Status Quo ir viena no ilggadīgākām un komerciāli veiksmīgākām grupām rokmūzikas vēsturē. Par spīti gandrīz nemainīgai stilistikai un nereti arī nesaudzīgai kritikas attieksmei, tās ieraksti piecu desmitgažu laikā vairāk nekā 60 reizes iekļuvuši Anglijas singlu topā.

1962. gadā Sedžhilas vispārizglītojošās skolas (Sedgehill Comprehensive School, Londonā, Anglija) trīspadsmitgadīgie audzēkņi Frānsiss Rosi (Francis Rossi, pilnā vārdā Frānsiss Dominiks Nikolass Maikls Rosi, Francis Dominic Nicholas Michael Rossi) un Alans Lankasters (Alan Lancaster, pilnā vārdā Alans Čārlzs Lankasters, Alan Charles Lancaster) kopā ar vēl diviem skolasbieriem nodibināja grupu The Spectres. Gadu vēlāk par tās bundzinieku kļuva Džons Koglens (John Coghlan, pilnā vārdā Džons Roberts Koglens, John Robert Coghlan), bet vēl pēc diviem gadiem taustiņinstrumentus sāka spēlēt Rojs Lainss (Roy Lynes, pilnā vārdā Rojs Alans Lainss, Roy Alan Lynes). 1967. gadā, kad Spectres jau bija izdevusi vairākus singlus, nosaukums mainījās uz Traffic Jam (īslaicīgi arī Traffic), savukārt sastāvu papildināja Riks Parfits (Rick Parfitt, pilnā vārdā Ričards Džons Parfits, Richard John Parfitt); īsi pēc viņa pievienošanās grupa pieņēma nosaukumu Status Quo (latīņu ‘pašreizējais stāvoklis’).

Par grupas pirmo panākumu kļuva F. Rosi dziesma Pictures of Matchstick Men – psihedēliskā roka skaņdarbs, kas 1968. gadā iekļuva Anglijas singlu Top 10, kā arī sasniedza 12. vietu Amerikas Savienotajās Valstīs, ASV (šādu sasniegumu grupai tur atkārtot vairs neizdevās). Tālāku atzinību psihedēliskā muzicēšana nenesa, tādēļ 70. gadu sākumā notika stila maiņa smagā roka un bugi (boogie, strauja vai vidēji strauja tempa blūza paveids) virzienā.

Status Quo piektais albums Piledriver (1972) guva plašu ievērību un nostiprināja muzikālu identitāti, kam grupa ar nelielam variācijām palika uzticīga gandrīz visas turpmākās darbības laikā – skaļas, robustas un enerģiskas smagā roka dziesmas ar lipīgām melodijām, uzsvērtu bugi ritmiku, blūzīgu ģitārspēli un divu vai trīs balsu unisonu piedziedājumos.

Šī vienkāršā, bet efektīvā formula, kā arī intensīva koncertdarbība nodrošināja plašu ievērību un virkni hitu – Paper Plane (1972); Caroline (1973); Down Down (1975, pirmais Nr. 1 singls Anglijā); Rain (1976); Rockin’ All Over the World (1977); Whatever You Want (1979); What You’re Proposing (1980) un citus –, ļaujot grupai kļūt par t. s. galvas kratītāju (headbanging – smagās rokmūzikas un pankroka mūziķu starpā izplatīts paradums muzicēšanas laikā intensīvi šūpot galvu) roka klasiķiem. Tikpat lakonisks un konsekventi ieturēts bija mūziķu ārējais veidols – gari mati, zili džinsi (Quo bija viena no pirmajām rokgrupām, kas noslēdza sponsorēšanas līgumu ar džinsu ražotāju Levi’s), T-krekli un baltas tenisa čības. Jauneklīgi ikdienišķā āriene kopā ar aizrautīgo muzicēšanu Status Quo padarīja par ikonisku 70. gadu britu rokgrupu.

Ar laiku kritika grupai sāka pārmest atkārtošanos un radošu aprobežotību, norādot, ka gandrīz visas tās dziesmas sastāv no vieniem un tiem pašiem trim akordiem. Tomēr ne repertuāra vienveidība, ne sastāva izmaiņas (1981. grupa šķīrās no Dž. Koglena, 1985. gadā – A. Lankastera) nemazināja grupas panākumus pat ievērojamu mūzikas tirgus pārmaiņu apstākļos, kad daudzi Status Quo paaudzes rokmūziķi strauji zaudēja pozīcijas.

1985. gadā Quo ar Džona Fogertija (John Fogerty) dziesmas Rockin’ All Over the World izpildījumu sāka desmitgades lielāko mūzikas industrijas notikumu – labdarības koncertakciju Live Aid Vemblija stadionā Londonā (1985). Neilgi pēc tam grupa laida klajā vienu no visveiksmīgākajiem singliem In the Army Now (1986, holandiešu dueta Bolland & Bolland dziesmas kaverversija), piesaistot jaunas klausītāju paaudzes ievērību. Savukārt 1994. gadā Anglijas topa virsotni sasniedza Come On You Reds – pārstrādāta Quo skaņdarba Burning Bridges (1988) versija, ko ar grupas līdzdalību ieskaņojuši kluba Manchester United futbolisti.

Pēdējās desmitgadēs Status Quo īpaši koncentrējās uz koncertdarbību – divreiz uzstājās arī Latvijā (1998. gadā Rīgā, 2006. gadā Jūrmalā). 2013. gadā pēc vairāk nekā 30 gadu pārtraukuma vienreizējai turnejai apvienojās grupas “klasiskais” sastāvs: F. Rosi, R. Parfits, A. Lankasters un Dž. Koglens.

Savukārt reaģējot uz neatslābstošiem pārmetumiem par trīs nemainīgo akordu ekspluatēšanu, 2007. gadā Quo izdeva albumu ar ironisku nosaukumu In Search of the Fourth Chord (“Ceturtā akorda meklējumos”). Ironisks ir arī fakts, ka tas izrādījās salīdzinoši mazāk populārs darbs citādi visnotaļ veiksmīgajā grupas pastāvēšanas vēlīnajā periodā, kad Quo laida klajā vairākus joprojām vērā ņemamus komercpanākumus guvušus ierakstus (t. sk. Top 10 albumus Quid Pro Quo, 2011; Bula Quo!, 2013; Aquostic (Stripped Bare), 2014).

Pēc 2016. gadā pārciestas sirdslēkmes no grupas aizgāja R. Parfits, kurš ilgstoši bija pazīstams kā viens no tās līderiem (kopā ar F. Rosi) un dziesmu autoriem. Mūziķis plānoja pievērsties solokarjerai, kā arī sadarbībai ar bijušajiem kolēģiem A. Lankasteru un Dž. Koglenu, taču tā paša gada Ziemassvētku vakarā nomira traumas izraisītas infekcijas dēļ. Kopš R. Parfita aiziešanas ilggadējākais Quo dalībnieks pēc tās dibinātāja F. Rosi ir taustiņistrumentālists Endijs Bouns (Andy Bown, pilnā vārdā Endrū Bouns, Andrew Bown). Grupas jaunākais mūziķis – ritma ģitārists Ričijs Melons (Richie Malone) – dzimis 1986. gadā, gandrīz 20 gadus pēc Status Quo profesionālās darbības sākuma.

Kaut arī pēc 20. gs. 70. gadiem Status Quo reti bijuši starp kritiķu favorītiem un grupai tā arī neizdevās gūt panākumus pasaules lielākajā mūzikas tirgū ASV, tā ieņem nozīmīgu vietu roka vēsturē. Radošās kulminācijas periodā, efektīvi izmantojot vienkāršus muzikālus paņēmienus, Quo iemiesoja spilgtu rokmūzikas identitāti, kas iedvesmoja tādas 70. un 80. gadu smagās rokmūzikas grupas kā AC/DC; Motörhead; Judas Priest; Saxon; Def Leppard un citas, kā arī sniedza radošu pamudinājumu vēlākajiem Metallica; Oasis; The Darkness un citu grupu dalībniekiem. Savukārt darbības turpinājumā ar vienmēr optimistisku (ja arī ne intelektuāli un mākslinieciski ambiciozu) rokenrola priekšnesumu uzrunājot nu jau vairāku paaudžu fanus, grupa iezīmēja žanrisku transformāciju, kurā roks no specifiskas jaunatnes subkultūras izpausmes pārauga dažādu sabiedrības slāņu akceptētā mūzikā.

Par izcilu ieguldījumu britu mūzikas industrijā Status Quo piešķirta BRIT balva (BRIT Award, 1991). R. Parfita un F. Rosi nopelni mūzikā un labdarībā novērtēti ar Britu Impērijas Virsnieka ordeni (Officer of the Most Excellent Order of the British Empire, OBE, 2010).

F. Rosi (ģitāra, vokāls, kopš 1962)

A. Lankasters (basģitāra, vokāls, 1962–1985; 2013–2014; miris 2021)

Džess Džavorskis (Jess Jaworski; taustiņinstrumenti, 1962–1965)

Elens Kejs (Alan Key; bungas, 1962–1963)

Dž. Koglens (bungas, 1963–1981; 2013–2014)

R. Lainss (taustiņinstrumenti, vokāls, 1965–1970)

R. Parfits (ritma ģitāra, vokāls, 1967–2016; miris 2016)

E. Bouns (taustiņinstruenti, vokāls, ritma ģitāra u. c., kopš 1982*)

Pīts Kirčers (Pete Kircher; bungas, 1982–1985)

Džefs Ričs (Jeff Rich; bungas, 1985–2000)

Džons Edvardss (John Edwards; basģitāra, vokāls, kopš 1985)

Mets Letlijs (Matt Letley; bungas, 2000–2013)

Leons Keivs (Leon Cave; bungas, kopš 2013)

R. Melons (ritma ģitāra, kopš 2016)

* ar Status Quo muzicē kopš 1976. gada, bet par oficiālu grupas dalībnieku kļuva 1982. gadā

Again and Again; Ain’t Complaining; Break the Rules; Caroline; Dear John; Down Down; In the Army Now; Lies; Living on an Island; Paper Plane; Pictures of Matchstick Men; Rain; Rockin’ All Over the World; Roll Over Lay Down; What You’re Proposing; Whatever You Want

Picturesque Matchstickable Messages from the Status Quo (Pye, 1968); Spare Parts (Pye, 1969); Ma Kelly’s Greasy Spoon (Pye, 1970); Dog of Two Head (Pye, 1971); Piledriver (Vertigo, 1972); Hello! (Vertigo, 1973); Quo (Vertigo, 1974); On the Level (Vertigo, 1975); Blue for You (Vertigo, 1976); Live!* (Vertigo, 1977); Rockin’ All Over the World (Vertigo, 1977); If You Can’t Stand the Heat... (Vertigo, 1978); Whatever You Want (Vertigo, 1979); Just Supposin’ (Vertigo, 1980); Never Too Late (Vertigo, 1981); 1982 (Vertigo, 1982); Back to Back (Vertigo, 1983); Live at the N.E.C.* (Vertigo, 1984); In the Army Now (Vertigo, 1986); Ain’t Complaining (Vertigo, 1988); Perfect Remedy (Vertigo, 1989); Rock ‘till You Drop (Vertigo, 1991); Live Alive Quo* (Vertigo, 1992); Thirsty Work (Polydor, 1994); Don’t Stop (Polydor, 1996); Under the Influence (Eagle, 1999); Famous in the Last Century (Universal, 2000); Heavy Traffic (Universal, 2002); Riffs (Universal, 2003); The Party Ain’t Over Yet (Sanctuary, 2005); In Search of the Fourth Chord (Fourth Chord, 2007); Live at the BBC* (Universal, 2010); Quid Pro Quo (Eagle, 2011); The Frantic Four Reunion* (Ear Music, 2013); Bula Quo! (Fourth Chord, 2013); The Frantic Four’s Final Fling - Live at the Dublin O2 Arena* (Ear Music, 2014); Aquostic: Stripped Bare (Fourth Chord, 2014); Aquostic: Live at the Roundhouse* (Ear Music, 2015); Aquostic II: That’s a Fact! (Ear Music, 2016); The Last Night of the Electrics* (Fourth Chord, 2017); Down Down & Dirty at Wacken* (Fourth Chord, 2018); Down Down & Dignified at the Royal Albert Hall* (Fourth Chord, 2018)

* koncertieraksti