Personifikācija pirmo reizi aplūkota antīkās retorikas teorijā, kad precīzi tika izdalītas un aprakstītas vārdu un domu figūras, kā arī tropi. Tā ietilpst retorikas ornatus jeb izgreznojuma jomā. Šāda satura teksti vispirms tapa sengrieķu valodā. Tāpēc šis termins sākotnēji ir sengrieķu valodā – προσωποποιία, prosopopoia. Šis lietvārds tāpat kā latīņu personificatio ir saliktenis, kas veidojies no sengrieķu lietvārda πρόσωπον ‘maska, seja, raksturs’ un darbības vārda ποιέω ‘darīt’. Latīņu valodā termins ir tiešs tulkojums sengrieķu valodā esošajam terminam.

Līdz mūsdienām nonākušajos sengrieķu tekstos vārds προσωποποιία daļēji sakrīt ar mūsdienu personifikācijas izpratni. Piemēram, Atēnu oratoram Falēras Dēmetrijam jeb Dēmetrijam Falērietim (Δημήτριος Φαληρεύς) piedēvētajā traktātā "Par stilu” (Περὶ Ἑρμηνείας, 2. gs.) προσωποποιία raksturota kā trops, ar kura palīdzību var padarīt klātesošus tos cilvēkus, kuru vairs nav, un sniegt balsi nedzīvām lietām un abstraktiem jēdzieniem. Lai gan sengrieķu filozofs Aristotelis (Ἀριστοτέλης) traktātā "Retorika” (Ῥητορική, 4. gs. p. m. ē.) nelieto terminu προσωποποιία, tomēr ir noprotams, ka tiek aprakstīta personifikācija. Kad Aristotelis raksturo izteicienus, kas veidojas ‘acu priekšā’, burtiski ‘priekš acīm’ (πρὸ ὀμμάτων, pro ommaton), tiek sniegti tādi piemēri, ko var uztvert kā personifikāciju. Aristotelis arī raksta, ka sengrieķu dzejnieks Homērs (Ὅμηρος) mēdzis nedzīvo padarīt par dzīvu, piemēram, eposā "Īliada” (Ἰλιάς, 9., 8. gs. p. m. ē.) ‘dedzīgais šķēps pāršķēla krūtis’. Minētajā piemērā personifikācija ir ‘šķēps pāršķēla’. Aristoteļa izpratnē personifikācija ir metaforas daļa.

Senās Romas valstsvīram un oratoram Ciceronam (Marcus Tullius Cicero) piedēvētajā traktātā "Retorika Herennijam” (Rhetorica ad Herennium, 1. gs. p. m. ē.) norādīts, ka personifikācija rāda klāt neesošu personu kā klātesošu, mēmām lietām tā liek runāt, kā arī var piešķirt kādu noteiktu raksturiezīmi. Senās Romas retorikas teorētiķis Marks Fābijs Kvintiliāns (Marcus Fabius Quintilianus) traktātā “Oratora mācīšana” (Institutio Oratoria, 1. gs.) raksta, ka personifikācijai piemīt spēja ietekmēt klausītājus, padarīt runu emocionālāku un tuvāku, it īpaši tiesu runās, kad noziegumiem un noziedzniekiem it kā tiek piešķirta seja, piemēram, Cicerona runā "Pret Katilinu” (In Catilinam, 1. gs. p. m. ē.) šāda personifikācija ir ‘tēvija tevi, Katilina, dzen un šādā veidā klusa runā’.

Tradicionāli mūsdienu teorija par personifikāciju saglabā tās pamatfunkciju – nedzīvu priekšmetu, lietu, abstraktu jēdzienu u. t. t. iedzīvināšanu, tāpēc, kā norāda latviešu literatūrzinātniece un valodniece Janīna Kursīte, personifikācijas izcelšanās saistīta ar animismu – priekšstatu, ka jebkam var piemist gars. Taču ir arī pētnieki, kas šādu definējumu uzskata par šauru un nepietiekamu.

Lai gan personifikācijas vērojamas jau Homēra eposos, tomēr vienotas definīcijas nav. J. Kursīte personifikāciju definē kā cilvēciskotā veidola atspoguļošanu lietās, priekšmetos u. t. t., latviešu literatūrzinātnieks Vitolds Valeinis to pieskaita tropiem – kā vienu no tropu veidiem,  savukārt "Valodniecības pamatterminu skaidrojošajā vārdnīcā” (2007) personifikācija tiek uzskatīta par metaforas paveidu. Kā norāda amerikāņu literatūrkritiķis Meiers Hovards Abrams (Meyer Howard Abrams), personifikāciju var uzskatīt par metaforas paveidu, jo parasti kaut kam piedēvētās cilvēka īpašības tiek veidotas uz zināmas līdzības pamata, un te arī veidojas piesaiste metaforai.

Personifikācijas ir tēlainas un tās bieži lasāmas dzejā, piemēram, latviešu dzejnieka Ojāra Vācieša dzejolī "Nebūsim gudri...” – "Diena ir jasmīnos iekšā līdz ausīm / un peld, / aizgūtnēm peld / un par krastiem negudro”. . Personifikācijas bieži lasāmas tautasdziesmās, kur parasti personificēta ir daba, piemēram, "Šodien saule agri lēca, / Šodien agri norietēja; / Šodien Saules kāzas dzēra, / Pērkons brauca panākšņos”.

Personifikācijas var būt īsas un vienkāršas, piemēram, latviešu rakstnieces, dramaturģes un dzejnieces Annas Brigaderes romānā "Kvēlošā lokā” (2008) "ceļš tecēja”, bet tās var būt arī garas un izvērstas, kad kāds tēls tiek personificēts. Šādi personificēts ir fauna tēls latviešu rakstnieka un dzejnieka Edvarta Virzas dzejolī "Fauns”. Tas vērojams jau pirmajā pantā –  "Kā velns gan liekos, bet neesmu ļauns. / Caur laikmetu tumšajām ejām / Pie jums nu atnācis esmu es, fauns, / No sengrieķu saulainām ejām”. Fauna personas tēlojums ietver metaforu ‘laikmetu ejas’, epitetus ‘tumšas ejas’ un ‘saulainas ejas’ un salīdzinājumu ‘liekos kā velns’. Tāpēc personifikācija var būt ne tikai viens atsevišķs izteiciens, bet gan tāpat kā alegorija un simbols tēls pārnestā nozīmē. Šādi personificēti tēli kā Iedomis, Apdomība, Miesas Kārība, Labā Nīdējs, Rijīgais, Cerīgais u. c., vērojami angļu rakstnieka Džona Banjana (John Bunyan) romānā "Svētceļnieka taka” (Pilgrim’s Progress, 2014), piemēram, "Es redzēju trīs vīrus – Muļķi, Slinkumu un Iedomi, kuri gulēja ceļmalā, ar važās saistītām rokām un kājām. (..) Sastapu arī Formālistu un Liekuli, kuri rāpās pār Pestīšanas mūra sienu, lai dotos, kā viņi bija iedomājušies, uz Ciānas kalnu”.