Veterinārmedicīnas organizāciju un iestāžu praktiskā loma ir saistīta ar cīņu pret dzīvnieku infekcijas slimībām, kuras rada gan morālus, gan materiālus zaudējumus dzīvnieku īpašniekiem, kā arī grauj lopkopību. Būtisks ir fakts, ka ar dzīvnieku slimībām var slimot arī cilvēki (un otrādi). Tādēļ svarīgi veikt dzīvnieku izcelsmes produkcijas, ko lieto cilvēki, un it īpaši pārtikas (gaļa, piens, olas, zivis u. c.), pārbaudes (veterinārās ekspertīzes), lai nepieļautu izplatīšanos un cilvēku slimības. Šie uzdevumi jāveic koordinēti, un tos parasti veic valsts veterinārie dienesti, iesaistot arī praktizējošos veterinārārstus. Tā kā dzīvnieku infekcijas slimības var izplatīties ātri, ko vēl vairāk veicina intensīva tirdzniecība gan ar dzīvniekiem, gan to produktiem (pārtiku), tad nepieciešama saskaņota iekšzemes un pārrobežu rīcība problēmu profilaksei un kontrolei, ko veic valsts veterinārie dienesti, savstarpēji sadarbojoties un kopā ar starptautiskajām veterinārmedicīnas organizācijām. Būtiska loma šīm organizācijām ir arī racionālas zāļu lietošanas popularizēšanā, pēdējā laikā arī cīņā pret mikroorganismu (slimību ierosinātāju) rezidences pret antimikrobiālajām vielām (antibiotikām) izplatīšanos, kā arī dzīvnieku labturības veicināšanā un citos jautājumos. Tādējādi arī jebkura praktizējošā veterinārārsta darbs saistīts gan ar dzīvnieku, gan cilvēku veselības aizsardzību. Patērētājs (klients – dzīvnieku īpašnieks) nevar viennozīmīgi vērtēt veterinārārsta darba kvalitāti specifisko zināšanu trūkuma dēļ, tāpēc ir svarīgi, ka veterinārārsti ievēro profesionālo ētiku. Veterinārmedicīna ir regulēta profesija – bez diploma nepieciešama arī reģistrācija, licence vai prakses sertifikāts, kuru var atsaukt, ja veterinārārsta darbība nav ētiska, neatbilst sabiedrības interesēm vai veterinārārsts neceļ kvalifikāciju un tamlīdzīgi. Katrā valstī ir kāda iestāde vai organizācija, t. s. veterinārmedicīnas statūtiestāde (Veterinary Statutory Body, VSB), kas veicina profesijas izcilību (veterinārārstu darba kvalitāti un kompetences līmeni), veic veterinārārstu disciplināro uzraudzību, attiecīgi reģistrējot vai licencējot veterinārārstus, piedāvājot minimālos izglītības un kvalifikācijas celšanas, kā arī profesionālās uzvedības (ētikas) standartus. Veterinārmedicīnas statūtiestādēm jābūt brīvām no jebkādas politiskas vai komerciālas ieinteresētības. Daudzās valstīs šo funkciju pilda veterinārārstu organizācijas ar obligātu veterinārārstu dalību (piemēram, Vācijā, Austrijā, Horvātijā, Čehijā, Polijā, Francijā, Lielbritānijā, Kanādā), bet citās valstīs ir valsts iestāžu uzturēti reģistri (piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Nīderlandē, Zviedrijā). Katrā valstī parasti ir arī brīvprātīgas veterinārārstu organizācijas – biedrības, asociācijas –, kuru uzdevumos bieži ietilpst dažādu pēcdiploma apmācību organizēšana, kā arī veterinārārstu interešu aizstāvība dažādos veidos.
Tā kā veterinārārstu profesija tiek regulēta, tad arī veterinārārstu izglītībai ir stingri kritēriji (pasaules mērogā tos nosaka Pasaules Dzīvnieku veselības organizācija (World Organisation for Animal Helath, OIE), bet Eiropas Savienībā (ES) – Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu; citās valstīs, piemēram, ASV ir savi stingri kritēriji). Notiek skolu vērtēšana un akreditācija par atbilstību šiem kritērijiem.
