cirks” (Цирк, 1936), “Volga-Volga” (Волга-Волга, 1938) un citi. Mūzikla žanrā darbojās arī režisors Ivans Pirjevs (Иван Алексaндрович Пырьев) ar aktrisi Marinu Ladiņinu (Марина Алексeевна Ладынина) – viena no viņu populārākajām filmām ir “Cūkkope un gans” (Свинaрка и пастух, 1941). 30. gados un 40. gadu sākumā muzikālās filmas bija ārkārtīgi populāras arī Vācijā. Viena no populārākajām – “Mana sapņu meitene” (Die Frau meiner Träume, režisors  Georgs Jakobijs, Georg Jakoby, 1944), kurā galvenajā – mūziklu zvaigznes – lomā bija ungāru izcelsmes dziedošā aktrise Marina Reka (Marika Rökk).

Pēc neliela apsīkuma 40. un 50. gados ASV, Holivudā mūziklu attīstība turpinājās ar jaunu spēku. Par vienu no dekādes spilgtākajiem mūzikliem kļuva “Dziedot lietū” (Singin’ in the Rain, 1952) – nostalģisks atskats uz 20. gs. 20. gadu Holivudas vēsturi un laiku, kad Holivudā ienāca skaņa. Filmas režisors, arī viens no aktieriem, ir Holivudas mūziklu leģenda Džīns Kellijs (Gene Kelly), ar kura vārdu saistīti izcili  mūzikli – “Amerikānis Parīzē” (An American in Paris, 1951) un citi. Holivudas muzikālo filmu tradīciju turpināja arī 50. gados tapušās romantiskās komēdijas ar Merilinas Monro (Marilyn Monroe) dalību (piemēram, “Džentelmeņi izvēlas blondīnes”, Gentelmen Prefer Blondes, rež. Hovards Hokss, Howard Hawks, 1953; “Džezā tikai meitenes”, Some Like it Hot, rež. Billijs Vailders, Billy Wilder, 1959) un citas.

ASV mūzikla žanrs saglabāja aktualitāti arī 60. gados. Reālistiskākus motīvus piedāvāja novatoriskais mūzikls “Vestsaidas stāsts” (West Side Story, 1961) – dramatiska mūsdienu Romeo un Džuljetas versija – stāsts par jauniešiem, kuru mīlestību šķeļ rasu naids. Filmā dejas numuri no skatuves telpas bija pārcelti uz reālistisku, sociāli konkrētu vidi. Filmas režisori ir Roberts Vaizs (Robert Wise) un Džeroms Robinss (Jerome Robbins), viņš arī horeogrāfs. Īpašu popularitāti un komerciālus panākumus iemantoja R. Vaiza veidotais melodramatiskais mūzikls “Mūzikas skaņas” (The Sound of Music, 1965) ar Džūliju Endrjūsu (Julie Andrews) galvenajā lomā.

60. gados populāri mūzikli tapa arī Eiropā. Francijā mūzikla žanrā strādāja režisors Žaks Demī (Jacques Demy), veidojot filmas “Šerbūras lietussargi” (Les parapluies de Cherbourg, 1964) un “Rošforas meitenes” (Les demoiselles de Rochefort, 1967) ar aktrisi Katrīnu Denēvu (Catherine Deneuve), kurā  filmējies arī Dž. Kellijs.

60. un 70. gadu mijā īpašu novatorismu demonstrēja amerikāņu režisors un horeogrāfs Bobs Fose (Bob Fosse). Vairums viņa režisēto filmu, arī viņa pirmās filmas “Saldā Čeritija” (Sweet Charity, 1969), pamatā ir viņa veidotie Brodveja iestudējumi. Par 70. gadu mūziklu žanra virsotni kļuva B. Foses filma “Kabarē” (Cabaret, 1972) – politiski skaudra filma par nacisma triumfu 30. gadu Vācijā. B. Foses filma “Viss šis džezs” (All That Jazz, 1979) atklāja Brodveja šovbiznesa aizkulises, tās pamatā ir režisora autobiogrāfiskie motīvi.

70. gados mūzikla žanra tendences mainījās – klasiskās ēras mūziklu teatrālisms tika uzskatīts par anahronismu, mūzikli kļuva sižetiski provokatīvāki, arī sociālajās aktualitātēs integrētāki. Šajā dekādē tapa skandalozā Endrjū Loida Vēbera (Andrew Lloyd Webber) un Tima Raisa (Tim Rice) skatuves mūzikla “Jēzus Kristus superzvaigzne” (Jesus Christ Superstar, 1973) kino versija, ko veidoja režisors Normens Džuisons (Norman Jewison). Hipiju kultūras elementi iezīmējas mūziklā “Mati” (Hair, 1979), ko veidojis Milošs Formans (Miloš Forman). Šī mūzikla pamatā ir Brodveja iestudējums. Popularitāti guva mūzikls “Breolīns” (Grease, rež. Rendals Kleizers, Randal Kleiser, 1978), kurā tika izmantota 50. gadu mūzika un atribūtika. 70. gadu muzikālā aktualitāte – disko – raksturoja filmu “Sestdienas vakara drudzis” (Saturday Night Fever, rež. Džons Bedhems, John Badham, 1977) ar Džonu Travoltu (John Travolta) galvenajā lomā.

Populāras kļuva filmas ar aktrisi un dziedātāju Barbru Streisandu (Barbra Streisand) – “Smieklīgais skuķis” (Funny Girl, rež. Viljams Vailers, William Wyler, 1968), “Hello, Dollij!” (Hello, Dolly!, rež. Dž. Kellijs, 1969), “Smieklīgā lēdija” (Funny Lady, rež. Herberts Ross, Herbert Ross, 1975) un citas. Atpazīstamību ieguva aktrise un dziedātāja Laiza Minelli (Lisa Minelli, mūziklu leģendas Dž. Gārlendas meita), kura filmējusies mūziklos “Kabarē” (Cabaret, 1972), “Ņujorka, Ņujorka” (New York, New York, rež. Mārtins Skorsēze, Martin  Scorsese, 1977) un citās.

Ekscentriski meklējumi raksturoja filmas “Listomānija” (Lisztomania, rež. Kens Rasels, Ken Russell, 1975) un “Rokija šausmu šovs” (The Rocky Horror Picture Show, rež. Džims Šērmans, Jim Sharman, 1975).

80.–90. gados mūziklus filmēja reti – žanrs bija zaudējis popularitāti. Izņēmumi ir Austrālijā dzimušā režisora Beza Lurmena (Baz Luhrmann) filmas “Romeo un Džuljeta” (Romeo + Juliet, 1996) un “Mulenrūža” (Moulin Rouge!, 2001), kuras producējusi Holivudas studija XX Century Fox. Tie ir postmoderni, izaicinoši, novatoriski, darbi, kuros miksētas stilu, laikmetu un žanru iezīmes, pielāgojot klasiskā mūzikla tradīcijas 20. gs. nogales auditorijas uztverei un mūzikas klipu kultūras estētikai.

Gadsimtu mijā izcilais dāņu režisors Larss fon Trīrs (Lars von Trier) filmā “Dejotāja tumsā” (Dancer in the Dark, 2000) veica klasiskā Holivudas mūzikla žanra dekonstrukciju. Filmas darbība norisinās mūsdienu Amerikā, tās galvenā varone ir redzi zaudējoša strādniece – čehu imigrante, kuras aizraušanās ir pašdarbības mūziklu iestudējumi. Filmas fināls ir traģisks, mūzikla žanra kanoniem neatbilstošs. Galvenajā lomā – islandiešu popzvaigzne Bjorka (Björk), vienā no lomām – franču aktrise K. Denēva, kuras klātbūtne filmā turpināja visai fragmentārās Eiropas mūziklu tradīcijas. Laikā starp 60. gadu Francijas mūzikliem ar K. Denēvu (“Šerbūras lietussargi”, “Rošforas meitenes”) un “Dejotāju tumsā” Eiropā mūzikla žanrs nav attīstījies.

21. gs. sākumā Holivudā mūzikla tradīcijas centās turpināt režisora Roba Māršala (Rob Marshall) filma “Čikāga” (Chicago, 2002), kas ir tuvs B. Foses darbiem (filmas pamatā B. Foses horeogrāfija Brodveja iestudējumam). Lai arī  šīs filmas iegūtās sešas balvas “Oskars” radīja iespaidu par iespējamo mūzikla žanra atdzimšanu Holivudā, turpinājums nesekoja. R. Māršals gan uzņēma filmu “Deviņi” (Nine, 2009), kuras pamatā ir itāļu kinorežisora un scenārista Federiko Fellīni (Federico Fellini) autobiogrāfiskās filmas “8 1/2” (8 1/2, 1963) motīvi, taču tā neguva  panākumus. Radikāls ir amerikāņu režisora Tima Bērtona (Tim Burton) mūzikls “Svīnijs Tods: Flīstrītas dēmoniskais bārddzinis” (Sweeney Todd: The Demon Barber of Fleet Street, 2007), tomēr mūsdienās ASV un Eiropā mūzikla žanrs kino ir kļuvis par retu parādību.