Šlāgermūzika radusies 20 gs. sākumā Vācijā un Austrijā un izplatījusies daudzās Eiropas valstīs, iegūstot lokālas iezīmes.

Raksturīga dziesmas forma, viegli iegaumējamas melodijas, vienkārša ritmika, neizsmalcināti sadzīviski romantiski teksti ar nostalģisku ievirzi, sentimentāli optimistisks vai sentimentāli rezignēts noskaņojums. Vācu Schlag nozīmē ‘trieciens’, ‘trāpījums’; Schlager šajā gadījumā tiek saprasts angļu hit nozīmē (populāra dziesma) – reizēm ar to apzīmē populāru skaņdarbu neatkarīgi no žanriskās piederības. Šādā kontekstā Schlager lietots jau 19. gs. 2. pusē raksturojot atsevišķas operešu ārijas, kurām piemita spēja tūlītēji uzrunāt plašas klausītāju masas. Šlāgermūzikas pazīmēm atbilstoši skaņdarbi sastopami dažādos populārās mūzikas žanros – rokā, kantri, folkā un citos.

Šlāgerestētikas pirmsākumus nereti saista ar 19. gs. 2. puses Vīnes operešu ārijām, bet par patstāvīgas stilistikas rašanos iespējams runāt laikā pēc Pirmā pasaules kara, kad kabarē un rēviju izrādēs arvien biežāk tika izpildītas sentimentālas dziesmas, kurās vienkāršoti vācu tautas mūzikas elementi un folkloras motīvi saplūduši ar populāru deju mūziku, vēlāk arī ar džeza ietekmēm. Šīm dziesmām nereti bija humoristiski teksti, to priekšnesumi parasti notika sadzīviskā gaisotnē, bija adresēti vienkāršajai darba tautai un tiem piemita izteikti izklaidējošs raksturs. Šlāgermūzikas popularitāti ievērojami veicināja gramofonu ienākšana sadzīvē un kopš 20 gs. 30. gadiem arī skaņu kino izplatība – šlāgeri bija dzirdami daudzās filmās (“Zilais eņģelis”, Der blaue Engel, režisors Jozefs fon Šternbergs, Josef von Sternberg, Vācija, 1930; “Mīla, nāve un velns”, Liebe, Tod und Teufel, režisori Heincs Hilperts, Heinz Hilpert, un Reinharts Šteinbikers, Reinhart Steinbicker, Vācija, 1934; “Puķes no Nicas”, Blumen aus Nizza, režisors Augusto Dženina, Augusto Genina, Austrija, 1936; “Un tu, manu dārgumiņ, brauksi līdz!”, Und Du, mein Schatz, fährst mit!, režisors Georgs Jakobī, Georg Jakoby, Vācija, 1937, u. c.).

20. gadu beigās šī mūzika sāka izplatīties arī citās Eiropas valstīs, kur vācu šlāgera ietekmes saplūda ar vietējām ziņģēm un citiem mūzikas stiliem. Nacionālajam šlāgerim raksturīga dziedāšana savas zemes valodā (nereti tika izpildītas tulkotas vācu dziesmas). Straujš šlāgermūzikas uzplaukums ne tikai Vācijā un Austrijā, bet arī Nīderlandē, Beļģijā, Skandināvijas un Austrumeiropas valstīs, kā arī (mazāk izteikti) Francijā un Itālijā sākās pēc Otrā pasaules kara, kad tā daudzviet bija pats pieprasītākais populārās mūzikas paveids. Kopš 1956. gada šlāgeru starptautisko popularitāti ievērojami veicināja Eirovīzijas dziesmu konkurss (Eurovision Song Contest), kurā spēcīga šā stila ietekme sastopama arī mūsdienās. 50. gados šlāgermūzikas skanējumu papildināja kantri un meksikāņu mūzikas ietekmes, daudzi šlāgermūziķi izpildīja tulkotus un “šlāgerizētus” amerikāņu hitus. Daži eksperti šlāgeri pat dēvē par eiropiešu kantri. Tomēr angļvalodīgajās zemēs šlāgermūzika nav populāra (arī apzīmējums Schlager tiek lietots reti), kaut atsevišķus stila pazīmēm atbilstošus skaņdarbus izpildījuši arī amerikāņu (Pets Būns, Pat Boone; Berijs Manilovs, Barry Manilow; Dīns Mārtins, Dean Martin; Elviss Preslijs, Elvis Presley; Frenks Sinatra, Frank Sinatra; Carpenters u. c.) un britu (Toms Džonss, Tom Jones; Engelberts Hamperdinks, Engelbert Humperdinck; Tonijs Kristī, Tony Christie; Sendija Šova, Sandie Shaw; Rodžers Vitakers, Roger Whittaker, u. c.) dziedātāji. Savukārt amerikāņu komponists Bērts Bekaraks (Burt Bacharach) sacerējis daudzus starptautiski pazīstamus šlāgermūzikas skaņdarbus (Magic Moments; What the World Needs Now is Love; What’s New Pussycat?; I’ll Never Fall in Love Again u. c.).

Šlāgermūzika piedzīvojusi gan popularitātes uzplaukuma, gan atplūdu periodus (piemēram, līdz ar roka straujo attīstību 20. gs. 60. gados tā kļuva mazāk pieprasīta), tai pārmesta mākslinieciska primitivitāte un idejiska nabadzība, turklāt šlāgeri reti (atskaitot žanra lielvalsti Vāciju) skan lielo radiostaciju programmās (atskaitot stacijas, kas specializējas šāda veida repertuārā) un bieži šķiet eksistējam savdabīgā kultūras izolācijas režīmā, tomēr daudzviet Eiropā šāda mūzika ir ļoti iecienīta. Īpaši populāra tā ir vecākā gadagājuma publikā ārpus lielpilsētām. Daudzās valstīs notiek dažāda mēroga šlāgerfestivāli.

Neskatoties uz izteikti konservatīvo ievirzi, laika gaitā šlāgerstils apliecinājis spēju uzsūkt dažādu žanru ietekmes (kantri, roks, disko, tehno, hiphops u. c.) un piemēroties aktuālajām prasībām. Mūsdienās, īpaši Vācijā, vērojams t. s. šlāgera atdzimšanas vilnis, kam raksturīgs stila tradicionālās estētikas un repertuāra apvienojums ar ironisku kiču un stilizētu retro skanējumu.

Vēsturiski vairums starptautiski pazīstamākie šlāgerizpildītāji ir no Vācijas un Austrijas, vai arī to muzikālā darbība bijusi cieši saistīta ar šīm valstīm: Marlēne Dītriha (Marlene Dietrich), Zāra Leandere (Zara Leander), Lāle Andersone (Lale Anderson), Fredijs Kvins (Freddy Quinn), Heino (Heino), Rekss Gildo (Rex Gildo), Pēters Aleksandrs (Peter Alexander), Rojs Bleks (Roy Black), Udo Jirgenss (Udo Jürgens), Gvildo Horns (Guildo Horn), Dīters Tomass Kūns (Dieter Thomas Kuhn), Nikole (Nicole) un citi. Populāri citu valstu izpildītāji, kas dziedājuši arī šlāgeru repertuāru: Mina (Mina), Adriano Čelentano (Adriano Celentano), Katerina Valente (Caterina Valente), Salvatore Adamo (Salvatore Adamo) – Itālija; Dalida (Dalida, Itālija, Francija); Fransuāza Ardī (Francoise Hardy), Mireija Matjē (Mireille Mathieu) – Francija;  Nana Moskuri (Nana Mouskouri), Vikija Leandrosa (Vicky Leandros), Demis Russ (Demis Roussos) – Grieķija; Alla Pugačova (Алла Борисовна Пугачёва, Krievija) un citi.

Jari Sillanpē (Jari Sillanpää)  – Somija; Kiki Danielsone (Kikki Danielsson), Karola Hagkvista (Carola Häggkvist), Šērlija Klampa (Shirley Clamp) – Zviedrija; Kirstena Sigārda (Kirsten Siggaard) – Dānija; Beatrise Eglī (Beatrice Egli), Fransīne Žordī (Francine Jordi) – Šveice; Lisa del Bo (Lisa del Bo), Helmuts Loti (Helmut Lotti), Dana Vinnere (Dana Winner) – Beļģija; Laima Vaikule – Latvija; Tarkans (Tarkan) – Turcija; Andrea Berga (Andrea Berg), Helena Fišere (Helen Fischer), Andrea Jirgensa (Andrea Jürgens), Klaudia Junga (Claudia Jung), Mišelle (Michelle), Makss Rābe (Max Raabe) – Vācija; Andreass Gabalīrs (Andreas Gabalier), DJ Otci (DJ Ötzi) – Austrija – un citi.