Jēdzienu Art Deco lieto, lai apzīmētu internacionālu modernu dekoratīvu stilu, kas uzplauka 20. gs. 20. un 30. gados Eiropas un Amerikas vizuālajās mākslās, t. sk. arhitektūrā. Art Deco bija populārs starpkaru perioda arhitektūras stils, kas pastāvēja līdzās citiem laikmetā aktuāliem arhitektūras stiliem – neoklasicismam, ekspresionismam, internacionālajam stilam – un ar tiem arī mijiedarbojās.

Kā aizguvumu no franču valodas Art déco (saīsinājums no Arts décoratifs ‘dekoratīvā māksla’) jēdzienu stila apzīmēšanai mūsdienās lieto internacionāli daudzās valodās, t. sk. arī latviešu valodā. Jēdziens ir atvasināts no Parīzē 1925. gadā rīkotās Starptautiskās modernās dekoratīvās un rūpnieciskās mākslas izstādes (Exposition Internationale des Arts Décoratifs et Industriels Modernes) nosaukuma: jau 20. gs. 20. gados šveiciešu un franču arhitekts Lekorbizjē (Le Corbusier) publicēja vairākus izstādei veltītus rakstus ar virsrakstu 1925 Expo: Arts Déco; tolaik gan jēdzienu lietojot vienīgi kā ērtu šīs izstādes nosaukuma saīsinājumu (izstādē bija pārstāvētas stilistiski daudzveidīgas modernās mākslas parādības). Starpkaru periodā Art Deco stila veidošanās un attīstība nebija apzinātas kustības virzīta, tādēļ arī tam ilgstoši nebija sava nosaukuma. Kā patstāvīgu un vienotu stilu to sāka novērtēt tikai 20. gs. 60. gados: Art Deco jēdzienu stila apzīmēšanai mākslas vēstures literatūrā sāka lietot pēc 1966. gada, kad Parīzes Dekoratīvās mākslas muzejā (Musée des arts décoratifs) tika atklāta 1925. gada Parīzes ekspozīcijai un tajā demonstrētajiem mākslas virzieniem veltīta retrospektīva izstāde Les années “25”, Art déco, Bauhaus, Stijl, Esprit nouveau un kad tika publicēti arī pirmie pētījumi par Art Deco stilu.

Art Deco bija universāls stils: tas galvenokārt bija dekoratīvo un lietišķo mākslu stils, taču ieguva popularitāti arī arhitektūrā. Piemērojot Art Deco stilu arhitektūras projektēšanā, būtiska nozīme visbiežāk tika piešķirta arhitektūras uzdevumam radīt vizuālu efektu. Arhitektūrā ēkas piederību Art Deco stilam nosaka nevis konstruktīvo, bet galvenokārt māksliniecisko elementu kopums, proti, stilam raksturīgi dekoratīvā noformējuma paņēmieni vai apjomu formveides īpatnības: ģeometriskas formas, pakāpjveida silueti, terasveida apjomi, asas līnijas un plūdlīnijas (streamline), gludi sienu laukumi, uz kuru fona izceļas arhitektūras dekors – zigzagu un ševrona ornamenti un citi ornamenti, kuros dažādas formas pakļautas ģeometriskai stilizācijai. Līdzās terakotas, stuka un akmens materiāliem fasāžu apdarē tika izmantots arī stikls un metāls. Moderns dekoratīvs efekts tika panākts arī ar daudzveidīgu ilumināciju lietojumu fasāžu un interjera noformējumā: raksturīgs bija slēpts apgaismojums un arī neona gaismekļi, kas izcēla ēkas apveidus un dažādus uzrakstus.

Art Deco arhitektūrai piemita izteikti urbāns raksturs. Stils izplatījās komerciālo un sabiedrisko ēku arhitektūrā, kā arī dzīvojamo ēku un industriālajā arhitektūrā. Stils kļuva par īpaši iecienītu izvēli, projektējot tādu tipu ēkas, kas bija saistītas ar moderno laikmetu: kinoteātri, universālveikali, biroji, lidostas, dzelzceļa stacijas, degvielas uzpildes stacijas, garāžas, fabrikas, debesskrāpji un citas. Stila attīstība ciešā saiknē ar izklaides industriju noteica tā plašo popularitāti viesnīcu, restorānu, luksusa dzīvokļu arhitektūrā un interjerā.

Art Deco stila veidošanās Parīzē aizsākās jau 20. gs. 2. dekādē: agri stila paraugi bija Parīzē dibinātās baleta trupas Ballets Russes (‘krievu balets’) greznie kostīmi un skatuves dekorācijas. Šajā periodā Parīzē un citviet Eiropā sāka parādīties arī t. s. proto-Art Deco paraugi arhitektūrā, piemēram, skotu arhitekts un dizainers Čārlzs Renī Makintošs (Charles Rennie Mackintosh), kurš 20. gs. sākumā ieguva starptautisku atpazīstamību ar saviem jūgendstila projektiem, savos vēlīnajos interjeru projektos konsekventi izmantoja tipiskus Art Deco motīvus – zigzagu līnijas, ģeometriskus ornamentus un tamlīdzīgi. Art Deco tiek uzskatīts par jūgendstila pēcteci, jo no jūgendstila pārņēma daudzus motīvus, pakļaujot tos ģeometriskai stilizācijai. Jūgendstilu un Art Deco vienoja tieksme modernizēt un laikmetīgā veidā estetizēt cilvēka vidi, neatsakoties no dekoratīvo elementu lietojuma, bet gan saliedējot moderno ar dekoratīvo.

Art Deco stila veidošanos būtiski ietekmēja dažādi laikmetīgi avoti, piemēram, futūrisma mākslas virziena idejas, kas noliedza pagātnes kultūru, absolutizēja dinamismu, poetizēja urbānismu un tehniku; ekspresionisma arhitektūra, kas tiecās radīt tūlītēju pārsteiguma iespaidu uz vērotāju; japāņu interjeru dizains, ko raksturo ģeometrisku formu vienkāršība, dabīgu materiālu estetizācija un dabīgu krāsu palete ar brūniem, bēšiem, baltiem toņiem un tumšu vai košu krāsu akcentiem; agrā modernisma arhitektūras paraugi; kubisma mākslas virziens un tā ģeometriskās abstrakcijas; laineru dizains un aeromehānikas dizains, tā aerodinamiskās formas, plūdlīnijas un citi. Stila ietekmes nāca no arī pirmatnējo un seno sabiedrību materiālās kultūras artefaktiem: arhitektus iedvesmoja 1922. gadā jaunatklātā faraona Tutanhamona (twt-ˤnḫ-ı͗mn) kapene Ēģiptē un pakāpjveida piramīdas Centrālamerikā, dizaineri iespaidojās no Āfrikas cilšu mākslas un tamlīdzīgi.

Lai gan Art Deco stils jau pēc Pirmā pasaules kara dominēja Parīzes dekoratīvajās mākslās, tomēr arhitektūrā Art Deco izpausmes 20. gs. 20. gadu sākumā parādījās epizodiski. Agru arhitektūras paraugu vidū bija parfimērijas un dažādu dizaina preču veikalu skatlogi: Art Deco stila paņēmienus izmantoja franču arhitekts, dizainers un dekorators Luī Su (Louis Süe), izstrādājot projektus veikalu ēku fasādēm, piemēram, 1923. gadā Robēra Linzelē (Robert Linzeler) juvelierizstrādājumu veikalam Parīzē un citus.

Stila uzplaukuma laiku Francijā iezīmēja 1925. gadā Parīzē rīkotā Starptautiskā modernās dekoratīvās un rūpnieciskās mākslas izstāde, kas bija orientēta uz modernitāti un noraidīja vēsturisko stilu atdarināšanu. Izstādi finansēja Francijas valdība, un tās mērķis bija nostiprināt Francijas līderpozīcijas luksusa preču (interjera, mēbeļu, tekstīliju, keramikas u. c.) dizaina un ražošanas jomās. Izcilākie franču Art Deco arhitektūras paraugi tapa tieši šajā 1925. gada izstādē, kur vadošie Parīzes universālveikali ierīkoja paviljonus, kas turpmāk noteica laikmeta modes tendences un sekmēja Art Deco plašu izplatību arhitektūrā: universālveikala Printemps paviljona Primavera (‘pavasaris’) arhitektūras projektu izstrādāja arhitektu birojs Sauvage & Wybo; universālveikala Au Bon Marché Pamones paviljonu (Pavillon Pomone) projektēja franču arhitekts Luijs Ipolits Bualo (Louis-Hippolyte Boileau); universālveikala Galeries Lafayette paviljonu La Maîtrise (‘meistarība’) projektēja franču arhitekts Ferdinands Šanū (Ferdinand Chanut); universālveikala Grands Magasins du Louvre paviljonu Studium Louvre (‘Luvra studija’) projektēja franču arhitekts Albērs Laprads (Albert Laprade). Visām šīm pagaidu būvēm bija brīvstāvoši, centriski, stereometriski apjomi ar pakāpjveida vai piramidāliem pārsegumiem, jumta terasēm, balkoniem vai lodžijām un krāšņi dekorētiem sienu paneļiem, kas īpaši akcentēja ieejas daļu fasāžu kompozīcijas centrā. Greznie Art Deco paviljoni reprezentēja modernu luksusa dzīvesstilu: arhitektūras un interjera iekārtu apdarē bija izmantoti dārgi un ekskluzīvi materiāli, krāšņuma efektu pastiprināja spožu metālisku virsmu lietojums dekoratīvajā apdarē. Stila elitārā pozīcija izstādē izraisīja arī negatīvu kritiku, taču, neraugoties uz to, šis dekoratīvais stils turpmāk guva plašu izplatību Eiropas un Amerikas Savienoto Valstu (ASV) arhitektūrā. Starpkaru periodā Art Deco stils turpināja attīstīties un kļuva par populāru alternatīvu ortodoksālajam modernismam, kas atsacījās no dekora lietojuma arhitektūrā.

Art Deco bija moderns arhitektūras stils, bet tas, līdzīgi kā ekspresionisms, neiekļāvās šaurā modernisma kanonā. Art Deco arhitektūrā bija vērojamas paralēles ar citiem laikmetā aktuāliem arhitektūras stiliem – citkārt moderniem, citkārt arī tradicionāliem. Daļai Art Deco stila ēku raksturīga klasiskajā arhitektūras izglītībā balstīta pieeja arhitektūras projektēšanā, daļai – funkcionālisma principos. Art Deco vispārināti tiek dalīts divos nosacītos virzienos: “modernizēts klasicisms” (modernized classicism) un “dekoratīvs modernisms” (decorative Modernism), piemēram, Parīzes 1925. gada izstādē “modernizēta klasicisma” virzienu pārstāvēja austriešu arhitekta Jozefa Hofmana (Josef Hoffmann) projektētais Austrijas paviljons (Pavillon autrichien) ar kolonnu portiku un dekoratīvu joslu profilējumu fasādēs, savukārt “dekoratīva modernisma” virzienu pārstāvēja franču arhitekta Robēra Malē-Stīvensa (Robert Mallet-Stevens) projektētais Tūrisma paviljons (La Pavillon du tourisme) ar abstraktu pulksteņa torni.

Art Deco plašo izplatību sekmēja no populārās kultūras aizgūtas tēlainības lietojums arhitektūras noformējumā. Īpaša nozīme stila attīstībā un izplatībā bija kinematogrāfijai. Starpkaru periodā kino vairāk nekā jebkurš cits mākslas veids atspoguļoja un ietekmēja laikmeta gaumi. Art Deco stils krāšņi izpaudās Eiropas un Holivudas kinofilmu uzņemšanas laukumu noformējumā, kā arī ēkās, kas tika celtas šo filmu demonstrēšanai. Kinoteātru ēku dizainā atspoguļojās avangarda kinofilmu mākslīgi radītā pasaule, kāda bija vērojama, piemēram, režisora Frica Langa (Fritz Lang) filmā “Metropole” (Metropolis, 1927) attēlotajos nākotnes pilsētas skatos, režisora Basbija Bērklija (Busby Berkeley) mūziklos inscenētajās ekstravagantajās fantāzijās un citās.

Art Deco stilam tā attīstības sākumā bija izteikti elitārs raksturs, taču 20. gs. 30. gados ekonomiskās krīzes u. c. apstākļu iespaidā stils kļuva atturīgāks, mazāk orientēts uz luksusu nekā iepriekš. Art Deco bija raksturīgs starpkaru perioda arhitektūras stils: Parīzes arhitektūrā stils bija aktuāls līdz 1935. gadam un citviet – arī ilgāk, līdz tas zaudēja nozīmi Eiropas un ASV arhitektūrā Otrā pasaules kara laikā, kad arhitektūrā dominēja utilitāra pieeja.

Lielbritānijā, līdzīgi kā citviet Eiropā, Art Deco stila dekoratīvās izpausmes biežāk koncentrējās ēku interjeros, un fasāžu risinājums bija atturīgāks. Izcils paraugs ir arhitektu firmas H. O. Ellis & Clarke 1932. gadā projektētā laikraksta Daily Express izdevniecības ēka Londonā: tai ir pakāpjveida apjoms ar vairākām jumta terasēm un noapaļotiem stūriem, melna stikla fasāde un grezns vestibila interjers, ko dizainējis angļu arhitekts Roberts Atkinsons (Robert Atkinson). Nozīmīgi Art Deco stila interjeru paraugi bija angļu arhitekta Olivera Persija Bernarda (Oliver Percy Bernard) 1930. gadā projektētie Vestminsteras viesnīcas Strand Palace Hotel vestibili un kāpņu telpas ar izgaismotiem stikla paneļiem, kā arī angļu arhitektu Viljama Edvarda Trenta (William Edward Trent) un Ernsta Vemslija Luisa (Ernest Wamsley Lewis) 1930. gadā projektētā Vestminsteras kinoteātra New Victoria Cinema (mūsdienās Apollo Victoria Theatre) interjers, kura apdari veido vēdekļveida formu dekors un tā plastiskumu izceļ slēpts apgaismojums. Raksturīgi stila piemēri ir arī kompānijas Stewart and Ardern Limited autosalona Morris House arhitektūra Steinā, ko 1934. gadā projektēja britu arhitekts Stjuarts Kamerons Kērbijs (Stuart Cameron Kirby), daudzdzīvokļu ēka Marine Court Īstsaseksā, ko 1935. gadā projektēja britu arhitekts Reimonds Maijersko-Vokers (Raymond Myerscough-Walker), kinoteātru tīkla Odeon ēkas, t. sk. angļu arhitekta Sesila Kleveringa (Cecil Clavering) 1935. gadā projektētais kinoteātris Birmingemā un angļu arhitekta Harija Vīdona (Harry Weedon) 1937. gadā projektētais kinoteātris Leičesteras laukumā Londonā un citi.

20. gs. 20. gados ASV būvniecības nozare piedzīvoja uzplaukumu. Arhitektūrā spēcīgas ietekmes nāca no Parīzes, un Art Deco stils ieguva plašu izplatību ASV modernajā arhitektūrā.

Daudzos gadījumos dizainu dekoratīvajam noformējumam neizstrādāja ēku arhitekti, bet, līdzīgi kā iepriekšējās desmitgadēs, no terakotas masveidā gatavotus aplikatīvus dekora elementus varēja izdevīgi iegādāties no to ražotājiem, piemēram, The Northwest Terra Cotta Company, The National Terra Cotta Society, The Atlantic Terra Cotta Company u. c., tādēļ neskaitāmas ēkas ASV ieguva identisku vai līdzīgu noformējumu atbilstoši jaunajām modes tendencēm. Uz to fona izcēlās unikāli projekti, piemēram, arhitektu biroja Warren and Wetmore 1929. gadā projektētā daudzstāvu universālveikala The Stewart & Company ēka Manhatanā, Ņujorkā; arhitektu biroja Buchman and Kahn 1927. gadā projektētā daudzstāvu universālveikala Lefcourt Clothing Center ēka Manhatanā, Ņujorkā – ar individuāli risinātiem grezniem skatlogu noformējumiem, ko veidoja ornamentāls metāla dekors un vitrāžas.

Raksturīgs 20. gs. ēku tips bija debesskrāpis: to būvniecība 20. gs. 20. gados piedzīvoja strauju uzplaukumu ASV. Art Deco stila debesskrāpju arhitektūras attīstībā nozīmīgas bija amerikāņu arhitekta Hjū Ferisa (Hugh Ferriss) piedāvātās projektēšanas vadlīnijas, sekojot ģeometriski sarežģītajiem Ņujorkas zonēšanas likuma (1916 Zoning Resolution) būvnoteikumiem, kas regulēja ēku augstumu un apjomus un prasīja veidot atkāpes no būvlaides augstāko stāvu virzienā, lai ierobežotu līdzās esošo gruntsgabalu aizēnojumu. H. Feriss izstrādāja vadlīnijas grafiskā veidā, risinot debesskrāpja dizaina attīstību četru secīgu perspektīvo zīmējumu ciklā – “Pakāpjveida ēkas attīstība” (Evolution of the Set-back Building, 1922): ja pirmā no skicēm atspoguļoja abstraktu un nepraktisku formu, kādu pieļāva būvnoteikumi, tad pēdējā – praktiski īstenojamu un lietderīgu debesskrāpja ēkas dizaina risinājumu, proti, trīsdaļīgu torni ar pakāpeniskām atkāpēm un spēcīgu siluetu. H. Ferisa piedāvātajā vīzijā debesskrāpja arhitektūra pirmoreiz nonāca saiknē ar Art Deco stilu, un pēc 1922. gada publikācijas laikrakstā New York Times tā turpmākās divas desmitgades iedvesmoja debesskrāpju projektētājus ne vien Ņujorkā, bet arī citviet ASV. Ievērojamākie Art Deco debesskrāpji Manhatanā: amerikāņu arhitekta Reimonda Huda (Raymond Hood) projektētā laikraksta Daily News ēka (Daily News Building, 1929–1930) un Rokfellera centrs (Rockefeller Center, 1930–1939); amerikāņu arhitekta Viljama van Alena (William Van Alen) projektētā autobūves korporācijas Chrysler ēka (Chrysler Building, 1930); arhitektu biroja Shreve, Lamb & Harmon projektētais biroju centrs Empire State Building (‘impērijas štata ēka’, 1930–1931) un citi.

Art Deco guva plašu izplatību ASV kūrortpilsētās un izklaides industrijas centros – Losandželosā, Sanfrancisko, Maiami un citur.

Starpkaru periodā Art Deco stils pasaulē bija daudz izplatītāks nekā t. s. internacionālais stils. Art Deco stila arhitektūras paraugi sastopami ne vien Eiropas un ASV metropolēs, bet arī Sidnejā, Johannesburgā, Šanhajā, Ņūdelī, Bombejā (Mumbajā) un citur. Piemēram, ungāru un slovāku arhitekts Lāslo Hudecs (László Hudec) savus izcilākos Art Deco arhitektūras projektus īstenoja Šanhajā, t. sk. projektus Lielā Kinoteātra ēkai (大光明电影院, 1933) un Šanhajas Banku apvienības ēkai (1934; mūsdienās – 国际饭店  ‘internacionālā viesnīca’).

Latvijas arhitektūrā Art Deco stils ienāca reizē ar internacionālo stilu 20. gs. 20. gadu vidū, un Art Deco stilam raksturīgs noformējums nereti tika piemērots funkcionālisma principiem atbilstošiem projektiem. Art Deco stila ietekme atklājās latviešu arhitekta Pāvila Dreijmaņa projektos: 1924.–1930. gadā projektēto Rīgas Centrāltirgus paviljonu arhitektūrā, kur zelmiņu pusaploces formas pakļautas ģeometriskai stilizācijai un fasādes rotā ģeometrisku formu dekors; 1925. gadā projektētā kinoteātra Palladium interjerā (nav saglabājies) Rīgā, Marijas ielā 21, kur skatītāju zāles gleznieciskajā dekorā lielā daudzveidībā bija izmantoti zigzagu ornamenti, skatuvi un balkonu rotāja dekoratīvas figūras un ciļņi, kuros atveidoti no Senās Ēģiptes un Āfrikas cilšu mākslas aizgūti tēli. Art Deco stils izpaudās arī vairākos latviešu arhitekta Dāvida Zariņa projektos: 1928. gadā projektētās Telefonu centrāles arhitektūrā Rīgā, Krišjāņa Barona ielā 69; 1929. gadā projektētās Pasta ēkas arhitektūrā Rīgā, Bāriņu ielā 10 un citur.