Gunārs Priede ir viens no 20. gs. otrās puses nozīmīgākajiem latviešu dramaturgiem. Viņa darbos niansēti atspoguļotas gan cilvēku attiecības, gan noskaņas šī laikposma sabiedrībā, jūtīgi fiksējot to pārmaiņas un godprātīgi atklājot pretrunas starp padomju okupācijas varas pausto ideoloģiju un reālo dzīvi.

G. Priede beidza Rīgas pilsētas 10. pamatskolu Čiekurkalnā (1942; mūsdienās Rīgas Čiekurkalna pamatskola) un Ventspils 1. vidusskolu (1947), pēc tam mācījās Latvijas Valsts Universitātē un absolvēja Inženierceltniecības fakultātes Arhitektūras nodaļu (1953).

Pēc studiju beigšanas G. Priede strādāja Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Zinātņu akadēmijas Arhitektūras un celtniecības institūtā (1953–1955). Vēlāk viņš bija arhitektūras pasniedzējs Rīgas lauksaimniecības tehnikumā (1955–1957) un Rīgas celtniecības tehnikumā (1957–1960). G. Priede cieši saistīts arī ar radošo organizāciju darbību. No 1956. gada viņš bija Latvijas Padomju rakstnieku savienības (RS) biedrs, no 1958. gada līdz 1960. gadam darbojās kā RS dramaturģijas konsultants, pēc tam strādāja Rīgas kinostudijā par scenāriju daļas vadītāju (1960–1962) un redaktoru (1962–1964). 1964. un 1965. gadā G. Priede bija LPSR Kultūras ministrijas mākslas ekspertu un repertuāru redakcijas kolēģijas loceklis. No 1965. gada līdz 1968. gadam viņš bija LPSR Kinematogrāfistu savienības valdes pirmais sekretārs, vēlāk RS valdes sekretārs (1972–1974) un RS valdes pirmais sekretārs (1974–1986). No 1975. gada līdz 1989. gadam G. Priede piedalījās Ļeņina un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības Valsts prēmiju komitejas darbā kā šīs komitejas loceklis. No 1989. gada līdz 2000. gadam viņš bija Latvijas Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs.

G. Priedes lugas kopš 1955. gada regulāri uzvestas Dailes teātrī, vēlāk arī Jaunatnes teātrī, Valmieras teātrī un citur. Lugu “Jaunākā brāļa vasara” (1955) un vairākus citus G. Priedes darbus (“Lai arī rudens”, 1956, “Pozitīvais tēls”, 1959) Dailes teātrī iestudēja režisors Pēteris Pētersons. Dramaturga pirmās lugas rosināja interesi ar tēlojuma konkrētību un neizskaistinātu ikdienas apstākļu atveidojumu. G. Priedes darbu centrā bija jaunās paaudzes cilvēki, kuru izpratnē viņam noderīga bija pedagoga darbā iegūtā pieredze. Tā deva ierosmes arī lugām, kur aiz ārēji optimistiskās padomju realitātes virskārtas iezīmējas būtiski konflikti, kas tiek slēpti no sabiedrības acīm. Šādu konfliktu pieteikums un pakāpenisks saasinājums raksturoja G. Priedes 20. gs. 60. gados tapušās lugas “Vikas pirmā balle” (1960), “Miks un Dzilna” (1963, Latvijas Nacionālajā, tolaik Drāmas, teātrī izrādīta ar cenzūras svītrojumiem), “Tava laba slava” (1965). Lugas “Trīspadsmitā” (1966) sižeta centrā autors izvirzījis mākslinieka un cenzūras attiecības. 1967. gadā G. Priede uzrakstīja drāmu “Smaržo sēnes”, kas uzskatāma par izaicinošāko dramaturģijas darbu visā padomju perioda latviešu literatūrā, atspoguļojot ideālu degradāciju valdošajās aprindās. Šī darba publikācija un tā iestudējums netika atļauts, luga pirmo reizi tika izrādīta tikai 1988. gadā Jaunatnes teātrī Oļģerta Krodera režijā. 20. gs. beigās un 21. gs. publicēti RS 20. gs. 60. gadu sēžu protokoli, kuros atspoguļota lugas “Smaržo sēnes” apspriešanas gaita; tie izmantoti režisora Mārtiņa Eihes Valmieras teātrī veiktajā iestudējumā (2015), kas bija veidots kā pētījums un refleksija par šīs lugas izvērtēšanas procesu padomju ideoloģiskā diktāta apstākļos. 20. gs. 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā bija spēkā G. Priedes lugu iestudējumu aizliegums profesionālajos teātros. Šo piespiedu klusēšanu pārtrauca režisora Ādolfa Šapiro uzdrīkstēšanās Jaunatnes teātrī 1972. gadā uzvest G. Priedes lugu “Ugunskurs lejā pie stacijas”, kam sekoja arī citi rakstnieka darbi. 1976. gadā režisore Māra Ķimele Valmieras teātrī iestudēja G. Priedes drāmu “Zilā” (1972), kuras centrālā tēma ir vērtību krīze sabiedrībā un tās iespaids jaunu cilvēku psiholoģijā. Šis bija arī viens no darbiem, ar kuru G. Priede aktualizēja folkloras kā tautas atmiņas tēmu. Režisors Ā. Šapiro savos iestudējumos atklāja arī absurda drāmas (“Aivaru gaidot”, 1973) un teatralitātes (“Saniknotā slieka”, 1983) iespējas G. Priedes darbu interpretācijā. Šīs režisora un dramaturga sadarbības augstākais punkts bija lugas “Centrifūga” uzvedums 1985. gadā, kurā tika attēloti cilvēku likteņi Otrā pasaules kara beigās, pretstatā oficiāli dominējošam varonības slavinājumam atklājot cilvēcības izpausmes ikdienas apstākļos. Režisores M. Ķimeles Jaunajā Rīgas teātrī veidotais iestudējums “Pārventas hetēra” (1993), kurā tika apvienoti divu G. Priedes lugu teksti, bija viens no pirmajiem postdramatiskā teātra paraugiem Latvijā. 21. gs. rakstnieka darbi skatāmi jaunās interpretācijās; šo procesu aizsāka Laura Gundara veidotais lugas “Jaunākā brāļa vasara” iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī (2001), kura pirmizrāde notika aptuveni mēnesi pēc G. Priedes nāves.

G. Priedes lugās risinātās tēmas ir bijušas svarīgas skatītājiem ne tikai Latvijā. Viņa lugas tulkotas un uzvestas krievu, lietuviešu, rumāņu valodā. Visnozīmīgākie starptautiskajā recepcijā bijuši vairāku viņa lugu (“Jaunākā brāļa vasara”, 1956, “Lai arī rudens”, 1957, “Normunda meitene”, 1959, “Pozitīvais tēls”, 1959, “Vikas pirmā balle”, 1960, “Miks un Dzilna”, 1963, “Pa valzivju ceļu”, 1965, “Zilā”, 1973, “Udmurtijas vijolīte”, 1974) iestudējumi Igaunijas teātros. Pats rakstnieks visaugstāk vērtēja režisora Aleksa Satsa (Aleks Sats) veidotos uzvedumus Vīlandes teātrī “Ugala” (Ugala).

G. Priedes dramaturģija 20. gs. 50. gados iezīmēja procesu, ar kuru literatūrā un teātrī notika pakāpeniska atgriešanās pie dzīves realitātes tēlojuma, raksturu un situāciju konkrētības. 60. gadu lugās saasinājās sociālā analīze, kas noveda pie rakstnieka darbu kritikas un to iestudēšanas aizlieguma. Visā mūža garumā G. Priedi nodarbināja arī tautas atmiņas tēma. Daudzos viņa darbos tā skarta paaudžu attiecību aspektā. Kultūrvēsturiski akcenti ir lugās “Vecrīgas lībieša portrets” (1973), “Vai mēs viņu pazīsim” (1979), bet īpašu ietilpību atmiņas un identitātes tēma ieguvusi lugās “Zilā” un “Centrifūga”, kam bija svarīga nozīme arī atmodas procesos 20. gs. 80. gados.

1959. gadā par lugu “Normunda meitene” un nopelniem latviešu padomju oriģināldramaturģijas attīstībā G. Priedem piešķirta LPSR Valsts prēmija literatūrā. 1974. gadā rakstnieks ieguva Latvijas Ļeņina Komunistiskās Jaunatnes Savienības prēmiju literatūrā, mākslā, žurnālistikā un arhitektūrā par sekmīgu jaunatnes tematikas risinājumu latviešu padomju dramaturģijā. 1982. gadā G. Priede saņēma Andreja Upīša prēmiju (1982). Rakstniekam piešķirts LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka goda nosaukums (1976), LPSR Tautas rakstnieka goda nosaukums (1988). 1995. gadā G. Priedem piešķirta Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķira.

G. Priedes darbi daudz iestudēti Latvijas teātros un tikuši arī ekranizēti. Viņš ir scenārija autors Rīgas kinostudijas filmai “Kārkli pelēkie zied” (1961), kuras norises daļēji saistītas ar satīrisku padomju perioda teātra procesu atspoguļojumu. G. Priedes luga “Trīspadsmitā” ir scenārija pamats režisora Rolanda Kalniņa veidotajai filmai “Elpojiet dziļi...” (“Četri balti krekli”, 1967), kuras izrādīšana netika atļauta un kas publiski pieejama kļuva tikai 20. gs. 80. gadu beigās.